Grupa «Židrūns» – ar pamatīgu saturu un nozīmi

«Židrūna» alternatīvā mūzika vienmēr nes pārdomātu vēstījumu un nevairās no patriotisma

Grupas «Židrūns» ģitārists un taustiņinstrumentālists Ritvars Bīders raksturo kolektīva saistību ar Pilsrundāli, atminas, kādēļ savulaik izlēma iet alternatīvās mūzikas ceļu, un atklāj, kas un kā varētu notikt pēc «Židrūna» izsludinātās nenoteikta ilguma darbības pārtraukšanas.

Grupa «Židrūns» sākotnēji nāca no Pilsrundāles un Valmieras, pēcāk no Ādmiņu ielas Rīgā, darbojas kopš 2003.gada. Kāda ir saistība tieši ar Pilsrundāli?
– Uz skatuves mēs esam četri cilvēki, bet nu jau kādu laiku mūsu sastāvā ir arī pastāvīgs skaņotājs. Principā varētu uzskatīt, ka «Židrūns» radās Rīgā, taču no Pilsrundāles nāk mūsu piektais dalībnieks un, jā, viņa vārds ir Židrūns, un viņš līdz noteiktam brīdim sacerēja lielāko daļu mūsu mūzikas tekstu. Viņš ir Lietuvas pilsonis no Mažeiķiem, automehāniķis, kurš bāzējas Pilsrundālē. No netālās Bauskas nāk mūsu bijušais un šobrīd Lielbritānijā mītošais bundzinieks Didzis Jurgelāns.

Līdz šim esat sadarbojušies gan ar izdevniecību SKYR, gan ar «I Love You Records». Kāda ir sadarbība?
– Es teiktu, ka mums ir ļoti paveicies, jo abi apgādi ir ne tikai izdevniecības, bet, vismaz grupas «Židrūns» kontekstā, pilnīgi noteikti varētu tos saukt arī par draugiem. «I Love You Records» gadījumā varu droši teikt, ka šie radošie cilvēki pašaizliedzīgi darbojas un ir ārkārtīgi daudz palīdzējuši dažādos mūsu kolektīva attīstības posmos, jo es esmu spēlējis koncertus arī pilnīgi tukšai zālei. Savukārt SKYR vadītājs Miks Magone mums ir palīdzējis ar uzstāšanos Lietuvā un Igaunijā. Abu leiblu sakarā vēl varu piebilst, ka tie mums ir līdzējuši dažādas lietas darīt citādāk, nekā mēs to varbūt būtu paši darījuši, lai to visu paveiktu ievērojami mērķtiecīgāk.

Visus savus četrus albumus esat izdevuši arī taustāmā formātā – pirmos divus kompaktdiskos, savukārt trešo un ceturto vinilā. Kāpēc jums tas bija svarīgi?
– Patiesībā allaž ir bijusi vēlme, lai mūsu mūzika būtu pieejama taustāmā veidolā, jo digitāli izdoti ieraksti bez jebkādas materiālas liecības vēl pagaidām šķiet tādi dīvaini, vismaz man. Lai arī mums pašiem ilgu laiku nebija, uz kā atskaņot CD, tagad gan esmu iegādājies atbilstošu skaņas aparatūru un atkal varu tos klausīties. Savukārt ar skaņuplatēm bija tā, ka pirms kāda brīža sākās tāds kā vinila atkārtots uznāciens mūzikas pasaulē. Man tīri subjektīvi bija ļoti izteikta vēlme pēc skaņuplates, mēs savu vēlēšanos izteicām «I Love You Records» komandai, un viņi laipni atsaucās. Tā sajūta, kad tu saņem savu mūziku platē, ir ļoti patīkama. Otra lieta ir tāda, ka diski mēdz neizsekojami pazust mašīnā vai citviet, turpretī vinils – nē! Man neviena plate nekad un nekur nav nozudusi.

Vai un kura recenzija par jūsu mūziku pašiem tik tiešām gāja pie sirds un mākslinieciski iepriecināja?
– Žurnālā «Mūzikas Saule» bija recenzijas par beidzamo albumu, 2020. gadā izdoto «Kovārņu mazbērniem», tās man tīri labi patika. Atmiņā iespiedušies divi viedokļi – Daces Volfas un Oresta Silabrieža pārdomas. Orests uzrakstīja tādu vērtējumu, pēc kura likās, ka mēs patiešām esam paveikuši ko lielisku, ja cilvēks ar šādu statusu pašmāju mūzikā uzraksta tik pozitīvu apskatu. Dace, kura, starp citu, vienīgā mums neiedeva visas piecas zvaigznītes, uzrakstīja, ka viņai tīk šo albumu visu laiku klausīties, jo tajā ir iekļauta pamatīga spriedze, spalgums un robustums.

Kas «Židrūna» mūziku atšķir no ļoti daudzām citām pašmāju alternatīvajām un indīroka grupām?
Es teiktu, ka tas, pirmkārt, ir kaut kādā mērā patriotisms, jo nevienā pašā brīdī mums prātā nav ienākusi doma, ka varētu, piemēram, mainīt dziedāšanas valodu. Un otra lieta ir tā, ka mūsu tekstos vienmēr ir bijis iekļauts pārdomāts vēstījums, kas galu galā rezultējas kā tāda savdabīga laika liecība. Piemēram, mums ir skaņdarbs ar nosaukumu «Ingum», kas, cita starpā, ir stāsts par Krievijas iebrukumu Gruzijā. Pluss – mūsu mūzika nav banāla, tostarp arī instrumentālā ziņā, tajā ir kaut kas tāds savdabīgi interesants.