«Mammu vajag mīlēt, bet ne klausīt»

No sarunas ar rakstnieku Arno Jundzi: «Pasakas atstājam rakstniekiem, bet reālajā dzīvē māciet bērnus darīt kaut ko praktisku»

Tā kā Latvijā kopumā un arī Bauskas novadā ir liela interese par rakstnieka Arno Jundzes grāmatām, piedāvājam mūsu lasītājiem Jelgavas pilsētas bibliotēkas novadpētniecības bibliotekāres Andras Pootas sarunu ar rakstnieku Arno Jundzi, kas risinājās oktobra sākumā Grāmatu svētkos Lielvircavas kultūras namā.

Biogrāfiskā romāna «Es nemiršu nekad» (tas veltīts dzejniekam Eduardam Veidenbaumam – red.) pēcvārdā jūs rakstījāt, ka E. Veidenbauma mīļotā Olga Loss nomira tieši gadu pēc dzejnieka nāves. Savukārt «Es nemiršu nekad» ir trīspadsmitā grāmata sērijā «Es esmu…» (tā stāsta par latviešu literātiem – red.). Vai te ir kādas numeroloģiskas sakritības?
– Trīspadsmitais – tas ir pats labākais. Visu laiku man ir kaut kāda saistība ar trīspadsmito! Mana sieva ir dzimusi trīspadsmitajā datumā, tā ka pilnīgi nav nekādu problēmu.
Traģiskais stāsts par dzejnieka mīļotās Olgas nāvi ir viena no skaistākajām leģendām, ko man romānā izdevās izcelt. Leģenda par nelaimīgu mīlestību. Varbūt beidzot vajadzētu vākt leģendas par laimīgu mīlestību?! Par Olgu Loss, rokoties dziļāk, esmu noskaidrojis, ka patiesībā viņa nomira gadu un, šķiet, 12 dienas pēc Eduarda Veidenbauma. Kāds bija noapaļojis uz «tieši gadu», lai izklausītos traģiskāk. Olga tiešām smagi saslima pēc tam, kad uzzināja, ka Eduards ir miris. Salauzta sirds.
Šo romānu rakstīju Covid-19 pandēmijas laikā un sarēķināju, ka līdz 1896. gadam nomira 12 cilvēki, kas bija saistīti ar Eduardu Veidenbaumu. Baznīcas papīros rakstīts «krūšu vaina» – lai nebūtu jāraksta dilonis vai kas līdzīgs. Ja tolaik ģimenē kāds nomira ar diloni, tad uz to skatījās šķībi plašā apkārtnē. Uzskatīja, ka labāk ar tādiem nepīties. Tāpēc Eduarda māte to slēpa. Par to man bija jādomā, kad rakstīju grāmatu. Biju skarbā pašizolācijā savos laukos. Man nepatīk «mednieku stāsti», ka Covid-19 jau nekas nav. Mēs pandēmijas laikā zaudējām arī vairākus Rakstnieku savienības biedrus. Nevajag jokoties ar slimībām. Nerausti velnu aiz ūsām! Dieviņš arī kādreiz ir tāds, ka pats kaut ko uzprasies un to arī dabū, to vajadzētu atcerēties.

Mana vecmāmiņa vienmēr teica: «Cilvēks domā – Dievs dara.» Runājot par tuberkulozi, izrādās, ka Eiropas Savienības kontekstā mēs vēl aizvien esam «sarkanajā zonā» – ar augstu saslimstības līmeni. Bet par mītiem un leģendām runājot… Jūs saistībā ar Eduardu Veidenbaumu rakāties cauri n-tajām lietiņām. Vai sabruka kādi mīti, kas bija radušies vēl nebrīves laikā, kad mācījāties skolā?
– Mans pirmais iespaids par E. Veidenbaumu bija tāds, ka viņš ir vismaz garāks par mani pašu. Ādas mētelī un ar mauzeri pie sāniem. Nu kā visi kārtīgi revolucionāri! Tagad pētot izrādījās, ka viņš bija maza auguma puisis – apmēram metrs piecdesmit. Cepurīti uzlicis uz acīm – lai tās acis neredz! E. Veidenbauma ģimenē visi esot bijuši mazi. Tāpēc gan trīs dēli, gan trīs meitas skaitījušies nesmuki – tā vismaz tiek apgalvots dzimtas papīros. Taču, skatoties uz fotogrāfijām, es tā arī nesaprotu, kurš tur ir nesmuks?! Varbūt tiešām tas mazais augums…
Otrkārt, man kā pusaudzim lasot likās, ka E. Veidenbaums ir tāds dumpīgs. Nevienam ceļu negriež. Bet, nē, izrādās, viņš pamatīgi klausīja mammu! Tā varbūt bija viena no viņa dzīves problēmām. Tajā ģimenē vispār mammu ļoti klausīja. Tā bērni bija ieaudzināti.