Šī raksta mērķis nav aicināt balsot par
kādu noteiktu kandidātu, bet gan sniegt vēlētājam kritērijus, pēc
kuriem novērtēt partiju un deputātu kandidātu programmas, kā arī
līdzšinējo darbību. Rakstā paustās idejas ir ne tikai…Raksts…
Raksts iezīmē vīziju par Latvijas valsti un tās darbību
dažādās jomās. Kaut gan liela daļa aprakstīto jautājumu latviešu
lasītājam var šķist pašsaprotami, dzīvē pierādījies, ka politiķi ne
vienmēr izprot pat mūsu valsts pastāvēšanas pamatus. Tuvojas
priekšvēlēšanu sīkumaino cīņu laiks, tāpēc ir vērts vēlreiz
atgādināt par būtisko – mūsu valsts dibināšanas mērķi un
veicamajiem uzdevumiem:
Valsts
būtība:
Latvijas valsts ir
apvienība, kas izveidota latviešu tautas garīgai un saimnieciskai
attīstībai tās apdzīvotajā zemē. Latvijas valsts īstenotās
politikas pamats ir nacionālisms – dzīvesziņa, kas par svarīgāko
jebkurā darbībā atzīst tautas intereses. Tautas intereses ir
lietderīgi samērotu atsevišķu cilvēku interešu kopums.
Valsts
pārvalde:
Latvijas valstī par
augstāko varu atzīst Likumu – esamības dabiskās sakarības, kas
pastāv neatkarīgi no cilvēku spējas vai gribas tās izprast un
ievērot. Latvieši Likumu un tā izzināšanu uztver kā ceļu uz laimi
un saskaņu, nevis kā ierobežojumu, no kura jāatbrīvojas. Latviešu
valstī tiek atzīts, ka cilvēka un sabiedrības nelaimju cēlonis
vienmēr ir Likuma nezināšana.
Latvijas valstī par
galveno varas nesēju atzīst tautu, kas savā kultūrā gadsimtu gaitā
uzkrājusi visaptverošas zināšanas par pasaules kārtību. Tauta varu
īsteno ar savu pārstāvju starpniecību vai tautas nobalsošanās,
tāpēc Latvijas valsts iekārta ir tautvaldība (demokrātija). Tomēr
latvieši saprot, ka neviena valsts iekārta pati par sevi
nenodrošina saprātīgu pārvaldi, tāpēc vienmēr cenšas izzināt
patiesību, uzklausot un izvirzot valsts vadībā tautas attīstītāko
un zinošāko daļu (inteliģenci). Inteliģence saprotamā veidā skaidro
sabiedrībai valsts mērķus un to sasniegšanai veicamos uzdevumus,
brīdina tautu par atsevišķu iekšēju vai ārēju spēku mēģinājumiem
valsts varu izmantot pretēji tās mērķim, kā arī nebaidās nosodīt un
atturēt tautas vairākumu, ja tas rīkojas acīmredzami nesaprātīgi.
Līdz ar to Latvijas valstī tautvaldība nozīmē inteliģences
noformulētu tautas interešu, nevis pūļa iegribu
varu.
Latviešu valstī valsts vara tiek izmantota
samērīgi, pārvaldot tikai tās dzīves jomas, kurās atsevišķi cilvēki
vai to brīvprātīgas apvienības nespēj ieviest kārtību. Valsts varas
īstenošanas mērķis ir brīva cilvēka radīšana, tomēr atsevišķu
cilvēku brīvības palielināšana tiek samērota ar to spējām šo
brīvību atbildīgi īstenot. Līdz ar to Latvijas valsts neatzīst
pilnīgu valsts varas kontroli (svešvārdā – totalitārisms), bet
audzina zinošus un atbildīgus pilsoņus, samērīgi palielinot arī to
brīvību. Ja sabiedriskajā līmenī Latvijas valsts ideāls ir brīva
latviešu tauta, tad individuālajā līmenī tās mērķis ir brīvs
cilvēks – latvietis.
Latvijas valstī vispirms
apkaro nejēdzību cēloņus, tikai pēc tam pievēršoties to radīto seku
novēršanai. Partiju cīņa, valsts pārvaldes korupcija, sabiedrības
vienaldzība un citas nevēlamas sabiedriskas parādības Latvijas
valstī liecina par kopēju ideālu un to īstenošanas līdzekļu
izpratnes trūkumu sabiedrībā. Šī iemesla dēļ valsts pagrimuma laikā
sevišķu atbildību uzņemas inteliģence, kas atjauno ticību kopējiem
ideāliem, vienlaikus izskaidrojot arī šo ideālu sasniegšanas
līdzekļus. Kad sakārtoti sabiedrības pastāvēšanas pamatjautājumi,
kļūst skaidrs vadmotīvs sadzīvisku nebūšanu
risināšanai.
Kultūra, izglītība un
māksla:
Latviešu valstī par
kultūru uzskata cilvēka un tautas iekšējo sakārtotību atbilstoši
vides prasībām. Lai šādu sakārtotību panāktu, Latvijas valsts
visiem iespējamiem līdzekļiem atbalsta izglītošanos – pasaules un
tās likumsakarību izzināšanu. Tāpat Latvijas valsts atbalsta
kultūras atgriezenisko norisi – mākslu – kurā cilvēks izpauž savu
iekšējo esamību tēlainajās un lietišķajās dzīves jomās. Tā
rezultātā tiek radīta tēlainā māksla un praktiskā māksla
(rūpniecība), kuras nodrošina cilvēka garīgo un materiālo
pastāvēšanu.
Latvijas valstī kultūra, izglītība
un māksla ir latviskas – vietējiem apstākļiem atbilstošas. Tādējādi
tiek nodrošināta katra latvieša saskaņa pašam ar sevi, sabiedrību
un materiālo vidi. Latviešu kultūra nevairās arī no citās kultūrās
atklātiem ētiskiem vai estētiskiem jauninājumiem, ja vien tie ir
saskanīgi iekļaujami latviskajā
kultūrvidē.
Izglītība Latvijā tiek iegūta
latviešu valodā, tās gaitā pirmkārt tiek izmantoti vietējās vides
piemēri, kas ir tuvi un saprotami šeit augušajiem cilvēkiem.
Latvietis savas zināšanas dažādās jomās sāk apgūt ar Latvijas
vēsturi, ģeogrāfiju, tautsaimniecību un mākslu, pamazām attīstot
spēju šādi apgūtās sakarības attiecināt arī uz plašāku vidi, tajā
skaitā visu cilvēci.
Tieši tāpat kā izglītība,
arī māksla Latvijā ir latviska, jo tā izpauž latvieša izpratni par
skaisto un pareizo. Latviska ir literatūra, glezniecība, mūzika,
deja un kino. Latviska ir arī arhitektūra, ainava, telpu
izkārtojums, apģērbs un sadzīves priekšmeti. Cik vien tas noteiktos
apstākļos ir saprātīgi iespējams, visa garīgā un materiālā vide ir
latviska. Latviskā apzināšana un izkopšana savā darbības jomā ir
katra latvieša pienākums un izpausmes
prieks.
Latviešu valstī tiek apgūta vēsture un
godināti tās varoņi, tādējādi saglabājot saikni ar pagātnes uzvarām
un panākumiem un ieaudzinot noteiktu uzvedības modeli nākotnei.
Saprātīgos apjomos tiek apskatītas un iztirzātas arī vēsturiskās
neveiksmes un kļūdas, tādējādi izvairoties no to atkārtošanas
nākotnē. Latvijas sabiedrība nav pagātnē vērsta, bet gan izmanto
pagātnes mācības, lai pilnveidotu savu nākotni. Latviešu valstī
tiek atzīts, ka mainās un attīstās tikai formas, bet būtība vienmēr
paliek nemainīga, tāpēc savas tautas kultūras mantojuma apgūšana
vienlaikus ir iespēja mūsdienīgiem jauninājumiem visās dzīves
jomās.
Latvijas valstī tiek veicināti pašu radīti
un aizgūti jauninājumi gan tautsaimniecībā, gan kultūrā. Šādu
jauninājumu derīgumu nosaka samērojot tos ar Latvijas saimnieciskās
un garīgās vides īpatnējām vajadzībām, un nepieciešamības gadījumā
piemērojot tos vietējiem apstākļiem. Latviešu kultūra nav nemainīgs
lielums, tāpēc tās atziņas un veidolus var pārskatīt, ja tam ir
mūsdienīgs pamatojums. Gadsimtu gaitā pārbaudītās latviešu kultūras
pamatatziņas un pamatformas paliek
nemainīgas.
Latvijas valsts atbalsta tikumīgu
dzīvesveidu. Par tikumu (no vārda “tikt”) tiek
atzītas tādas cilvēka īpašības un tām atbilstošā darbība, kas
palīdz veikt uzdevumus ceļā uz visas sabiedrības kopējo mērķi –
garīgo un materiālo labklājību. Netikumiska rīcība nevar cerēt uz
valsts atbalstu, bet atsevišķos gadījumos, ja šāda rīcība
ievērojami apdraud sabiedrības labklājību, valsts vēršas pret to ar
nepieciešamo bardzību.
Latvijas valstī cilvēka
personiskā labklājība ir tieši atkarīga no viņa sabiedrībai sniegtā
labuma. Tieši tāpēc cieņa un gods tiek dāvāti cilvēkiem, kas ar
savu personisko darbu veicinājuši sabiedrības attīstību, nevis
spējuši sasniegt individuālu labklājību uz sabiedrības interešu
rēķina.
Tautsaimniecība:
Latvijas
valsts saimnieciskās politikas pamatā ir latviešu tautas ekonomisko
interešu aizsardzība. Īstenojot ārējās tirdzniecības, ārvalstu
ieguldījumu, nodokļu, naudas un nozaru saimniecisko politiku,
Latviešu valsts katrreiz vērtē attiecīgo pasākumu ietekmi uz
latviešu tautu, nevis atbilstību kādiem ekonomikas teorijas
aizspriedumiem vai svešzemju uzņēmēju
interesēm.
Latviešu valstī tiek atzīts godīgā
veidā iegūts privātīpašums un cilvēku tiesības to pavairot
saimnieciskās darbības gaitā. Tomēr arī valsts nenorobežojas no
saimnieciskās darbības veikšanas gadījumos, kad privātie uzņēmēji
nespēj pietiekami lietderīgi darboties. Sevišķi valsts loma
uzņēmējdarbībā izpaužas īstenojot lielus saimnieciskus pasākumus,
kurus atsevišķi uzņēmēji nav spējīgi ieviest līdzekļu trūkuma dēļ,
kā arī gadījumos, kad jāveic sākotnējie ieguldījumi jaunu nozaru
attīstīšanā. Valsts pati veic saimniecisko darbību nozarēs, kur
sabiedrībai lietderīga privātā saimnieciskā darbība nav iespējama
(monopolnozarēs).
Latvijas tautsaimniecībā īpaša
loma atvēlēta nozarēm, kuras balstītas uz vietējām izejvielām un
zināšanām – lauksaimniecībai, zvejniecībai, pārtikas, būvmateriālu
un papīra rūpniecībai, kokapstrādei, farmācijai, informācijas
tehnoloģijām un citām nozarēm, kuru vērtībā lielāko daļu veido
vietējie resursi. Latvijas valstī tiek atzīts, ka nozares, kuru
produkcijas gala cenā lielāko daļu veido ievesto izejvielu
izmaksas, ilgtermiņā nebūs konkurētspējīgas, jo šo produkciju
sadārdzina transporta izmaksas un muitas tarifi. Latvijas valsts
pastiprināti attīsta kapitāla preču (sevišķi mūsdienīgu ražošanas
iekārtu) izgatavošanu, tādējādi garantējot sev pieeju eksporta
tirgiem (parasti tiek ierobežots patēriņa preču, nevis tehnoloģiju
imports), kā arī novēršot atkarību no ievesto izejvielu cenu
svārstībām (ražošanas iekārtu cenā lielāko daļu veido izgudrotāju
garīgā darba, nevis ievestu materiālu izmaksas). Tranzīta, finanšu
starpniecības un tūrisma nozarēm Latvijā ir papildinoša
nozīme.
Latvijas valsts uzskata, ka Latvijas
uzņēmumiem iespēju robežās ir jāpieder vietējiem iedzīvotājiem,
tāpēc veido tādu ārvalstu ieguldījumu politiku, kas veicina
nacionālā kapitāla rašanos un palielināšanos. Latvijas valsts
atbalsta ārvalstu ieguldījumus tikai tad, ja attiecīgos uzņēmumus
dažādu iemeslu dēļ (kapitāla vai zināšanu trūkums) nav spējīgi
radīt un vadīt vietējie uzņēmēji. Šī iemesla dēļ Latvijas valsts
nosaka ārvalstu kapitālam atvērtās un slēgtās nozares, atbalstot
ārvalstnieku ieguldījumus ražošanas uzņēmumos, kas lielāko daļu
savas produkcija eksportē, bet nepieļaujot ārvalstu kapitālam
pārņemt pakalpojumu nozares, kas galvenokārt vērstas uz vietējā
tirgus apkalpošanu.
Latviešu valstī ārējās
tirdzniecības politika mainās atkarībā no vietējo uzņēmēju spējas
un vēlmes saražot attiecīgās preces iekšējam un ārējam tirgum.
Latvijas valsts ierobežo ārvalstu produkcijas ievešanu laikā, kad
vietējiem uzņēmējiem nepieciešams nostiprināties, kā arī iestājas
par brīvu tirdzniecību gadījumos, ja vietējie uzņēmēji ir
pietiekami konkurētspējīgi vietējā un ārējā tirgū. Ārējās
ekonomiskajās attiecībās Latviešu valsts vadās pēc savstarpējas
papildinātības un abpusēja izdevīguma principiem, ļaujot sadarbības
valstij ievest Latvijā preces, kuras vietējā tirgū nevar vai nav
lietderīgi ražot, vienlaikus iegūstot iespēju pārdot sadarbības
valstij tai nepieciešamo produkciju. Latvijas valsts neatbalsta
vietējo uzņēmēju aizsardzību ar ievedmuitām un citiem līdzekļiem
tikai tad, ja to ražotā produkcija ir nesamērīgi dārga (kaitējums
patērētāju interesēm ir lielāks par tautsaimniecības kopējo
ieguvumu).
Latviešu valstī ir sava nauda, kas
ļauj īstenot attiecīgā brīža saimnieciskajam stāvoklim atbilstošu
naudas politiku. Valsts banka maina apgrozībā esošās naudas
daudzumu atbilstoši saimnieciskajai aktivitātei, izvairoties no
pārmērīgi liela naudas daudzuma apgrozībā un tam sekojošā cenu
pieaugumu, kā arī no naudas trūkuma, kas ierobežo saimniecisko
darbību un norēķinus. Tautsaimniecības straujas attīstības laikā
valsts banka ierobežo naudas pieejamību, lai novērstu t.s.
“ekonomikas pārkaršanu”, bet saimnieciskās
darbības panīkuma laikā palielina apgrozībā esošās naudas daudzumu,
lai veicinātu saimnieciskās rosības atsākšanos. Valsts banka uztur
atbilstošu vietējās valūtas kursu attiecībā pret citām valūtām,
nodrošinot vietējās produkcijas konkurētspēju, bet nekaitējot arī
iespējām iepirkt nepieciešamās ārvalstu preces un izejvielas.
Nosakot valūtas kursu, valsts banka vadās pēc pirktspējas līdzsvara
principa, ar kursa palīdzību samērojot Latvijā ražotu preču cenas
ar to cenām sadarbības valstīs.
Latviešu valstī
nodokļu kopējo apjomu nosaka samērā ar valsts un privātās jomas
veiktajiem uzdevumiem. Samazinoties valsts varas sniegto
pakalpojumu apjomam, attiecīgi tiek samazināts arī nodokļu slogs,
un otrādi. Lielāks nodokļu slogs tiek uzlikts vērtību patēriņa jomā
(pievienotās vērtības nodoklis, akcīzes nodoklis, nekustamā īpašuma
nodoklis, nodokļi luksus precēm un uzņēmumu ienākuma nodoklis
dividendēm), bet samazina nodokļu slogu vērtību radīšanas jomā
(darbaspēka nodokļi un uzņēmuma ienākuma nodoklis reinvestētajai
peļņai). Nodokļu kopējais apjoms tiek mainīts arī atkarībā no
valsts saimnieciskās attīstības stāvokļa – straujas attīstības
laikā nodokļi tiek palielināti, lai valsts veidotu uzkrājumus. Šos
uzkrājumus valdība izmanto saimnieciskā panīkuma laikā, ar valsts
pasūtījumiem un atbalsta programmām veicinot uzņēmējdarbību, kā arī
aizvietojot iztrūkumu, kas rodas no pazeminātiem nodokļiem. Nodokļu
slogs tiek samazināts tautsaimniecības jomās, kuru attīstībai
nepieciešams īpašs valsts atbalsts. Nodokļi saprātīgās robežās tiek
izmantoti arī kā sabiedrības saimnieciskās nevienlīdzības
mazināšanas un reģionālās attīstības veicināšanas
līdzeklis.
Latviešu valstī katra cilvēka
saimnieciskā labklājība ir atkarīga no sabiedrībai sniegtā labuma.
Pensionārus un bērnus bez apgādniekiem Latvijas valsts uzskata par
cilvēkiem, kas sabiedrībai labumu jau devuši vai dos nākotnē, tāpēc
arī tiem nodrošina tādas pašas tiesības uz saimniecisku labklājību,
kā strādājošajiem. Latvijas valsts apgādā ar iztikas līdzekļiem arī
invalīdus, kas nav spējīgi sniegt sabiedrisku labumu no sevis
neatkarīgu apstākļu dēļ. Izņēmuma kārtā Latviešu valsts garantē
pamatvajadzības (uzturs, apģērbs un mājoklis) minimālā apmērā arī
tiem pilsoņiem, kas dažādu iemeslu dēļ negrib dzīvot cilvēka
cienīgu dzīvi. Uzturot un pāraudzinot sabiedrības nederīgo daļu,
Latvijas valsts uzņemas atbildību par savu pilsoņu izglītošanas
gaitā pieļautajām kļūdām, kā arī novērš sabiedriskus nemierus,
iespēju robežās cenšoties šos cilvēkus pievērst normālai
sabiedriskai dzīvei (tajā skaitā piespiedu kārtā tos izglītojot un
nodarbinot).
Veidojot latvisko kultūrvidi un
veicot saimniecisko darbību, valsts cenšas panākt dabas un
civilizācijas saskaņu, nevienu no tām nepasludinot par pārāku.
Latvijas valsts ideāls ir cilvēka mūsdienīgai dzīvei piemērota
dabiska vide, nevis mežonīga daba bez cilvēkiem, vai civilizācijas
atkritumos smokoša sabiedrība bez pieejas mežiem un ūdeņiem. Šajā
sakarā Latvijas valstī tiek veicināta teritorijas vienmērīga
apdzīvotība, nodrošinot civilizācijas ērtības laukos un dabiskas
vides plašāku pieejamību pilsētās. Valsts ierobežo saimnieciskās
darbības radītos izmešus apjomā, kas nerada paliekošu kaitējumu
videi.
Ārējās
attiecības:
Latvijas valsts ne
tikai uzsver latviešu tiesības savā zemē, bet arī atzīst citu tautu
tiesības to vēsturiski apdzīvotajās teritorijās. Sadarbība ar citām
tautām un to izveidotajām valstīm veidojama uz savstarpēja
izdevīguma un otras puses tiesību atzīšanas
pamatiem.
Latviešu valsts atzīst, ka attiecības
starp valstīm pamatos veidojas pēc tiem pašiem principiem, kā
attiecības starp cilvēkiem, tieši tāpēc valsts brīvība
starptautiskās attiecībās ir tikpat cienījama vērtība, kā atsevišķa
cilvēka brīvība demokrātiskā valstī. Tomēr jebkura brīvības beidzas
tur, kur sākas kāda cita brīvības robežas, tāpēc valstu neatkarība
nenozīmē tiesības aizskart citas valstis to likumīgās varas
robežās.
Vadoties no augstākminētajiem
principiem, Latvijas valsts atbalsta tādu starptautisko attiecību
kārtību, kur valstis pašas vienojoties izlemj savas savstarpējās
attiecības ar starptautisku līgumu palīdzību (līdzīgi kā atsevišķi
cilvēki savas attiecības kārto slēdzot civiltiesiskus līgumus).
Vienlaicīgi Latvijas valsts iestājas par tādas pārnacionālas
organizācijas veidošanu, kas uzraudzītu valstu brīvprātīgi noslēgto
līgumu ievērošanu, kā arī apkarotu atsevišķu valstu rīcību, kas
tiek veikta ārpus jebkādiem tiesiskiem ietvariem. Šādas
organizācijas mērķis būtu valstu neatkarības aizstāvēšana, nevis
tās ierobežošana, tāpēc minētā organizācija neizvirzītu nekādus
nosacījumus valsts iekšējo lietu kārtošanā, kā arī neuzspiestu
nekādus noteiktus starpvalstu līgumus, ļaujot par to vienoties
pašām valstīm. Izpildoties noteiktiem priekšnosacījumiem (sevišķi
attiecībā uz lēmumu pieņemšanas kārtību), augstākminēto uzdevumu
varētu pildīt arī Apvienoto Nāciju
Organizācija.
Latvijas valsts pilnībā noraida
pašreizējo tendenci, kad t.s. “starptautisko
organizāciju” aizsegā patiesībā tiek veidotas
superlielvalstis, kas tiecas regulēt ne tikai valstu savstarpējās
attiecības, bet pat sīki nosaka attiecības valstu iekšienē.
Latviešu valsts uzskata, ka Eiropas Savienība jāpārveido par
reģiona valstu politikas saskaņošanas un līgumu projektu izstrādes
vietu, nevis jāpiešķir tai tiesības pieņemt lēmumus, kurus var
pieņemt tikai noteiktā kārtībā pilnvaroti valstu vadītāji vai tauta
referendumā. Savā koordinēšanas darbā Eiropas Savienībai
jākoncentrējas uz Eiropas valstu savstarpējo attiecību saskaņošanu,
nevis to iekšējām lietām.
Latvijas valstī atzīst,
ka ārējo draudu raksturs mūsdienās ir mainījies un lielāko
kaitniecisko darbu paveic labi organizēti svešzemju specdienesti,
nevis atklāts militārs iebrukums. Šajā sakarā valsts aizsardzības
jomā tiek stiprināti valsts slepenie dienesti, kas veic
nepieciešamos pasākumus ārvalstu dienestu darbības ierobežošanai.
Šie paši dienesti vāc informāciju par iespējamo agresorvalstu
patiesajiem vadītājiem, nepieciešamības gadījumā veicot tiešu
triecienu šīm personām vai to ekonomiskajām interesēm.
Atklāta kara gadījumā Latvijas valsts paļaujas
uz savu pilsoņu gribu un spēju aizsargāt sevi. Latvijas
aizsardzības politikas pamatā paliek atziņa, ka militāru konfliktu
izraisītāji parasti ir nevis tautas, bet gan noteiktu interešu
(galvenokārt ekonomisku) grupas, tāpēc galvenais aizsardzības
trieciens ar speciāli apmācītu vienību palīdzību vēršams pret šādu
lēmumu pieņēmējiem. Tomēr līdz problēmas atrisināšanai nepieciešams
pasargāt no izrēķināšanās civiliedzīvotājus. Šajā sakarā valsts
uztur gan nelielu profesionālu armiju, kas uztver pretinieka pirmo
triecienu, gan plašu brīvprātīgu militāru organizāciju, kas spējīga
ātri sakārtoties pretestībai visā Latvijas
teritorijā.
Latvijas valsts iestājas par
kolektīvas aizsardzības līguma noslēgšanu ar saviem dabiskajiem
sabiedrotajiem Lietuvu, Igauniju, un iespējams arī Poliju un
Somiju. Līdz pilnvērtīgas aizsardzības sistēmas izveidei Latvija
paliek NATO dalībvalsts, šīs organizācijas ietvaros pamazām
pilnveidojot savas individuālās aizsardzības spējas. Nav pieļaujama
individuālo aizsardzības spēju pakārtošana kolektīvās aizsardzības
doktrīnas nodrošināšanai, jo kolektīvā aizsardzība vēsturiski ir
izrādījusies maz uzticama.
Latvijas valsts
nevērtē nevienu cilvēku tikai pēc tā etniskās izcelsmes, bet gan
pēc attieksmes pret augstāk aprakstītajiem principiem. Citu tautu
pārstāvji, kas dzīvo savā zemē un kopj tās kultūru ir pelnījuši
visdziļāko cieņu un ir Latvijas sabiedrotie, nevis ienaidnieki.
Latvijas valsts neatbalsta starptautisku pārvietošanos, kuras
mērķis ir apmešanās uz dzīvi svešā valstī, bet aicina katru cilvēku
strādāt, lai attīstītu savu valsti un tās
labklājību.
Latviešu valsts nemēģina izlikties,
ka Latvijā nav problēmu ar okupācijas laikā iepludinātajiem
cittautiešiem, tomēr risina šo problēmu samērīgi, iespēju robežās
izvairoties no metodēm, kas bija raksturīgas pašiem kolonistiem.
Cittautiešiem, kas respektē latviešu tautas īpašās tiesības
Latvijas zemē un gatavi pieņemt latvisko kultūru, Latvijas valsts
nodrošina visas tās pašas tiesības, kas latviešiem, izņemot
tiesības uz savas kultūras autonomiju. Cittautiešu politikas mērķis
ir novērst latviešiem nodarīto netaisnību – svešu kultūru varmācīgu
uzspiešanu – palīdzot iekļauties latviešu tautā tiem cittautiešiem,
kas to vēlas, vai palīdzot atgriezties savā dzimtenē tiem
sveštautiešiem, kas izvēlas saglabāt piederību savai kultūrai.
Latviešu valsts nemeklē nekādus kompromisus ar personām, kas
atklāti paudušas vai pauž Latvijas valstiskumam naidīgas koloniālas
idejas. Šādos gadījumos Latvijas valsts izmanto savas
starptautiskajās konvencijās paredzētās tiesības, lai šādas
personas izraidītu uz to etnisko
dzimteni.
Kopsavilkumam:
Latviešu
valsts ir mērķis, kas var apvienot visdažādāko nozaru latviešus
kopējā darbā, novēršot partiju cīņas, valsts un privātā sektora
korupciju, un sabiedrības garīgo un materiālo sašķeltību
visplašākajā šī vārda nozīmē. Gaidāmajās vēlēšanās jābalso par
kandidātiem, kas ar savu nostāju un līdzšinējo darbību ir sekojuši
iepriekš aprakstītajiem principiem. Partiju piederībai nav
izšķirošanas nozīmes, jo pārējos kandidātus sarakstā var
izsvītrot.
Jānis Sils
Latviešu
nacionālistu kluba vadītājs
Neatkarīgs deputāta
kandidāts no VL/TB/LNNK saraksta
