Kad beidzot absurda teātris būs galā?Taujā ļaudis gan lietū, gan salā. Te prezidents dusmas sviež pret Saeimu, redz darbos tūļāšanās vainu. Pie galda valdībā viņš redzēt grib, kā desmit Godmaņiem tur acis zib. Bet paiet vēl nedēļas divas – viss haosa murskulī tinas. Cits citam šauj ar neticības bisi, līdz tautas uzticību zaudē visi.Liek Tautas partija un zemnieki, ne īsti radi, ne tuvinieki, nu kopā plecus, gados ļodzītos, lai galu galā no Godmaņa atbrīvotos. Es zināju, kas man vēl jādara, bet man to īstenot neļāva, teic Godmanis, pagalam apbēdināts, no premjera amata atstādināts.Aši tautpartnieki rosās, uz valdības troni prasās, kaut sabiedrībā ticības nav palicis tiem vairs ne kripatas. Tiem, kuri gāzi grīdā spieda un naudu, kā gribēja, tā šķieda. Tās bija dzīres mēra laikā, līdz beigu beigās aptrūka tvaika. Tiem atvainoties nav nācis ne prātā, kaut dedzini tos uz sārta. Vakar vēl naudas velnu aiz astes rautu, šodien solās domāt tikai… par tautu.Kāds Čehova laiku zēniņš spožām acīm un prātu nosaukts par TP premjera kandidātu. Neko ļaunu nevienam viņš neesot darījis, ne velnam, ne oligarhiem kalpojis. Tieši viņam nākšoties paldies sacīt, kas, gribi negribi, novados sadzīti.«Jaunais laiks» eņģeļu spārniņus vēcina, izlīgumvaldību gatavs mēģināt. «Saskaņas centrs» tam netraucē, kad viņu Rubiks uz Eiroparlamentu lavierē.Gudrākie vīri klusi skatās uz kādas princeses pusi. Tai roku un sirdi atklāti sniedz – tik mūsu lūgumu nenoliedz! Varbūt taisnība pareģiem viediem: glābs Latviju nevis kāda tur dieviete, bet gluži vienkārši – sieviete.
