2024.gadā varētu atgūt jau 85% no depozīta sistēmā esošo produktu iepakojuma

Katru dienu depozīta sistēmā tiek nodoti vidēji 1,2 miljoni iepakojumu, intervijā aģentūrai LETA saka SIA “Depozīta iepakojuma operators” (DIO) valdes priekšsēdētājs Miks Stūrītis. Kopumā šogad plānots atgūt vairāk nekā 80% no tirgū laistā iepakojuma, kas gan ir mazāk nekā tika cerēts sistēmu izveidojot. Pašlaik visvairāk tiek nodots ūdens un alus iepakojums. Tomēr jau 2024.gadā plānots, ka iepakojuma atdošanas īpatsvars sasniegs jau 85%, bet pēc tam tuvosies 90%.

Kā varat vērtēt depozīta sistēmas darbu nu jau ilgāk nekā gadu? Ir krietni audzis gan taromātu skaits, gan paplašināts pieņemamo iepakojumu veidu klāsts.

Iepakojumu veidu klāsts šajā laikā ir paplašināts vienu reizi, bet pietiekami jaudīgi. Līdz ar to Latvijā pašlaik ir visplašākais nododamo iepakojumu veidu klāsts Baltijā. Piemēram, atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas var nodot arī visu stipro dzērienu skārdenes un PET pudeles, arī vīna pudeles.

Vasaras izskaņā atzīmējām to, ka esam pieņēmuši jau pusmiljardu iepakojumu vienību. Katru dienu tiek nodoti vidēji 1,2 miljoni iepakojumu. Kopumā mēs šogad plānojam atgūt vairāk nekā 80% no tirgū laistā iepakojuma, kas ir nododams depozīta sistēmā.

Baltija it kā ir mazs reģions, bet katrā valstī mentalitāte tomēr atšķiras. Mēs bijām plānojuši, ka atgriešanas īpatsvaru mēs audzēsim straujāk un tuvosimies jau 90%, bet prakse rāda, ka tā īsti nenotiek. Te gan ir jāņem vērā, ka Latvijā iepakojumu nodošana depozīta sistēmā ir pilnīgi jauns ieradums. Piemēram, Lietuvā savā ziņā depozīta sistēma darbojas jau no 2003.gada, jo jau tad tirgotājiem obligāti bija jāpieņem atpakaļ stikla pudeles. Tādēļ cilvēki pie tā bija pieraduši, un tad, kad ieviesa pilnu depozīta sistēmu, bija straujš kāpums ar nodotajiem iepakojumiem.

2024.gadā mēs plānojam, ka atdošanas īpatsvars sasniegs jau 85%.

Mēs gan arī rēķināmies, ka ir iepakojumu grupas, kur mēs 90% atdošanas īpatsvaru nesasniegsim, un tas ir saistīts ar atšķirīgajām alkoholisko dzērienu akcīzes likmēm Baltijā. Ir izteikti redzams, ka Igaunijas iedzīvotāji brauc iegādāties alkoholu uz Latviju, un pēc pēdējām akcīzes likmju izmaiņām ir redzams, ka to dara arī Lietuvas iedzīvotāji. Pēc mūsu aprēķiniem, šis apjoms veido vairākus desmitus miljonu vienību un īpaši tas attiecas uz skārdenēm. Protams, ka šie iepakojumi Latvijas depozīta sistēmā atgriežas ļoti maz. Tādēļ ir arī redzams, ka par aptuveni tādu apjomu ir arī mazāks nodoto skārdeņu apjoms.

Arī iepriekš pārrobežu tirdzniecības dēļ tika runāts par to, ka Baltijas valstīs depozītu sistēmas vajadzētu savienot. Vai tas ir iespējams?

Ja mēs skatāmies uz iedzīvotāju dabīgo kustību starp Baltijas valstīm, tad plūsma nav īpaši liela pret kopumā tirgū laisto iepakojuma apjomu. Turklāt šobrīd aptuveni pusei tirgū laistā iepakojuma ir visu trīs valstu depozīta sistēmas zīmes, jo lielāki ražotāji vai importētāji dzērienus piegādā visam Baltijas tirgum. Līdz ar to nopērkot pudeli Igaunijā, ar ļoti lielu varbūtību to varēs nodot depozīta sistēmā Latvijā un otrādāk.

Savukārt kopīgas depozīta sistēmas izveide maksā dārgi. Ļoti dārgi. Turklāt tas negatīvi ietekmētu mazos ražotājus. Piemēram, ja kāds neliels Latvijas amata alus ražotājs nemaz nedomā par tirdzniecību Igaunijā un Lietuvā, tad viņam vienalga nāktos sūtīt savu iepakojumu reģistrēšanai uz šīm valstīm. Līdz ar to tas nav samērīgi, jo visiem citiem nāktos maksāt par tiem, kuri dzērienus pērk kaimiņvalstīs, bet iepakojumu vēlas atgriezt savā valstī, un tā ir neliela daļa.

Esat pētījuši, kur nonāk tie iepakojumi, kurus iedzīvotāji nav nodevuši depozīta sistēmā? Tie nonāk sadzīves atkritumos?

Kā jau minēju, tad diezgan būtiska daļa no nenodotā iepakojuma ir saistīta ar pārrobežu tirdzniecību. Skārdenēm tie ir pat līdz 10% no Latvijā pārdotā apjoma. No kopējā iepakojumu skaita tie ir 2-4%. Savukārt pārējie iepakojumi ir tie, kuri tiek sabojāti, tiek izmesti sadzīves atkritumos atkritumu maisiņos kopā ar kartupeļu mizām un citiem atkritumiem, un tos neviens nesašķiro.

Vienlaikus vides organizāciju veiktie auditi un izpētes liecina, ka vide ir kļuvusi tīrāka. Tas arī ir pats galvenais depozītu sistēmas mērķis, jo iepriekš viens no galvenajiem piesārņojumu veidiem dabā bija tieši iepakojumi. Ikvienā talkā 70% no tā, kas tika savākts ceļmalās, bija tieši iepakojums – bundžas, plastmasas pudeles. Tagad tas ir beidzies.

Tas pierādās ar vēl vienu faktu. Sākotnēji depozīta sistēmā nebija iekļauts alkohola kokteiļu iepakojums, un, ja citi iepakojuma veidi no vides jau pazuda, tad šīs pudeles vēl bija sastopamas. No janvāra arī šīs pudeles ir iekļautas depozīta sistēmā, un ir redzams, ka no vidē esošajiem atkritumiem tās praktiski ir pazudušas.

Turklāt pētījumi arī liecina, ka 2022.gadā ieviestā depozītu sistēma un apjomīgā informēšanas kampaņa ir labvēlīgi ietekmējusi atkritumu šķirošanu kā tādu. Depozīta sistēmā ir arī finansiāla motivācija, kas jau spiež cilvēku paskatīties, kas ir viņa atkritumos. Un daudzi, kas iepriekš atkritumus nešķiroja, saprata, ka nav īpaši grūti atsevišķi atlasīt ne tikai depozīta iepakojumu, bet arī citus šķirošanai paredzētos atkritumu veidus. Tāpat ir prasība, ka pie depozīta punktiem ir jābūt arī šķiroto atkritumu konteineriem. Primāri gan tas bija paredzēts, īpaši sākuma periodā, lai būtu kur izmest bojātos un tos iepakojumus, kuriem nebija depozīta zīmes, bet cilvēki ātri atskārta, ka tur ir punkti, kur atbrīvoties no šķirošanai paredzētajiem atkritumiem, jo daudziem joprojām šādas iespējas nav.

Kritiku par depozīta sistēmas darbību savukārt ir pauduši mazie un reģionālie tirgotāji. Tostarp veikali sūdzējās par smakojošiem taromātiem vasarā, nepietiekami biežu savākto iepakojumu izvešanu un citām lietām. Vai esat šos jautājumus risinājuši un situācija ir uzlabojusies?

Pirms mēs šo jautājumu sākam cilāt, ļoti svarīgi ir arī novērtēt mērogu. Kad mēs dzirdam, ka mazie tirgotāji draud sacelties un lieto ļoti spilgtus epitetus, būtu arī jānovērtē, cik daudz patiesībā ir šo tirgotāju, kuri tik asi reaģēja. Tā ir neliela daļa. Lai nebūtu tā, ka tie ir tikai mani apgalvojumi, – mēs reizi gadā veicam tirgotāju aptauju par sadarbību ar DIO, par to, kādas ir problēmas, kā tiek vērtēti loģistikas pakalpojumi u.c. Mēs uz aptaujas anketu saņēmām 350 atbildes. Tie, kas sadarbību novērtēja ar 1 vai 2 ballēm jeb slikti un ļoti slikti, bija vairāk nekā 20 tirgotāji. Mēs ar šiem tirgotājiem tālāk arī strādājam, lai noskaidrotu, tieši kādas ir problēmas. Bet es gribu uzsvērt, ka tā ir neliela daļa tirgotāju. Tajā pašā laikā es nebūt nesaku, ka nav nekādu problēmu un viss ir brīnišķīgi.

Tomēr, ja mēs runājam par ilgtspēju, par vides aizsardzību, tad šajā jomā kaut kas ir jādara pilnīgi visiem. Šeit nevar izlīdzēties tikai ar to, ka mēs korporatīvās pārvaldības prezentācijās vai preses paziņojumos ieliekam skaistus saukļus un nodarbojamies ar zaļmaldināšanu. Depozīta sistēmā ieguldīja gan ražotāji, kuriem bija jāmaina iepakojums, gan tirgotāji, kuriem tas bija jauns pakalpojums, kas jānodrošina, gan arī mēs visi kā sabiedrība, jo ir jau dzirdēta arī žēlošanās, ka tagad par katru nopirkto pudeli ir jāpiemaksā 10 centi un, lai tos atgūtu, kaut kas ir jādara. Man ir prieks, ka absolūti lielākā daļa šo ir pieņēmuši, bet ir arī kāda daļa, kura to uztver kā apgrūtinājumu.

Te mēs arī nonākam līdz prasībai atbrīvot mazos tirgotājus no iepakojuma pieņemšanas. Šis nav jautājums, par kuru var diskutēt emocionāli, – atbrīvojam nabaga mazos tirgotājus! Jāatceras, ka ikvienam tirgotājam šis ir arī bizness un neviens netirgo dzērienus depozīta iepakojumā, labdarības mudināts. Likums skaidri un gaiši pasaka: ja tirgotājs netirgo produktus depozīta iepakojumā, neviens nevar piespiest pieņemt depozīta iepakojumu. Bet, protams, mēs visi labi zinām, ka alus, it īpaši vasarā, ir peļņa. Izskanēja priekšlikums, ka obligātu depozīta taras pieņemšanu varētu noteikt tām tirdzniecības vietām, kas ir vismaz 300 kvadrātmetrus lielas, un pārējie varētu to darīt brīvprātīgi. Ja tā izdarītu, tad vietu skaits, kur var nodot iepakojumus, potenciāli samazinātos pat par 58%. Neviens nevarētu garantēt, vai šajās vietās cilvēkiem būs iespējas atdot depozīta iepakojumu vai nebūs. No vienas puses, tiešām var teikt, ka punkti mazajos veikalos pieņem tikai 16% no visa depozīta iepakojuma apjoma. Tomēr, no otras puses, ja mēs skatāmies uz Eiropas Savienības noteiktajiem mērķiem iepakojuma savākšanā un pārstrādē, tad katrs procents iegūst savu vērtību. Otra lieta ir attieksme pret iedzīvotājiem, jo tad mēs apdalīsim tos iedzīvotājus, kuri nedzīvo lielajās pilsētās. Skaidrs, ka lauku reģionu iedzīvotāji speciāli nevedīs taru uz lielākām pilsētām, kurās ir šie vismaz 300 kvadrātmetrus lielie veikali, un viņiem produkti depozīta iepakojumā vienkārši sadārdzināsies par 10 centiem.

Vienlaikus ir arī veikali, kuriem pēc pašreizējām prasībām nebūtu jāpieņem tara, bet viņi piesakās brīvprātīgi, jo redz, ka viņu pircējs, ja nav šīs iespējas, reizi nedēļā brauc uz kādu lielāku veikalu un savu naudiņu tērē tur. Tā ir cīņa arī par klientiem.

Tomēr, ja atgriežamies pie neapmierinātajiem, vai jūs nodrošināt biežāku taras izvešanu vai darāt ko citu, lai risinātu problēmas, par kurām sūdzas tirgotāji?

Jau no pagājušā gada mēs nodrošinām biežākas izvešanas tiem, kuriem tas ir nepieciešams. Situācijas ir ļoti dažādas. Ir arī tirgotāji, kuri pat negrib, lai viņiem izved taru, kad ir sasniegts minimālais transportēšanas apjoms, jo viņiem ir, kur glabāt, un viņi negrib trīs reizes nedēļā nodarboties ar taras izsniegšanu. Ir tirgotāji, kuriem ir mazas telpas, un viņi grib taru nodot biežāk. Biežākais, ko mēs varam piedāvāt, ir braukt sešas reizes nedēļā, un ir vietas, kur mēs tā arī darām.

Kad atkal varētu palielināt depozīta sistēmas tvērumu un kādus iepakojumus varētu pievienot?

Tikko mēs runājām par mazajiem tirgotājiem un viņu izaicinājumiem. Skaidrs, ka depozītu sistēma nevienā valstī nevar aizstāt atkritumu šķirošanu. Noteikti nebūs ekonomiska pamatojuma depozīta sistēmā iekļaut teju visus iepakojumus. Kādēļ depozīta sistēmu vispār ieviesa? Jo ir noteiktas produktu kategorijas, kuras cilvēki daudz patērē ārpus mājas, un pēc tam ar tukšām pudelēm ir pilnas ceļmalas, meži utt. Visās valstīs, kur depozīta sistēma ir ieviesta, ir to produktu iepakojums, ko cilvēki patērē ārpus mājas, un Latvija nav izņēmums.

Ir iepakojuma veidi, kurus mēs noteikti vērtēsim un skatīsimies, vai tie noteiktā apjomā ir atrodami dabā. Protams, ka mēs ceļmalā noteikti uziesim arī kādu šampūna pudeli vai vecu telefonu, bet kritērijs te tiešām ir apjoms. Tad tas tiks ieteikts un likumdevējs lems par šo iepakojumu iekļaušanu. Vēl viens kritērijs, kas tiek vērtēts, ir atkritumu šķirošana. Piemēram, virknē Ziemeļvalstu, arī Austrijā, Īrijā depozīta sistēmās nebūs stikla pudeļu. Kādēļ? Jo dati rāda, ka stikla iepakojums šajās valstīs ļoti lielā apjomā tiek atgriezts caur atkritumu šķirošanu. Turklāt stikls ir smags un cilvēki drīzāk ir gatavi to izmest piemājas atkritumu šķirošanas konteinerā, nekā nest tukšās pudeles uz veikalu. Tas pats attiecas, piemēram, uz eļļas pudelēm, kuras ēst gatavošanai tomēr pārsvarā tiek izmantotas mājās.

Mums vēl būs jāsagaida pilna gada dati, jo jaunajam papildinājumam depozīta sistēmā bija pārejas periods līdz 1.jūlijam, bet arī pie mums ir redzams, ka jaunajā tvērumā ir tādu produktu iepakojumi, kurus cilvēki pārsvarā izmanto mājās, un to atgriešanas rādītāji ir relatīvi zemi. Savukārt visaugstākie atgriešanas rādītāji ir ūdens un alus iepakojumiem, jo šos produktus mēs tiešām bieži ņemam līdzi izbraucienos, pārgājienos, piknikos, un atšķirībā no stiprā alkohola tie tiek patērēti lielos daudzumos.

Protams, ka depozīta sistēmas tvērums ir politikas izstrādātāju jautājums, bet mēs kā operators pārstāvam viedokli, ka šādi lēmumi ir jāpieņem izsvērti, balstoties uz faktiem. Tā noteikti nebūtu pareiza pieeja, ja visu iepakojumu mēģinās iekļaut depozīta sistēmā.

Daudz dzērienu tiek lietots arī restorānos, kafejnīcās un citās sabiedriskās ēdināšanas iestādēs jeb tā saucamajā HoReCa sektorā. Kas ir aktīvāki iepakojumu šķirotāji – iedzīvotāji vai HoReCa sektors?

Līdzīgi kā citās valstīs, mēs jau no paša sākuma HoReCa uzņēmumiem piedāvājām noslēgt līgumu un visus iepakojumus, kas pie viņiem rodas, neatkarīgi no tā, vai tā ir viesnīca, bārs vai konferenču centrs, kad tie sasniedz noteiktu minimālo apjomu, bez maksas izvest. Par visu šo apjomu mēneša beigās mēs uzņēmumiem pārskaitām depozīta maksu. Šobrīd šis apjoms veido aptuveni 1% no visa savāktā iepakojuma. Mēs nozarei regulāri par šādu iespēju atgādinām, un faktiski katru nedēļu nāk klāt kāds jauns HoReCa uzņēmums, kas noslēdz līgumu.

Tas gan nenozīmē, ka tie, kuri līgumu nav noslēguši, iepakojumu met ārā, jo alternatīva ir taromātu tīkls. Mūsu pieļāvums ir arī tāds, ka daļa uzņēmumu ļauj nodot iepakojumu saviem darbiniekiem kā papildu ienākumu avotu.

Tomēr es domāju, ka lielākā daļa uzņēmumu, kuriem šie iepakojumu apjomi ir būtiski, līgumu ar mums ir noslēguši. Šobrīd mēs iepakojumu savācam no aptuveni 550 HoReCa vietām. Vairums, protams, ir Rīgā, bet kopumā tas ir visā Latvijā.

Kāda pašlaik ir taromātu pieejamība tieši reģionos?

Tas ir saistīts ar mazumtirdzniecību, un tieši veikala esamība nosaka, vai iepakojumu nodošanas punkts konkrētajā vietā ir vai nav. Šobrīd tādu pavisam balto plankumu nav. Mēs pašlaik ar tirgotājiem strādājam pie tīkla optimizācijas. Sākotnējās prognozes ne vienmēr ir izrādījušās precīzas, jo mēs balstījāmies uz tirgotāju informāciju, cik viņi pārdod dzērienus depozīta iepakojumā, bet iepakojumu nodošanu ietekmē arī citi faktori – tas, cik nodošanas punkts ir ērts no piebraukšanas viedokļa u.c. Jau pēc pirmās vasaras bija redzams, ka ir vietas, kur iepakojumus nodod vairāk, nekā bija domāts, ir vietas, kur tas notiek mazāk par paredzēto. Tādēļ mēs mainām pieņemšanas iekārtas ar dažādu jaudu. Ir vietas, kur bija kiosks ar vienu aparātu, tagad mēs uzstādām lielāku ar diviem aparātiem utt.

Ceram, ka tūliņ atvērsim arī pirmo lielapjoma kiosku. Diemžēl tieši Latvijā visu procesu ļoti bremzē birokrātija, jo, lai mazāka kioska vietā izvietotu nedaudz lielāku, ir iesaistītas tik daudzas iestādes, ka mēs pat nesaprotam, kāpēc tas ir vajadzīgs. Piemēram, Lietuvā nekādas papildu atļaujas tādēļ nav jāsaņem. Mēs jau daudz varam runāt par to, ka valstī ir jāceļ produktivitāte, bet produktivitāte jau nav tas, ka cilvēki ātrāk kustina rokas, bet gan tas, cik ātri valstī var realizēt dažādus procesus. Bet nu realitāte ir tāda, kāda ir. Pagaidām mēs plānojam uzstādīt trīs lielapjoma taromātus, kuros var izbērt veselu maisu ar iepakojumu. Tie atradīsies vietās, kur ir vislielākais pieprasījums.

Augustā DIO arī ziņoja, ka depozīta sistēmā iesaistītajiem tirgotājiem veiks apsaimniekošanas maksas auditu. Kādēļ tas notiks?

Latvijā ir četras tirgotājus pārstāvošas asociācijas, kā arī ir daļa tirgotāju, kuri nav nevienā asociācijā. Ar visām četrām asociācijām pērn, apstiprinot šā gada apsaimniekošanas maksu, tika panākta vienošanās, ka būs šāds audits. Tas pašlaik notiek, un to veic “Deloitte Latvija”. Ir apsekotas 75 vietas, un tirgotājiem pašlaik ir jāsniedz precīza informācija par investīcijām, tiks vērtēts darba laiks, kas nepieciešams taromātu iztukšošanai un tīrīšanai, kļūdu novēršanai u.c. Mēs sagaidām, ka audita rezultāti būs pieejami oktobrī, un uz tā pamata mēs lemsim par apsaimniekošanas maksas izmaiņām nākamajā periodā. Mūsu interesēs ir, lai apsaimniekošanas maksa būtu godīga un mēs maksātu tik, cik tas maksā.

Gadā mēs tirgotājiem samaksājam apmēram 10 miljonus eiro, un tā ir lielākā izdevumu pozīcija depozīta sistēmas izmaksās. Tas ir normāli, jo tirgotāji veic lielu darba apjomu. Man gan ir jānoraida to tirgotāju apgalvojumi, kuri saka, ka operators viņiem neko nemaksā, jo līdz šim mūsu apsaimniekošanas maksa ir bijusi viena no lielākajām Eiropā. Cita lieta, ka, iespējams, ir tirgotāji, kuri nedalās ar saviem darbiniekiem, kuri reāli veic apkopi, bet es varu apliecināt, ka apsaimniekošanas maksā aptuveni pusi veido tieši darbaspēka izmaksas. Ja tirgotājs saviem darbiniekiem par to nemaksā, tad mums tur ir grūti iejaukties, jo tā tomēr ir iekšējā lieta.

Jūlijā taromātu piegādātājs “Tomra Systems ASA” kļuva par mērķi kiberuzbrukumiem un tādēļ bija traucēta izdoto depozīta kuponu izmantošana veikalos. Kas ir darīts, lai šādas situācijas neatkārtotos?

Es domāju, ka neviens nevar apgalvot, ka kiberuzbrukumi nākotnē nenotiks. Tie notiks un, ņemot vērā mūsu atkarību no IT sistēmām, notiks vēl biežāk. “Tomra” savu infrastruktūru ir pārcēlusi uz citiem datu centriem ar cita līmeņa aizsardzību, kā arī veic papildu kiberdrošības pasākumus. Sekas šim uzbrukumam bija nopietnas un ietekme bija teju visā Eiropā. Latvijā ietekme bija jūtama aptuveni nedēļu, kad daļā veikalu kuponus nevarēja izmantot. Savukārt iemesls, kādēļ ietekme bija vislielākā Latvijā un Slovākijā, ir ļoti vienkāršs – tās pašlaik, neskaitot Maltu, ir jaunākās depozīta sistēmas Eiropā un tirgotāji izmanto jaunākos digitālos risinājumus, kas ir ērti un droši no krāpniecības viedokļa. Savukārt vecākās depozīta sistēmās, kam var pieskaitīt arī Lietuvu un Igauniju, liela daļa tirgotāju vēsturiski joprojām izmanto kuponu realizēšanu precēs manuāli un viņi ļoti vienkārši varēja pārslēgties uz plānu B. Mēs šim posmam bijām pārlekuši pāri, un, kā tas gadās kiberuzbrukumu gadījumā, jo jaunākas tehnoloģijas, jo lielākas problēmas. Bija tirgotāji, kas pārgāja uz manuālu kuponu realizēšanu precēs, bija tirgotāji, kuru kasu sistēmas to neļāva darīt.

Vai ir plānots paplašināt DIO šķirošanas centra jaudu?

Šķirošanas centrs ir projektēts ar jaudas rezervēm, tādēļ, ja mēs nedomājam par būtisku depozīta sistēmas tvēruma paplašināšanu, tas pagaidām nav nepieciešams. Ja depozīta sistēmai pievienos daudz jaunu iepakojumu veidu, tad gan būs jāveic izmaiņas – turklāt ne tikai šķirošanas centrā, bet visos sistēmas posmos. Šobrīd šādas nepieciešamības nav.

Vai pietiek darbinieku?

Darbaspēka pietiekamība mums ir izaicinājums, kā visiem Latvijā. Mēs neesam atrauti no kopējās situācijas.

Kas tālāk notiek ar plastmasas iepakojumiem, kurus nodod depozīta sistēmā?

Plastmasas iepakojums tiek sapresēts ķīpās un mūsu gadījumā tas tālāk tiek sūtīts uz “PET Baltija” pārstrādes rūpnīcu. Pirmais produkts, kas top no plastmasas pudelēm, ir tā saucamās pārslas. No tām var ražot granulas, kuras jau tālāk var izmantot ikvienam produktam, kura izejviela ir PET materiāls, sākot no jaunām pudelēm, beidzot ar šķiedrām. Cik es zinu, tad no Latvijas PET pudelēm tālāk top automašīnu paklājiņi tādām automašīnām kā “Škoda” un BMW. No vienas 1,5 litru PET pudeles var izvilkt šķiedras pavedienu pat vairāk nekā 300 kilometru garumā.

Savukārt pudeļu korķīši tiek samalti un no tiem rodas cita veida plastmasa, no kuras ražo jaunus korķus vai plastmasas traukus.

Kā depozīta sistēmas darbība būtu vēl jāuzlabo?

Kā jau es minēju, mums vēl ir kur tiekties iepakojumu atgriešanas rādītājos. Mūsu mērķis joprojām ir sasniegt 90%. Ir iepakojuma veidi, kuri tiek atgriezti 90% apjomā jau pašlaik. Piemēram, alus atkārtoti uzpildāmais iepakojums jau šogad tiks atgriezts 90% apjomā un pat vairāk. Ir iepakojumu veidi, kuri sistēmā atgriežas mazāk. Tas viss ir atkarīgs no konkrēto produktu pircēju uzvedības modeļa, kas nozīmē, ka ir jāturpina strādāt ar sabiedrības informēšanu un motivēšanu. Es arī domāju, ka šobrīd arvien vairāk cilvēku saprot, kādēļ tas ir jādara, jo, aizbraucot atpūsties pie kāda ezera, vairs nav jāšausminās par pamestām dzērienu iepakojumu kaudzēm. Bet darbs ar sabiedrību ir jāturpina.

Tas arī ir normāli, ka valstīs, kur nav bijuši depozīta sistēmas aizmetņi, tā savu briedumu sasniedz aptuveni trīs gadu laikā. Tādēļ mēs ejam uz to, lai 2025.gadā mēs būtu pie 90% sliekšņa.

Minējāt arī birokrātisko slogu, piemēram, taromātu kiosku uzstādīšanai. Kas valsts pusē vēl būtu jādara?

Tas faktiski attiecas uz visu ekonomiku, jo mūsu gadījumā tie ir taromātu kioski, bet ir arī daudz citu uzņēmumu, kuri savu darbību balsta uz moduļveida objektu izvietošanu. Ja kāds ir gatavs investēt un kaut ko darīt, tad tas ir jāveicina. Mūsu gadījumā tas turklāt nav biznesa, bet gan vides projekts, un man šķiet paradoksāli, ka pastāv kaut kādas muļķīgas normas un turklāt kāds cītīgi seko, vai šīs normas netiks pārkāptas, ja autostāvvietā pie veikala tiks izvietots objekts, kura mērķis ir vides sakopšana un ekonomikas ilgtspēja, bet to nesaskaņo, jo tiks pazaudētas pāris auto stāvvietas un kopējā stāvlaukuma ietilpība vairs neatbildīs kādā normatīvā aktā minētam. Turklāt tas nav tirgotājs, jo tirgotājs tam piekrīt. Te mēs saprotam, cik daudz mums vēl ir darāmā arī normatīvo aktu pielāgošanā, lai nesanāk, ka ar vienu roku mēs ieviešam zaļās iniciatīvas, ar otru roku turpinām uzturēt normatīvos aktus, kas tam traucē. Rezultāts tādēļ diemžēl ir nekāds, un mēs bremzējamies.

Es arī gribēju pievērsties jautājumam par depozīta sistēmas peļņu, jo arī te ir daudz pārpratumu. Es to saprotu, jo tēma ir sarežģīta, un, iespējams, mēs arī neesam mācējuši to pietiekami labi izstāstīt. Mēs dzirdam diskusijas, ka valsts nauda kaut kur ir izsaimniekota, kāds kaut ko ne to ir nopircis utt. Es gribu uzsvērt, ka ne valsts budžets, ne Eiropas Savienības fondi nav bijuši iesaistīti depozīta sistēmas finansēšanā. Investīcijas nodrošināja pati industrija – dzērienu ražotāji. Kādēļ? Tādēļ, ka Eiropas Savienības regula nosaka, ka tā ir ražotāju atbildība, lai to tirgū laistais iepakojums tiktu savākts atpakaļ.

DIO darbojas pēc bezpeļņas principa. Gan pēc likuma, gan pēc mūsu statūtiem DIO līdzīpašnieki no uzņēmuma dividendes vai citus līdzekļus izņemt nedrīkst. Regulatora apstiprinātā metodika paredz, ka peļņa drīkst tikt izlietota tikai sistēmas attīstībai un darbības finansēšanai nākamajos periodos. Mums pērn bija vairāk nekā 4 miljonu eiro peļņa, no kuras mēs sedzām 2021.gada darbības zaudējumus 800 000 eiro apjomā, kad mums vēl nebija ieņēmumu, bet atlikušie 3,3 miljoni eiro tika novirzīti sistēmas finansēšanai un attiecīgi šogad budžetā mēs paredzējām par 3,3 miljoniem eiro mazākus ienākumus.

Kopumā depozīta sistēmas uzturēšana šogad izmaksā 25,7 miljonus eiro. No tā 16% ir fiksētās izmaksas, pārējās ir mainīgās. Fiksētās izmaksas ir tās, kas nav atkarīgas no nodotā iepakojuma daudzuma. Piemēram, par šķirošanas centra ēkas uzturēšanu ir jāmaksā neatkarīgi no tā, vai tajā tiek apstrādāta viena vai 100 miljoni pudeļu. Savukārt mainīgās izmaksas ir atkarīgas no tā, cik daudz pudeļu tiek nodots sistēmā – mēs maksājam par pieņemšanu, tirgotājiem par apstrādi, par vešanu u.tml. Ja operatoram ir peļņa, tad tā nekur nepazūd, bet tiek iekļauta nākamā gada budžetā. Turklāt sistēmas attīstīšana jeb katrs jauns uzstādīts taromāts palielina arī uzturēšanas izmaksas.

Kāda būs peļņa šogad?

Tas būs atkarīgs no materiālu cenām un nodoto iepakojumu daudzuma. Piemēram, kādēļ pagājušajā gadā mums izveidojās 4 miljonu eiro peļņa? Tādēļ, ka pērn tirgū ģeopolitiskās situācijas dēļ notika milzīgas svārstības un PET materiālu cena uzleca iepriekš neredzētos augstumos. Savukārt šogad šī paša materiāla cena ir samazinājusies teju pat 10 reižu un ir mazāka, nekā mēs prognozējām. Tādēļ es arī pašlaik negribētu spekulēt par to, vai un kāda būs peļņa.

Mūsu pieredze arī liecina, ka iepakojumu atgriešana ir cikliska. Piemēram, jūlijā atgriešanas īpatsvars bija 98% – tirgū tika laisti 45 miljoni iepakojumu, atgriezās tuvu 45 miljoniem – un visu, ko mēs ieņēmām, mēs praktiski atmaksājām atpakaļ depozīta maksās. Kādēļ tā? Tādēļ, ka cilvēki sistēmā nodeva jūnijā uz Jāņiem iegādāto dzērienu iepakojumus. Gada pirmajā pusē vispār dzērienu tirdzniecībā ir augošs tirgus, bet mēs jau arī zinām, ka mēs neskrienam tūliņ nodot katru izdzerto pudeli. Mūsu pagājušā gada pieredze liecina, ka cilvēki vēl visu rudeni tīra savas vasaras mājas, šķūnīšus un automašīnu bagāžniekus. Savukārt jaunu dzērienu pārdošanā rudenī ir diezgan straujš kritums, un, piemēram, oktobrī nodoto iepakojumu īpatsvars pret pārdotajiem var sasniegt tuvu 100%. Tādēļ es atturos runāt par prognozēm. Būtiski, ka depozīta sistēmas gadījumā, ja peļņa rodas, tā netiek izmaksāta dividendēs un neaizplūst no sistēmas, bet tiek pārcelta uz nākamo gadu un no tās tiek finansēta depozīta sistēmas darbība.