Ādamsons: Tam ir liels svars, ka varam satikties Dziesmu svētkos un sajust šo milzīgo latvietības spēku

No 30.jūnija līdz 9.jūlijam dziesmusvētku tradīcijas 150 gades zīmē norisināsies XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki. Dziesmu svētku virsdiriģents un viens no koru lielkoncerta “Tīrums. Dziesmas ceļš” mākslinieciskajiem vadītājiem Kaspars Ādamsons intervijā aģentūrai LETA stāsta, kādēļ šogad izlemts rīkot divus koru lielkoncertus, ar ko īpašs būs koncerts “Tīrums. Dziesmas ceļš”, un kā ir nonākts līdz lēmumam tajā atskaņot arī Ukrainas himnu.

Ādamsons uzsver, ka kopā ar kora “Sola” dziedātājiem kopš pagājušā gada 24.februāra ir sapratis, ka daudzas lietas mēs novērtējam tikai tad, kad tās ir apdraudētas. Arī to, cik liels svars ir, ka mēs varam runāt latviski, mēs varam dziedāt, ko mēs vēlamies, mēs varam satikties šādos svētkos un sajust šo milzīgo latvietības spēku, visiem kopā darot un iekarstot par vienu lietu.

Šogad Dziesmu svētkos pēc zināma pārtraukuma atkal būs divi lielie kopkora koncerti Mežaparkā – “Tīrums. Dziesmas ceļš” un noslēguma koncerts “Kopā augšup”. Kādēļ tika pieņemts šāds lēmums?

Šī ideja radās uzreiz pēc iepriekšējiem svētkiem 2018.gadā. Notika saruna par to, ka kori un kordziedāšana ir savā ziņā pamats Dziesmu un deju svētku kustībai. Arī pirms 150 gadiem svētki sākās tieši ar koriem. Protams, ka noslēguma koncertā lielā slodze gulstas uz dziedātāju pleciem, bet vienlaikus noslēguma koncerts ir visu svētku gala akords un tur mēs redzam arī deju kolektīvus, pūtēju orķestrus, koklētāju ansambļus. Proti, tur iesaistās katra no Dziesmu un deju svētku kustības sadaļām. Savukārt tāds atsevišķs koncerts, kur parādītos tieši koru nozare, svētkos izpaliek. Deju nozare ir tik plaša un varoša, ka katros svētkos spēj parādīt divas saturiski pilnīgi atšķirīgas programmas. Tādēļ koru nozarē un diriģentu vidū arvien vairāk un skaļāk sāka strāvot doma, ka varbūt arī mēs būtu pelnījuši divus koncertus, no kuriem viens ir noslēguma koncerts, bet otrs būtu saucams tieši par koru koncertu. Tādēļ arī svētku rīkotāji – Latvijas Nacionālais kultūras centrs (LNKC) – lēma, ka nākamajos svētkos ejam šo ceļu un viens ir koru koncerts, otrs – noslēguma koncerts, kurā saplūst visas nozares un veido krāšņu svētku noslēguma akordu.

Par ko būs koru koncerts “Tīrums. Dziesmas ceļš”?

Mēs ar [otru lielkoncerta “Tīrums. Dziesmas ceļš” māksliniecisko vadītāju] Āriju Šķepastu un režisoru Juri Joneli, domājot par saturisko un skaņdarbu pusi, nonācām pie tā, ka koncertā būs vairāki nozīmīgi posmi.

Pirmajā posmā mēs noteikti gribam atzīmēt un celt godā latviešu tautas dziesmu un rādīt tās nozīmi koru tradīcijas aizsākumā. Noteikti gribam atzīmēt Jāņa Cimzes apdari tautas dziesmai “Rīga dimd”, kas skanēja pirmajos Dziesmu svētkos un skanēs arī mūsu koncertā. Tāpat mēs gribam rādīt ne tikai vēsturiskās un tradīcijām bagātās tautas dziesmu apdares, bet arī to, ka tautas dziesma ir dzīva, un mūsu kolēģi Laura Jēkabsone, Andris Kontauts, Andris Sējāns un citi tur šo stīgu dzīvu, tā ir augusi, transformējusies un ir laikmetīga un mūsdienīga. Tādēļ pirmais koncerta posms būs šis tīrums, no kura Dziesmu svētku kustība ir aizsākusies.

Koncerta otrs posms ir laiks, kad esam apjautuši savas saknes un to, ka esam vienoti, gribam dzīvot paši savā valstī un esam gatavi cīnīties par savu valsti, par Latviju. Tādēļ koncerta otrajā posmā skanēs skaņdarbi ar šādu saturisko slodzi. Tāpat būs vairāki darbi, kuri ir ietekmējušies no tautas dziesmas. Tāds, piemēram, ir Ulda Stabulnieka skaņdarbs “Barons”, kurā dzirdama tautas dziesmas “Tumša nakte, zaļa zāle” tēma. Tāpat iezīmēsies cīņas motīvs, vai tā būtu Raiņa un Mārtiņa Brauna “Saule. Pērkons. Daugava”, vai tās būtu Emīla Dārziņa “Lauztās priedes” vai Lūcijas Garūtas “Lūgšana”. Šīs dziesmas pauž, ka esam gatavi cīnīties un dzīvot brīvā Latvijā. Šis posms noslēgsies ar Pētera Barisona “Latvijā”.

Trešajā koncerta posmā mēs virzāmies pretī mūsdienām, pretī šodienai ar skatu uz nākotni, jo skanēs to autoru darbi, kuri ir aktuāli šodien un kurus mēs uzskatām par vērtīgiem. Tie būs Ērika Ešenvalda, Raimonda Tigula, Jēkaba Jančevska, Jāņa Lūsēna, Zigmara Liepiņa un citu mūsdienu latviešu komponistu skaņdarbi, kuri ir būtiski mums un mēs ceram, ka tādi tie būs arī mūsu bērniem un mazbērniem un skanēs Dziesmu svētkos arī pēc 100 gadiem.

Tāpat koncertam ir prologs un epilogs. Prologs ir dziedātāju sanākšana Valta Pūces jaunradīta darba “Nācēji” ar Ineses Zanderes vārdiem pavadījumā. Savukārt epilogā mēs atgriežamies pie saknēm, pie tautas dziesmas ar Alfrēda Kalniņa “Dziedot dzimu, dziedot augu”, mēs atgriežamies pie Jāzepa Vītola un “Gaismas pils” un, protams, pie neiztrūkstošā “Pūt, vējiņi”, tādā veidā apmetot sava veida apli, izdzīvojot 150 un vēl vairāk gadu vēsturisko koru kustības gājumu.

Pēc pandēmijas bija diezgan liels satraukums gan par koru skaitu, gan to dalībnieku skaitu un motivāciju turpināt. Kā situāciju vērtējat pašlaik?

Satraukums bija – ne tikai man, bet visā koru nozarē, turklāt ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Situācija pašlaik noteikti ir labāka un cerīgāka nekā, ja mēs runātu pirms gada. Pagājušā gada aprīlis, maijs bija pirmā reize, kad dziedātāji varēja sanākt bez kvadrātmetru vai dalībnieku skaita ierobežojumiem, līdz ar to normāla situācija ir tikai gadu. Bažas, protams, bija lielas, it īpaši atceroties, ka pēc iepriekšējiem svētkiem bija doma par diviem koru koncertiem. Lai gan koru nozare ir liela un spēcīga, nav jau noslēpums, ka divi koncerti nozīmē arī divreiz vairāk skaņdarbus, kas ikvienam dziedātājām ir jāapgūst līdz svētkiem. Ja mēs zinām, ka pandēmija šo mācību un apguves procesu ietekmēja praktiski trīs koncertsezonas, skaidrs, ka kaut kādas pēdas tas būs atstājis.

Manuprāt, vislielākās pēdas šis laiks ir atstājis tā saucamajā jaunajā mūzikā. Ja mēs skatāmies uz koncertu “Tīrums. Dziesmas ceļš”, tad tieši tam komponētas ir trīs jaunas dziesmas. Tas nav daudz. Pirmā ir jau pieminētā dziesma “Nācēji”. Nākamā ir goda un cieņas izrādīšana jaunajai estrādei – Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes “Sidraba birzs”, kā arī koncerta tituldziesma “Tīrums”, ko ir veidojuši Zigmars Liepiņš un Matīss Gricmanis. Pārējā repertuārā, protams, ir klasiskas vērtības, bet ir arī jaunas dziesmas. Taču tās nav rakstītas šim koncertam, vienkārši iepriekš nav skanējušas Dziesmu svētkos kopkora izpildījumā. Tāda ir jau pieminētā Ulda Stabulnieka “Barons” vai Jēkaba Jančevska “Koki”. Līdz ar to vienai daļai Latvijas dziedātāju šīs dziesmas ir jaunums.

Tādas klasiskas vērtības kā “Gaismas pils” vai “Lauztās priedes” skanēs vareni, pārliecinoši un droši – par to nav šaubu -, un par to varēja pārliecināties esot kopmēģinājumos Latvijā un redzot, kā kopkori tās izprot, interpretē un kāda ir kvalitāte. Grūtāk iet ar manis nosauktajām dziesmām, kas visos koros nav tik bieži dziedātas. Taču tieši rudens posmā mēs arī varējām saprast, kas ir labi, kur rūpes un darbs ir jāieliek vairāk un tā ir šī repertuāra jaunā sadaļa. Process nav apstājies un līdz svētkiem laiks tiek izmantots, lai saliktu punktus uz “i”.

Kā pēc diviem gadiem “zoom” mēģinājumu režīmā ir vērtējams Latvijas koru mākslinieciskais varējums?

Es jau minēju, ka rudens kopmēģinājumos biju patīkami pārsteigts par to realitāti, kura nebūt nebija tik slikta, kā varētu būt pēc pandēmijas laika. Mēs joprojām spējam dziedāt “a cappella”, mēs spējam dziedāt daudzbalsīgi, mēs spējam ātri uztvert to, ko lūdz virsdiriģenti kopmēģinājumos.

Pavasara skates nāca ar nākamo pozitīvo ziņu. Te jāatgādina, ka skates pirmkārt ir repertuāra zināšanu pārbaude. Protams, mēs nevaram pārbaudīt visu repertuāru, bet tās trīs dziesmas, kuras katrs konkrētais koris ir izlozējis divas nedēļas pirms savas skates datuma. Redzot, klausoties un daļā no skatēm esot arī žūrijā, es varu teikt, ka lielākajā daļā skašu runa nebija par to, vai ir izdarīts prasītais, bet mēs saskārāmies jau ar ļoti mākslinieciski augstvērtīgiem sniegumiem. Es varu teikt, ka jau pirmā nedēļas nogale marta beigās Rīgā, kas sāka skašu maratonu, man personīgi nāca ar pozitīvu lādiņu. Es vērtēju Rīgas sieviešu korus un kvalitāte bija tik augsta, uz ko neviens pat necerēja pēc šiem “zoom” gadiem, jo varēja būt visādi.

Kādas tendences koru skatēs iezīmējās, salīdzinot ar citiem gadiem?

Precīzs apkopojums par koru skašu rezultātiem ir LNKC, bet es varu teikt, ka augstākajā un 1.kategorijā šogad ir procentuāli vairāk koru nekā pirms pieciem gadiem, savukārt 3.kategorijā, kurā kori nebija ieguvuši tik daudz punktus no žūrijas locekļiem, bija procentuāli mazāk koru nekā pirms iepriekšējiem svētkiem. Tādēļ, ja mēs skatāmies tīri matemātiski uz novērtējumiem, tad koru līmenis ir audzis.

Savukārt koru skaits ir salīdzinoši līdzīgs kā iepriekšējos svētkos. Par to bija lielas bažas pandēmijas laikā. Bija bažas, vai koros nesamazināsies dalībnieku skaits. Bija bažas, kas notiks ar vienmēr trūkstošajām vīru balsīm jauktajos koros. Bija bažas, kas notiks ar jau tāpat ne pārāk kuplo Latvijas vīru koru saimi. Tieši vīru kori maija sākumā noslēdza skašu maratonu, un arī tur man bija iespēja būt klāt žūrijā un es pirmo reizi vienā dienā dzirdēju visus Latvijas vīru korus. Tas patiešām ir spēks. Varbūt koru nav tik daudz kā pirms vairākām desmitgadēm, bet tie tehniski un muzikāli ir ļoti varoši kolektīvi, kuri rādīja tiešām atzīstamu sniegumu.

Ir redzams, ka ir izveidojušies arī jauni kori. Varbūt kāds kolektīvs arī nav izturējis pandēmijas laiku, bet to skaits pilnīgi noteikti nav mērāms desmitos. Kas attiecas uz dalībnieku skaitu, tad, iespējams, labvēlīgi ir sakritusi pandēmijas attālināšanās un Dziesmu svētku tuvošanās, kas vienmēr ir piesaistījusi papildus dalībniekus teju visos kolektīvos. Piemēram, es neatceros citus gadus, kad Rīgā būtu koris, kurā ir 100 dalībnieku. Arī citur ir kori, kuros ir vairāk nekā 80 vai 70 dziedātāju. Manis paša vadītajā Latvijas Kultūras akadēmijas korī “Sola” šajā sezonā ir aktīvi 56 dziedātāji. Tas arī ir pirmo reizi “Solas” vēsturē.

Precīzāki skaitļi ir jājautā LNKC, bet, ja nemaldos, tad 2018.gada svētkos mēs bijām ap 14 000 dziedātāju, bet šogad būsim ap 15 000.

Protams, ka situācijas atšķiras – it īpaši lielajās pilsētās un reģionos. Problēmas jau nekur nepazūd un praktiski visos Dziesmu svētkos tās ir līdzīgas. Vienmēr ir cerības, ka emocionālais pacēlums būs tik liels, ka noturēs arī tos dalībniekus, kuri koru kustībā ir nolēmuši iesaistīties gadu vai divus pirms svētkiem.

Vai nebaida, ka būs arī zināms pagurums, jo ar skatītājiem būs faktiski četri koncerti, ieskaitot abus ģenerālmēģinājumus? Vai dziedātājiem pietiks spēka visiem?

Es ļoti ceru, ka pietiks. Tas noteikti prasīs daudz spēka, tajā pašā laikā gan mēs ar koncertu “Tīrums. Dziesmas ceļš”, gan kolēģi ar noslēguma koncertu “Kopā augšup” ļoti rūpīgi mēģina izplānot mēģinājumu laikus, un arī uzdevumi nav vienādi – vieni tie ir jauktajiem koriem, citi – sieviešu un vīru koriem. Katra no koru grupām mēģina citā laikā un estrādē tā nav pilna diena. Vēl būs ģenerālmēģinājums un pats koncerts. Tādēļ patiešām nav tā, ka mēģinājumu grafiks būtu pārblīvēts un koristiem no rīta līdz vakaram būtu jāatdod savi spēki estrādē.

Protams, tā ir vasara. Mēs zinām, cik karsts mēdz būt jūlija pirmajā nedēļā. Ir pieredze no iepriekšējiem svētkiem un ieskaņu koncertiem pagājušajā vasarā, kad arī bija liels karstums. Ja gaisa temperatūra ir +30 grādi un vairāk, tad tribīnēs tā var sasniegt pat 50 grādus, kas ir jau dzīvībai bīstami. Tādēļ ir skaidrs, ka mēģinājumu process nevar vilkties stundu stundām un tas ir maksimāli jākoncentrē. Tajā pašā laikā mēs dziesmas mēģinājumam nevaram atvēlēt tikai 5 minūtes, tām ir jābūt vismaz 10-15 minūtēm. Par to tiek domāts un strādāts, lai mēģinājumos tiešām nebūtu jāpavada daudz stundu, un tie pārsvarā notiktu vai nu no rīta vai vakarā, kad karstums nav tik liels.

Tādēļ tas prasīs daudz spēku no dziedātājiem, bet es esmu pārliecināts, ka to ir iespējams izdarīt. To pierāda kaut vai ieskaņas koncerts Dobelē, kad diena bija piepildīta ar mēģinājumiem un trīs stundas ilgu koncertu vakarā. To pierāda arī pagājušā gada ieskaņas koncerti Talsos un Cēsīs. Dziedātāji ir gan fiziski, gan mentāli noturīgi un spēcīgi.

Es kopā ar saviem dziedātājiem kopš pagājušā gada 24.februāra arī esmu sapratis, ka daudzas lietas mēs novērtējam tikai tad, kad tās ir apdraudētas. Kad tev ir iespēja kaut ko zaudēt, tad tu apzinies, cik tā ir liela vērtība. Tam ir tik liels svars, ka mēs varam runāt latviski, mēs varam dziedāt, ko mēs vēlamies, mēs varam satikties šādos svētkos, mēs varam sajust šo milzīgo latvietības spēku, visiem kopā darot un iekarstot par vienu lietu. Līdzīgi kā pirms kāda laika dzīvojot līdzi mūsu hokeja izlasei, tagad to varēs darīt uz mūzikas skatuves. Ikdienā šo sajūtu ir salīdzinoši grūti noķert. Tās emocijas, kuras mēs kā dziedātāji, diriģenti, dalībnieki izjūtam Dziesmu svētkos, ir grūti salīdzināt ar kaut ko citu.

Šogad tiek svinēti Dziesmu svētku 150 gadi. Kā jūs vērtējat šīs tradīcijas attīstību cauri laikam?

Šī tradīcija ir spēcīga. Protams, ka tā kaut kādā ziņā ir arī mainīga un iet līdzi laikam, kas ir apsveicami. Tas izpaužas gan domājot par tehnoloģiju iesaisti koncertu uzbūvē un scenogrāfijā, gan par mēģinājumu formām. No vienas puses mēs pandēmijas laikā bijām spiesti izmantot “zoom” un dažādas tehnoloģijas, taču no otras puses izrādījās, ka balsu ieraksti, balsu klausīšanās, citas video un audio tehnoloģijas mums palīdz gatavoties un ir ļoti noderīgi. Tāpat nāk klāt novitātes repertuārā un tām ir jānāk klāt. Vienmēr ir diskusija, kādam jābūt pareizajam līdzsvaram starp tradicionālajām un klasiskajām vērtībām un jaunradītiem darbiem. Taču tas tieši rāda, ka šī tradīcija ir dzīva, mēs to virzām uz priekšu, skatoties, kas notiek apkārt pasaulē, bet vienlaikus nepazaudējot savas saknes un pamatus, uz kā viss balstās.

Tomēr Dziesmu svētkiem radītie jaundarbi ne vienmēr tiek vērtēti viennozīmīgi, virkne arī nav izturējuši laika pārbaudi un faktiski nekur pēc tam vairs nav izmantoti. Vai taisnība nav tiem, kuri saka, ka starp jaundarbiem būtu jābūt zināmai konkurencei, pirms tam izejot apriti koru repertuārā, kur tad arī parādītos, kuriem būtu jāizskan kopkora izpildījumā svētku laikā?

Es noteikti vari saprast šādu vēlmi. Ar vienu daļu repertuāra tieši tā arī notiek. Piemēram, Jāņa Lūsēna “Vairāk nekā” ir skaņdarbs, kuru ir dziedājuši vairāki kori, arī “Sola”, un tagad tas ir iekļauts noslēguma koncerta repertuārā. LNKC ir arī veidojis skaņdarbu konkursus, kuri ir notikuši vairākās kārtās un labākie darbi ir prēmēti. Pēc pasūtījuma var darīt daudzus darbus, bet mūzika un jaurades process ir ļoti jutīgs un katru reizi trāpīt desmitniekā laikam nav iespējams. Varbūt arī tas nemaz nav nepieciešams, jo, ja visi jaundarbi būtu izcili, tad cik koru koncertus Dziesmu svētkos mums vajadzētu, lai visus šos “desmitniekus” parādītu klausītājiem?

Es domāju, ka ir svarīgi, ka mēs ieklausāmies mūsu pašu galvenajā spēkā, kas ir koru dziedātāji, un viņu vēlmēs. Tā tas ir arī šajos svētkos, kad tika veikta dziedātāju aptauja, kas viņuprāt ir skaņdarbi, kurus vajadzētu iekļaut koru koncertu programmās, kuriem vajadzētu skanēt Mežaparkā. Arī svētku radošajai komandai ir savas idejas un domas, kā katru koncertu veidot īpašu un unikālu. Kopā ar LNKC rīkotajiem jaundarbu konkursiem, šie ir dažādi ceļi un es nedomāju, ka tikai kāds viens no tiem ir vienīgais un pareizais.

Kāda varētu būt Dziesmu svētku tradīcijas nākotne?

Primārā lieta ir jaunie dziedātāji – skolu kori, bērnu kori, zēnu kori – skolu un pašvaldību attieksme pret skolu koriem un to vadītājiem. Es zinu, ka situācijas ir dažādas. Tostarp ir arī ļoti labi piemēri, jo šogad ir sākušās sarunas tieši par jaunu koru izveidi skolās un nākamajā mācību gadā tas tiks īstenots dzīvē. Atbalsts skolu koriem ir pats primārais un būtiskākais.

Mums patīk priecāties par mūsu spēcīgāko amatierkoru augstvērtīgo sniegumu, mēs varam priecāties, ka mums ir tik labi sniegumi koru skatēs, bet tas viss var notikt tikai loģiskā secībā. Ja bērnam vai jaunajam cilvēkam mūzikas un dziedāšanas mīlestība netiek parādīta un viņš to nesajūt jau skolas gados, tad ir naivi cerēt, ka viņš kaut ko tādu darīs pēc tam.

Ja ir dziedātāji, tad jau pēc tam, redzot to darbu, ko dara mani kolēģi, nav šaubu, ka rezultāts būs labs un neizpaliks. Pats galvenais ir, lai nezustu vēlme nodarboties ar kordziedāšanu.

Ilgstoši bija runas par to, vai Dziesmu un deju svētkos vajadzētu ar dziesmu atbalstīt Ukrainu. Kļuvis zināms, ka lielkoncertā “Tīrums. Dziesmas ceļš” koristi dziedās Ukrainas himnu. Kā šis lēmums tika pieņemts?

Svētku organizatori aicināja radošo grupu uz sarunu par tēmu, ko esam cilājuši kopš pagājušā gada 24.februāra. Par šo jautājumu esam vairākkārt runājuši gan ar LNKC, gan ar Koru nozares konsultatīvo padomi. Mūsu nostāja pilnīgi visiem bija viennozīmīga un nedalāma – atbalsts Ukrainai un centieni apturēt Krievijas agresiju ukraiņu zemē. Līdz šim un, iespējams, arī patlaban atšķīrās domas par māksliniecisko aspektu, vai izpildīt kādu ukraiņu skaņdarbu, tautasdziesmu, himnu. Tāpat domas dalījās, vai izvēlētajam darbam jāizskan tieši koru koncertā – atklāšanas vai noslēguma koncertā.

Jūnija sākumā LNKC aicināja šo lietu apdomāt vēlreiz. Tuvojās Dziesmu un deju svētki, bet aizvadīto nedēļu laikā ziņās esam sekojuši līdzi Ukrainas kara šausmām, dabas katastrofu un cilvēku dzīves katastrofām. Arī svētku organizatoriem ik pa laikam kāds žurnālists, dziedātājs, dejotājs vai kāds cits interesents uzdeva šo jautājumu. Aizvien grūtāk bija atrast vispārcilvēcisku argumentu, kāpēc to nedarīt.

Jā, mēs varam atsaukties uz to, ka tie ir mūsu svētki, ka līdz šim tāda prakse nav bijusi, ka kādas tautas vai valsts aizstāvībai atskaņotu kādu skaņdarbu. Var būt arī arguments, ka koristiem ir daudz darāmā darba, jo priekšā ir divi koncerti un divas programmas. Mierīgi izrunājot šīs lietas, mēs sapratām, ka mēs iegūsim, ja tā var teikt dvēseliskā un sirdsapziņas ziņā. Mēs ceram, ka kopēji muzikāli paustais atbalsts kādā veidā stiprinās un iedos papildus sparu tiem cilvēkiem, kas patlaban cīnās par savu brīvību un valsti.

Sarunās ar Āriju Šķepastu un režisoru Juri Joneli izkristalizējās doma, kā konceptuāli koncertā iekļaut Ukrainas himnu. Koncertam ir trīs posmi. Pirmais godā cels tautasdziesmu, otrais atspoguļos savas valsts veidošanu un cīnīšanos par to. Mums šķita loģiski, ka pēc otrā posma, kuru mēs noslēgsim ar Pētera Barisona un Jāņa Akuratera “Latvijā”, sasniedzot mērķi – savu Latviju, mēs paskatāmies uz šā brīža situāciju pasaulē.

Tādā kontekstā starp koncerta otro un trešo posmu mēs saturiski redzam Ukrainas himnu, nevis kāda veida tautasdziesmas apdari, vai kāda cita saturiska veida dziesmu, ko ik pa laikam LNKC piedāvā kāds no kolēģiem vai komponistiem, kas aranžējuši kādu ukraiņu tautasdziesmu.

Mums šķita, ka tieši šajā brīdī saturiski labāk iederas himna, jo tā ir par valsts neatkarības stāstu, ko mēs koncerta otrajā posmā stāstām klausītājiem un vēlamies arī to akcentēt, domājot par Ukrainu. Jāsaka uzreiz, ka mēs aicināsim dziedāt ikkatru dziedātāju pūtējorķestra pavadībā, bet tā nebūs spiesta lieta. Tā būs brīva izvēle, bet es patiešām ceru, ka atsaucība būs liela un nedalīta.

Vai saspringtajā mēģinājumu laikā pietiks koristiem laiks arī tam, lai izmēģinātu Ukrainas himnu?

Jā, protams, mēģinājumu laikam klāt nāk arī mazliet vairāk darba. Es patlaban nevaru nosaukt konkrētu datumu un laiku, kad Ukrainas himna tiks mēģināta, bet mēģinājumi pavisam noteikti būs, tāpat kā mēs mēģināsim Latvijas himnu un ikvienu no koncerta skaņdarbiem.

Pagājušajā nedēļā Ukrainas himnas notis tika izsūtītas diriģentiem. Es ceru, ka kori, kuri iepriekš himnu nezināja, ir jau notīs ieskatījušies un apguvuši attiecīgo partiju un vārdus. Runājot par tehnisko pusi, mēs izvēlējāmies iet visiem saprotamu un demokrātisku ceļu, proti, dubultkora variantu. Tas nozīmē, ka himna tiks izpildīta divbalsīgi, lai tās melodija skanētu gan jauktajos, gan sieviešu un vīru koros.

Foto: Tomass Beķeris/Latvijas radio