Aigars Kalvītis: Gāzes deficīts mūsu reģionā nav prognozējams, bet cenas varētu būt augstas

Atveroties Inko terminālim Somijā un esot Inčukalna gāzes krātuvei, kurā joprojām ir pietiekami lieli gāzes atlikumi, Baltijas un Somijas reģionā bažām par gāzes pietiekamību nākamajā gadā nevajadzētu būt, intervijā aģentūrai LETA saka a/s “Latvijas gāze” (LG) valdes priekšsēdētājs Aigars Kalvītis. Cits jautājums ir gāzes cena, jo to var ietekmēt nedrošības sajūta par gāzes pietiekamību Eiropā, tādēļ cenas, salīdzinot ar 2020., 2019.gadu, visdrīzāk, būs augstas.

Kāds LG bija pagājušais gads?

2022.gads visiem bija izaicinājumiem ļoti bagāts, jo, protams, pēc 24.februāra visa pasaule sagriezās kājām gaisā. Arī LG tas ietekmēja tiešā veidā, jo daļa mūsu akcionāru pārstāv Austrumu kaimiņu. Tas tā ir izveidojies vēsturiski, jo LG privatizācija notika tādā veidā, ka bija gāzes piegādātājs un tehnoloģiskais investors no Vācijas un Krievijas. Tas ir vēsturiskais mantojums, kas lielā mērā arī atstāj iespaidu uz mūsu turpmāko darbību.

Ja runājam par mūsu finanšu rezultātiem, tad tie bija pat salīdzinoši labi, jo mēs arī tīri profesionāli visu darījām pareizi. Sākoties karam, uzreiz sākām veidot krājumus, lai nenonāktu situācijā, ka mums trūktu gāzes. Nākamā rīcība, kas mūs ļoti ietekmēja, bija Krievijas prezidenta rīkojums 1.aprīlī par to, ka gāzi var iegādāties tikai par Krievijas rubļiem. Tas vispār ierobežoja mūsu iespēju iegādāties gāzi noslēgtā līguma ietvaros ar “Gazprom”. Faktiski no tā brīža mēs pa taisno gāzi no “Gazprom” nevarējām saņemt un gāzi sākām iegādāties sekundārā tirgū no dažādiem citiem piegādātājiem, kuriem bija iespējas tajā brīdī gāzi nopirkt. Bet mums bija pietiekami lieli krājumi, mēs ļoti konservatīvi izturējāmies pret tirgu un neuzņēmāmies nekādas lielas papildu saistības. Protams, palīdzēja arī cenu konjunktūra, jo augsto gāzes cenu dēļ strauji kritās patēriņš. Gāzes tirdzniecības kompānijām tas savā ziņā atviegloja dzīvi, jo, sākot no maija, reģionā bija jūtams liels gāzes deficīts. Valdīja liels satraukums, gāzi nebija kur nopirkt, viena pati Klaipēda nespēja atrisināt visas reģiona problēmas, jo līdzīgā situācijā bija arī Somijas tirgus. Arī Somijas kompānija “Gasum” vairs nevarēja iegādāties līguma ietvaros gāzi no Krievijas, jo viņu valdība nepiekrita maksāt rubļos atšķirībā no Vācijas, Francijas, Itālijas, Austrijas, kas turpināja pirkt gāzi no Krievijas. Pēdējās piegādes pa cauruļvadu, ko mēs nelielos apjomos saņēmām no Krievijas caur Luhamā gāzes piegādes punktu, laikam bija septembrī. Oktobrī mēs vispār vairs neko nesaņēmām.

Līdz ar to gads bija izaicinājumiem bagāts. Protams, mēs arī tikām izmantoti politiskiem mērķiem, priekšvēlēšanu kampaņām. Bija partijas, kas pat veidoja kampaņas saistībā ar LG, kas, protams, bija ļoti negodīgi pret mums, jo mēs esam Latvijas uzņēmums, kas 2022.gadā bija 8.lielākais nodokļu maksātājs. Bet nu skaidrs, ka politiķiem ir savs darbs un mums ir savs darbs. Mums ir jārūpējas par savu klientu energodrošību, ko mēs arī darījām.

No kurienes jūs pašlaik iepērkat gāzi?

Mēs saņemam gāzi gan no Vācijas caur Poliju, gan pērkam biržā, gan arī saņemam no dažādiem starpniekiem caur termināļiem.

Šobrīd gāze ir pieejama, brīvi tirgojas un nav sajūtas, ka tā ir deficīts.

Jums ir noslēgti ilgtermiņa līgumi?

Šobrīd nē. Un es arī domāju, ka pašlaik ilgtermiņa līgumu slēgšana mums kā tirdzniecības kompānijai ir ļoti riskanta, jo tās ir arī zināmas saistības. Enerģētikā šobrīd ir tik daudz neskaidru un neatbildētu jautājumu, ka labāk ir darboties īstermiņā nekā ilgtermiņā. Atšķirībā no “Latvenergo”, kuriem ir milzīgs gāzes pašpatēriņš un tādēļ viņiem ilgtermiņa līgumus vajag, mums tas ir ļoti riskanti.

Kādas ir prognozes par gāzes pieejamību nākotnē? Daudzi tomēr saka, ka tieši nākamā apkures sezona būs visizaicinošākā, jo šajā apkures sezonā daļa gāzes krātuvēs bija arī no Krievijas.

Šīs lietas nevar vispārināt. Krievija Eiropas Savienībai piegādāja 200 līdz 220 miljardus kubikmetru gāzes, un ir skaidrs, ka tas teorētiski nozīmē, ka Eiropas valstīs būs deficīts, jo šo apjomu nav iespējams ne ar ko aizvietot. Bet situācija dažādos reģionos atšķiras. To, ka būs problēmas nākamajā apkures sezonā, saka Eiropas analītiķi. Kas attiecas uz mūsu reģionu, tad, atveroties Inko terminālim Somijā un esot Inčukalna gāzes krātuvei, kurā joprojām ir pietiekami lieli gāzes atlikumi, es mūsu reģionam nekādas bažas par gāzes pietiekamību nākamajā gadā nesaskatu. Lielākā daļa kuģu jau ir nolīgti, ir skaidrs grafiks, kā tie pienāks gan Klaipēdā, gan Inko terminālī. Ja matemātiski pieskaita tos atlikumus, kas paliks no iepriekšējās apkures sezonas Inčukalnā, tad mūsu reģionā es nesaskatu deficīta pazīmes nākamajai apkures sezonai.

Cita lieta ir, ka mēs nezinām, cik gāze maksās, jo cena jau neveidojas mūsu reģionā. Cena veidojas Eiropā, un, ja Eiropa nonāks deficīta apstākļos vai iztrūkuma apstākļos uz rudeni un būs nedrošības sajūta, atkal var sākties kaut kādas panikas izpausmes, kā tas jau bija, sākot no 2022.gada augusta līdz oktobrim, kad tika sasniegtas vēsturiski augstākās gāzes cenas. Tāpēc šobrīd nevar pateikt, cik maksās gāze mūsu reģionā, jo mēs esam atkarīgi no Eiropas cenas.

Tādēļ gāzes deficītu es mūsu reģionā neprognozēju, bet cenas, salīdzinot ar 2020., 2019.gadu, visdrīzāk, būs augstas.

Ja jūs sakāt, ka reģionā gāzes būs pietiekami, kā vērtējat Skultes sašķidrinātās gāzes termināļa projektu? Vai tas Latvijai maz ir vajadzīgs?

Mums kā gāzes tirgotājiem – jo vairāk ir kanālu gāzes piegādei, jo labāk. Tādēļ LG ir ieinteresēta, lai Skultes terminālis būtu, jo tas nozīmē, ka mums ir lielāka risku diversifikācija, lielākas iespējas saņemt piegādes, un kā tirgotājam tas ir tikai pozitīvi.

Ja mēs paskatāmies tīri no ekonomiskā aspekta, nav pateikts, cik beigu beigās šī apkures sezona valdībai būs izmaksājusi – 100 miljonus, 200 miljonus eiro? To ir grūti novērtēt, un to droši vien pašlaik zina tikai valdība, un sabiedrībai to darīs zināmu pēc apkures sezonas beigām. Ja Skultes attīstītāji saka, ka viņiem nepieciešams apmēram 150 miljonu eiro ieguldījums, tad tās naudas summas ir salīdzināmas.

Tas ir enerģētiskās drošības jautājums, nevis jautājums gāzes tirgotājiem. Mēs esam ieinteresēti, lai būtu vairāk piegādes kanālu. Valdībai jāspēj analizēt, ko viņi gatavi maksāt par šo drošību.

Pagājušajā gadā lielā mērā cenas dēļ gāzes patēriņš Latvijā diezgan būtiski samazinājās. Kādas jums ir prognozes par šo gadu?

Šeit ir vairāki aspekti. Protams, galvenais nosacījums gāzes patēriņā ir cena. Ja cena atgrieztos pie vēsturiskajiem 20 eiro par megavatstundu, arī patēriņš atgrieztos vēsturiskos apjomos. Tas ir skaidrs, jo pie šāda cenas līmeņa neviens cits alternatīvs kurināmais ar gāzi īsti konkurēt nevar ne tikai ērtības ziņā, ne tikai siltuma atdeves ziņā, bet arī tīri ekonomiski. Ja gāzes cena nākamajā ziemā atkal būs ap 100 eiro, tad daudzi citi alternatīvie kurināmie iegūs priekšrocības. Līdz ar to galvenais faktors ir cena.

Otrs faktors, kas ietekmē gāzes patēriņu, ir klimatiskie apstākļi. Mūs šogad ziema ir lutinājusi. Tikai decembris bija nedaudz aukstāks, bet nav bijis perioda, kad 10 dienas pēc kārtas gaisa temperatūra būtu bijusi mīnus 15 grādi un zemāk. Kad ir zemas temperatūras, gāzi nav ar ko aizvietot. Var jau stāstīt par biomasu un vēl kaut ko, bet biomasa ir ļoti efektīva, ja temperatūra nenoslīd zem mīnus 5 grādiem, bet tā nav efektīva pie mīnus 20. Šogad tādas temperatūras nav bijušas. Es atceros, ka laikam 2018.gada martā divas nedēļas turējās ap mīnuss 20 grādiem, un tad Inčukalns strādāja ar pilnu jaudu, jo gāzes patēriņš bija milzīgs.

Ja runājam par patēriņu kopumā, tad šajā apkures sezonā decembris bija auksts mēnesis, un decembrī mājsaimniecības patērēja vēsturiski vidējo gāzes daudzumu. Protams, ka daudzi atsakās no gāzes. Taču, ja ir zema gaisa temperatūra, gāzi nav ar ko aizvietot. Tāpēc tagad spraust sev pie krūtīm ordeņus, ka mēs par 40% esam samazinājuši gāzes patēriņu… To pavisam citi faktori ir ietekmējuši.

Skaidrs, ka gāzes patēriņš ir samazinājies. Bet vai tas turpinās samazināties, ir nākotnes jautājums. Ir arī jāatceras, ka rūpniecība pamatā strādā uz dabasgāzes, un, ja rūpniecība ir kaut cik funkcionāla, tad arī patēriņi ir pavisam citi.

Tādēļ, jā – šogad ir samazinājums, kā iemesls ir cenas, siltais klimats, bailes par deficītu. Vai tas tā būs nākamajos gados? Es par to īsti neesmu pārliecināts, jo gāzei vismaz šobrīd alternatīvu neredzu.

Tomēr, ja mēs lūkojamies uz nedaudz tālāku nākotni? Tagad tomēr ir sākti daudzi atjaunojamo energoresursu projekti, arī uzņēmumi masveidā liek uz jumtiem saules paneļus…

Šajā jautājumā mēs kaut kur skrienam modei līdzi. Jebkuram atjaunojamam energoresursam ir vajadzīga bāzes jauda. Vējš vienmēr nepūtīs, saule vienmēr nespīdēs un ūdens vienmēr nebūs. Līdz ar to bāzes jaudai ir jābūt jebkurā gadījumā. Paļauties tikai uz atjaunojamiem energoresursiem ir tuvredzība. Bāzes jaudām šobrīd pasaulē ir dažādi risinājumi – Somijā, piemēram, ir divas kodolstacijas, Zviedrijai ir kodolstacijas, Latvijā ir gāzes ģenerācija, Igaunijā ir degslāneklis, Polijā joprojām ir ogļu stacijas. Līdz ar to runāt, ka mēs brīnumainā kārtā atrisināsim valsts enerģētikas problēmas ar lieliem vēja parkiem un saules paneļiem… Šobrīd par to runāt vienkārši ir modē.

Man arī mājā ir saules paneļi. Ko man viņi dod, ja, sākot no novembra, saules nav? Nauda ir investēta, bet elektrības nav. Savukārt vasarā, kad saules ir daudz, jautājums ir, kur šo saražoto elektrību likt? Mums jau nav Spānija, kur visu laiku kondicionieri ir jādarbina. Tādēļ tas ir tāds modes kliedziens. Politiķiem ļoti patīk par to runāt, karināt sev ordeņus. Skaidrs, ka energobilancei ir jābūt sabalansētai, skaidrs, ka vēja parkus Latvijā politiski pēdējās desmitgades laikā neļāva attīstīt un mums to nav, skaidrs, ka tas ir jādara, bet, ja mēs ar to ir pārspīlēsim, tad iebrauksim otrā grāvī. Tādēļ es šajā ziņā esmu ļoti uzmanīgs, un ir jābūt tomēr profesionāliem, izsvērtiem, nevis emocionāliem lēmumiem. Šobrīd visi šie lēmumi ir emocionāli. Bez ģenerējošām bāzes jaudām šie jaunie risinājumi vienkārši nevar eksistēt.

Mūsu reģions ilgtermiņā var iztikt bez Krievijas gāzes?

Šobrīd mēs redzam, ka var. Mēs vienkārši maksājam dārgāk. Skaidrs, ka cauruļvadu gāze vienmēr ir bijusi un būs lētāka. Sašķidrinātā dabasgāze vienmēr būs dārgāka, jo tā ir tehnoloģiski jāsaražo, pie mīnus 160 grādiem ir jātransportē, pēc tam jāregazificē un jāpārvērš atpakaļ gāzveida stāvoklī. Tas viss prasa enerģiju un prasa naudu.

Nesen bija konference “Enerģētika”, kurā jūs minējāt, ka vairāki sadarbības partneri meklē iespējas gāzi transportēt no Eiropas un uzglabāt Baltijā. Vai varat par to pastāstīt sīkāk?

Komercinformāciju es jums neatklāšu, bet tā situācija ir tāda, ka gāzes krātuves Eiropā ir piepildītas par 80-90%. Turklāt tāda veida krātuves kā Inčukalnā, Eiropā vēl ir tikai laikam Francijā. Mūsu krātuve tiešām ziemā var nodrošināt visu reģionu. Citas Eiropas krātuves lielākoties ir drošības krātuves – tās ir mazas un tajās var uzglabāt krājumus pāris mēnešiem, nevis pusgadam, un Eiropā virknei tirgotāju ir bažas, ka Eiropā varētu būt deficīts. Tādēļ es domāju, ka interese par Inčukalna dabasgāzes krātuves jaudām šogad būs liela – ne tikai mūsu reģiona gāzes kompānijas gribēs iegādāties jaudas, bet es zinu jau vairākas Rietumu kompānijas, kas par to domā.

Tas nozīmē, ka jums kā tirgotājam būs izsolēs krietni jāpacīnās par vietu Inčukalnā?

Es domāju, ka visiem būs jāpacīnās.

Arī tas varētu vēl pacelt gāzes cenu?

Protams. Mēs redzējām, kā tas notika pagājušā gada rudenī. Ja normāli Inčukalna tarifs bija 1,08 eiro par megavatstundu, tad pēdējā izsolē Inčukalnā – es, protams, nesaukšu vārdā, kurš nopirka, – maksāja jau trīskāršu cenu.

Kāds pašlaik ir jūsu klientu portfelis – cik daudz ir mājsaimniecību, cik daudz juridisko klientu? Kādas izmaiņas gada laikā ir notikušas?

Izmaiņas ir. Tirgū ir notikusi diezgan liela staigāšana, lielā mērā arī mums pievērstās uzmanības dēļ. Ņemot vērā neskaidros apstākļus, mēs arī tirgū neesam agresīvi uzvedušies pēdējā pusgada laikā. Mājsaimniecību tirgū mūsu klienti ir vairāk nekā 350 000, juridisko personu segmentā klientu skaits ir ap 35 000. Mēs uzskatām, ka mūsu portfelis ir ap 360 000 klientu.

Maijā zaudēs spēku Enerģētikas likuma pants par publisko tirgotāju, kas bija LG, un līdz ar to beigs pastāvēt arī regulēts saistīto lietotāju tarifs par dabasgāzi. Daudzi saka, ka līdz ar to pilnībā tiks atvērts gāzes tirgus. Ar ko jūs rēķināties pēc 1.maija?

Tirgus ir atvērts visu laiku. Sāksim ar to, ka no 2017.gada mājsaimniecību tirgus ir atvērts, un vienīgais tirgotājs, kas strādā regulētā vidē, ir LG. Mēs kā publiskais tirgotājs esam regulētā tirgū, visi pārējie tirgotāji var piedāvāt mājsaimniecībām gāzi, un viņi to arī dara. Tāpēc gāzes līgumu portfeļi ir izveidojušies gan “Latvenergo”, gan citiem tirgotājiem. No 2017.gada tā bija ļoti negodīga konkurence pret mums, jo tajā brīdī, kad mēs nopirkām gāzi labāk un cena auga, mūsu tarifs bija zemāks un visi konkurenti nevarēja ar mums cīnīties, tajā brīdī, kad cena krita, bet mūsu tarifi bija apstiprināti uz pusgadu, visi konkurenti varēja piedāvāt par vienu eirocentu zemāk un cerēt atšķelt no mūsu portfeļa mājsaimniecības.

Tas, kas notiks pēc 1.maija (ja notiks, jo šobrīd regulējuma vēl nav un Ministru kabineta noteikumi vēl nav pieņemti), ir tas, ka visi būs vienādos apstākļos, jo publiskais tirgotājs tiks atbrīvots no šī pienākuma, tā es to gribētu tautas valodā tulkot. Ja ievērojāt, tad pagājušajā gadā Saeimā tika nobalsots par likumu, kas uzdeva mums pienākumu glabāt milzīga apjoma gāzi mājsaimniecībām, kas arī kaut ko maksā un beigās var radīt milzīgus zaudējumus LG, jo šis apjoms bija ievērojami lielāks, nekā mājsaimniecībām gāze bija vajadzīga. Tas ir cits stāsts, bet mēs vienkārši dabūsim brīvlaišanas biļeti un mums vairs nebūs publiskā pienākuma rūpēties par mājsaimniecību enerģētisko drošību, un tas tagad gulsies uz visu tirgu.

Bet tirgus atvēršana ir mīts, jo visi citi tirgotāji varēja no 2017.gada brīvi piedāvāt savas cenas un atšķelt klientus mums ar labākiem piedāvājumiem, ja viņi to spēj.

Ko tas nozīmēs LG klientiem – cenas pieaugumu par gāzi?

Tas ir atkarīgs, pret ko mēs skatāmies.

Pret tagadējo situāciju.

Šobrīd apstiprinātais tarifs mājsaimniecībām ar patēriņu virs 250 m3 ir 78 eiro, un starpību starp 78 un krājumu vērtību kompensēja valsts. Šobrīd cena tirgū ir ap 60 eiro par megavatstundu. Ja 1.maijā cena saglabāsies zemāka nekā tarifs, tad, visdrīzāk, universālā pakalpojuma piedāvājumi no visiem tirgotājiem būs zemāki nekā pašreizējais tarifs. Ja notiks tā, kā bija pērn… Nu, piemēram, pagājušā gada aprīlī pēc Krievijas prezidenta dekrēta cena uzgāja kosmosā un bija 160 eiro par megavatstundu. Ja cenas atkal pēkšņi strauji uzkāps, tad, iespējams, brīvā tirgū cena būs augstāka.

Mana prognoze šobrīd ir, ka universālā pakalpojuma cena, visdrīzāk, būs zemāka, nekā tarifs šobrīd.

Vienlaikus pašlaik ir redzams, ka tieši mājsaimniecību tirgū gāzes tirgotāju skaits nav īpaši liels. Jūs sagaidāt, ka pēc maija tas pamazām palielināsies, tāpat kā tas notika elektroenerģijas tirgū?

Mājsaimniecību apkalpošana tomēr prasa milzīgus izdevumus kompānijām. Protams, tie, kuriem ir izveidota klientu apkalpošanas infrastruktūra un kas tirgo elektroenerģiju mājsaimniecībām, noteikti būs tirgū. Citi tirgotāji, kuriem tas prasītu gan cilvēkresursus, gan finansiālos resursus… Es nesagaidu, ka kaut kas ļoti mainīsies un pēkšņi nāks klāt kāds jauns tirgotājs.

Jūs lēšat, ka jūsu tirgus daļa varētu saglabāties?

Tas nav pašmērķis. Brīvā tirgū mērķis ir nopelnīt naudu. Ja pašlaik mums ir pienākums apgādāt mājsaimniecības un mēs patiesībā ciešam zaudējumus no mājsaimniecību apgādes, tad, atveroties tirgum, cīņa būs par maksātspējīgajiem klientiem. Tur jau parādās pavisam citi motivatori.

Atšķirība ir tajā, ka LG pašlaik tas ir pienākums. Piemēram, mums ir uzlikti peļņas griesti 70 centi apkures klientam. Ja cena ir 100 eiro par megavatstundu, tas pat nesedz kredītprocentu izmaksas. Tādā situācijā mēs esam visus šos gadus bijuši, un, atveroties tirgum, vairs nebūs jautājuma, cik tev ir klientu, bet cik varēs nopelnīt. Par to notiks cīņa starp tirgotājiem.

Par kuriem klientiem tirgotāji cīnīsies un par kuriem lielas intereses nebūs? Vai tie būs tie, kuriem ir gāzes plītis dzīvokļos?

To ir grūti pateikt. Jāsaprot, ka tie, kam ir gāzes plītis, maksā lielāku tarifu nekā tie, kam ir gāzes apkure. Arī regulētajā tarifā pašlaik tiem klientiem, kuriem ir tikai gāzes plītis, atļautā peļņas marža ir lielāka nekā apkures klientiem.

Vai jums ir prognozes, kā šīs izmaiņas regulējumā ietekmēs LG finanšu rādītājus?

Ja mēs runājam par apgrozījumu, tad tas lielā mērā ir atkarīgs no gāzes cenas. Mūsu apgrozījums ir svārstījies no 200 līdz 600 miljoniem eiro, un tas nav tāpēc, ka LG mazāk vai vairāk pārdod gāzi, bet gan tādēļ, ka mainās gāzes cena. Es domāju, ka biznesā vienīgais pareizais rādītājs ir peļņa.

Ņemot vērā izmaiņas tirgū un cenās, vai ir iespējams, ka mājsaimniecības Latvijā vispār masveidā sāk atteikties no gāzes – pāriet uz elektriskajām plītīm, mainīt apkures sistēmas?

Tas, protams, ir iespējams. Mēs jau, visdrīzāk, ļoti priecātos, ja cilvēki pārietu uz elektriskajām plītīm, bet mūsu energosistēma tam nav gatava. Es nedomāju, ka pilsētu mikrorajonos elektrības sistēmas ir spējīgas to iznest, tur jaudas vienkārši nav. Arī kabeļu tehniskais stāvoklis, visdrīzāk, ir tāds, ka tas nav iespējams.

Ja runājam par apkuri, tad gāze ir ļoti ērts kurināmais. Tāpat mēs redzējām, kas notika ar granulu cenām pagājušajā rudenī – siltuma megavats jau bija pielīdzināms gāzes megavatam. Mēs arī šobrīd neredzam lielu tendenci, ka cilvēki mainītu gāzes katlus. Mēs to neredzam. Jāsaprot arī, kas ir alternatīva – granulas, elektrība. Ja gāze ir dārga, elektrība arī, visdrīzāk, būs ļoti dārga, tādēļ tas īpaši neko nemaina. Savukārt biomasa – granulas, šķelda – jebkurā gadījumā “pievilksies” vidējai cenai klāt. Tādēļ, ja reģionā nebūs lielu bažu, ka gāze būs deficīts, nebūs lielas motivācijas mainīt apkures veidu.

Jūs jau pieminējāt, ka Ministru kabineta noteikumu joprojām nav pieņemti. Februāris jau ir beidzies, maijā likuma pants par publisko gāzes tirgotāju vairs nebūs spēkā. Ko tas nozīmēs gāzes tirgotājiem?

Es nezinu. Mums jau 15.martā būtu jāinformē klienti, lai viņi var domāt par līgumu pārslēgšanu vai tirgotāja maiņu, jo, ja 1.maijā kāds gribēs būt pie cita tirgotāja, tas ir jāizdara līdz aprīļa sākumam. Es nezinu, kā tas notiks. Man uz šo jautājumu nav atbildes. Šobrīd noteikumus neviens vēl nav redzējis [intervija notika pirms Klimata un enerģētikas ministrija paziņojuma, ka tuvāko nedēļu laikā tā plāno iesniegt saskaņošanai noteikumu grozījumus gāzes nozares universālā pakalpojuma regulējuma ieviešanai -red.].

Kas šajos noteikumos ir jādefinē?

Piemēram, kas vispār ir universālais pakalpojums, kādā veidā un uz kādiem noteikumiem tas tiks piedāvāts, uz cik ilgu periodu, cik bieži varēs mainīt tirgotāju universālā pakalpojuma ietvaros, vai universālajam pakalpojumam būs kaut kādi cenu griesti, cik bieži tam varēs piedāvāt cenu – reizi gadā, reizi pusgadā, reizi ceturksnī? Tie ir jautājumi, kas biznesā ir ļoti svarīgi.

Kas pašlaik notiek ar “Gaso” atdalīšanu? Kāda ir situācija?

“Gaso” ir LG meitasuzņēmums, kas simtprocentīgi pieder LG. Pašlaik likums saka, ka “Gaso” nevar pārvaldīt Krievijas, Baltkrievijas akcionāri, un, tā kā LG ir Krievijas valsti pārstāvoši akcionāri, tad tas nozīmē to, ka “Gaso” ir jāatsavina. Šis pārdošanas process ir sācies. Es ceru, ka tas rezultēsies gada vidū. Vairāk es neko komentēt nevaru, jo visa pārdošanas operācija, protams, ir konfidenciāla.

Ir arī spekulācijas, kas tālāk notiks ar LG tieši “Gazprom” dēļ. Ir iespējams, ka pēc 1.maija, kad LG zaudē publiskā tirgotāja statusu, pret jums var noteikt kādas sankcijas?

“Gazprom” nav Eiropas Savienības sankcijām pakļauts uzņēmums. Līdz ar to es neredzu nevienu iemeslu, kādēļ varētu vērsties pret LG.

Par Eiropas Savienības noteiktajiem dabasgāzes cenu griestiem. Vai tie kaut kā var ietekmēt gāzes tirdzniecību Latvijā?

Tas bija politisks lēmums brīdī, kad gāze maksāja 200 eiro. Tagad biržā gāze maksā ap 60 vai zem 60 eiro, tas vairs nav aktuāls jautājums. Vai tas būs aktuāls rudenī? To mēs redzēsim.

Pērn LG ziņoja par līguma laušanu ar aptuveni 50 juridiskajiem klientiem. Vai tas tika izdarīts un vai ir vēl kādi klienti, ar kuriem nācies lauzt līgumus?

Mēs varam lauzt līgumus tikai ar tiem, ar kuriem mums līgumos bija paredzētas šādas tiesības. Ar tiem, ar kuriem nevarējām, mēs līgumus lauzuši neesam. Te ir jāsaprot, ka mums bija vēsturiski līgumi, kuros gāzes cena bija ap 15 eiro par megavatstundu, bet realitātē tā bija ap 200 eiro. Tādēļ, ja mums bija iespēja no šiem līgumiem iziet, mēs to darījām. Tiem, kuriem nevarējām, turpinājām piegādāt par kādreiz līgumos noteiktajām cenām. Pēdējie apjomi vēl bija decembrī.

Foto: LETA