“Altum” pārveidošanai būtu nepieciešami nopietni pierādījumi, kāpēc jāveic valsts intervence komercbanku tirgū

Plašajās diskusijās par to, kā veicināt kreditēšanu Latvijā, viena no politiķu idejām ir valsts AS “Attīstības finanšu institūcija “Altum”” pārveidošana par banku, kas iesaistās komerckredītu tirgū. “Altum” valdes priekšsēdētājs Reinis Bērziņš intervijā aģentūrai LETA saka, ka teorētiski tas ir iespējams. Tomēr politiķiem šajā gadījumā ir jārēķinās, ka gan Eiropas Centrālajai bankai, gan Eiropas Komisijai būs nepieciešams nopietni pierādīt, kāpēc ir nepieciešama intervence konkrētajā jomā no valsts puses. Šāds pārveides process varētu prasīt aptuveni gadu un, iespējams, pat vairāk.

Kā paši vērtējat politiķu diskusijas par “Altum” pārveidošanu par komercbanku?

Diskusijas par šo jautājumu notiek, un ir svarīgi, lai diskusiju emocijās nepazūd fokuss uz to, ko gribam sasniegt un kāpēc gribam sasniegt. Vai šādu procesu var realizēt? Jā, tas ir iespējams, taču vienlaikus tas nav lēmums nodibināt vienkārši kapitālsabiedrību. Šajā gadījumā nepieciešams nopietni pierādīt, kāpēc ir nepieciešama intervence konkrētajā jomā no valsts puses.

Jāpierāda Eiropas Centrālajai bankai (ECB)?

Gan ECB, gan Eiropas Komisijai (EK). Abām, un tas ir ļoti būtiski. Attiecībā uz “Altum” ir bijuši divi mums saistoši lēmumi – 2013.gadā un 2022.gadā. Kad mēs ejam runāt ar EK par nākamajiem mandātiem, tad precīzi rādām, ko mēs darām, kāpēc darām un kur ir tirgus nepilnības. Arī, ja tiek runāts par “Altum” pārveidošanu, šāds mājasdarbs būtu jāveic, tikai tas būtu vēl daudz apjomīgāks un detalizētāks. Būtu jāsniedz pietiekami daudz pierādījumu, kas šādu lēmumu pamatotu.

Vai pareizi saprotu, ka, ja tiktu pieņemts šāds lēmums, tad valstij vienalga nāktos dibināt jaunu “Altum” analogu, jo dažādu attīstības programmu finansēšana nav savienojama ar komercdarbību?

Jā, daļēji pareizi. Ja nodibina šādu kapitālsabiedrību, tad komercdarbība nevar tikt jaukta kopā ar atbalsta programmām. Tādā gadījumā viens variants ir, ka viena vienība tiek izveidota un darbojas uz komercprakses pamatiem un ievērojot konkurenci tirgū, bet cita vienība īsteno attīstības projektus. Taču nav arī izslēgts, ka var nodalīt biznesu, ko “Altum” veic kā komercsubjekts, un attīstības sadaļu. “Altum” ir vairāk nekā 40 programmas, piemēram, programmas, kas ir saistītas ar daudzdzīvokļu māju siltināšanu, aizdevumiem energoefektivitātei vai digitālo aizdevumu programmas, kurā līdz pat 30% finansējuma veido granti. Skaidrs, ka šādas programmas uz komerciāliem pamatiem nevarētu sekmīgi darboties. Šīs programmas varētu pārvaldīt viena sabiedrība, bet otrai būtu skaidri nodalīta komerciāla struktūra. Tostarp jau tagad “Altum” ir programmas, kas ļoti veiksmīgi darbojas uz komerciāliem nosacījumiem, piemēram, “zaļo” obligāciju programmas. Mēs varam veiksmīgi strādāt uz komerciāliem nosacījumiem, bet otrai daļai – attīstības daļai – būtu jābūt stingri nodalītai.

Diskusijas par valsts komercbanku ir aktualizējušās līdz ar problēmām kreditēšanas tirgū. Bet, lai banka varētu kreditēt, ir augstas kapitāla prasības, kas nozīmētu, ka valstij šajā nodalītajā vai jaunajā bankā būs jāiegulda ievērojami līdzekļi.

“Altum” ir pietiekami liels kapitāls tam, ko darām pašreiz. Ja teorētiski būs nepieciešams sadalīt kapitālu starp abām vienībām, tad mums jau būtu ar ko operēt. Turklāt esam spējuši veiksmīgi emitēt obligācijas bez valsts iesaistes, esam labi zināmi kapitāla tirgos un varam patstāvīgi piesaistīt papildu kapitālu.

Cik ilgu laiku varētu prasīt šādas bankas izveide, ņemot vērā arī atļauju saņemšanu no EK un ECB?

Tie, mazākais, varētu būt 9-12 mēneši, visdrīzāk pat vairāk.

Kā šobrīd vērtētu komercbanku tirgu kreditēšanā? Ja šādi lēmumi tiek pieņemti, kā “Altum” klātos kreditēšanas tirgū?

Komercbankas ir labi mūsu partneri, un nevērtēšu viņu darbību. Kad uzsākām “Altum” darbību 2015.gadā, diezgan precīzi novilkām robežu. Ja ir tirgus nepilnības, bet bankas to var sakārtot, tad dodam garantijas utt. Manuprāt, punkts, kas mazliet mainīja virzienu, kā “Altum” nepieciešamības gadījumā var strādāt, ir 2020.gads, kad ar Covid-19 seku mazināšanas aktivitātēm sākās lielāka mūsu iesaiste tiešajā kreditēšanā. Mēs devāmies pie Finanšu nozares asociācijas un informējām, kā ejam iekšā šāda veida darījumos, apgrozāmajos līdzekļos Covid -19 laikā ar konkrētiem nosacījumiem, piemēram, finanšu kovenantēm.

Valsts atbalsta programmās esat ieviesuši procentu likmju atvieglojumus uzņēmumu investīciju projektiem, Mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) izaugsmes projektiem jauniem aizdevumiem nepiemērojat EURIBOR likmi. Vai jau ir redzams, kādi tam ir rezultāti? Uzņēmumi aktīvāk piesakās atbalsta programmām?

Mēs jau pavasarī publiski paziņojām, ka ilgtspējas aizdevumiem mēs sniegsim garantiju ar nulles procentlikmi, jo šis nav tas brīdis, kad jāmēģina gūt papildu labums no naudas resursu izmaksu kāpuma. Tā vietā ir jāmēģina visiem iespējamiem veidiem klientiem procentlikmes samazināt. Mēs esam priecīgi par tām garantijām, kas klientiem šādā veidā ir sniegtas, taču tajā pašā laikā bijām gaidījuši, ka šādas garantijas tiks izmantotas vairāk. Izsniedzot garantiju, diemžēl vai par laimi, mēs vienmēr esam saistīti ar banku. Mēs varam sniegt labākos nosacījumus, bet, ja no bankas nenāk darījums, kuram piesaistīt garantiju, tad nav darījuma, lai kādu likmi mēs piedāvātu.

Samazinām par 50% arī komisijas maksu garantijai mājokļu kredītiem jaunajiem speciālistiem. Šobrīd vēl ir grūti pateikt šo aktivitāšu kopējo efektu.

Tāpat pavisam nesen esam pieteikuši programmu apgrozāmiem līdzekļiem lauksaimniekiem, kurā šobrīd piedāvājam ļoti labu likmi – 3,5% – bez papildu piecenojumiem. Interese ir ļoti liela, un pirmais darījums Zemgalē jau ir apstiprināts. Programmai vēl nav mēnesis, un interese tiešām ir liela. Tas tikai pierāda, ka, ja būtiski pamaina likmi, tad pieprasījums no klientu puses ir liels.

Viens no iespējamiem atbalstiem, ko šobrīd analizējam, turpinoties pozitīviem “Altum” peļņas rādītājiem, ir dot atlaides jau esošajam kredītu portfelim un klientiem. Cik lielā apjomā, tas vēl ir jāvērtē, bet daži scenāriji jau ir uz galda. Tas, ko klienti ir teikuši par dārgajiem resursiem, ir sadzirdēts, ir sperti soļi attiecībā uz jaunām garantijām, aizdevumiem, un iespēju robežās būs soļi arī attiecībā uz esošo kredītu portfeli.

Kad jūs varētu lemt par esošajiem aizdevumiem? Kad būs noslēdzies gads un skaidrs, kāda būs peļņa?

Visdrīzāk tad arī lemsim. Mūsu peļņas rādītāji ir iepriecinoši. 2015.-2016.gadā peļņa bija divi līdz četri miljoni eiro, vēlāk tā nostiprinājās jau desmit un vairāk miljonu apmērā. Mēs peļņu neizmaksājam dividendēs, bet ieguldām atpakaļ “Altum”, audzējam muskuļus.

Jau esat ziņojuši, ka deviņos mēnešos finansēti 3625 jauni projekti, kas ir par 24,1% mazāk salīdzinājumā ar 2022.gada deviņiem mēnešiem, kas skaidrojams ar uzņēmēju un privātpersonu arvien piesardzīgo un nogaidošo attieksmi pret jaunām investīcijām un kredītsaistību uzņemšanos, augstajām procentu likmēm, kā arī banku piesardzīgo kreditēšanas politiku. Kādu šajā ziņā paredzat tālāko attīstību?

Jāsaprot tas, ka Covid-19 laikā mūsu kredītu apjoms un klientu skaits pieauga ļoti strauji. Apgrozāmo līdzekļu aizdevumu programmā vien ļoti īsā laikā piešķīrām vairāk nekā 100 miljonus eiro. Tie bija ļoti strauji tempi un arī daudz mazu darījumu. Loģiski, ka par atskaiti ņemot šos pandēmijas gadus, būs grūti šādus tempus noturēt. Tāpat, domāju, ka tam ko esam sākuši darīt ar likmju samazināšanu un ar vērienīgāku iešanu tiešajā kreditēšanā, drīzumā būs atdeve un skaitļi pieaugs.

Ja runājam par finansēto projektu skaitu, tad lielākais kritums redzams mājokļu garantiju un komersantu garantiju programmās. Ko tas, jūsuprāt, nozīmēs Latvijas ekonomikas attīstībai nākotnē? Vai nerada bažas par ekonomikas bremzēšanos?

Tas ir diezgan precīzi, jo attiecībā uz privātpersonu segmentu mēs redzam šādu tendenci. Ja iepriekšējos gados, kopš 2015.gada šī programma bija ļoti stabila un pat teiktu – garlaicīgi plānojama -, tad šobrīd kritums ir bijis ievērojams un neplānots. Arī iepriekš ir piedzīvots samazinājums, taču tas bija īslaicīgs un uzreiz tika atgūts. Piemēram, 2020.gadā, kad aprīlī-maijā, Covid-19 pandēmijas sākumā, pieprasījums mājokļu garantiju programmā nokritās par aptuveni 45%. Taču vēlāk pieprasījums atjaunojās un bija pat lielāks, nekā plānots.

Šobrīd situācija ir citāda, kritums turpinās. Tas liek secināt, ka ir jādara kaut kas vairāk, jo ar esošo atbalstu nepietiek. Manuprāt, var mēģināt vairāk stimulēt reģionus, jo šobrīd programmas portfelī Rīga un Pierīga veido aptuveni 85% no darījumiem. Piemēram, ģimenēm, kas vēlas iegādāties mājokli ārpus Rīgas, garantijas varētu sniegt 50% apjomā no aizdevuma summas. Tas, protams, maksātu vairāk, bet, ja, piemēram, tiek definēts, ka ir nepieciešams veicināt, lai ģimenes izvēlas dzīvesvietu ārpus Rīgas un Pierīgas, tad varētu dot “Balsta” subsīdiju arī tiem, kas nav daudzbērnu ģimene, bet ir ģimene ar vienu vai diviem bērniem. Lielāka garantija un subsīdija ne tikai daudzbērnu ģimenēm – tas būtu papildu stimuls aktivitātei ārpus Rīgas. Un, ja kāds iebilstu, kāpēc tiek “apcelta” Rīga un Pierīga, tad tāpēc, ka mērķis šoreiz būtu stiprināt tieši reģionus.

Pieaugums savukārt redzams daudzdzīvokļu māju siltināšanas un remonta, kā arī uzņēmumu energoefektivitātes un ilgtspējas aizdevumu programmās. Vai tas nozīmē, ka beidzot kaut vai nedaudz izdodas iekustināt stagnējošo daudzdzīvokļu māju renovāciju?

Jā un nē. Jā, process ir sakustējies no atbalsta programmas apguves viedokļa. Iepriekšējā valsts atbalsta programma tika sākta 2016.gadā, un tās pirmajos vairākos gados bija ļoti daudz jāskaidro, kāpēc energoefektivitāte ir nepieciešama. Šobrīd jautājumu par energoefektivitātes ieguvumiem vairs nav. Redzam, ka renovētās mājas par siltumu ietaupa vidēji 55% un vairāk, vizuāli izskatās labāk, un, aprēķinot īpašuma vērtību pirms un pēc renovācijas, arī ir redzama būtiska atšķirība. Varam lepoties, ka aptuveni 95% no lielās aploksnes iepriekšējā fondu plānošanas periodā šajā programmā ir apgūti. Tas ir ļoti augsts apguves rādītājs.

Oktobrī atsākāt pieņemt pieteikumus privātmāju energoefektivitātes paaugstināšanas programmā. Kāda ir interese?

Interese par šo iespēju vienmēr ir bijusi augsta. Sākumā lielākā interese bija par saules paneļu uzstādīšanu, bet pēdējā laikā arvien vairāk interesējas arī par energoefektivitātes uzlabošanu. Tā ir laba iniciatīva, kas ir jāturpina. Protams, tās ir privātmājas, un kopējais efekts ir mazāks nekā daudzdzīvokļu mājā, bet arī šajā gadījumā ir konkrēti ieguvumi gan no gala lietotāja, gan klimata aspekta, un, kā jau es teicu, atbalsta iespējām ir jābūt dažādām.

Ziņojumā par deviņiem mēnešiem izteikta prognoze, ka šī gada beigās un nākamā gada sākumā sagaidāmi lielāki jauno darījumu apjomi investīciju aizdevumos. Kas liek tā domāt? Par kurām nozarēm pamatā ir runa?

Līdz 2020.gadam lielie uzņēmumi “Altum” atbalsta programmās bija tabu. Taču pandēmijas laikā situācija mainījās un mēs sākām finansēt arī lielos uzņēmumus – pirmā bija aizdevumu programma apgrozāmajiem līdzekļiem, tad sekoja garantiju programma un pašu kapitāla fonds, kas bija paredzēts tikai lielajiem uzņēmumiem. Šobrīd ir sajūta, ka šajā lielo uzņēmumu segmentā mēs esam iegājuši uz palikšanu.

Ja runājam par “Altum” atbalstīto lielo uzņēmumu pārstāvētajām nozarēm, tad var minēt apstrādes rūpniecību, mežizstrādi un kokrūpniecību, farmāciju. Otrs virziens, kur gaidāmi lielāki apjomi, noteikti ir projekti, kas ir saistīti ar energoefektivitāti un ilgtspēju. Šiem projektiem ir pieejams atbalsts kapitāla atlaides veidā, kas pēc būtības ir grants, atlaide, un līdz ar to ir arī interese ir lielāka nekā kādreiz. Tāpat diezgan daudz pieteikumu ir digitalizācijas projektiem. Tie visi ir segmenti, par kuriem var teikt, ka tie ir augoši.

Pašlaik lauksaimniekiem ir samazināta apgrozāmo līdzekļu aizdevumu likme, nosakot fiksēto gada likmi 3,5% apmērā, un no garantiju programmas Covid-19 seku likvidēšanai pārvirzīti 5,8 miljoni eiro apgrozāmo līdzekļu aizdevumiem lauksaimniekiem. Tomēr no zemniekiem joprojām tiek saņemts daudz pārmetumu. Vai ar to būs gana, jo arī “Altum” virzienā sanāksmē, kura tika sarīkota Slampē, skanēja pārmetumi?

Lai arī kas tiktu runāts, lauksaimniecība mums ir viens no lielākajiem un sekmīgākajiem segmentiem. Programmās, kuras ir paredzētas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, arī apgrozāmo līdzekļu programmā un citās, redzam ļoti augstu lauksaimniecības projektu koncentrāciju. Visbeidzot, ir Zemes fonds, kurā, es domāju, nav tālu tas brīdis, kad būs sasniegts 100 miljonu eiro portfelis. Jāatgādina, ka 2015.gadā mēs šo fondu sākām no nulles.

Protams, ka mēs klausāmies, kas tiek runāts, un, ja mēs redzam un ticam, ka ir nepieciešams papildu stimuls, tad par to arī tiek lemts. Pašlaik šāda atbilde ir ar aizdevumiem apgrozāmajiem līdzekļiem. Zinot, cik pašlaik maksā investīcijas, aizdevumi par 3,5% ir ļoti cienījams piedāvājums. Es zemnieku sanāksmēs esmu piedalījies pats, un varu teikt, ka mēs no savas puses esam darījuši ļoti daudz. Jā, mums nav tā saucamās helikoptera naudas, kuru vienkārši dot visiem. Taču 3,5% likme ir pats labākais piedāvājums, kādu mēs šobrīd varam izteikt. Mēs no lauksaimnieku organizācijām par to esam saņēmuši izpratni un redzam, ka pirmajās nedēļās ir arī ļoti liela interese no zemniekiem.

Pēdējā laikā valdība citām programmām ir novirzījusi līdzekļus no programmām, kas bija paredzētas negatīvo seku mazināšanai pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā un pandēmijas. Kas notiek ar šīm programmām? Ir redzams, ka tās vairs nav aktuālas?

Pandēmijas seku mazināšanas programma ir labs piemērs, kā šādos gadījumos ir jārīkojas. Tad, kad programma ir sasniegusi piesātinājumu un tās izveidei paredzēto mērķi, bet līdzekļi vēl ir palikuši pāri, mēs par to ziņojam akcionāriem, un šie līdzekļi tiek pārvirzīti citiem mērķiem, kuri tiek uzskatīti par prioritāriem.

Programmu veidojot, parasti ir pamatoti pieņēmumi par to, cik daudz līdzekļu tai vajadzētu. Labs piemērs ir tā pati Covid-19 seku pārvarēšanai izveidotā aizdevumu programma apgrozāmajiem līdzekļiem. Kad tā tika veidota, Latvijas Banka prognozēja lielu IKP kritumu, vērās ciet robežas un bija visai maz iespēju novērtēt, cik liela būs pandēmijas ietekme. Realitātē smagākais scenārijs neiestājās, nebija divciparu skaitļa IKP krituma, bet nebija taisnība arī tiem, kas apgalvoja, ka pandēmija ilgs divas trīs nedēļas. Tādēļ es uzskatu, ka mēs savas programmas izveidojām ļoti atbilstošas situācijai, un, ja kaut kas paliek, to var novirzīt citiem mērķiem.

Kā ir ar programmu seku mazināšanai pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā? Nu jau drīz būs divi gadi pēc kara sākuma. Vai uzņēmumi, kurus tas skāra, ir adaptējušies situācijai un viņiem šī programma vairs nav vajadzīga?

Aizdevumus izmanto joprojām. Mazāks pieprasījums, nekā mēs plānojām, ir pēc garantiju programmas.

Ir uzņēmumi, kuri pandēmiju un pēc tam kara radītās sekas nav spējuši pārdzīvot, un jums sniegtais atbalsts ir jānoraksta?

Tādu ir maz. Jā, šīs programmas bija agresīvākas un pāris jūdzes aiz tā, ko darītu bankas, bet tas nebija nekas nepārdomāts – lēmumus pieņēmām ātri, balstoties uz konkrētiem, visiem uzņēmumiem vienādiem kritērijiem.

Taču, ja man 2020.gadā kāds pateiktu, kādām problēmām mēs nākamajos dažos gados iesim cauri, es tajā brīdī prognozētu, ka tā saucamais slikto aizdevumu portfelis liels būs ne tikai “Altum”, bet tautsaimniecībā kopumā. Bet tā nav noticis. Vienlaikus ir arī ļoti liela atšķirība no 2008. un 2009.gada finanšu krīzes, jo toreiz tautsaimniecībā bija ļoti augsta piesātinātība ar kredītiem. Tagad šī piesātinātība ir daudz mazāka, un, lai arī kopumā tā nav laba lieta, šajā ziņā tam ir bijusi pozitīva loma. Redzot, kādi satricinājumi ir sekojuši viens aiz otra, ir daudz mazāk maksātnespēju, nekā varēja domāt.

Noslēgumam tuvojas iepriekšējā ES fondu perioda termiņš, un arī Atjaunošanas un noturības mehānisma finansējums beigsies konkrētā datumā. Jau skaļi ir izskanējuši virkne lielo projektu, kuru īstenošana ir aizkavējusies un kuri vismaz daļu no ES pieejamās naudas zaudēs. Kas notiek “Altum” programmās, kurās ir pieejami ES līdzekļi?

Ja runājam par Atjaunošanas un noturības mehānisma programmām, mēs skatāmies uz energoefektivitātes un digitalizācijas programmām, kā arī īres namu būvniecību. Man ir sajūta, ka ar energoefektivitātes un digitalizācijas programmām viss būs kārtībā. Piemēram, uzņēmumu energoefektivitātei pieteikumu pirmajā kārtā bija mazāk, nekā domāts, bet šī atpalicība nebija liela. Tāpat bija dažāda aktivitāte pa pasākumiem. Piemēram, bija milzīgs pieprasījums pēc atbalsta saules paneļu uzstādīšanai, bet mazāk, nekā domāts, bija pieteikumu elektroauto iegādei. Nākamajās kārtās savukārt apjomi nav tik lieli.

Tomēr piebildīšu, ka ir pārsteigums par pieprasījumu zemu īres izmaksu namu celtniecības programmā. Gaidījām, ka interese būs lielāka. Kā jau minēju, riskus nevar izslēgt, tos var novērtēt. Mēs tos bijām novērtējuši un bija liels prieks, ka mums šim mērķim uzticēja 43 miljonus eiro, kur “Altum” finansē 95% no projekta attiecināmajām izmaksām un kredītlikme ir no 0,7%. Tas ir lēts finansējums uz garu termiņu, un šķita, ka to vienkārši izķers. Jā, ir pirmie projekti, kas ir apstiprināti, bet gaidīju, ka pašlaik būs nevis apstiprināti pirmie projekti, bet gan jau tiks durta zemē lāpsta un sāksies būvniecība. Ticam, ka šie 43 miljoni eiro tiks izmantoti, jo tiešām ir grūti iedomāties, ko mēs vēl labāk varam darīt.

Jums ir skaidrojums, kādēļ šis process bremzējas, jo tajā pašā laikā daudzas lielās pilsētas sūdzas, ka ir grūti piesaistīt darbiniekus un viens no iemesliem – viņiem nav kur dzīvot?

Mans personīgais viedoklis ir, ka, iespējams, ir jāpārskata īrnieku ienākumiem noteiktie limiti, un pašvaldību pienākums ir saprast, kas šajos īres namos dzīvos. Projekta īstenotājiem savukārt ir rūpe par to, ka dzīvokļi tiek izīrēti, un te jāatceras, ka tie nav sociālie dzīvokļi. Iespējams, tie skaitļi, ar kuriem ir operēts iepriekš attiecībā uz īres maksas griestiem, ir vēl jāpaceļ, lai varētu nodrošināt naudas plūsmu un interese būtu arī no projektu īstenotāju puses. Es, protams, saprotu vēlmi īres maksu turēt maksimāli zemu, bet laikam pa šiem gadiem situācija ir mainījusies un īres tirgus ir dārgs nu jau ne tikai Rīgā un Pierīgā, bet arī virknē citu lielo pilsētu. Jo, kas attiecas uz pieejamo finansējumu, kā jau es minēju, izdevīgākus nosacījumus, kā pašlaik ir ES fondu programmā, tiešām ir grūti iedomāties.

Ja runājam kopumā par ES fondu plānošanu, tad nākamajam ciklam, kas ir līdz 2027.gadam, protams, mēs atsevišķiem mērķiem gribētu redzēt ātrāku apstiprināšanu.

Nu jā, pašlaik ir redzams, ka valdība tikai tagad daudzām Atjaunošanas un noturības mehānisma programmām vēl apstiprina noteikumus.

Mums ir pieredze, ka, ja programmu īstenošanā var ieviest konveijera principu, tad laiku var atgūt. Protams, daudz kas varēja notikt ātrāk. Taču te gribas arī aizstāvēt valsts pārvaldi, jo ir jāatceras, ka pa vidu bija pandēmija, Krievijas iebrukums Ukrainā, kas prasīja operatīvas atbildes, un, protams, tam bija vajadzīgi valsts pārvaldes resursi. Redzot, kā mums līdz šim ir veicies ar ES fondu apguvi, man tomēr gribas ticēt, ka beigās viss būs vairāk vai mazāk kārtībā.

Kas pašlaik notiek ar Baltijas mazo un vidējo uzņēmumu sākotnējā publiskā piedāvājuma fonda izveidi?

Tā ir laba iniciatīva, kurā piedalāmies mēs un Lietuvas valsts finanšu institūcija “Invega”. Lietuvas puse pašlaik strādā ar savām procedūrām un saskaņo tās ar ministrijām. Es atgādināšu, ka fondā 20 miljonus eiro plānojam ieguldīt mēs, 20 miljonus eiro – “Invega”, kā arī ieguldījums būs no privāta investora. Es domāju, ka nākamā gada pirmajā pusē tiks izsludināta pietiekšanās fonda pārvaldniekiem.

Protams, zināmas pārdomas izraisa tas, kādēļ nepiedalās Igaunija, bet atbilde laikam slēpjas pašā kapitāla tirgū. Igaunijā tirgus kapitalizācija tiek lēsta ap 18% no IKP, Lietuvā – ap 9-10%, mums – ap 3%. Cerams, ka Latvijas uzņēmumi šī fonda sniegtās iespējas izmantos. Turklāt aktivitāte aug, jo nu jau mēs redzam ne tikai obligāciju emisijas, bet arī akciju sākotnējos publiskos piedāvājumus. Arī mēs darām savu darbu, lai kapitāla tirgus attīstītos.

Kas pašlaik notiek ar Trīs jūru iniciatīvas investīciju fondu?

Šogad ir lielāks klusums. Es arī gribētu uzsvērt, ka tas vien, ka mēs esam šī fonda dalībvalsts, automātiski nenozīmē, ka mūsu uzņēmumi no fonda varēs piesaistīt apjomīgus līdzekļus. Kopumā Latvijai līdz šim bijuši līdz 10 investīciju projekti, kas fonda finansējumam varēja kvalificēties, un, protams, gribējās redzēt arī turpinājumu. Daļa no šiem projektiem ir arī izskanējuši publiski, un pašiem to īstenotājiem ir jāprasa skaidrojums, kādēļ šis turpinājums pagaidām nav sekojis. Piemēram, viens šāds projekts bija “Rail Baltica” Salaspils intermodālais loģistikas centrs. Bija sajūta, ka finansējumu varēja piesaistīt, un te neko nevar pārmest fondam. Protams, ka šis nav tas lielākais projekts “Rail Baltica” trasē, bet tas būtu labs pierādījums, ka esam spējīgi finansējumu piesaistīt arī no citiem avotiem.

Otrs liels projekts, kas publiski izskanēja, bija Skultes sašķidrinātās dabasgāzes terminālis, bet tur iznākums visdrīzāk bija saistīts ar valsts lēmumiem par atbalstu šim projektam. Trešā iniciatīva, kas arī izskanēja publiski, bija uzņēmuma “Laflora” iecere veidot vēja energoparku, kas arī dažādu iemeslu dēļ nerealizējās. Igaunijā savukārt ar fonda atbalstu ir īstenots, piemēram, “Greenenergy” datu centra projekts. Tādēļ ir tāda zināma “škrobe” par to, ka Latvijai nav pagaidām izdevies piesaistīt šī fonda finansējumu.

Cerams, ka šī iniciatīva ies uz priekšu, bet diemžēl pašlaik nav jaunumu, ar kuriem padalīties.

Vai “Altum” plāno jaunas obligāciju emisijas?

Iemesli, kādēļ mēs obligācijas emitējām iepriekš, bija ļoti racionāli, un kapitāla tirgus to novērtēja. Tomēr pašlaik ir jautājums par resursu cenu. Šobrīd ir pārāk liela atšķirība starp publisko finansējumu un to, ko mēs varam piesaistīt kapitāla tirgū. Taču viennozīmīgi, ka mēs obligācijas emitēsim atkal, kad jutīsim, ka kādā programmā samazinās publiskā finansējuma uz labiem nosacījumiem intensitāte.

Foto: altum.lv