Par to, kādēļ Ukraina pēc iespējas ātrāk jāuzņem Eiropas Savienībā (ES) un kādēļ vēja parki ir Latvijas nacionālās drošības sastāvdaļa, intervijā LETA stāsta bijušais ES enerģētikas komisārs un pašreizējais Latvijas pārstāvis atbalsta grupā Ukrainas iestājai ES Andris Piebalgs.
ASV, Izraēlas un Irānas kara rezultātā ir būtiski cēlušās gan naftas, gan gāzes cenas. Cik lielā mērā tas nāk par labu agresorvalstij Krievijai, un vai tas ir būtisks stimuls tās novājinātajai ekonomikai?
Neapšaubāmi augstākas energoresursu cenas Krievijai ir izdevīgas, par to nav šaubu. Tomēr jāņem vērā vairāki faktori. Viens no tiem – Krievijai nozīmīgs tirgus ir Indija, kas naftu saņēma caur Hormuza jūras šaurumu. Taču ASV, noslēdzot tirdzniecības līgumu, izdarīja spiedienu uz Indiju, lai tā nepirktu Krievijas naftu. Vai Indija tam pilnībā sekos? Droši vien nē. Tomēr tas nebūs tā, ka visa Krievijas nafta tagad plūdīs uz Indiju. Otra valsts, kas pašlaik cieš, jo tai naftas piegāde ir caur Hormuza jūras šaurumu, ir Ķīna. Tomēr Ķīnai ir rezerves. Manā skatījumā šī situācija Krievijai, protams, ir izdevīga, tomēr ne tik lielā mērā, lai būtiski kāpinātu tās militārās spējas.
Vēl viens faktors – ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka ir gatavs veidot apdrošināšanas sistēmu tankeriem un sašķidrinātās gāzes kuģiem, kas iet caur Hormuza jūras šaurumu. Ja tas īstenosies, tad naftas cenām ir jāiet uz leju. Tāpat OPEC valstis ir paziņojušas, ka palielinās naftas ieguvi. Tas, protams, nenozīmē, ka cenas noslīdēs līdz līmenim, kas bija pirms Irānas krīzes, taču arī būtiski nepieaugs. Rezumējot, cenu pieaugums Krievijai ir pluss, taču tā nozīmi nevajadzētu pārspīlēt, jo Krievijai šajā situācijā ir arī daudzi mīnusi.
Ekonomisti norāda, ka pagaidām Latvijai naftas cenu kāpums nav kritisks, un, piemēram, 2022. gadā tas bija daudz augstāks. Kā jūs to vērtējat?
Protams, tad cena par barelu bija 150 dolāri, pašlaik ir 75 dolāri, tā ka šie cenu kāpumi nav salīdzināmi. Nepatīkami ir tas, ka naftas cenu kāpums ietekmē citu produktu cenu un tas palielina inflāciju. Naftas cenu kāpums patērētājiem nebūs patīkams, tomēr uz Eiropas tautsaimniecību kopumā tas neatstās nekādu iespaidu. Nedaudz smagāka situācija ir ar gāzi, jo gāze no Kataras pamatā iet uz Āziju. Eiropa pērk sašķidrināto gāzi no ASV. Taču kontraktu īpatnība ir tā, ka ASV gāze brīvi plūst tajā virzienā, kurš vairāk maksā. Ja šī krīze būtu iestājusies ziemas laikā, situācija būtu daudz nepatīkamāka. Skaidrs, ka jāpiepilda gāzes krātuves, taču tas nav steidzami. Es domāju, ka Hormuza jūras šauruma problēma tiks atrisināta, citādi tas uz pasaules ekonomiku atstās lielu iespaidu. Kā jau teicu, ASV ir konkrēts priekšlikums, kā šo problēmu risināt.
Cik lielā mērā naftas cenu turpmāku kāpumu var ietekmēt konflikta ilgums?
Tam nav tiešas saistības. Izšķiroši ir tas, vai tankkuģi varēs kuģot caur Hormuza jūras šaurumu. Līdz šim jau Irānas nafta bija pakļauta sankcijām un tika pārvadāta ar tā saukto ēnu floti. Līdz ar to jau līdz karam Irānas nafta būtiski tirgū nepiedalījās. Tāpēc mums jāgaida, kad atjaunosies kuģu satiksme Hormuza jūras šaurumā. Manā skatījumā arī Persijas līča valstis ir ieinteresētas, lai tas tiktu atrisināts. Ja nav apdrošināšanas un kaut kas notiek, tad zaudējumi ir milzīgi. Ja tas tiek atrisināts un ASV un Izraēla militāri izslēdz iespēju, ka Irāna var izšaut raķetes, cenām būtu jāiet uz leju.
Ja runājam par enerģētiku, Krieviju un Ukrainu, vai nav absurda situācija, ka pērn ES sniegtā finansiālā palīdzība Ukrainai, kas bija visnotaļ ievērojama, tomēr bija mazāka nekā summa, kuru ES samaksāja Krievijai par tās energoresursiem?
Tā ir politika, kur vienmēr tiek meklēts balanss. Un ES nebija pārliecības, ka ir pilnībā iespējams atteikties no Krievijas energoresursiem. Manā skatījumā mēs vienmēr to varējām izdarīt. Pozitīvā ziņa ir, ka ES ir pieņēmusi likumdošanas aktus, kas izbeidz jebkādus Krievijas gāzes pirkumus no 2027. gada 1. novembra, un nav vairs pieļaujami nekādi izņēmumi. Pirmie aizliegumi sākas jau šobrīd. Beidzot tas ir izdarīts attiecībā uz gāzi. Arī naftas iepirkumi iet šajā pašā virzienā. Vai to varēja izdarīt agrāk? Jā, protams, varēja. Taču ir ļoti liela atšķirība, kā uz to raugās valstis, kurām ir tieša robeža ar Krieviju, un kā to uztver Francija vai Spānija, vai pat Beļģija, kurām nav tiešas robežas ar Krieviju.
ES vājums ir tas, ka dažādās valstīs politiskās prioritātes ir dažādas, taču tas, ka ir izdevies pieņemt minētos likumdošanas aktus, ir būtisks faktors. Es skatījos “Al Jazeera”, kur bija pilnīgi nepareiza informācija, ka Eiropa tagad, kad samazinās piegādes caur Hormuza jūras šaurumu, varētu atgriezties pie Krievijas energoresursiem. Tie ir pilnīgi meli. Es skatījos sižetu, kur “Al Jazeera” žurnālists staigā gar Eiropas Komisiju un stāsta pilnīgu netaisnību. Jo ir pieņemts likums, kurā nav paredzēts, ka, ja lētāk ir pirkt no Krievijas, tad tā arī darīsim. Pat, ja kāds politiski to gribētu, tas nav iespējams. Skatīsimies uz pozitīvo un mazāk kritizēsim to, kas bija pagātnē. Manā skatījumā tā bija kļūda, bet citas valstis teiktu, ka tad mums būtu milzīgi iekšējie nemieri – cilvēki būtu neapmierināti ar cenu celšanos.
Kā šajā kontekstā jūs vērtējat Vācijas potenciālo sadarbību ar Krievijas uzņēmumu “Rosatom”?
Ļoti negatīvi, bet es nedomāju, ka tas notiks. Manis pieminētais likums paredz, ka ES iet prom arī no kodolatkarības, kas izveidojās, piemēram, Slovākijā un Ungārijā, kur ir krievu reaktori. Es domāju, ka tā ir viltus informācija un Vācija nesadarbosies ar “Rosatom”, citādi tai problēmas būs lielākas nekā ieguvumi. Arī Vācijas pašreizējās valdības nostāja ir pilnīgi skaidra, tādēļ es neredzu nekādu iespēju, ka “Rosatom” varētu izvērst darbību Vācijā.
Par Ungāriju. Tā ir pasludinājusi Ukrainu par savu ienaidnieci. Ungārija bloķē gan sankcijas Krievijai, gan palīdzību Ukrainai. Vai Ungārijas enerģētiskā atkarība no Krievijas ir vienīgais iemesls tās prokrieviskumam, un kā šo situāciju mainīt?
Ungārijai, protams, ir enerģētiskā atkarība no Krievijas, taču viņi paši to ir veidojuši. Ungārija nekādā veidā nav mēģinājusi to samazināt. Izveidot kodolreaktoru kopā ar “Rosatom”, tāpat kā pastiprināt līgumus par gāzes piegādēm, ir Ungārijas pašas lēmums. Taču ES likumi liks ungāriem atteikties no gāzes un naftas atkarības. Līdz ar to enerģētika jānoliek malā un jāskatās politikas virzienā. Un Ungārijas politiskā attieksme ir krasa daudzu ES kopīgo lēmumu bloķēšana. Protams, pēc brīža viņi savu veto atsauc, tādējādi izvairoties no balstiesību atņemšanas.
Es neredzu, ka līdz vēlēšanām (Ungārijā parlamenta vēlēšanas paredzētas 12. aprīlī – red.) ES attieksme pret Ungāriju mainīsies, un paliks vēlme atrast kompromisu. Taču pēc vēlēšanām situācija saasināsies, un, ja Ungārijas valdības attieksme nemainīsies, varētu tikt iedarbinātas procedūras par balstiesību atņemšanu. Vadzis ir tuvu lūšanai, tomēr visu laiku vēl ir cerības atrast kopīgu valodu. Neviens negrib sākt balstiesību atņemšanu, jo tas ir pret solidaritāti, pret ES būtību. Taču fakti ir fakti un politika ir politika, un lēmumi būs jāpieņem. Kā jau es teicu, Ungārijas politika pret Ukrainu nav saistīta ar to, ka tā nevarētu diversificēt savas energoresursu piegādes, un tādēļ Krievija uz to izdara spiedienu. Nē, tas tā nav. Zīmīgi ir tas, ka Putins bija piezvanījis [Ungārijas premjeram Viktoram] Orbānam un apsveicis ar ES lēmumu bloķēšanu, kas ir absurds.
Ukrainai bija ļoti smaga ziema, jo Krievija faktiski iznīcināja visu tās enerģētikas infrastruktūru. Kādēļ tā izrādījās tik neaizsargāta, un vai to varēja pasargāt ar lielāku ES atbalstu?
Nē, to nevarēja pasargāt. Krievi apzināti iznīcināja transformatorus, stacijas, kas ražo elektrību, siltumcentrāles. Tā bija apzināta Krievijas politika iznīcināt šos enerģētikas objektus. Ja es salīdzinātu ar Latviju, tad mums ir vēl vārīgāka infrastruktūra, jo mūsu hidroelektrostacijas un gāzes stacijas arī varētu ļoti viegli iznīcināt. Līdz ar to mūsu mācība ir, ka ES jādomā, kā šajā ziņā sevi pasargāt. Ukrainas gadījumā mēs to nevarējām izdarīt, jo Krievijas uzbrukumi bija pārāk masīvi. Ukrainas enerģētika izdzīvoja, pateicoties tam, ka Krievija neaiztika kodolstacijas, kas varēja turpināt ražot elektrību. Tāpat Eiropa bija ļoti solidāra un visu, ko vien varēja, sūtīja uz Ukrainu.
Tāpat svarīgi ir tas, ka Ukraina bija sākusi investēt vēja un saules enerģijā, kas ir decentralizēti resursi, kurus daudz grūtāk iznīcināt ar raķešu un dronu uzbrukumiem. Bet galvenais, protams, bija pašu ukraiņu griba izdzīvot šajā situācijā. Tā nelaime ir, ka, manuprāt, nākamā ziema neizskatās labāka. Ja nākamā ziema nebūs labāka, tad jau pašlaik jāsagatavo pietiekami daudz materiālu, lai varētu atjaunot tīklu un siltumcentrāļu darbību. Pašlaik šādu rezervju nav. Līdz ar to ES ir jādomā, kā palīdzēt Ukrainai un nodrošināt arī savu drošību.
Jūs teicāt, ka rezervju nav. Kā tad mēs varam palīdzēt Ukrainai? Līdz nākamajai ziemai ir nedaudz vairāk par pusgadu.
Ja Eiropa pati nevar šobrīd saražot, ir jāmeklē, kurā vietā var kaut ko nopirkt. Iespējams, ir jālauž jau noslēgtie līgumi par šo materiālu piegādi citām valstīm, jo prioritāte būtu jādod Ukrainai. Tas jāizdara līdz rudenim, jo Krievijas uzbrukumi nemainīsies. Vienīgais veids, kā cilvēkiem izdzīvot ziemu, ir enerģētikas infrastruktūras atjaunošana.
Jūs minējāt, ka līdzīgā situācijā Latvijas enerģētika būtu daudz vārīgāka. Vai jūs piekrītat daudzu enerģētikas ekspertu apgalvotajam, ka vēja parku attīstība ir nacionālās drošības jautājums, jo lielās hidroelektrostacijas un kodolstacijas ir ļoti viegls mērķis?
Vēja parki neapšaubāmi ir nacionālās drošības jautājums. Vēja parku trūkums nav tik svarīgs no atjaunojamo resursu izmantošanas viedokļa, cik no iespējas energoresursus diversificēt, ja gadījumā Latvijas energosistēmai jāpiedzīvo uzbrukumi. Kodolstacijām ir noteiktas pakāpes drošības elementi, un tās nav tik viegli sagraut kā elektrostacijas. Es nezinu par Ukrainas kodolstacijām, jo tās ir būvētas padomju laikā, bet jaunākās kodolstacijas spēj izturēt pietiekami lielus triecienus, un tas ir daudz grūtāks mērķis. Es nedomāju, ka mums jāskatās uz kodolstacijām kā papildu nedrošo elementu. Mums jāskatās uz to, ka kodolstacijas uzbūvēšana prasa ļoti ilgu laiku, bet mazo kodolreaktoru tehnoloģijas vēl nav parādījušās tirgū. Līdz ar to mums atliek tikai vēja parki, kas var palīdzēt diversificēt mūsu energoresursu bilanci.
Tādēļ es iestātos par vēja parku attīstīšanu, jo tas ir būtiski, ja Krievija nolemj mums uzbrukt. Dronu un raķešu uzbrukumi ir salīdzinoši vienkārša lieta. Krievija uzbruka Ukrainai četros viļņos. Pēdējais vilnis bija masīvs raķešu un dronu uzbrukums ar skaidru prioritāti iznīcināt Ukrainas energosistēmu. Tie vārīgie elementi ir termostacijas un elektrības transformatori. To iegāde tirgū prasa vairākus gadus, un atjaunošana ir ļoti sarežģīta. Mēs redzam, kur Eiropai vajadzētu attīstīt ražošanu, lai izturētu hibrīdkara uzbrukumus.
Kas hibrīdkara gadījumā notiktu ar Latviju?
Ja mēs skatāmies par kiberaizsardzību, tad tā ir pietiekami droša. Bet, ja runājam par fizisko infrastruktūru, tad tas ir saistīts ar mūsu spējām pārtvert dronus un notriekt raķetes. Tas, ar ko mums jārēķinās un ko mēs redzam no karadarbības Izraēlā, ir, ka pat pie vislabākās aizsardzības raķete vai drons tomēr var sasniegt savu mērķi. Tāpēc mums vajadzētu izvērtēt savas enerģētikas sistēmas ilgtspēju un drošību pret šādiem uzbrukumiem, un vēja parki manā skatījumā ir daļa no atbildes. Tad mums būtu jāsaprot, vai vajag un ir rezerves, ja šāds uzbrukums notiek. Man ir liels prieks, ka cilvēkiem, kas strādā energosistēmā, ir attiecīgas iemaņas un ir bijušas attiecīgas mācības. Šajā ziņā mēs esam darījuši to, ko mēs varam, – cilvēki ir apzināti un apmācīti, viņiem ir pietiekami tuvi kontakti ar Ukrainu.
Jūs esat Latvijas pārstāvis atbalsta grupā, kas palīdz Ukrainai iestāšanās sarunās ar ES. Kāda šajā procesā ir aktuālā situācija, cik tālu ir tikts?
Izšķirošs notikums bija 4. martā, kad Eiropas Komisija tikās ar dalībvalstīm, kas nebija pārāk priecīgas, ar jaunu priekšlikumu modeli, kas paredz trīs iespējas. Pirmā iespēja ir turpināt iestāšanās sarunas kā līdz šim. Grūtības rada tas, ka Ungārija to bloķē, un mēs pat nevaram atvērt formālas sarunas. Ja skatāmies uz Rietumbalkānu valstīm, tad šis process velkas ļoti ilgi, un mēs nevaram paredzēt, vai un kā Ukraina varētu būt daļa no Eiropas. Otra pieeja ir integrēt pa daļām – enerģētikā, tirdzniecībā utt., bet bez dalībvalsts tiesībām. Trešā iespēja ir Ukrainu ātri uzņemt ES kā dalībvalsti, bet ar ierobežojumiem. Pašlaik mēs esam sasnieguši situāciju, ka par paplašināšos ES tiek domāts, cik nopietni vien var, bet lēmums vēl nav īsti pieņemts.
Pozitīvi ir tas, ka Baltijas un Ziemeļvalstis izteikti iestājas par to, ka Ukraina ir daļa no ES, un jo ātrāk tas notiek, jo labāk. Pozitīvi, ka Ukrainas pievienošanos atbalsta lielākā daļa ES iedzīvotāju. Es ceru, ka Eiropas Komisijai pietiks drosmes turpināt šo procesu. Dalībvalstīs noskaņojumi ir dažādi. Baltijas un Ziemeļvalstis ir izteikti par, Ungārija izteikti pret, bet lielākā daļa valstu nav izšķīrušās, kā to darīt. Tāpēc liela daļa valstu saka – turpināsim kā līdz šim, bet mēs zinām, ka tas process nestrādā. Tajā pašā laikā mēs zinām, ka Maķedonija un Albānija drīzumā varētu pievienoties ES, un pat pie konservatīvās pieejas būtu labi, ja šīs abas valstis pēc iespējas ātrāk tiktu uzņemtas ES.
Protams, jāatrod veids, kā apiet Ungārijas veto reālu sarunu uzsākšanai ar Ukrainu. Kā tas process tālāk notiks, šobrīd ir grūti pateikt. Bet manā skatījumā, cik es esmu runājis ar vadošiem Eiropas politiķiem, nevienam nav tāda uzskata, ka Ukrainai nebūtu jābūt daļai no ES. Jautājums ir, kā pārvarēt Eiropas tradicionālo inerci. Ja man jautātu, kura iespēja uzvarēs, es teiktu, ka process paliks tāds, kāds tas ir, vienīgi es ceru, ka atļaus Ukrainu uzņemt pa daļām. Es neredzu, ka dalībvalstis būs spējīgas piekrist trešajam variantam, kas ir visātrākais. Bet cerība mirst pēdējā. No manas, kā bijušā komisāra, pieredzes, lai ko arī jaunu nepiedāvātu dalībvalstīm, pirmā atbilde vienmēr ir nē. Jāraugās, kas notiks ar atbalstu lielākajās dalībvalstīs, īpaši Vācijā un Polijā, kam ir nozīmīga loma, lai šis process aizietu ātri.
Kā jums izskatās, kas ES pievienosies ātrāk – Moldova vai Ukraina?
Es domāju, ka abas vienā laikā. Iespējams, ka situācija, kad nevar apturēt Moldovas iestāšanos, palīdzēs Ukrainai. Vai arī otrādi. Es redzu, ka abas šīs valstis uzņems kopā, un ceru, ka tas notiks pēc iespējas ātrāk.
Tad jūs nedomājat, ka Ukrainas gadījums būs līdzīgs Turcijai?
Nē, jo ģeopolitika ir cita. Es nedomāju, ka Turcija tuvākajā laikā varētu kļūt par ES dalībvalsti, jo tā pati to ne pārāk vēlas. Ukrainas gadījumā ir divi faktori. Viens – mēs reāli varam palīdzēt Ukrainai tad, kad tā ir pilnībā iestājusies, nevis pa daļām. Krievijas agresija pret Ukrainu turpināsies, bet daudz vieglāk būs palīdzēt, ja tā būs ES dalībvalsts. Otrs faktors – no ģeopolitiskā viedokļa es neredzu, ka ES varētu turpināt eksistēt bez Ukrainas. Es teiktu, ka ES Ukrainu vajag vairāk nekā otrādi. Jo ģeopolitiski mēs esam konfrontācijā ar Krieviju, tas nemainīsies. Ukraina gan pieredzes ziņā, gan resursu ziņā ir būtiska mūsu aizsardzības pret Krieviju sastāvdaļa.
Kremlis ir skaidri pateicis, ka miera sarunās neapmierināsies ar situāciju, ja Ukrainā nenomainīsies režīms un tas de facto nebūs draudzīgs Krievijai. Kā tas izskatās no ES perspektīvas?
Dažādiem politiķiem būs dažādas atbildes. Taču tas norāda, ka krievi patiesībā negrib mieru. Viņi grib diktēt noteikumus un redzēt Ukrainu kā Krievijas sastāvdaļu. Līdz ar to šobrīd nav runa par miera sarunām. Labākajā gadījumā var būt pamiers. Tāpēc Krievija izvirza absurdas prasības, par kurām vispār nav ko diskutēt. Ukraina pati ievēlēs savu prezidentu un valdību. Krievi izplata mītus, ka Ukraina nav valsts un tā ir korumpēta. Zināma korupcijas ēna gan ir, bet, protams, lielā mērā tas ir stereotips, kuru izplata krievi.
Vai ES uzņems karojošo valsti?
Es neredzu nevienu iemeslu, kādēļ Ukraina nevar būt ES dalībvalsts, pat ja Krievija turpina agresiju. Mēs taču uzņēmām Kipru, kas ir sadalīta un kuras viena daļa ir okupēta. Mēs rēķināmies, ka tuvāko divu gadu laikā mēs karosim ar Krieviju.
Ja Ukrainu uzņems pa daļām, ar ko sāks un kas paliks pēdējais?
Es sāktu ar enerģētiku, jo tur jau Ukraina ir daļa no kopējā tirgus. Pēdējo es atstātu lauksaimniecību.
Tur, piemēram, Polijai būtu nopietni iebildumi.
Arī mūsu latviešu lauksaimniekiem būs problēmas, lai arī viņi varbūt to skaļi neteiks. Mums jāatrod risinājums, lai ES lauksaimnieku uztraukumam nav pamata. Tādu risinājumu var atrast, vai tas būs godīgs pret Ukrainas lauksaimniekiem, ir cits jautājums. Līdzīgi bija arī ar Latviju.
Kas ir Ukrainas svarīgākie mājasdarbi, un vai tos var izdarīt kara laikā?
Es domāju, ka var paveikt. Viens liels izaicinājums ir cīņa ar korupciju. Jo vairāk viņi atklāj, jo šķiet, ka tā ir lielāka. Bet korupcija ir jāatklāj un jāiznīdē saknē. Otrs lielais izaicinājums ir tiesu reforma. Tiesu sistēma ir viens no jūtīgākajiem elementiem. Trešais ir politiskais process. Atcerēsimies skandālu, kas radās, kad bija mēģinājums pakļaut politiskai kontrolei neatkarīgas institūcijas (Korupcijas apkarošanas biroju). Valstī ir jābūt politiskai stabilitātei.
