Šodien ir Latvijas Republikas okupācijas diena, kurā tiek pieminēti
1940.gada 17.jūnija vēstures notikumi, kad pēc Molotova-Ribentropa
pakta, kas noslēgts 1939.gada 23.augustā, neatkarīgā valsts iekļauta
PSRS ietekmes sfērā.
Var uzskatīt, ka 74 gadus senie notikumi bija sākušies ar 1940.gada
15.jūniju, kad PSRS robežsargi uzbruka Latvijas Robežsargu brigādes
3.Abrenes bataljona 2.sardzes mītnei Masļenkos un 3.sardzes mītnei
Šmaiļos.
Tomēr tā uzskatīta tikai par militāru akciju, kas bija sākums slepeni
un veiksmīgi izstrādātam plānam 1939.gada 23.augustā, kad starp PSRS un
Vāciju parakstīts Padomju Savienības un Vācijas neuzbrukšanas līgums un
pievienotais Molotova-Ribentropa slepenais protokols.
1939.gada 23.augustā noslēgto slepeno papildu protokolu vēsturnieki
uzskata par prettiesisku darījumu uz sešu trešo valstu rēķina. Tas
sadalīja Austrumeiropu vācu un padomju ietekmes zonā.
Protokola 1.pants noteica, ka Latvija, Somija un Igaunija tiek
“atdota” Padomju Savienībai: “Teritoriāli politiskas pārkārtošanās
gadījumā pie Baltijas valstīm (Somijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas)
piederīgos apvidos Lietuvas ziemeļu robeža ir vienlaikus Vācijas un PSRS
interešu sfēru robeža.”
2.pants noteica agresīvo lielvalstu “interešu sfēru” robežas Polijā
un fiksēja tās valstiskuma iespējamo izzušanu: “Jautājumu, vai abu pušu
interesēm atbilst neatkarīgas Polijas valsts saglabāšana un kādām jābūt
tās robežām, galīgi varēs noskaidrot tikai tālākās politiskās attīstības
gaitā.”
Uzskatīts, ka padomju un vācu neuzbrukšanas līgums, kuru vēsturnieki
bieži vien dēvē par uzbrukuma paktu, iededza zaļo gaismu Otrajam
pasaules karam. Vācija sāka karadarbību 1.septembrī un kopā ar Padomju
Savienību, kura iesaistījās konfliktā septiņpadsmit dienas vēlāk, dažu
nedēļu laikā iznīcināja Polijas neatkarību. 23.augusta līgumam nav
analoga Eiropas 19. un 20.gadsimta vēsturē.
Slepenais papildu protokols tieši nemainīja Somijas, Latvijas,
Igaunijas un Lietuvas, kas iekļautas padomju interešu sfērā 1939.gada
28.septembrī, starptautiski tiesisko statusu. Interešu sfēras liecināja
par minēto valstu suverenitātes nerespektēšanu un neatkarības
apšaubīšanu. PSRS ieguva no Vācijas brīvas rīcības iespējas turpmākajiem
“teritoriāli politiskajiem pārveidojumiem” padomju ietekmes sfērā.
1939.gada 28.septembrī Igaunija, bet 5. un 10.oktobrī Latvija un
Lietuva parakstīja PSRS uzspiestos palīdzības līgumus. Saskaņā ar tiem
PSRS ieveda Baltijas valstīs noteiktu karaspēka kontingentu, ierīkoja
sauszemes, gaisa un jūras karaspēka bāzes. Vēsturnieki uzskata, ka,
ņemot vērā Padomju Savienības agresīvos nolūkus pret Baltijas valstīm,
līgumi bija nāves spriedums Latvijas, Lietuvas un Igaunijas
suverenitātei.
Tomēr 1940.gada 15.jūnijā PSRS karaspēka vienības uzbruka Latvijas
robežsargiem Masļenkos. Uzbrukums bija iecerēts vai nu kā provokācija,
lai radītu ieganstu Latvijas okupācijai, vai arī kā staļinisma garā
izteikts brīdinājums Latvijas valdībai nekādā gadījumā nepretoties.
16.jūnijā plkst.14 padomju ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs
Molotovs nolasīja Latvijas sūtnim Fricim Kociņam safantazēto PSRS
valdības ultimātu, kurā pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās un
neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā un
piebilsts: ja līdz plkst.23 netiks saņemta atbilde no Latvijas valdības,
padomju bruņotie spēki ieies Latvijas teritorijā un apspiedīs jebkādu
pretošanos.
Toreizējā Kārļa Ulmaņa valdība 16.jūnija vakarā izlēma ultimātu
pieņemt un atkāpties. Militāru pretošanos Ministru kabinets noraidīja,
jo uzskatīja, ka tā izraisīs asinsizliešanu, bet neglābs Latvijas
valsti. Ulmanis, kas loloja zināmas ilūzijas par iespēju saglabāt
Latvijas suverenitāti ierobežotā formā, neizšķīrās arī par simbolisku
militāro pretošanos un neriskēja izteikt Maskavai pat diplomātisku
protestu.
Latvijas sūtnis Lielbritānijā Kārlis Zariņš nesaņēma nekādas
instrukcijas par 1940.gada 17.maijā viņam piešķirto ārkārtas pilnvaru
iedarbināšanu, lai varētu efektīvi politiski un diplomātiski turpināt
cīņu par Latviju. Nelikumīgi un prettiesiski valdības nomainītas
1940.gada 20.jūnijā. Ulmaņa kabineta vietā stājās padomju marionešu
valdība ar Aleksandru Kirhenšteinu priekšgalā, kuru oficiāli dēvēja par
Latvijas tautas valdību.
Valdība pārstāvēja PSRS intereses. Tās darbības aizsegā Maskava
īstenoja savus plānus un gatavojās Latvijas aneksijai. PSRS aktīvi
iejaucās Latvijas iekšējās lietās. Padomju iestādes izveidoja spēcīgu
drošības aparātu, kurā noteicēji bija no PSRS iebraukušie darbinieki.
Viņi pārņēma Latvijas politiskās pārvaldes iestādes un sāka iedzīvotāju
novērošanu, apcietināšanu un deportāciju.
Vēlēšanās, kas notika 1940.gada 14. un 15.jūlijā, bija pieļauts tikai
viens – Darba tautas bloka – kandidātu saraksts. Citi alternatīvie
saraksti noraidīti. Oficiāli paziņots, ka par minēto sarakstu nodotas
97,5% vēlētāju balsis. Maskavā padomju ziņu aģentūra TASS sniedza
informāciju par vēlēšanu minēto iznākumu jau divpadsmit stundas pirms
balsu skaitīšanas Latvijā. Lai gan publicētā Darba tautas bloka vēlēšanu
platforma nesaturēja prasību nodibināt padomju varu Latvijā un
iestāties PSRS, jaunā ievēlētā Saeima pasludināja Latviju par
sociālistisku republiku un iesniedza lūgumu to uzņemt PSRS. Bez debatēm
pieņemtā deklarācija “Par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko
Republiku Savienības sastāvā” mainīja valsts iekārtu un likvidēja
formālo neatkarību.
Lai gan Padomju karaspēks Latvijas robežu pārgāja 1940.gada
17.jūnijā, jau pirms tam, kad Padomju Savienība Latvijai bija izteikusi
ultimātu LETA savāz ziņās un ziņojumos valdībai aicināja protestēt pret
Padomju Savienības varmācību. Ziņās pat tika norādīts, ka PSRS pārmetumi
Latvijai ir meli.
1940.gada 18.aprīlī LETA direktors Rihards Bērziņš kā viena no
Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa uzticamības personām vēlējās kārtējā
audiencē sniegt informatīvu ziņojumu par sabiedrības noskaņojumu, par
jautājumiem, kas aktuāli, ar ko tauta un sabiedrība nav apmierināta. Par
šādu ziņojumu Bērziņam dziļāk pastiprinājās konflikts ar toreizējo
ārlietu ministru Vilhelmu Munteru, kurš pēc šādas LETA direktora rīcības
vēlējās panākt viņa atbrīvošanu no amata.
1940.gada 20.jūnijā, kad notika kārtējā Bērziņa tikšanās ar Ulmani,
LETA direktors par šo sarunu savā dienasgrāmatā atstāja ierakstu:
“Prezidenta balss bija ļoti nogurusi, aizsmakusi, varēja just pēc
sarunas un pēc balss, ka viņu nospiež ļoti smaga nasta, un ne tik daudz
personīgas dabas, kā visa tā atbildība, ko viņš uz sevis ir ņēmis tautas
priekšā. Viņš izteicās, ka zemei un tautas ir labāk, lai pārmaiņas, kam
jānotiek, kas ir ar jauno valdīšanu un ar jauno valdību sakarā, lai tā
notiek ātrāk, un viņš cer, ka jau rīt mēs zināsim kas notiks tālāk.”
