Latvijas iedzīvotājiem nepieciešams ne tikai sapņot par labāku
nākotni, bet pašiem vairāk uzņemties atbildību un novērtēt sasniegto,
nevis visā saskatīt slikto, Latvijas proklamēšanas 100.gadadienai
veltītajā ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas domā aicināja luterāņu
arhibīskaps Jānis Vanags.
Vanags atzīmēja, ka Jēzus Kristus labi saskatīja pasaules trūkumus,
taču viņš bija nācis glābt, nevis izmest mēslainē. Līdzīgi Kristus
pieeja Latvijai nozīmētu cauri visiem trūkumiem redzēt Latviju kā
dāvanu, kuru Dievs ir pasniedzis latviešu tautai, un pret Latviju
attiekties kā pret kaut ko nozīmīgu un dārgu.
Mācītājs uzsvēra, ka valstij ir nepieciešama rūgta kritika un
analīze, bet ir jānovērtē arī tas, kas mums jau ir. Mēs nejūtam, cik
ļoti mēs kaitējam sev, pārliecinot sevi un citus, ka viss ir slikti,
teica Vanags, neievērot labo un izcelt tikai slikto ir drošs veids kā
kaut ko sagandēt. Mēs varam skatīties uz Latviju un domāt, kā visa mums
nav, bet varam arī paskatīties pasaulē, kā tur dzīvo daudzi miljoni un
pat miljardi cilvēku, turpināja arhibīskaps.
Vanags ir novērojis, ka Latvijas tautai nav svešas mesiāniskas ilgas,
par ko liecina kaut vai Saeimas vēlēšanu iznākums, kad tika nomainītas
divas trešdaļas parlamenta deputātu. Viņš domā, ka tas noticis arī
tāpēc, ka politika nav tikai ekonomika, bet gan kalpošana cilvēciskām
vērtībām. Ja Latvijā pie 5% ekonomikas pieauguma tauta izvēlas balsot
par citiem cilvēkiem, tas liecinot, ka tauta lūkojas pēc jaunām
vērtībām.
Arhibīskaps mudināja arī šos “jaunos” tautas kalpus saprast savu
atbildību, ka nedrīkst tautu pievilt, nepildot solījumus, un “paņemt un
uzmest”, jo tas cilvēkus iegrūstu vēl dziļāk, citējot Žanu Polu Sartru,
nelabumā. “Latvijai vajag piepildītas cerības un turētus solījumus,”
sacīja Vanags.
Latvija ir aizstāvama valsts un tā tiks aizstāvēta, jo armija ir tika
laba kā nekad, atzīmēja Vanags un pauda viedokli, ka tomēr daudz vairāk
cilvēku nedrošību izjūt par kaut ko citu, uzdodot sev jautājumus, kas
ar mani notiks, ja es saslimšu, kas ar mani notiks, kad aiziešu pensijā
u.tml. Šie ir jautājumi, kam vairāk jāpievēršas tautas kalpiem, mudināja
Vanags.
Mācītājs atzina, ka diemžēl daudziem viņa paaudzes cilvēkiem nespīd
saulains pensijas vecums, par ko varot dusmoties uz valsts vadītājiem,
tomēr dusmošanās neko daudz nedošot. Pēc Vanaga vārdiem, dzīve vispār ir
diezgan sāpju un netaisnību pilna, tāpēc vajagot skatīties, kā uz to
reaģēja Kristus. Dievs mums ir devis spēku tikt pāri grūtībām un mūsos
ir tāds spēks, kādam dažkārt pat nevaram noticēt, turēties pretī
grūtībām mudināja Vanags.
Iedzīvotājiem ir jāizvirza mērķi un uz tiem jātiecas, uzsvēra Vanags
un norādīja, ka ar cerēšanu par labāku nākotni vien nepietiek, ir
jāpadomā, kur katram cilvēkam ir jāpieliek, lai tiktu uz priekšu,
jābeidz darīt sliktas lietas, melot u.tml. “Es gribu, lai notiek kaut
kas labs, bet vakarā izdzeru puslitru šņabja,” dažu cilvēku nepamatotās
gaidas raksturoja Vanags, vienlaikus uzsverot, ka katrā cilvēkā ir
potenciāls augšāmcelties, un Latvijai vajag, “lai tu atklāj, ka esi
stiprs”.
Pēc Vanaga vārdiem, ja cilvēkiem gribas domāt, ka Latvija nedod
prieku un gribas braukt prom, tad jāatceras, ka cilvēka dzīvi uztur
nevis prieks un bauda, bet darba nozīme. Kad tiek meklēti iemesli, lai
latvietis dzīvotu Latvijā, parasti atbilde tiekot meklēta ekonomiskajā
nodrošinājumā, taču Vanags ir pārliecināts, ka patiesībā latvietim
vissvarīgākais ir būt ar jēgu un nozīmi. Latvijas valsts ir pamats
latviešu izdzīvošanai un nekas no mūsu vērtībām nākamos simts gadus
neizdzīvos, ja nebūs savas valsts, piebilda arhibīskaps.
Vanags ar nožēlu secināja, ka mēs pārāk ātri ķeramies pie laužņa un
cirvja, piemēram, politikā nosaucam savu nākamo partneri par bandītu,
kas liedz cerēt uz saturīgu sadarbību pēc tam. Līdzīgi ir arī ar
ikdienas sadzīvošanu cilvēku starpā un tāpat arī ar tautībām, kuras
Latvijā ir daudz un dažādas. Mācītājs vērtēja, ka arī tautu attiecībās
Latvijā pārāk bieži esam ķērušies pie cirvja, viens otru saucot par
fašistiem vai okupantiem.
Mūsu kopā ir pārāk maz, uzsvēra Vanags, Latvijai vajag visus prātus
un talantus. Mums jāmācās sarunāties citādi, meklējot mieru, turpināja
arhibīskaps, ja uz labo vērsto cilvēku būs daudz, tad celsies tauta un
valsts.
Vanags atzīmēja, ka daudzi Latvijas brīvības cīnītāji un valsts
cēlāji būtu gribējuši redzēt Latvijas simtgadi, bet neredzēja, taču to
piedzīvojam mēs. Mums ir visi iemesli justies priviliģētiem un
izredzētiem, sacīja Vanags un uzsvēra, ka arvien aktuālāks kļūst
jautājums, kas tik dažādos Latvijas iedzīvotājus var saturēt kopā. Pēc
Vanaga domām, Latvijai vajag kristīgas vērtības. “Jā, zinu, ka to daudzi
uzskatīs par novalkātu frāzi, taču tas tikai tāpēc, ka daudzi nav
iedziļinājušies šajās vērtībās,” sacīja arhibīskaps un skaidroja, ka,
dzīvot atbilstoši kristīgām vērtībām, nozīmē savas ikdienišķās izvēles
izdarīt ar tādu pašu nolūku kā Kristum. Tu vari neticēt Dievam un teikt,
ka kristīgā ticība ir fikcija, bet ir fikcijas, sekojot kurām, tu dzīvo
labāk, mudināja mācītājs.
Mums jau ir lūgšana “Dievs, svētī Latviju”, bet ir vajadzīga arī tāda lūgšana, kas būtu vērsta uz mums pašiem, piebilda Vanags.
