Ašeradens: Saeimā budžeta otrajā lasījumā iespēju papildu finansējumam vairs nebūs

Saeima 7.decembrī otrajā lasījumā sāks skatīt nākamā gada valsts budžetu. Valsts konsolidētais budžets nākamajā gadā paredz ieņēmumus 14,486 miljardu eiro un izdevumus 16,212 miljardu eiro. Vispārējās valdības, kas aptver visu valsts un pašvaldību pārvaldes struktūru, kā arī sociālās apdrošināšanas iestādes, kopējie ieņēmumi nākamajā gadā sākotnēji plānoti 17,8 miljardu eiro apmērā, savukārt izdevumi – 19,1 miljarda eiro apmērā. Tādējādi 2024.gadā vispārējās valdības budžeta deficīts plānots 1,3 miljardu eiro jeb 2,8% apmērā no iekšzemes kopprodukta. Finanšu ministrs Arvils Ašeradens (JV) intervijā aģentūrai LETA saka, ka Latvijā iezīmējas fundamentāla problēma ar iekšzemes kopprodukta potenciālo izaugsmi un makroekonomiskais uzdevums ir mainīt ekonomikas struktūru, lai ekonomika spēj augt virs 3%. Savukārt Eiropas Komisija ir norādījusi, ka Latvijas budžeta izdevumu pieaugums ir lielāks par rekomendēto. Ašeradens atzīst, ka esam saņēmuši “dzelteno kartīti”, un tas ir arī politisks brīdinājums, ka Saeimā budžeta otrajā lasījumā iespēju papildu finansējumam vairs nebūs.

2023.gada budžeta pamatmērķis bija ekonomikas transformācija, bet 2024.gada budžetā – iekšējā un ārējā drošība. Cik lielā mērā ģeopolitiskie notikumi ir ietekmējuši budžetu, vai ekonomikas transformācija nav pazudusi?

Visiem ir jāatzīst, ka akcenti ir mainījušies. Skaidrs, ka karš Ukrainā tik drīz nebeigsies un tas ir uz palikšanu. Tāpat ir uzkarsis Ķīnas-Taivānas jautājums un situācija Izraēlā, kas ir pilnīgi jauna.

Pēdējā Eiropas līderu sanāksmē kopējā noskaņa bija tāda, ka mums ir pieci septiņi gadi, līdz Krievija atgūsies no zaudējumiem Ukrainā un pārgrupēsies. Piecu līdz septiņu gadu laikā mēs varam sagaidīt būtisku drošības situācijas saasināšanos Eiropas telpā. Tādēļ notiek diskusijas un konsultācijas, kā mēs audzējam drošības spēkus Eiropā. Latvijas reakcija uz to ir darbs pie aizsardzības industrijas attīstības un robežas stiprināšanas. Mēs jau šobrīd strādājam hibrīdkara režīmā, ir trīspakāpju aizsardzība – robežsargi, zemessargi, policija un armija. Mēs strādājam pie tā, lai ne tikai Latvijas, bet Eiropas Austrumu flangs tiktu nosargāts. Tāpat dažādas vienošanās Eiropā šobrīd ir par to, lai militārā industrija sāktu augt. Ukrainas frontes līnija, kas ir vairāk nekā 1000 kilometru gara, neaptveramos daudzumos patērē ieročus un munīciju. Es nevaru teikt, ka Eiropas noliktavas ir tukšas, taču tās ir jāatjauno.

Ar to es gribu teikt, ka esam šādos apstākļos, uz ko ir jāreaģē. Tas ļauj domāt, ka veicam visus nepieciešamos darbus, lai Latvija būtu drošībā. Drošība vispirms un tad nāk ekonomika. Attiecībā uz ekonomikas transformāciju ir vairāki aspekti. Mēs tikko pabeidzām uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) reformas ietekmes novērtējumu.

Kādi ir galvenie secinājumi?

Šobrīd no uzņēmēju puses ir pietiekami liels spiediens, ka nepieciešams būtiski samazināt darbaspēka nodokļus, lai tie izlīdzinātos ar pārējām Baltijas valstīm. Tas ir pietiekami kapitālietilpīgi un prasa 500-600 miljonu eiro izmaiņas nodokļu sistēmā. Mēroga saprašanai – pievienotās vērtības nodokļa (PVN) izmaiņas par vienu procentpunktu nozīmē apmēram 200 miljonu eiro ienākumu budžetā. Pasaulē ir divas valstis, kurās ir mums esošā UIN piemērošanas taktika – Latvija un Igaunija. Mēs arī vērtējām visu Baltijas valstu un Eiropas valstu bilanču vērtības – kāds ir uzņēmumu pašu kapitāls un saistības. Aizdošanas līmenis Latvijas finanšu tirgū kopš 2016.gada ir palicis praktiski nemainīgs. 2016.gadā kreditēšana jeb saistības bija 14 miljardi eiro, 2017.gadā – 14,5 miljardi, 2018.gadā – 14,3 miljardi, 2019.gadā – 14,2 miljardi, 2020.gadā – 13,6 miljardi, 2020.gadā – 13,1 miljards un 2021.gadā – 13,6 miljardi eiro. Bankas ir aizdevušas šo gadu laikā aptuveni to pašu summu, savukārt starplaikā uzņēmumu pašu kapitāls ir audzis un ir augusi arī uzņēmumu peļņa. No zaudējumiem 2015.gadā uzņēmumu peļņa kopumā 2021.gadā ir augusi līdz sešiem miljardiem eiro.

Par ko tas liecina? Tas liecina, ka rīcība ir bijusi pareiza un uzņēmumu pašu kapitāls ir bijis tas, kas ir ļāvis finansēt ekonomisko izaugsmi. Ja bankas saka, ka uzņēmumi aktīvi neaug un nav ko kreditēt, tad ir redzams, ka tā nav tiesa.

Pirmais solis, ko esam izdarījuši, mums ir skaidrība par UIN un to mēs atstājam, kāds ir.

Tas nozīmē, ka nulles UIN likme nesadalītai peļņai paliks?

Jā. Tas ir būtisks atspaids uzņēmumiem.

Skaidrs, ka nodokļu politika nevar būt atrauta no ekonomiskās politikas. Mums ir fundamentāla problēma ar iekšzemes kopprodukta (IKP) potenciālo izaugsmi. To rāda arī izaugsmes novērtējums. Ja 2023.gadā esam iegājuši nelielā recesijā, tad nākamais gads tiek prognozēts ar 2,4% IKP izaugsmi. Ir gan jābūt nedaudz piesardzīgiem, jo Eiropas “lielie motori” vēl nav atdzīvojušies, tostarp Zviedrijas ekonomika neizskatās labi.

Prognozes liecina, ka mēs apstājamies pie IKP izaugsmes koridorā pie 2,9% vai 3%. Makroekonomiskais uzdevums ir mainīt ekonomikas struktūru, lai tiekam līdz izaugsmei virs 3%. Ir vairāki soļi, kas jāsper. Pirmo soli, šķiet, valdība ir iedarbinājusi precīzi, un tas ir cilvēkkapitāla jautājums. Ir Cilvēkkapitāla padome, kas uz šiem jautājumiem sāk skatīties strukturēti – kā būtu jārīkojas. Pirmā lielā problēma ir nodarbinātības līmenis. Makroekonomiskā karte liecina, ka 2020.gadā nonācām zem līmeņa, kad puse valsts iedzīvotāju strādā un uztur otru pusi. Ja 2019.gadā Latvijā nodarbināti bija 910 000 cilvēku, tad 2020.gadā vairs tikai 893 000. Prognozes liecina, ka 2026.gadā tie būs vairs tikai 879 000, kuros vēl ir 23 000 trešo valstu pilsoņu, tostarp Krievijas pilsoņu. Nodarbinātība šobrīd ir ar negatīvu tendenci.

Darbaspēka mobilizācija ir ļoti būtisks aspekts. Cilvēkiem vecumā virs 55 gadiem ir zemākais nodarbinātības līmenis – ir invaliditātes, ir daudz hroniski slimu cilvēku, kas ir veselības aprūpes problēma. Tāpat ļoti liela grupa – 375 000 cilvēku – ar Latvijas pasēm ir ārpus Latvijas. Domāju, ka vismaz 30 000 mēs diezgan viegli varētu atgriezt Latvijā ar konkrētu programmu – te ir darbavieta, te ir dzīvesvieta un skola bērniem.

Mums ir liela Eiropas Savienības (ES) fondu pakete strādājošo mērķtiecīgai izglītošanai. Valsts kontroles ziņojums par to ir ārkārtīgi kritisks. Tā teikt, “skaistie un gudrie” to izmanto ļoti aktīvi un audzē savu karjeras potenciālu, bet pārējā masa, kas ir apmēram 80%, ir nekustīga. Tas nākamajā periodā ir jāmaina, un pie tā tiek strādāts. Savukārt attiecībā uz produktivitāti ir automatizācija un robotizācija – te nav citu recepšu. Mākslīgais intelekts var daudz lietu darīt arī valsts pārvaldē. Un trešais virziens ir investīcijas, pie kā mēs strādājam.

Robotizācijas un automatizācijas iniciatīvai jau pirmām kārtām ir jānāk no uzņēmējiem.

Tas ir komplekss jautājums. Primāri tās ir universitātes. Ja nebūs pietiekami liels skaits pasniedzēju, mācībspēka, fakultāšu, kuras labā līmenī pārzinās šo jautājumu… Ir jāvirzās uz priekšu milzīgā tempā, jo iespējas izmantot mākslīgo intelektu attīstās astronomiskā ātrumā. Mēs šī gada sākumā bijām Somijas Valsts ieņēmumu dienestā, kurā automatizācijas pakāpe ir tāda, ka Somijā nācās pieņemt regulējumu, ka lēmumu par nodokļu piemērošanu drīkst pieņemt tikai ierēdnis. Tas nozīmē, ka viņiem automatizācija ir tādā pakāpē, ka lēmumam vairs nevajag cilvēcisko faktoru, tik ātri un automātiski tiek analizēti dati.

Globalizācija nāk ļoti strauji, un Latvija ar savu intelektuālo kapacitāti tam īsti netiek līdzi. Vienīgais, kas var palīdzēt, ir universitātes un izglītības iestādes.

Turpinot par IKP izaugsmes potenciālu, eksports veido līdz 85% no Latvijas IKP. Ko tas pasaka par ekonomiku? To, ka valdības prioritātes ir eksportējošie uzņēmumi, augstas pievienotās vērtības uzņēmumi un eksporta izaugsme ir mūsu lielais jautājums. Latvijas iekšējais tirgus ir relatīvi neliels, ja gribat tur strādāt, ļoti labi, bet mūsu primārais uzdevums ir skatīties, kādā veidā aug eksportspējīgās nozares un cik veiksmīgi mūsu uzņēmumi integrējas starptautiskajās ķēdēs. Budžetā tās ir prioritātes.

Nākamais solis ir valsts pakalpojumi. Mēs tomēr atradām veidu pārstrukturēt naudu izglītībā, tostarp universitātēm, kas dabūja pietiekami daudz un labu grūdienu. Piemēram, Rīgas Tehniskajā universitātē notiek ļoti labas diskusijas par turpmāko attīstību.

Veselības aprūpei ir piešķirts papildu finansējums, un izaicinājums būs, vai veselības aprūpes sistēma spēs mainīties. Ir nepieciešami dati, lai redzam, kas sistēmā notiek. Veselības aprūpei šobrīd ir 1,9 miljardu eiro budžets. Tas ir milzīgs budžets. Ir nepieciešama menedžmenta sistēma, kas to pārvalda mērķtiecīgi, un sistēma pasaka, kādu rezultātu mums ir nepieciešams sasniegt.

Ekonomikas komplekts ir nodokļi, fondi un investīcijas. Šobrīd nav skaidrs, kādā veidā audzējam investīcijas. Pirmoreiz valdībā ir izveidota Stratēģiskās vadības komiteja ar premjeru priekšgalā, kas šo jautājumu skatīsies kompleksi, un ir atsevišķi jautājumi ministriju kompetencē. Mans jautājums ir kapitāla tirgus attīstība. Šis jautājums nav atstāts novārtā. Ar to visu es gribu teikt, ka ekonomika budžetā nekur nav pazudusi. Budžets tieši ekonomiku subsidēt nevar, bet ir drošība, valsts pakalpojumi un kopējā stratēģija, kā attīstām ekonomiku.

Ja runājam par kapitāla tirgu, tad rudenī bija jābūt ziņojumam par to, kuras valsts un pašvaldību kapitālsabiedrības būtu jāvirza uz kapitāla tirgu. Ziņojums būs?

Mēs pie tā strādājam. Jāuzsver, ka nonākšana biržā vēl nav panaceja. Par piemēru varu minēt divas Baltijas valstu energokompānijas, kurām ir gandrīz vienāda biržas cena. Viens no tiem ir Igaunijas “Enefit Green”, kura aktīvu vērtība ir apmēram 850 miljoni eiro un tā tirgus vērtība apmēram 1,5 miljardi eiro, savukārt otram – Lietuvas “Ignitis” aktīvu vērtība ir 2,3 miljardi eiro un tirgus vērtība līdzīga kā “Enefit”. Tādēļ nevar uzskatīt, ka, ja nonāksi biržā, viss notiks pats no sevis. Arī valdībai tad ir jāiemācās nejaukties pa vidu, proti, ja uzņēmums ir biržā, tad tas strādā pēc tirgus likumiem. To mēs vēl tā īsti nemākam, ne kapitālsabiedrības menedžments, ne valdība. Tie ir komplicēti procesi.

Pirmais šajā sarakstā ir “airBaltic”. Plāns ir skaidrs, un ar to virzāmies uz priekšu. Mēs vērtējam arī divas telekomunikācijas kompānijas – LMT un “Tet”. Neredzam iemeslus, kādēļ tās nevarētu būt biržā. Tāpat ir ar “Latvenergo” meitasuzņēmumu “Latvijas vēja parki”. Progress šajā jautājumā pēdējā gada laikā ir bijis mazs, bet runājam par to, kādā veidā virzīties uz priekšu ar risinājumiem – vai kopā ar “Latvijas Valsts mežiem” vai bez. Lēmums ir vēl jāpieņem, un gatavojamies arī šo jautājumu virzīt.

Esam sarunās ar Rīgas domi, jo viņi nopietni domā par namu apsaimniekošanas uzņēmuma “Rīgas namu pārvaldnieks”, kā arī “Rīgas ūdens” un “Rīgas siltums” virzīšanu uz biržu. Šajā jautājumā gan ir vēlreiz jāuzsver, ka ar neprasmīgu rīcību mēs varam nonākt situācijā, ka kompānijas vērtība nokrītas zem aktīvu vērtības. Ja īpašnieki pārmērīgi jauksies uzņēmuma darbā, uzskatīs, ka ir jāpilda vēl tāda sociālā funkcija, tad labāk to nedarīt. Arī sabiedrībā bieži nav izpratnes, ka biržas uzņēmumam ir jāstrādā tirgus apstākļos. Gan sabiedrībai, gan poliskajai videi ir jānonāk līdz tam, ka tās ir uz tirgu orientētas kompānijas un strādās pēc tirgus principiem ar iespējami labāko rezultātu. Līdz gada beigām mēs plānojam ar ziņojumu nākt valdībā publiski, bet starplaikā nākamo nedēļu laikā informēsim ministrus, kādā virzienā varētu virzīties, jo plāni vairāk vai mazāk ir skaidri.

Vai budžetā iekļautais papildu finansējums veselības aprūpes pakalpojumiem un to kvalitātes uzlabošanai, pedagogu atalgojumam, augstākajai izglītībai, tostarp dabaszinātņu un tehnoloģiju jomas stiprināšanai, inovācijām un zinātnei, ir pietiekams šīm nozarēm? Vai nav atkal gaidāmi pedagogu, mediķu streiki?

Gan izglītība, gan veselība ir fundamentāli svarīgas nozares. Lai cik tas nebūtu dīvaini, runājot ar uzņēmējiem par nodokļu politiku, viņi lūdz savest šīs nozares kārtībā. Mēs esam sasnieguši līmeni, ka tie ir 12% no valdības izdevumiem.

Veselības ministrijai ir jāatrod risinājumi e-veselībai. Šajā sistēmā mums būtu jāredz visu transakciju apjoms, kas veselības aprūpē notiek. Valstij tas ir jāredz, jo tikai tā var saprast, ko finansēt un kā finansēt. Un otrs svarīgais aspekts ir pāreja uz vērtībās balstītu sistēmu – nav svarīgi, cik operāciju tiek veikts, svarīgi ir, cik cilvēku ir izārstēts. Pacienti vai nu ir pilnīgi veseli, daļēji veseli, vai pacienta vairs nav. Tad šie dati ir jāsāk analizēt, jo svarīgākais rezultāts ir, lai pacients atgriežas pie pilnvērtīgas dzīves kvalitātes un darbaspējām. Tas nozīmē e-veselības sakārtošanu un finansējuma modeli. Ar ministru esam vienojušies, ka pie šiem jautājumiem tiek strādāts.

Attiecībā uz izglītību pašreiz vispārējās izglītības sistēmā naudas plūst iekšā daudz. Finansējuma pieaugums ir ļoti liels. Svarīgs lēmums ir par programmu finansēšanu. Pašlaik mēs finansējam visu, un nav īsti skaidrs, kur tā nauda paliek. Programmu finansēšana nozīmē, ka skolā ir konkrētas programmas – sākumskola, pamatskola un vidusskola ar noteiktu standartu. Ja mums ir salīdzināmi dati, tad varam novērtēt, cik tas efektīvi notiek. Šobrīd varu minēt faktu, ka skolēnu skaits ir samazinājies par trešdaļu, bet pedagogu skaits ne par kapeiku nav samazinājies. Mums ir ne tikai skolu pedagogi, arī interešu izglītības pedagogi utt. Valstis, kurām ir efektīva izglītības sistēma, tas tiek skatīts kā viens process – ir izglītības iestāde, ir programma, kas nodrošina gan priekšmetu izglītību, gan interešu izglītību. Šobrīd liels jautājums, ar ko Izglītības ministrija cīnās, ir, lai saprastu efektīvu programmu finansēšanas modeli. Mani izglītībā arī mulsina, ka joprojām neesam tikuši pie kvalitātes mērījumiem. Sakām kvalitatīva izglītība, bet kas tas tāds īsti ir?

Tad, kad abās sistēmās – izglītības un veselības aprūpes – varam iegūt datus, mērījumus, kur mēs esam, tad varu atbildēt, vai finansējums ir pietiekams. Šobrīd varu teikt, ka mēs esam ļoti neefektīvi abās lielajās sistēmās un mēs nesasniedzam rezultātus. Piemēram, novēršamās nāves. Pasaules Veselības organizācija ziņo, ka tādas Latvijā ir 5000 gadā. Pie tik mazas nācijas un sliktas demogrāfiskās situācijas mēs gadā zaudējam 5000 cilvēku, kas varēja turpināt dzīvot. Tas ir traģiski.

Tad, kad mums ir bāzes dati, tad var saprast, vai ir nepieciešams vairāk finansējuma. Veselības aprūpē, visticamāk, ir nepieciešams vairāk, jo ir daudzas ielaistas lietas, taču ir jābūt pārliecībai, ka sistēmā mēs finansējam nevis ārstus, bet pacientus. Šobrīd sistēma ir gatava patērēt visu finansējumu, kas tai tiek piešķirts. Piemēram, tagad ministrs cīnās ar zāļu iepirkumu. Cerams, ka izdosies vienoties ar farmācijas industriju, jo zāles Latvijā ir būtiski dārgākas nekā pārējās Baltijas valstīs. Droši vien var atrast atbildes, kāpēc tā ir un kā to noregulēt.

Diskusijās par budžetu “skaļākā” neapmierinātība vērojama par PVN dārzeņiem un augļiem. No lauksaimnieku un arī politiķu puses izskan iebildumi arī pret valdības piedāvāto 12% PVN likmi. Vai netika vērtēta iespēja saglabāt 5% PVN likmi? Cik lielus līdzekļus tas būtu prasījis?

Gribētu šo jautājumu pagriezt no citas puses – vai mums ir vajadzīgas šādas izmaksas? Ja vērtē šo jautājumu no valdības viedokļa, tad valdība rēķinājās ar likumā ierakstīto, ka no 2024.gada 1.janvāra atgriežas 21% PVN likme. Sākās politiskas debates par 5%. Ja gribam to darīt, tad izmaksas ir 36 miljoni eiro. Tad sākām vērtēt, vai no tā iegūst pircēji veikalā? Lielais jautājums, ko analizējām, vai veikalā cenām ir atšķirība starp Lietuvu, Latviju un Igauniju. Ir skaidra atbilde – nē. Respektīvi, pārdevējs nodokli gala cenā neieceno. Tas nozīmē, ka pircējam no tā nekāda ieguvuma nav, bet tas ir atbalsts vietējam ražotājam. Nākamais, ko analizējām, vai veikalos ir pieaudzis vietējās produkcijas īpatsvars. Ja 2018.gadā importa īpatsvars bija 72%, tad 2022.gadā tie bija jau 77% un dinamikā, kā tas attīstās, tūlīt jau būs pāri 80%. Tas nozīmē, ka PVN samazinātās likmes naudu mēs uzdāvinām tirgotājiem vai importētājiem. Latvijas ražotājs nav veikalu plauktos ieņēmis to vietu, ko sagaidījām.

Valdības pozīcija ir kopā ar Zemkopības ministriju veidot atbalsta programmu vietējam ražotājam, lai tie būtu konkurētspējīgāki. Politiski tagad ir vienošanās par 12% PVN likmi pārejas periodā, un tas ir pareizi, jo no 5% uz 21% ir milzīgs lēciens. Mēs diskutēsim ar nozari, kā palīdzēt vietējiem ražotājiem Baltijas telpā, lai varētu normāli konkurēt, augt un eksportēt. Patērētājam no samazinātās PVN likmes ieguvumu nav, un mēs tādējādi vienkārši zaudējam budžetā 36 miljonus eiro.

Viens no iemesliem, kādēļ savulaik tika ieviesta 5% likme, bija ēnu ekonomika, jo importa dārzeņus uzdeva par vietējiem, tādējādi PVN likmju starpību iebāžot kabatā. Valsts ieņēmumu dienests (VID) ir gatavs, ka būs cītīgi jāseko līdzi situācijai ar ēnu ekonomiku šajā nozarē?

Esam vienojušies ar lauksaimnieku organizācijām, ka sēžamies pie galda un vērtējam skaitļus. Tagad katram ir savi skaitļi, turklāt diskusijas ir emocionālas, taču dienas beigās ir jāredz ekonomiskie skaitļi. Ja ir informācija par ēnu ekonomiku nozarē, tad aicinu informāciju sniegt VID un Finanšu policijai, lai ar to vārētu strādāt.

Eiropas Komisija (EK) norādījusi, ka Latvijas budžeta izdevumu pieaugums ir lielāks par EK rekomendēto. FM skaidro, ka tās ir tiešas ģeopolitisko draudu sekas. Cik vērā ņemams ir EK aizrādījums, vai plānotā budžeta deficīta samazināšana turpmāk atbildīs EK rekomendācijām?

ES ir trīs valstu grupas – tās, kas pilnībā atbilst budžeta rekomendācijām, daļēji atbilst un neatbilst. Es neesmu priecīgs, ka esam nonākuši otrajā grupā, un pēc EK algoritmiem mums 2024.gadā ir 3% budžeta deficīts. Mēs kā eirozonas dalībnieki esam stingri turējušies pie fiskālās disciplīnas, tas mums ļauj labi manevrēt daudzos jautājumos, kas, piemēram, saistīti ar Eiropas fondiem, un esam spējuši iegūt elastību attiecībās ar EK.

Neesmu priecīgs, bet drošības situācija šobrīd ir tāda, uz kuru ir adekvāti jāreaģē. Tā ir “dzeltenā kartīte”, ko esam saņēmuši no EK, bet tas nenozīmē, ka mums iestājas kaut kādas sankciju procedūras vai mums ir kaut kas jāpārstrādā. Tas ir brīdinājums, ka esam sasnieguši robežu, un arī politisks brīdinājums, ka Saeimā budžeta otrajā lasījumā iespēju pēc papildu finansējuma vairs nebūs.

Esam arī ar EK kolēģiem pārrunājuši šos budžeta jautājumus. Par drošības izdevumiem, infrastruktūras nepieciešamību viņi piekrīt, bet ir aicinājuši būt uzmanīgiem ar izdevumiem, kas budžetā iestrādāti kā atbalsts elektroenerģijas pārvades sistēmas cenu pieaugumam. Viņi aicināja to vēlreiz valdībā pārvērtēt. EK mēģina panākt, lai ātrāk tiekam vaļā ārā no Eiropas Centrālās bankas procentlikmju celšanas perioda un valstu fiskālā politika tiek sinhronizēta ar monetāro politiku. Nevajadzētu būt tā, ka monetārā politika dzesē ekonomiku, bet fiskālā politika met krāsnī vēl iekšā malku. No EK puses atbalstāma ir drošības stiprināšana, bet ne papildu atbalsts elektroenerģijas izmaksu segšanai vai kādas subsīdijas. Inflācija nākamgad ir prognozēta 2,2%, un mēs ar to beidzam subsīdiju procesu.

Tas nozīmē, ka tagad budžetā ir iestrādāts atbalsts, bet pēc tam atbalsta, ja iedzīvotājiem būs nepieciešamība palīdzība maksājumu segšanai, vairs nebūs? Tad būs jāpārskata tarifi un tarifu metodoloģija?

Jā. Domājams, ka lielākās vētras ir aiz muguras un straujie energošoki ir garām. Eiropa ir pierādījusi fantastisku spēju pielāgoties apstākļiem. Mums šobrīd vajadzētu tikt skaidrībā ar tīkla efektivitāti un vēl daudzas lietas ir darāmas. Tāpat aizvien vairāk tīklā ieplūst zaļā enerģija. Es neredzu, ka valdība varētu mesties iekšā vēl kādā subsīdiju riņķī.

Valsts kase informējusi, ka nākamgad Latvijai būs jāaizņemas trīs miljardi eiro. Cik lielā mērā pieaugs aizņemšanās izmaksas, kā arī valsts parāda apkalpošanas izmaksas? Kāds ir prognozētais valsts parāda pieaugums turpmākajos gados?

Valsts parāda līmenis 2023.gadā ir plānots 41% no IKP, un vidējā termiņā mēs paliekam pie 40%. ES mēs esam valsts ar piekto zemāko vispārējās valdības parādu 2023.-2024.gadā.

Nav šaubu, ka valsts parāda apkalpošanas izmaksas aug. Nākamgad valsts parāds ir jāpārfinansē apmēram trīs miljardu eiro apmērā. Tikko Latvija emitēja 600 miljonu eiro obligācijas. Mēs neredzam nekādas problēmas ar valsts reputāciju, kas mazinātu iespējas pārfinansēt valsts parādu. Pieprasījums pēc mūsu obligācijām būtiski pārsniedz piedāvājumu. Vienīgi mums ir jāsaprot, kā reitingu aģentūras reaģēs uz plānoto atbalstu hipotekāro kredītu ņēmējiem. Reitingu aģentūras vēlas skaidrojumu, vai tā nebūs būtiska Latvijas politikas maiņa attiecībā pret uzņēmējdarbību.

Vai ir bažas, ka Latvijai tādēļ reitingus var samazināt?

Nevaru atbildēt par bažām, tik varu teikt, ka Finanšu ministrijai šis lēmums būs pareizi jāskaidro. Ja tas ir vienreizējs atbalsts, kas neturpinās, tad visam vajadzētu būt kārtībā. Latvija šajā ziņā nav unikāla valsts, un arī citas valstis iet šādu ceļu. Ja Saeima precīzi likumu noformulē, tad ir pietiekama argumentācija tam, kādēļ šāds likums ir ieviests. Ja tas paliktu sākotnējā formulējumā, ka bankām ir jādod 50% atlaide procentu maksājumiem, tad tā būtu iejaukšanās tirgus regulācijā. Taču, ja valsts uzliek nodevu, tad ar to var pēc tam rīkoties brīvi, tostarp atbalstot kredītņēmējus.

Ja šogad procentu izmaksas valsts parāda apkalpošanā bija 167 miljoni eiro, tad nākamgad tie ir 362 miljoni eiro. Pieaugums ir būtisks. Mēs visi mēģinām saprast, kā centrālās bankas rīkosies attiecībā uz naudas cenu, bet tagad jau ir skaidrs, ka nākamo sešu mēnešu periodā, visticamāk, procentu likmes tiks turētas stabilas un ir jārēķinās ar augstām izmaksām. Tam gan ir arī pozitīvā puse. Valsts kases iniciatīva laist tirgū krājobligācijas ir ļoti veiksmīga. Iedzīvotāju interese ir ļoti augsta. Šogad krājobligācijās ir ieguldīti 250 miljoni eiro.

Gada sākumā paudāt cerību, ka varētu piesaistīt 500 miljonus eiro.

Tas ir līmenis, par kuru tālāk, visticamāk, neiesim. Pašlaik mēs no nospraustā grafika īpaši neatpaliekam. Tas ir arī jautājums par kapitāla tirgu kā tādu, un es teiktu, ka iedzīvotāji varētu būt ekonomiski aktīvāki. Viens no lielajiem uzdevumiem ir iemācīties tirgoties, iemācīt ieguldīt naudu aktīvos. Turklāt krājobligācijas ir hiperdroši aktīvi. Noguldīt naudu uz 3,9% gadā ir ļoti labs piedāvājums.

Bankas jau gada depozītiem tagad piedāvā 4%.

Tas arī bija viens no mērķiem – izkustināt noguldījumu tirgu, lai bankas pretī sāktu celt depozītu likmes.

Tomēr galvenais ir celt cilvēku finanšu pratību, jo turēt naudu kontā bez apgrozījuma – tas ir tāpat kā glabāt naudu zeķē. Piemēram, Igaunijā kapitāla tirgū piedalās aptuveni 69 000 cilvēku, kas ir milzīgs īpatsvars.

Nākamais jautājums ir par pašvaldībām. Latvijas Pašvaldību savienība jau ir paudusi, ka valdība esot piekritusi mainīt Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda darbību, ieguldot vairāk no valsts puses. Jums jau ir skaidrs, kādas būs izmaiņas, cik daudz valsts varētu piešķirt šim fondam?

Par uzstādījumu, ka valsts varētu maksāt vairāk, es tomēr būšu piesardzīgs. Ja mēs kopumā runājam par valsts finansējumu pašvaldībām, tad mēs esam virs vidējā ES līmeņa. Vidēji ES tas ir 4,3% no IKP, mums tie ir 5,3% no IKP. Vairāk maksā Ziemeļvalstīs, bet tur pašvaldības organizē primāro veselības aprūpi, tādēļ arī valsts finansējums ir lielāks. Tādēļ kopējā naudas masa, ko no valsts saņem mūsu pašvaldības, ir adekvāta. Jautājums ir par sadalījumu, un te ir divas fundamentālas problēmas.

Pirmā ir saistīta ar urbanizāciju. Šis process notiek ļoti strauji, un, ja mēs turpinām sadalīt naudu teritoriālām vienībām pēc iepriekšējiem principiem, veidojas neadekvāta situācija, ka ienākumu pieaugums pēc izlīdzināšanas pašvaldībās ir ļoti atšķirīgs – dažām pašvaldībām par padsmit procentiem, dažām tik tikko par vienu procentu, lai gan inflācija visus skar vienādi. Tādēļ finanšu izlīdzināšanas fonda kontekstā rodas jautājums, ko darīt ar pašvaldībām, kurās iedzīvotājs skaits ir mazs un visdrīzāk nākotnē turpinās samazināties? Arī, ja mēs skatāmies uz Ziemeļvalstīm, tad lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo ap lieliem urbāniem centriem un ir apgabali, kuros iedzīvotāju skaits ir ļoti mazs. Kā finansēt šādas pašvaldības un nodrošināt to funkcijas? Papildu jautājums vēl ir Austrumu pierobeža, kur ļoti intensīva ir dažādu dienestu darbība. Tradicionālais finanšu izlīdzināšanas mehānisms, kur svarīgs rādītājs ir iedzīvotāju skaits, vairs nenodrošina līdzvērtīgu sadali.

Pretī ir savukārt Pierīgas pašvaldības, kurās iedzīvotāju skaits aug un ir jādomā par lielākām skolām, bērnudārziem. Arī tur ir problēmas, jo pašvaldības parasti infrastruktūru plāno, skatoties uz iedzīvotājiem. Ja ģimenē piedzimst bērniņš, tad ir skaidrs, ka pēc tik un tik gadiem viņš ies uz bērnudārzu, pēc tik gadiem uz skolu, un tas ir plānojams process. Bet ko darīt, ja vienā gadā pašvaldības iedzīvotāju skaits palielinās par vairākiem tūkstošiem? Tad jaunu bērnudārzu vai skolu klāt vajag jau šodien.

Otrā lieta ir tā saucamā Lielrīga. Situācija veidojas tāda, ka lielākā daļa Pierīgas iedzīvotāju no rīta ierodas Rīgā, pastrādā un vakarā aizbrauc mājās.

…nodeldē Rīgas ielas un pēc tam iedzīvotāju ienākumu nodokli samaksā kādai citai pašvaldībai.

Tieši tā vienkāršoti tas arī izskatās.

Mēs pašlaik pirmajā pietuvinājumā esam izstrādājuši jaunu pašvaldību finanšu izlīdzināšanas modeli un atvērsim to diskusijai.

Turklāt ir parādījusies vēl viena lieta. Likums paredz, ka pašvaldībām ir jāveido savas policijas. Arī Rēzeknes situācija parādīja, ka mums ir jāsaprot, cik lielas ir pašvaldību esošās funkcijas, kuras vismaz minimālā līmenī ir jāfinansē, un būs jāveido arī jauni finansēšanas algoritmi.

Tas nozīmē, ka finansēšanas jautājumā būs jāiet iekšā daudz dziļāk.

Tādēļ būs debates, kā atrast ilgtspējīgu finansēšanas modeli tām pašvaldībām, kurās ir negatīva demogrāfiskā aina, kā tām, kurās tā ir pozitīva. Kā nodrošināt to, lai neveidojas “melns caurums” Rīgā jeb ienākumu iekritiens centrā, kura infrastruktūru izmanto visintensīvāk. Vairs nebūs tikai jautājums par to, kā nauda sadalās pa vienībām, bet gan par to, kāds ir optimālais finansējums un budžets.

Līdz kuram laikam jūs gribētu, lai jau ir skaidrība par šiem jautājumiem? Tad, kad sāks izstrādāt 2025.gada budžetu?

Jā, līdz 2025.gada valsts budžeta izstrādāšanai mēs gribētu vienoties par jaunu Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda mehānismu. Tātad diskusijām būtu jānoslēdzas nākamā gada pirmajā pusē.

Pašlaik mēs pirmo mehānisma modeli esam izstrādājuši un nodevuši vērtēšanai pašvaldībām. Esam vienojušies, ka tūliņ pēc 2024.gada budžeta pieņemšanas sākam sarunas.

Vēl ļoti daudz mācību pašlaik ir no Rēzeknes piemēra. Ja pilsētas budžetu izdosies salikt, tad budžeta deficīts noteikti pārsniegs 10-15%, un es baidos, ka tas var būt vēl lielāks. Šobrīd mūsu rīcībā vēl nav visu datu un mēs gaidām Valsts kontroles ziņojumu. Tādēļ vēl viens liels izaicinājums būs, kā turpmāk finansēt šo valstspilsētu. Viens jautājums ir budžeta veidošanas process kā tāds, piemēram, divus pēdējos gada mēnešus neparedzot atalgojumu darbiniekiem. Tāpat būs jāskatās uz to, kādā veidā tiek kārtota grāmatvedība. Visām valsts pārvaldes institūcijām pašlaik ir vienota grāmatvedības sistēma. Rēzeknē ir deviņas savstarpēji nesaistītas grāmatvedības, un arī tas nav veids, kā vadīt pilsētu.

Šis gads ir noslēdzošais, kad ir jāpabeidz ES fondu 2014.-2020.gada periodā sāktie projekti. Pašlaik ir skaidrs, ka vairākus lielus projektus noslēgt neizdosies. Vai jau ir skaidrs, cik daudz no potenciāli pieejamās naudas izmantot neizdosies, cik daudz varēs pārvirzīt citiem projektiem?

Ja mēs runājam par aizvadīto ES fondu periodu, tad novembra vidū atlikums bija 581 miljons eiro, un riskanta situācija ir ar aptuveni 200 miljoniem eiro. Šobrīd notiek aktīvs sarunu process, kā mēs varam manevrēt, lai šo apjomu maksimāli samazinātu.

Kas notiks ar projektiem, kurus neizdosies īstenot līdz galam – Stradiņa slimnīcas jauno korpusu, pasažieru vilcienu iepirkumu, dzelzceļa staciju peronu būvniecību? Visi šie projekti tāpat būs jāpabeidz. Vai ir skaidrs, par kādiem līdzekļiem tas notiks? Nauda būs jāiegulda valstij?

Attiecībā uz dzelzceļa projektiem finanšu aploksne tiek pārgrupēta un kopumā paliek, bet es teikšu atklāti, mums kā Finanšu ministrijai pašlaik par šo jomu ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Dzelzceļa tīkls iepriekš tika uzturēts no kravu pārvadājumu ieņēmumiem, kas tagad ir strauji sarukuši. “Latvijas dzelzceļš” kā uzņēmums pārkārtojas ļoti lēni, lai neteiktu, ka nepārkārtojas vispār, un plāno tikai izdevumu pieaugumu, tostarp no valsts budžeta, kas mums nav pieņemami. Kāda ir “Pasažieru vilciena” loma, arī līdz galam nav skaidrs. Vai jauno vilcienu parādīšanās nodrošinās ātru kustību Rīgas aglomerācijā? Ir dažas pozitīvas lietas – piemēram, ļoti atzinīgi ir novērtēti vilcienu reisi uz Liepāju, vilcieni esot pilni ar pasažieriem. Taču uzreiz ir jautājums, vai līdzšinējā apjomā tad ir jāsubsidē autobusu reisi, kas paralēli kursē pa šoseju? Rezumējot, mēs esam dzelzceļa projektus pārposmojuši un no valsts budžeta tie nebūs jāfinansē.

Stradiņos darba apjoms pašlaik ir komplekss. Ir nomainīta slimnīcas padome un valde, un jaunais valdes vadītājs pašlaik mēģina saprast, kas no līdz šim paveiktā ir bijis jēdzīgs, kas nē. Piemēram, pirmais jaunais korpuss ir ļoti krāšņs un skaists, bet vai tas ir funkcionāls? Nezinu, nevaru atbildēt. Savukārt, ja runājam par projekta īstenošanas ievilkšanos, tad, protams, tur ir arī celtnieki, bet arī pasūtījuma izstrādes kvalitāte ir bijusi vienkārši traģiska. Visu laiku ir mainījušās domas, ko mums īsti vajag un kā vajag. Medicīna, protams, ir nozare, kurā daudz kas mainās strauji, tomēr varbūt nevajadzēja atkārtot pirmā korpusa stāstu. Tad, kad jums ir slikti, ir svarīgi, lai ir funkcionāla vieta, kurā pēc iespējas ātrāk var uzstādīt pareizo diagnozi un pieņemt labāko lēmumu par ārstēšanu. Savukārt tas, vai tur ir skaista galerija un ātrijs, ir sekundārs jautājums. Tādēļ galvenais pašlaik ir saprast, ko Stradiņiem īsti vajag, tad mēs sapratīsim, ko ar to īsti darīt. Pašlaik konkrētajā projektā ir liels risks zaudēt 70 miljonus eiro.

Tas nozīmē, ka tie beigās būs jāsamaksā no valsts budžeta?

Pašlaik es uz šo jautājumu vēl nevaru atbildēt, bet tā var gadīties.

Labā lieta ir tā, ka EK ir elastīga, ja mēs redzam, ka fondu līdzekļus var izlietot citādāk. Tas, ka sākotnējā programma ir tāda, nenozīmē, ka to nevar mainīt. Komisija tiešām demonstrē augstu elastību, ja izmaiņām ir pamatojums.

Tomēr kas ir jādara, lai ES fondu nauda tiktu izlietota labāk un efektīvāk, lai nebūtu šādu problēmu?

Mana īsā atbilde būtu – ministriju kapacitāte. Visur, kur mēs kavējamies, iemesls ir laikus neizstrādāti noteikumi.

Ja atceraties, bija ļoti nepatīkama lieta ar uzņēmējiem un inovācijām paredzēto ES fondu naudu. Mēs bijām ļoti tuvu tam, lai notiktu tas pats, kas pašlaik notiek ar pašvaldībām un Eiropas Prokuratūru. Tad mēs sēdāmies pie sarunu galda, runājām ļoti ilgi, bet beigās sakārtojām noteikumus tā, lai apmierināti būtu gan uzņēmēji, gan EK, jo tā ir Eiropas nauda, un, ja jūs to vēlaties, tad ir jāspēlē pēc EK noteikumiem. Gāja diezgan traki, bet beigās mēs noteikumus saskaņojām.

Tādēļ arī atbildība par to, kas tagad notiek ar pašvaldībām, lielā mērā ir jāuzņemas arī atbildīgajām ministrijām un ierēdniecībai, kas ar šiem noteikumiem ir strādājusi. Formula ir diezgan vienkārša. Ja objekts tiek būvēts konkrētam uzņēmējam, tad no ES fondiem var segt līdz 40% izmaksu, līdz 80% – ja tas ir nemērķēti. Likumā ir noteikts, ka ir jābūt četriem vai pieciem apliecinājumiem no uzņēmējiem par potenciālu interesi. Pašvaldību vadītāji pēc savas izpratnes iet un šos apliecinājumus sagādā. Tad, kad kāds no šo apliecinājumu autoriem konkursā par objekta izmantošanu uzvar, tad iznāk, ka rezultāts ir bijis sarunāts, kāds par to sūdzas un sākas izmeklēšana. Citās valstīs šos jautājumus risina citādāk. Tiek piesaistītas konsultantu kompānijas, kuras pašvaldību uzdevumā veic tirgus aptauju un informē pašvaldību par anonimizētiem rezultātiem, ka interese ir tik un tik uzņēmumiem, interese ir par konkrēta tipa objektiem un tad tālāk var darboties ar 80% ES fondu atbalstu. Latvijā pašvaldības, kā nu mācējušas, ir aptaujājušas uzņēmējus un beigās ir nonākušas Eiropas Prokuratūras redzeslokā.

To, kuri raksta noteikumus, pienākums būtu tos izveidot tā, lai pēc tam visiem iesaistītajiem būtu ļoti skaidri rīcības algoritmi. Ja kāds krāpjas, tad ir cita lieta, bet šeit ir ļoti daudz robežgadījumu, kad jautājums drīzāk ir par kapacitāti.

Ir vēl viena lieta, ar kuru iet grūti. Mēs joprojām ES fondu gadījumā lietojam vārdu “apgūt”. Tā vietā būtu jārunā par investēšanu. Tas ir fantastisks instruments, kas ir mūsu rīcībā, – vairāk nekā viens miljards eiro! Un diemžēl joprojām jautājums ir par to, kā to ieguldīt efektīvi.

Es jau minēju piemēru ar pieaugušo tālākizglītību. Mēs esam apguvuši naudu, mēs esam nodrošinājuši procesu, bet mērķis nav sasniegts! Pētījumi rāda, ka globālo pārmaiņu rezultātā 60% profesiju Latvijā mainās. Skaidrs, ka pieaugušo izglītība ir tas rīks, ar kuru palīdzēt cilvēkiem pārcelties uz citu profesiju, apgūt jaunas prasmes. Diemžēl tas nav noticis.

Pašlaik valsts sekretāri iet cauri ministrijām, ar trīs ministrijām atsevišķi vēl tikšos es, un tad šo jautājumu skatīsim premjeres vadītajā komisijā.

Valdības sēdē izskanēja, ka vissliktākā situācija ir ar Satiksmes ministriju?

Satiksmes nozarē kopumā ir ļoti kompleksa un sarežģīta situācija. Es par to tiešām neapskaužu satiksmes ministru. Transporta joma pašlaik prasa ļoti nopietnus risinājumus.

Nākamgad ir Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Kad partija “Vienotība” lems par saviem deputātu kandidātiem? Un vai ir skaidrs, ko jūs gribētu virzīt Eiropas komisāra amatam?

Partijas valde ir apstiprinājusi pieteikšanās procedūru, un decembra laikā mēs redzēsim cilvēkus, kas vēlas pieteikties un startēt vēlēšanās. Kā jau jūs redzat, mēs mēģinām risināt jautājumu arī par paaudžu maiņu un dot iespēju jauniem kandidātiem.

Komisāra jautājums šobrīd ir atklāts. No sākuma vienosimies par to, kāda būs kandidātu liste uz vēlēšanām.

Foto: Publicitātes foto