Banku peļņas rādītāji turpmāk mēreni kritīsies

Latvijas monetārās finanšu iestādes, galvenokārt bankas, šogad pirmajos trijos mēnešos strādāja ar 161,9 miljonu eiro peļņu, kas ir par 14,5% vairāk nekā 2023.gada attiecīgajā periodā, liecina Latvijas Bankas publiskotā informācija. Centrālās bankas viceprezidente Santa Purgaile intervijā aģentūrai LETA saka, ka banku peļņas salīdzinošais kāpums turpinās, jo augstākās procentu likmes kredītiem ir piemērotas pakāpeniski, un tieši šā gada pirmajā ceturksnī ir sasniegts peļņas maksimums. Tomēr turpmāk šī gada gaitā banku peļņa mēreni kritīsies. Tāpat centrālā banka cer, ka pamazām sāks augt kreditēšanas aktivitāte.

Pērn banku sektors vislielāko uzmanību sabiedrībā piesaistīja lielās peļņas dēļ. Latvijas Bankas dati liecina, ka banku peļņa turpina pieaugt – kādas ir prognozes šim gadam kopumā?

Pirmais ceturksnis tiešām ir sācies ar apjomīgiem peļņas rādītājiem visā banku sektorā. Tam ir ļoti vienkāršs matemātisks skaidrojums. Eiropas Centrālā banka (ECB) likmes cēla pakāpeniski, un tas nozīmē, ka arī kredītu likmes cēlās pakāpeniski, jo ir sešu, divpadsmit mēnešu EURIBOR likme. Tas nozīmē, ka pagājušā gada pirmajā ceturksnī visiem kredītiem likmes vēl nebija mainījušās. Arī depozītiem likmes cēlās pakāpeniski un iedzīvotāji līdzekļus no norēķinu kontiem uz depozītiem pārlika pakāpeniski. Tādēļ šā gada pirmajā ceturksnī ir sasniegts maksimālais peļņas apjoms.

Gan Latvijas Banka to redz, gan bankas prognozē, ka turpmāk šogad peļņas rādītāji mēreni kritīsies. Tiesa, tas ir ar nosacījumu, ka ECB sāks likmes mazināt. Tas nozīmē, ka banku izdevumi par depozītiem mazināsies daudz lēnāk, jo termiņnoguldījumiem ir raksturīgi, ka tos parasti fiksē uz gadu vai pat ilgāku laiku. Mēs redzam, ka iedzīvotāji diezgan daudz ir izmantojuši arī garāku termiņu noguldījumu iespējas, kas nozīmē, ka bankām vēl vairākus gadus vajadzēs maksāt par tiem procentus.

Vienlaikus es gribu atgādināt, ka mums uz situāciju ar banku peļņu ir jāskatās ilgtermiņā, jo tas dod iespēju tieši vietējām mazākajām bankām audzēt kapitālu un tas ir atspēriena punkts aktīvāk piedalīties ekonomikas atbalstīšanā caur kreditēšanu. Tā ir arī iespēja šīm bankām nostiprināt savas pozīcijas.

Latvijas Bankas dati arī liecina, ka šogad no peļņas, kas gūta 2023.gadā un arī iepriekšējos gados, bankas dividendēs plāno izmaksāt kopumā apmēram 400 miljonus eiro, kas ir par 70% vairāk nekā pirms gada. Vai šādu rīcību var skaidrot kā reakciju uz ieviesto nodokli?

Es nedomāju, ka tas ir atbildes solis. Drīzāk tie ir ekonomiski izsvērti lēmumi. Jau pirms vairākiem gadiem mēs redzējām, ka Latvijā bankām bija pietiekami lielas kapitāla rezerves. Ir svarīgi, lai bankas izpilda prasības attiecībā uz kapitāla rādītājiem, bet tajā pašā laikā, ja ir pārāk daudz kapitāla, tas nozīmē, ka bankas neefektīvi apsaimnieko akcionāru naudu, un, lai sagādātu labu atdevi pret kapitālu, bankām ir jāģenerē arvien lielāks ienesīgums. Tāpēc ir pat veselīgi, ja akcionāri izņem dividendes, un šis ir vispateicīgākais laiks, lai to darītu, jo arī šajā gadā ir sagaidāma pietiekami laba peļņa, un tātad jau šogad kapitāls atkal tiks papildināts. Arī mēs kā uzraugs esam skrupulozi vērtējuši katras bankas iespējas dividendes izmaksāt.

Tātad jūsu vērtējums ir, ka tas neietekmēs banku sistēmas stabilitāti?

Stabilitāti noteikti nē. Vai tas ietekmēs banku spēju kreditēt? Savā ziņā jā, jo kreditēšanas apjomi ir proporcionāli bankas kapitāla apjomam. Bet es vēlreiz uzsvēršu, ka kapitāla apjomi ir pietiekami lieli, lai bankas gan šo, gan nākamos gadus varētu ļoti agresīvi kreditēt, ja būtu piemēroti apstākļi un visu pušu vēlme to darīt.

Kā tad ir ar to vēlmi, jo, salīdzinot ar Igaunijas un Lietuvas kreditēšanas apjomiem, mūsu rādītāji kā pēc 2018.gada sāka atpalikt no kaimiņiem, tā joprojām atpaliek?

Jā, tā ir taisnība. Protams, šobrīd augstās likmes kreditēšanu noteikti neveicina, bet nav arī vērojams pilnīgs sasalums. Arī pie salīdzinoši augstajām likmēm zināma kreditēšanas aktivitāte ir, un tas ir labs signāls, ka uzņēmēji, arī rēķinoties ar augstākām kreditēšanas izmaksām, investē un paplašina savu darbību. Likmēm pakāpeniski mazinoties, aktivitātei vajadzētu pieaugt. Tāpēc arī mēs kā centrālā banka sakām, ka šis ir ļoti labs laiks, lai sagatavotos nākamajam ekonomikas attīstības ciklam, un tur daudz darāmā ir gan bankām, gan valsts struktūrām, gan uzņēmējiem, lai izstrādātu projektus un saprastu, kurā virzienā iet. Mēs to esam pārrunājuši arī Finanšu sektora attīstības padomē, jo vairākām ministrijām ir mājas darbi gan būvniecības jomas regulējuma sakārtošanā, gan vides jautājumu integrācijā dažādos procesos, gan virknē citu jautājumu. Bet mēs arī redzam, ka progress ir, un tāpēc ir lielas cerības, ka visi būs gatavi šim jaunajam attīstības ciklam.

Jums ir sajūta, ka šis progress ir pietiekams? Piemēram, tā pati daudzdzīvokļu māju siltināšana ir milzīga problēma, bet projektu, ko tām pašām bankām kreditēt, ir ļoti maz. Ik pa laikam kaut kas normatīvajā regulējumā tiek uzlabots, bet nav sajūtas, ka tas būtu pietiekami, lai šo iestrēgušo procesu iekustinātu.

Es pilnīgi piekrītu, ka tur ir vēl daudz darāmo darbu un ir jāsaprot, ko sistēmiski mainīt procesā, lai motivētu veikt siltināšanas projektus lielākos apjomos. It īpaši, ja tas ir saistīts ar valsts atbalsta programmām, ar Eiropas fondu naudu, ir jābūt ļoti sinhronizētai rīcībai un procesam ir jābūt viegli saprotamam uzņēmējiem, iedzīvotāju biedrībām, namu apsaimniekotājiem, kas vēlas siltināt savu namu. Bieži vien birokrātija šajos procesos ir tik liela, ka cilvēkiem nolaižas rokas. Es ceru, ka pie šiem mājasdarbiem tiešām tiek aktīvi strādāts.

Jūs jau pieminējāt likmes, un pašlaik visi gaida, ka ECB kaut kad vasarā ķersies pie likmju samazināšanas. Tas varētu ietekmēt kreditēšanu, vai tomēr nav paredzams, ka tas būs liels lūzuma punkts?

Es domāju, ka tas iedos pozitīvu vektoru aktivitātei un mainīs noskaņojumu. Ja cilvēki ir neziņā par to, vai likmes saglabāsies vai celsies, tas kavē investīciju projektu realizāciju. Mēs ceram, ka uzņēmēji jau pozitīvāk skatās uz attīstību, gaida likmju samazinājumu un domā par jaunu projektu īstenošanu. Mēs sagaidām, ka aktivitāte lēnām, bet pieaugs.

Tomēr, ja vēl gada sākumā visi teju jau sauca datumus, kad ECB likmes sāks samazināt, tad pēdējā laikā parādās arī pesimistiskākas prognozes, kuras pamato ar to, ka inflācija līdz galam iespējams vēl nav uzvarēta. Kas notiks, ja ECB lēmumu par likmju samazinājumu atliek?

Procentu likmes pilnīgi noteikti ir viens no noteicošajiem faktoriem kreditēšanas aktivitātei. Ja visi pašlaik atrodas gaidu režīmā un šīs gaidas neīstenojas, tad, iespējams, notiek jauna sabremzēšanās. Bet kā jau es minēju, neskatoties uz augstajām likmēm, mēs redzam, ka aktivitāte tieši šogad ir palielinājusies, turklāt pieaugums, salīdzinot ar pagājušo gadu, ir būtisks. Tie ir labi signāli.

Vērtējot progresu, ir jāskatās uz diviem rādītājiem. Viens ir jaunie kredīti, kas tiek izsniegti, otrs – kopējā kredītportfeļa attīstība. Tur mēs redzam, ka ļoti strauji amortizējas jeb tiek atmaksāti iepriekš ņemtie kredīti. Ir pat redzams, ka kredīti tiek atmaksāti pirms termiņa beigām. Šis ir jautājums, kurš būtu jāpapēta dziļāk. Var jau būt, ka visa pamatā ir teiciens “parāds nav brālis”, bet es nedomāju, ka ātrāka kredīta atmaksa būtu virsmērķis uzņēmējiem. Aizņemšanās stratēģijai ir jābūt saprātīgai un pārdomātai, bet nav slikti dzīvot ar aizņemtu kapitālu, ja tas veicina attīstību un stimulē investīcijas. Bagātākās valstīs aizņemtā kapitāla īpatsvars ir vairākas reizes lielāks nekā Latvijā, un tas nozīmē, ka mūsu uzņēmējiem ir vēl ļoti liela aizņemšanās kapacitāte.

Kādēļ, jūsuprāt, tādas tendences ir vērojamas?

Daļēji tā ir šī sāpīgā vēsturiskā pieredze, izejot cauri vairākām krīzēm. Bet jāsaka uzreiz, ka tāda krīze, kāda bija 2008., 2009., 2010.gadā, notiek ļoti reti.

Tomēr, ja nerunājam tikai par kredītu likmēm, tad arī pati ekonomika pašlaik atrodas salīdzinoši stagnējošā posmā. Vai tādēļ arī nevajadzētu likt pārāk lielas cerības uz kreditēšanas pieaugumu?

Protams, un šobrīd arī ģeopolitikā situācija nav tam par labu. Vietējais kapitāls ir ierobežots, tādēļ Latvijas ekonomikai ir vajadzīgas ārvalstu investīcijas. Nesen arī Ārvalstu investoru padome Latvijā nāca klajā ar ziņojumu, kas ir investīciju bremzējošie faktori un investoru bažas. Tur arī ir atbildes uz jautājumiem, kas mums katram ir jādara, lai investīcijas nāktu ekonomikā, lai mēs beidzot dabūtu uzrāvienu. Kreditēšana ir daļa no problēmas, bet tikai daļa. To arī ārvalstu investoru pētījumā var redzēt, ka finansējums un arī banku pakalpojumu pieejamība īstenībā ir saraksta beigu pusē. Ir virkne vēl citu problēmu, kas Latvijā ir jārisina.

Pēc ECB lēmumiem par likmju palielināšanu bankas pacēla arī noguldījumu likmes, lai gan tas notika krietni gausāk nekā ar kredītu likmju celšanu. Kas, jūsuprāt, ir gaidāms tad, kad ECB samazinās savas bāzes likmes? Vai nebūs tā, ka bankas ļoti lēni pacēla noguldījumu likmes, bet ļoti strauji tās “nometīs”?

Jā, bankas varēja celt likmes ātrāk, un to mēs kā centrālā banka arī mudinājām darīt. Diemžēl ne tik ātri, kā gribētos, bet bankas noguldījumu likmes pacēla. Atzinīgi ir jānovērtē dažādi krājkonta risinājumi, kas ļāva cilvēkiem, kuri varbūt nav gatavi noguldīt līdzekļus uz ilgāku termiņu, arī dot iespēju nopelnīt. Vienlaikus krājkontu likmes būs pirmās, kurās mēs jutīsim likmju samazinājumu, ja tāds notiks. Tur, kur likmes ir fiksētas ilgtermiņā, tās arī paliks, bet, protams, tālāk jāseko līdzi ECB lēmumiem, un bankas tiem noteikti pielāgos noguldījumu likmes.

Latvijā vienmēr ir bijusi problēma, ka apjomīgi līdzekļi glabājas vienkārši norēķinu kontos, nav nekur ieguldīti un “nepelna” jaunu naudu. Vai ir redzams, ka privātpersonas aktīvāk sāk interesēties par dažādām ieguldījumu iespējām?

Jā, šāda problēma pastāv. Tad, kad depozītiem bija negatīvas vai nulles likmes, cilvēki vienkārši atradinājās arī no tāda instrumenta kā termiņdepozīts. Šobrīd ir redzams, ka cilvēki atkal to izmanto, bet šeit ļoti svarīga ir kopējā finanšu pratība un spēja plānot savas finanses, veidot visus iespējamos drošības spilvenus ilgtermiņā. Un te mēs redzam, ka tiem cilvēkiem, kas ilgākā laikā ir izmantojuši depozītus, ir radusies tiešām ievērojama interese arī par citiem ieguldījumu produktiem. To ir veicinājusi arī iespēja iegādāties valsts obligācijas. Mēs redzam, ka iedzīvotāju pusē aug interese investēt, un šeit mēs varam pāriet pie jautājuma, kur un kā to darīt Latvijas kapitāla tirgū.

Pirmkārt, tiešām ir jāņem vērā, ka ir vēlme un iedzīvotāji meklē iespējas ieguldīt biržā. Otrkārt, mēs arī redzam, ka arvien vairāk uzņēmumi ir gatavi to izmantot. Tomēr kopumā vēl šī aktivitāte ir pārāk lēna, lai pieprasījumu apmierinātu. Tāpat, lai kapitāla tirgi labi funkcionētu, biržā ir jābūt likviditātei, un, lai iegūtu likviditāti, mums ir vajadzīgi vairāk un lielāki spēlētāji, kas ar savu apgrozījumu likviditāti uztur. Tāpēc šis jautājums tiek risināts valdības līmenī, vērtējot, vai kādai no valsts kapitālsabiedrībām, pašvaldību kapitālsabiedrībām būtu ejams ceļš uz biržu, lai gan caur papildu finansējuma piesaisti realizētu savus ilgtermiņa stratēģiskos mērķus, gan balstītu biržas attīstību un dotu Latvijas iedzīvotājiem iespēju investēt.

Ja pievēršamies kapitāla tirgum, tad Finanšu ministrija diezgan ilgi apzināja valsts un Rīgas pašvaldības uzņēmumus, kurus varētu virzīt uz biržu, valdība šo ziņojumu izskatīja, bet konkrēti lēmumi par noteiktu uzņēmumu gatavošanu kapitāla tirgum nesekoja. Jums par to nav zināma vilšanās? Vai tomēr nevajadzētu beigt runāt par kapitāla tirgus “attīstīšanu un sekmēšanu” un beidzot darīt kaut ko reālu?

Skaidrs, ka šobrīd ir jāseko aktīvām darbībām. Ļoti daudz ir izdarīts sagatavošanas fāzē. Arī Latvijas Banka ir izdarījusi milzīgu darbu infrastruktūras izveidē, atbalsta mehānisma izveidē. Mūsu “Vērtspapīru smilškastē” jau septiņi lieli uzņēmumi ir saņēmuši novērtējumu un ieteikumus, lai veiktu sagatavošanās procesus dalībai kapitāla tirgū. Protams, ka mēs ļoti ceram, ka sekos arī nākamie praktiskie soļi. Mums biržā tiešām ir vajadzīgi šādi lieli spēlētāji kopā ar mazākiem privātiem uzņēmējiem, kas arī skatās uz biržu. Pagājušajā gadā ir bijuši divi labi sākotnējie publiskie akciju piedāvājumi, kas parāda, ka investoriem, arī mūsu pašu iedzīvotājiem, ir pietiekami liela interese.

Kur jūs redzat lielāko problēmu? Piemēram, viens ekonomists teica, ka daļai valsts un pašvaldību uzņēmumu pat nav liela pieprasījuma pēc papildu kapitāla, jo viņiem nav dots mandāts strauji attīstīties, piemēram, starptautiskā līmenī, ieiet citos tirgos, un darbam Latvijā viņiem ir gana ar banku kredītiem.

Tā ir tā pamata problēma, ka nav skaidri definētas akcionāru gaidas. Valsts kā akcionārs nav skaidri paprasījusi vai izstrādājusi savu vīziju, kādā virzienā šim uzņēmumam būtu stratēģiski ilgtermiņā jāattīstās. Tas ir pats pamats. Protams, ka iziešana kapitāla tirgū nevar būt pašmērķis. Birža kā finansējuma avots ir nepieciešama tad, kad ir vajadzīgs papildu kapitāls. To mēs redzam kaimiņos, cik ļoti veiksmīgi valsts kapitāla uzņēmumi Igaunijā un Lietuvā realizē eksporta vai ekspansijas stratēģijas. Turpretī šobrīd Latvijā šādi piemēri ir reti.

Kas, pēc jūsu domām, vēl būtu jādara, lai sekmētu kapitāla tirgus attīstību?

Izdarīts ir ļoti daudz. Mēs kā uzraugs esam vienādojoši visus nosacījumus emitentiem, un tagad tie Baltijas valstīs ir vienādi. Ir noņemts ļoti daudz dažādu birokrātisko šķēršļu. Ja runājam līdzībās, tad var teikt, ka augsne ir sastrādāta, samēslota un gatava stādu audzēšanai. Taču tagad kādam šie stādi ir jāsāk dēstīt un tiem jābūt ne tikai maziem stādiņiem, bet arī paprāvāki koki un krūmi ir jāiestāda, lai dārzs iegūtu kaut kādu veidolu. Šeit vienkārši ir vajadzīga rīcība.

Ja atgriežamies pie bankām, tad šogad ir vienkāršots process, kā citā bankā var pārfinansēt hipotekāros aizdevumus. Tomēr tas ir sakritis ar valsts lēmumu par procentu likmju kompensāciju saņemšanu, kas vairs nav iespējama, ja kredīts tiek pārfinansēts citā bankā. Vai šogad ir redzama kredītu pārfinansēšana, un kādu aktivitāti jūs sagaidāt nākamgad?

Jā, mēs Latvijas Bankā arī rēķinājāmies, ka šobrīd nav tas pateicīgākais laiks, lai šī iniciatīva tiešām reāli īstenotos, valsts noteiktā kredītņēmēju atbalsta mehānisma dēļ. Mums vēl nav pilnīgi precīzu datu, bet redzam, ka tirgū šis tas jau notiek. Tas apliecina, ka šis ir bijis ļoti prātīgs un sabiedrībai vajadzīgs risinājums. Un tas arī liecina, ka tajā brīdī, kad vairs nebūs šī kavējošā mehānisma, tad pārfinansēšanās aktivitātes iegūs lielāku jaudu un sekmēs konkurenci.

Vai varētu tikt vienkāršotas arī juridisko personu pārkreditēšanās iespējas?

Jā. Šī Latvijas Bankas iniciatīva šobrīd tiek virzīta uz priekšu caur īpašu darba grupu, kuru vada premjere. Attiecībā uz juridiskām personām, protams, ir vairāk dažādu ierobežojošu faktoru un šķēršļu, bet mēs ticam, ka tuvākajā laikā arī tur tiks panākts risinājums.

Tas varētu attiekties uz noteiktiem kredītu veidiem, līdzīgi kā privātpersonu gadījumā, ka pārfinansēt var tieši hipotekāros aizdevumus?

Šobrīd runa ir par visiem kredītiem un jautājums vairāk ir par pašu birokrātisko procesu – par komercķīlām, par dažādu institūciju iesaistīti kreditēšanas procesā, lai to visu atvieglotu. Tostarp jautājums, cik tas viss kopā izmaksā un cik tas izmaksā katrā posmā – bankās, pie notāriem, zemesgrāmatā, kādas ir valsts nodevas. Tas viss tiek likts kopā, un mēs skatāmies, kur un kā to var atvieglot.

Ir aplēses, kad šāds vienkāršojošs pārkreditēšanās mehānisms varētu stāties spēkā attiecībā uz juridiskām personām?

Mēs ceram, ka tuvākajā laikā – jau šogad. Protams, ka izmaiņām ir vajadzīgs Saeimas atbalsts, un mēs ceram, ka Saeima pie šī jautājuma varēs ķerties jau rudens sesijā.

Kādas tendences pašlaik ir redzamas naudas atmazgāšanas novēršanas (AML) jomā?

Riski, kas Latvijā bija pirms vairākiem gadiem un bija saistīti ar lieliem nerezidentu noguldījumiem un transakcijām caur Latviju, ir maksimāli mazināti un šobrīd ir uzskatāmi par minimāliem. Pašlaik Latvijas finanšu sistēmas galvenais fokuss ir sankciju piemērošana Krievijai un Baltkrievijai un ar to saistītās finanšu plūsmas. Finanšu sektors savās iekšējās kontroles sistēmās ir ieviesis sankciju uzraudzības un kontrolēšanas mehānismus, un atbildīgajām iestādēm tiek ziņots par potenciāliem sankciju apiešanas mēģinājumiem. Es teiktu, ka finanšu sektors ar šo pašu lielāko risku tiek galā ļoti labi.

Kāda veida sankciju apiešanas mēģinājumi pārsvarā ir redzami finanšu sektorā?

Galvenais ir naudas un maksājumu plūsma uz paaugstināta riska jurisdikcijām, kas savā ziņā ir uzskatāmas par tādām kā Krievijas satelītvalstīm un uz kurām notiek arī paaugstināta aktivitāte preču plūsmās. Te mēs varam runāt par Turciju, Uzbekistānu, Kazahstānu, Tadžikistānu. Ir ļoti skrupulozi jāvērtē, vai tiešām nauda tiek pārskaitīta reālam uzņēmējam tajā valstī vai arī tur, iespējams, ir izveidots kāds mehānisms, lai apietu sankcijas.

No šī gada aprīļa visu sankciju koordinēšanu pārrauga Finanšu izlūkošanas dienests, kas arī saņem ziņojumus no bankām. Tālāk jau tos izmeklē tiesībsargājošās institūcijas. Mēs kā uzraugs no šīm iestādēm saņemam atsauksmes, ka finanšu sektors savu funkciju pilda labi.

Cik pašlaik Latvijas bankās sankciju dēļ ir iesaldēti aktīvi, un vai to apjoms mainās?

Šis apjoms ir diezgan nemainīgs, un pēdējie dati marta beigās liecina, ka iesaldēti ir aptuveni 74 miljoni eiro. Šī summa īpaši nav mainījusies jau kopš kara pirmā gada. Tas pats attiecas uz personām – tās ir sešas fiziskas personas, kas ir pakļautas sankcijām, un 35 juridiskas personas, kas sankcijām ir pakļautas netieši īpašumtiesību dēļ. Tas ir nemainīgs lielums jau divus gadus.

Protams, lēmumus, ko iesākt ar iesaldētajiem aktīviem, lielā mērā pieņems Eiropas līmenī, bet kāds par to ir Latvijas Bankas kā eirozonas saimes dalībnieces viedoklis?

Ir jāsāk kaut vai ar minimālo, un ienākumus no šiem aktīviem – pārsvarā tie ir procentu ienākumi – nekavējoties ir jānovirza Ukrainas atbalstam. Bet kopumā Eiropai ir jāatrod mehānisms, kā visus iesaldētos aktīvus nodot Ukrainai vai izmantot Ukrainas vajadzībām. Tas ir likumdevēja un tiesībsargājošo institūciju kopdarbs, kā to atrisināt.

Vai banku sektorā ir progress attiecībā uz risku vadību, proti, vai bankas ir sākušas īstenot riskos balstītu pieeju darbā ar klientiem? Kā pietrūkst?

Ja mēs runājam par kopējām klientu un banku attiecībām, tad gribētos teikt, ka zemākais punkts ir aiz muguras un šobrīd ejam pareizajā virzienā. Mēs kā uzraugs par šā gada uzraudzības prioritāti esam noteikuši finanšu pakalpojumu pieejamību. Gada sākumā mēs nosūtījām visām bankām ļoti skaidru redzējumu, kādi pasākumi būtu jāīsteno, lai pakalpojuma pieejamība un sadarbība ar klientiem uzlabotos.

Skatāmies uz virzieniem, kuros ir jāīsteno galvenās aktivitātes. Pirmais ir pārbaudes. Mēs vērtējam, kā bankas izvērtē un apkalpo tieši zema riska klientus. Zema riska Latvijas rezidentiem banku pārbaužu un izpētes slogam būtu jābūt daudz mazākam nekā augsta riska nerezidentu klientiem, tādēļ mēs gribam pārliecināties, ka pieejas abām klientu grupām ir atšķirīgas. Paralēli mēs vērtējam komisijas maksu pamatotību. Tāpat mēs ļoti vēršam uzmanību uz klientu apkalpošanas standartu un kultūru.

Otrs virziens ir dažādi sadarbības mehānismi, kuros mēs esam iesaistīti un kurus mēs rosinām. Latvijas Banka ir tikusies ar dažādām uzņēmēju organizācijām, ar investoru organizācijām, un drīz dosimies arī reģionālajās vizītēs, lai apspriestos ar uzņēmējiem un apzinātu, kas vēl būtu jādara, lai finanšu mehānisms strādātu labāk. Ir izveidoti dažādi ceļveži, notiek darbs pie vadlīnijām, un visu laiku tiek strādāts pie akmeņu, kas vēl var sprūst ratu riteņos, noņemšanas no ceļa.

Progress ir, un šobrīd sadarbība ar bankām noteikti vairs nav sistēmiska problēma. Jā, problēmas ik pa laikam parādās, to redzam no saņemtajām sūdzībām, bet tie ir atsevišķi gadījumi un, visticamāk, tādi tie būs arī turpmāk. Vienmēr atradīsies kaut kas, kur sistēma nav nostrādājusi. Bet katra šāda sūdzība mums kā uzraugam ļoti palīdz un mēs esam pateicīgi, ka banku klienti mums raksta, jo caur konkrētām situācijām mēs varam ieraudzīt, ko vēl var uzlabot.

Cik sūdzību, piemēram, pagājušajā gadā jūs par uzraugāmajiem sektoriem esat saņēmuši, un vai šis skaits aug?

Labā ziņa ir tā, ka sūdzību skaits samazinās, un pagājušajā gadā mēs saņēmām 339 sūdzības, kas ir par 18% mazāk nekā iepriekšējā gadā. Par bankām ir saņemtas 219 sūdzības, kas ir par 84 sūdzībām mazāk. Par ko sūdzas? Visvairāk sūdzas par krāpniecības gadījumiem, tad seko dažādas sūdzības par kreditēšanu, procentu likmēm jeb par banku izvirzītajiem nosacījumiem, tālāk seko sūdzības par darījumu attiecību neuzsākšanu vai kontu slēgšanu.

Par apdrošinātājiem esam saņēmuši apmēram tādu pašu sūdzību skaitu kā iepriekšējos gados – tās ir ap 40 sūdzībām gadā. Te mēs nevaram identificēt īpašus sūdzību blokus, jo sūdzības ir gan par KASKO, gan OCTA, gan regresa prasībām u.c.

Jūs redzat, ka jūsu minētajos jautājumos finanšu iestāžu darbs metodiski uzlabojas, vai tomēr tur vēl būs ko darīt un darīt?

Jāsaka, ka, tāpat kā Rīga nekad nebūs gatava, arī te vienmēr var kaut ko darīt vēl labāk. Svarīgi, ka tā nav sistēmiska problēma, kas skar lielu daudzumu klientu. Dati rāda, ka to klientu skaits, kas saskaras ar problēmām, kļūst arvien mazāks. Es tiešām ticu, ka bankas ir sadzirdējušas mūsu kā uzrauga aicinājumu aktīvi rīkoties, izprot arī klientu situācijas, un mēs redzam, ka progress pozitīvajā virzienā notiek. Tas gan varētu būt krietni raitāks. Latvijas Banka turpina vērtēt, un, ja redzēsim, ka regulējumā vēl var būt kādi uzlabojumi, tad tos ieviesīsim. Tādi noteikti arī būs, jo dzīve visu laiku iet uz priekšu, rodas jauni izaicinājumi un visu laiku ir jāpielāgojas. Piemēram, pilnīgi jauna joma bija sankcijas, attiecībā uz kurām mēs pēc tam jau caur praksi, caur to, kas atklājās pārbaudēs, izstrādājam vadlīnijas, lai viss finanšu sektors var strādāt konsekventi.

Jūs jau pieminējāt, ka liela daļa sūdzību ir par krāpniecību. Kāda situācija ir pašlaik? Un vai kaut ko vēl var darīt sistēmiski, lai sekmīgo krāpniecības gadījumu skaitu mazinātu, vai mēs tomēr atgriežamies pie tā, ka, ja cilvēks pats krāpniekiem nodod datus vai naudu, tad neko tur jau vairs palīdzēt nevar?

Krāpniecības apjomi Latvijā tiešām ir biedējoši. Šobrīd mēs vērojam to, ka krāpnieku aktivitāte ir pārgājusi arī uz uzņēmumu pusi un naudu cenšas izkrāpt arī no uzņēmumu kontiem, jo tur, protams, summas ir lielākas. Arī krāpnieku manipulatīvās komunikācijas veidi un visi šie scenāriji, kā viņi ievelk cilvēkus savos nagos, attīstās.

Cilvēkiem ir jābūt ļoti, ļoti uzmanīgiem, un mēs aicinām pārdomāt vairākas reizes, pirms automātiski kaut ko apstiprināt, un uzreiz reaģēt. No sākuma pārbaudiet, no kurienes ir šī ziņa, no kurienes zvana, atlieciet rīcību, nogaidiet. Mēs tiešām redzam, ka absolūti lielākā daļa no krāpniecības darījumiem ir pašu banku klientu apstiprināti ar autentifikācijas līdzekļiem. Tur diemžēl bankas ir bezspēcīgas, un tālāk arī policijai ir ļoti grūti kaut ko darīt lietas labā. Tādēļ, pirms kaut ko apstiprināt, ir jāatceras tas teiciens – septiņreiz nomēri, vienreiz nogriez. Galvenais ir nebūt lētticīgiem un pašiem neiekrist. Katrs darbības ierosinājums, kas ir nācis no ārpuses, nevis ir paša cilvēka iniciēts, ir jāuztver ar aizdomām un jāpārbauda.

Vai jums ir sajūta, ka kaut vai tehniski ir darīts viss, lai krāpniecības gadījumus mazinātu? Piemēram, bankas saka, ka jūtas kā vienīgās, kas ar to cīnās, un daudz vairāk vajadzētu darīt sakaru operatoriem, caur kuriem ļoti bieži šie zvani un ziņas pienāk. Telekomunikāciju operatori savukārt saka, ka viņiem ar likumu ir aizliegts iejaukties saturā un, kamēr valsts nepieņems citu regulējumu, viņi zvanus un īsziņas no aizdomīgiem numuriem bloķēt nedrīkst.

Jā, arī es personīgi esmu bijusi sarunās, kurās lūdza politiķus iesaistīties un mainīt regulējumu. Tomēr man ir jāsaka, ka arī tas problēmu neatrisinās. Krāpnieki ir ļoti agresīvi un domā vairākus soļus uz priekšu. Vairāk un vairāk ir jāstrādā pie tā, lai mēs paši neļautos iesaistīties krāpniecības shēmās.

Kādas izmaiņas konkurencē banku sektorā radīs “Indexo Bankas” ienākšana?

Tas viennozīmīgi ir pozitīvs signāls, un “Indexo Banka” pati, iepazīstinot ar savu stratēģiju un savas darbības nākamajiem posmiem, ir iezīmējusi jomas, kurās grasās konkurēt ar esošajām komercbankām. Tomēr vēlos atzīmēt, ka tas notiks pakāpeniski un darbības rezultāti ir atkarīgi no daudz un dažādiem apstākļiem, bet vislielākā mērā tas, cik veiksmīgs un ilgtspējīgs būs bankas biznesa modelis, ir atkarīgs no pašas bankas. Latvijas Bankā saistībā ar šo banku ir noslēdzies licencēšanas posms un tagad sākas bankas darbības uzraudzības process.

Vai pastāv iespēja, ka Latvijas banku sektorā varētu ienākt vēl kāds spēlētājs?

Es neesmu liela piekritēja teorijai, ka atnāks kāda banka kā tāds Laimes lācis un atrisinās visas mūsu problēmas.

Es gribētu, lai mēs paskatāmies uz Latvijas banku sektoru nedaudz citādi. Mums ir 14 bankas vai to filiāles. Jā, ir tā saucamais lielais četrinieks, bet faktiski tikai pirms pāris gadiem lielākā daļa no šīm 14 bankām sāka pilnīgi jaunu biznesa modeli un transformācija ir noslēgusies pavisam nesen. Tādēļ deviņas no minētajām Latvijā ir faktiski jaunas bankas – ar jaunu biznesa modeli, ar lielu vēlmi iegūt tirgus daļu. Katrai, protams, ir sava niša, un tas ir pareizi, jo mazam tirgus spēlētājam būtu grūti būt pilnīgi universālam. Katra banka aktīvi darbojas ne tikai kreditēšanā, bet arī citu pakalpojumu jomā. Nozīmīgs ir arī šo banku devums, piemēram, palīdzot uzņēmumiem ieiet kapitāla tirgū. Ir bankas, kas vairāk domā par e-komercijas risinājumiem. Tādēļ transformācija notiek un tirgus attīstās. Protams, šīs bankas vēl joprojām ir salīdzinoši mazas, tāpēc varbūt lielākā sabiedrības daļa to vēl nav ieraudzījusi, bet es rosinu pašiem iedzīvotājiem un uzņēmējiem būt atvērtiem un “balsot ar kājām” par labāko pakalpojumu, labāko servisu, kvalitatīvākiem produktiem, jo izvēļu šobrīd ir pietiekami daudz. Gadu no gada, lēnām, bet šo banku tirgus daļa palielinās.

Ja mēs skatāmies uz šīm nosacīti bijušajām nerezidentu bankām, tad vai ar tām, kuras ir palikušas, viss būs kārtībā, un “Baltic International Bank” ir bijis pēdējais kritušais no to pulka?

Šobrīd nav nekādu signālu vai bažu par banku stabilitāti. Kā jau es minēju, visas no bankām ir atradušas savu tirgus nišu, strādā ar labiem rezultātiem, izpilda regulatīvās prasības. Tā kā pašlaik bankas ir stabilas un tiešām iegulda attīstībā.

Šis ir arī labs laiks, lai ieguldītu produktu attīstībā, jo banku peļņa pašlaik ir laba. Arī mēs aicinām ieguldīt digitalizācijā, jaunos produktos, jo bankas nekonkurē tikai Latvijā. Vienotais Eiropas tirgus nodrošina pakalpojumu sniegšanas brīvību visā Eiropā, un mēs no iedzīvotāju aptauju rezultātiem redzam, ka apmēram 14% Latvijas iedzīvotāju ir izvēlējušies banku kaut kur citur Eiropā, kā iemeslu šādai izvēlei minot labāku, ērtāku, lētāku pakalpojumu. Tas ir tas manis minētais “balsojums ar kājām”, jo patērētājiem šobrīd ir atvērta visa Eiropa. Tāpēc arī bankām Latvijā ir jādomā ilgtermiņā, ir jāieguldās gan produktos, gan servisa kvalitātē.

Tomēr, ja runājam par to, ka šis ir labs laiks attīstībai, jo banku peļņa ir liela, tad mazās bankas tieši tādēļ sūdzas par valsts ieviesto nodokli, jo līdz ar to mazajiem spēlētājiem ir grūtāk strauji audzēt kapitālu un līdz ar to daudz piesaukto kreditēšanu.

Jā, tur jau tā lieta. Tāpēc aicinu ministrijas un politiķus, vērtējot dažādas jaunas iniciatīvas, skatīties plašāk. Parasti visi fokusējas tikai uz četrām lielajām universālajām bankām un nepadomā, ka tirgū ir vēl citas bankas, un nevērtē, kā šie lēmumi ietekmē tās.

No politiķu puses arī pēdējā laikā izskan visādas idejas. Gan par to, ka “Attīstības finanšu institūciju “Altum”” atkal vajadzētu pārveidot par komercbanku, gan par to, ka Valsts kasei atkal vajadzētu nodrošināt fondēto pensiju plānu pārvaldību. Ko jūs kā uzraugs par to visu sakāt?

Banku Latvijā pietiek, bet ir vairākas tirgus nepilnības, kas ir jākompensē un jārealizē atsevišķi atbalsta mehānismi. Šajā ziņā Latvija nav unikāla, tā tas notiek arī citās valstīs. Latvijā šobrīd “Altum” ļoti labi veic šo funkciju un var turpināt darīt esošajā kapacitātē. Tam nav nepieciešama valsts banka, jo valsts bankai, ja tai tiktu dots uzdevums kreditēt, būs jāspēlē uz līdzvērtīgiem tirgus noteikumiem ar visām citām kredītiestādēm. Tur tad vairs nav runa par atbalsta programmām.

Ja mēs runājam par pensiju fondu pārvaldību, tad Latvijas Banka tikko ir iesniegusi Finanšu un Labklājības ministrijām savus priekšlikumus par to, kas būtu pilnveidojams otrā pensiju līmeņa pārvaldības jomā, kā efektivizēt šo sistēmu, kas ilgtermiņā varētu potenciāli mums visiem kā nākotnes pensionāriem atnest līdz pat 100 miljonu eiro labumu.

Esošās sistēmas ir jāpilnveido un visu laiku ir jāvērtē, ko mēs varam darīt labāk. Taču tas ne vienmēr nozīmē, ka esošais jāsagrauj un jāsāk no nulles.

Pagaidām gan oficiāli neapstiprinātas ziņas liecina, ka banku “Luminor” vēlas iegādāties Ungārijas lielākā banka “Országos Takarék Pénztár”, kas darbojas arī Krievijā. Gala vārds darījuma izveidē būs ECB un Igaunijas Bankai. Tomēr vai arī Latvijas Bankai ir savas sarkanās līnijas, kuras jūs nevēlaties redzēt pārkāptas pircēja izvēlē, jo “Luminor” filiāle Latvijā ir viens no lielajiem spēlētājiem?

Sāksim ar to, ka “Luminor” uzrauga ECB. Turklāt uzraudzība ir komandas darbs, un uzraugu komandā ir arī Latvijas pārstāvis, kurš līdzdarbojas. Vienlaikus es gribu uzsvērt, ka tas ir darbs, kurš ir jāsinhronizē ne tikai uzraugiem, bet arī ar drošības iestādēm, finanšu izlūkošanas dienestiem, un tas tā notiek vienmēr, vērtējot jebkuru jaunu līdzdalību. Tas ir normāls, atstrādāts process, kur visas iestādes sinhronizēti strādā un tad saprot, kur ir vai nav kādas sarkanās līnijas un vai lēmums var būt pozitīvs vai tas būs negatīvs. Mums kā vietējam uzraugam un arī ECB ir ļoti būtiski ne tikai tas, lai jaunais akcionārs atbilstu visām būtiskas līdzdalības iegūšanas prasībām, bet lai būtu arī skaidra izpratne par ilgtspējīgu biznesa modeli un vēlme strādāt Baltijas valstu ekonomikas labā.

Kāda ir situācija Noguldījumu garantiju fondā – cik daudz līdzekļu fondā bija uzkrāts 2023.gada beigās? Kā arī, cik “Latvijas Krājbanka” un PNB Banka vēl ir parādā Noguldījumu garantiju fondam?

Marta beigās Noguldījumu garantiju fondā bija 236 miljoni eiro. Te es vēlos uzsvērt pozitīvo ieguvumu no uzraudzības funkcijas integrēšanas Latvijas Bankā, jo šobrīd Latvijas Banka pārvalda fonda līdzekļus ar labu ienesīgumu. Mums arī ļoti svarīgi fondam uzturēt augstu likviditāti, tāpēc ieguldījumi ir salīdzinoši īsa termiņa vērtspapīros, bet arī tas dod pozitīvu darbības rezultātu.

Ja mēs runājam par “Krājbanku” un PNB Banku, tad parādi joprojām ir pietiekami lieli. “Krājbankas” parāds pagājušā gada beigās bija 164 miljoni eiro, PNB Bankas – gandrīz 106 miljoni eiro. Cik daudz izdosies vēl atgūt, to rādīs laiks, un precīzi prognozēt to ir ļoti grūti. “Krājbankā” likvidācijas procesā ir palicis maz vēl nerealizētu aktīvu, tādēļ “Krājbankas” parādam ir izveidoti simtprocentīgi uzkrājumi. Savukārt PNB Bankas līdzekļu atgūšana vēl ir aktīvajā fāzē, un ar ceturkšņa regularitāti noteiktas summas ik pa laikam tiek atmaksātas.

Šobrīd Latvijas Banka ir reģistrējusi trīs kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzējus – tas ir daudz, maz? Kāda vispār ir situācija ar šī tirgus segmenta attīstību?

Jā, protams, ka skaitlis nav liels, bet mēs redzam, ka arī Eiropā ir ļoti neliels skaits šo sabiedrību. Tas tā notiek vienmēr, ja regulācija tiek attiecināta uz kādu jaunu segmentu. Tad, protams, sākumā aktivitāte ir ļoti piesardzīga. Bet kopumā ieguldītājiem un sabiedrībai tas nes lielu labumu, jo ir skaidri spēles noteikumi un riski ir daudz zemāki. Tāpēc es gribētu teikt, ka Latvijā joprojām ir ļoti liels potenciāls šādām platformām darboties, un mēs kā uzraugs esam ļoti atvērti un ceram, ka tuvākajā laikā vēl kāds šī tirgus segmenta uzņēmums varētu Latvijā parādīties.

Tomēr, ja arī Eiropā skaits nav liels, vai uz to ir pamats cerēt?

Latvijas tirgū ir vieta jebkāda veida finansējuma pieejamībai, mums ir vajadzīgi finansējuma avoti, tirgū ir iespēja finansēt dažāda veida investīcijas, un kopējais kredītportfelis pret iekšzemes kopproduktu ir viens no zemākajiem Eiropā. Tas liecina, ka ir iespēja ieguldīt naudu investīcijās, un šis ir viens no instrumentiem. Tāpēc Latvijā gribētos redzēt arī šādus alternatīvus finansēšanas avotus.

Foto: LETA