Bijusī ministre: Latvijas izglītības sistēmā pietrūkst izcilības, esam viduvējības

Pašlaik skolotāju trūkums ir kritisks, tā jau ir krīze, kas atstāj milzīgu negatīvu ietekmi ne tikai uz vispārējo izglītību, bet arī uz augstāko izglītību, intervijā aģentūrai LETA uzsver Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācijas (LETERA) izglītības eksperte, bijusī izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile. Lai situāciju mainītu, ir jāturpina skolu tīkla optimizēšana, jāpaaugstina atalgojums un jānodrošina metodiskais atbalsts pedagogiem. Vienlaikus ekspertes ieskatā pašreizējā arodbiedrība ir slikta partnere šo jautājumu risināšanā un diemžēl grauj skolotāju prestižu.

Laikā, kad top jaunā valdība un politiķi aktīvi diskutē par darāmajiem darbiem, kādi jūsu ieskatā ir galvenie uzdevumi, kas būtu jāpaveic nākamajam izglītības un zinātnes ministram?

Izglītības sistēmā ir viens galvenais uzdevums: skolotājs, skolotājs un vēlreiz skolotājs. Pašlaik skolotāju trūkums ir kritisks, tā jau ir krīze, kas atstāj milzīgu negatīvu ietekmi ne tikai uz vispārējo izglītību, bet arī uz augstāko izglītību. Risinot problēmas ar skolotāju pieejamību, ir jāsakārto atalgojuma jautājums. Ir jābūt skaidrībai par skolotāju algu palielināšanas grafiku un ir jāpilda iepriekšējie solījumi. Ne mazāk svarīgi ir risināt problēmas ar pedagogu nodrošināšanu ar mācību un metodiskajiem materiāliem. Ja netiks atrisināti minētie jautājumi un turpināsies krīze ar skolotāju pieejamību, viss pārējais kļūs nebūtisks, jo vienkārši nebūs, kas skolā strādā.

Teju katra izglītības ministra laikā ir bijuši pedagogu streiki. Kāda ir jūsu prognoze, vai ar tiem neizbēgami būs jāsaskaras arī nākamajam ministram?

Es domāju, ka kaut kādas protesta akcijas, visticamāk, būs, jo pašreizējā pedagogu atalgojuma aprēķināšanas sistēma nekādā veidā nerada skolotājiem skaidrību, cik viņi pelnīs. Tāpat līdz galam neatrisināta ir skolu tīkla sakārtošana.

Attiecībā uz streikiem, cik saprātīgas jums šķita pēdējās Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) prasības, vai visām varat piekrist?

Es piekrītu tam, ka skolotāju atalgojumam ir jābūt lielākam un slodzei sabalansētākai, bet es nepiekrītu veidam, kādā LIZDA strādā pie šo prasību īstenošanas. Man tas izskatās pēc politiskām spēlēm. Es sagaidītu, ka LIZDA savas prasības formulē skaidri un precīzi, norādot, ko tieši vēlas panākt. Tā vietā LIZDA katru gadu rīkojas pēc viena un tā paša scenārija – atnāk pie konkrētā ministra ar ļoti vispārīgiem uzstādījumiem un tad pamazām audzē spriedzi un dinamiku, nepasakot precīzi, ko tieši tā vēlas. Minēšu piemēru. Ja es kā neapmierināts darbinieks aizeju pie sava priekšnieka un saku, ka vēlos sabalansētāku darba slodzi, tad šajā sarunā mēs nonāksim pie kaut kā ļoti konkrēta. Proti, man ir jāpasaka, vai es vēlos strādāt četras dienas nedēļā vai es vēlos divas stundas pusdienlaiku. Jebkurā gadījumā manām prasībām par sabalansētāku darba slodzi ir jāizpaužas konkrētos priekšlikumos, par kuriem tad var diskutēt. Tāpat, man šķiet, arī LIZDA vajadzētu spēt pateikt ļoti konkrēti, ko tā vēlas. Preses konferencē pēc vienošanās panākšanas kopā ar [izglītības un zinātnes ministri Anitu] Muižnieces kundzi un premjerministru bija viena ļoti interesanta epizode. LIZDA vadītāja Inga Vanaga teica: mēs esam ļoti apmierināti, mēs sasniedzām visu, ko gribējām un vēl vairāk. Tas ir pierādījums manipulējošajam veidam, kādā LIZDA strādā, un man tas nav pieņemami. Mēs zinām, ka skolotāju vidē arī ir ļoti dažādi viedokļi par LIZDA darbu. Liela daļa pedagogu tomēr LIZDA uztver kā organizāciju, kas grauj skolotāju prestižu. Rezumējot, es uzskatu, ka ir virkne pamatotu pedagogu prasību, kas ir jālobē valdībā, bet LIZDA vadības izraudzītās metodes nenes pietiekamus rezultātus un nenāk par labu skolotāju profesijas tēlam.

Vai lielāka problēma ir mazās algas vai nesabalansētā slodze? Vai arī abas šīs komponentes iet roku rokā?

Tās neapšaubāmi iet roku rokā. Ja pamatalga ir pārāk maza, skolotāji strādā vairākās darba vietās, kas rada nesamērīgi lielu darba slodzi. Ja pamatalga par vienu slodzi sasniegtu vismaz valstī vidējās algas apmēru, skolotāji varētu samazināt kontaktstundu klasē slodzi.

Vai jāturpina skolu tīkla optimizācija? Ko iesākt ar tām skolām, kas skolotājiem nevar piedāvāt pilnu slodzi? Vai atrisinām skolotāju trūkuma problēmu, kamēr būs skolas, kas nespēj nodrošināt pilnu slodzi?

Šis ir ļoti labs brīdis skolu tīkla optimizācijas pabeigšanai. Ir ļoti skaidri jāpasaka, ka var būt mazas sākumskolas tuvu dzīvesvietai, taču tad ir jārēķinās ka šādā skoliņā, piemēram, ar 15 bērniem, būs divi skolotāji, ieskaitot direktoru. Šāds modelis sākumskolā ir pieņemams. Savukārt vidusskolām gan jābūt pietiekami lielām, tur ir jābūt visiem attiecīgo specialitāšu skolotājiem un viņiem jāspēj nodrošināt pilna slodze. Apstākļi ir labvēlīgi tāpēc, ka ir notikusi administratīvi teritoriālā reforma, novadi ir kļuvuši lielāki un pašpietiekamāki. Līdz ar to teorētiski vajadzētu būt vieglāk pieņemt šādus politiskus lēmumus. Diemžēl līdz šim nevienai valdībai nav pieticis politiskās drosmes paātrināt skolu tīkla sakārtošanu. Manuprāt, bumbiņas nodošana pašvaldībām, sakot – lūk, jums nauda, jūs esat skolu dibinātāji, paši arī rīkojaties, – nebija pareizs lēmums. Pašvaldības atklāti saka, ka nevar pieņemt lēmumus par skolu slēgšanu, jo nevēlas riskēt ar nākamo vēlēšanu rezultātiem un aicina valsti centralizēti noteikt kritērijus skolu pastāvēšanai.

Sliktākais ir tas, ka šajā politiskajā diskusijā tiek piesaukti skolotāji, kas nekādā mērā nevar ietekmēt skolu slēgšanu vai neslēgšanu. Faktiski tieši skolotāji ir pašreizējās situācijas ķīlnieki un daudzi ir spiesti strādāt vairākās skolās vai mācīt papildu mācību priekšmetus, kuros viņi nav speciālisti, lai savāktos pilna slodze un būtu normāls atalgojums. Galvenie priekšdarbi, lai pabeigtu skolu tīkla sakārtošanu, pēc detalizētām sarunām ar visām pašvaldībām, tika izdarīti jau premjerministres Laimdotas Straujumas laikā, kad es biju ministre. Pēc tam uzņēmums “Jāņa sēta” ar ekonomģeogrāfu Jāni Turlaju priekšgalā sīki izstrādāja skolu tīkla kartējumu, iekļaujot arī ceļu tīklu un veicot aprēķinus par attālumiem un pārvietošanos. Tas viss jau ir izdarīts. Es gribētu vēl pieminēt, ka valstī katastrofāli trūkst publiski pieejamas informācijas par skolu uzturēšanas izmaksām. Tā ir ļoti slikta situācija, kas kavē lēmumu pieņemšanu. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) pētījumi liecina, ka Latvija vispārējai izglītībai tērē procentos no iekšzemes kopprodukta (IKP) vairāk nekā vidēji tērē OECD valstīs, taču lauvas tiesa finansējuma aiziet ēku uzturēšanai, nevis skolotāju algām, metodisko materiālu izstrādei utt. Respektīvi, nauda aiziet infrastruktūrā, nevis cilvēkos. Tas ir saknē nepareizi. Ceru, ka šīs valdības laikā izdosies pieņemt nepieciešamos politiskos lēmumus un beidzot skolu tīklu stabilizēt.

Cik saprātīgi ir pretargumenti, ka kādā apdzīvotā vietā, likvidējot skolu, šī vieta ir lemta iznīcībai un cilvēki to pametīs? Vai tiešām? Tāpat vai tiešām, likvidējot kādas skolas, skolēnu autobusiem būtu jāpavada ceļā vairākas stundas, kā tiek apgalvots?

Ziniet, interesanti ir tas, ka vairumā diskusiju par vidusskolu apvienošanu vai optimizēšanu runa ir par gadījumiem, kad attālumi ir nelieli un ceļu tīkls ir sakārtots. Mēs joprojām skolu kartē redzam arī tādas pustukšas vidusskolas, kur attālums starp tām ir 10-20 kilometri.

Kāda ir pašvaldību motivācija šādas skolas uzturēt?

Nākamās vēlēšanas. Turklāt ir gana daudz vecāku, kuriem galvenais ir, lai bērns iegūst kaut kādu izglītību un saņem skolas beigšanas apliecību, taču izglītības kvalitāte viņiem šķiet otršķirīga. Atbildot uz otru jautājuma daļu par apdzīvoto vietu attīstību, es teiktu, ka skolas neesamība tai nepalīdz, taču, un šo es gribu ļoti uzsvērt, skola viena pati novadu neattīstīs. Primāri novadu attīsta ekonomiskā izaugsme un darbavietas. Ja ir tikai skola, bet cilvēkiem nav darba, agri vai vēlu cilvēki no šādas vietas aizbrauks. Mēs nedrīkstam skolēnus padarīt par ķīlniekiem. Tiem, kas saka, ka bez skolas kāda apdzīvota vieta iznīks, es gribu uzdot pretjautājumu: vai viņi ir padomājuši par bērniem un to, kādas kvalitātes izglītību viņi iegūst un kāda nākotne viņus sagaida.

Cik veiksmīga skolu tīkla sakārtošanas kontekstā bija aizvadītās valdības divu izglītības ministru darbība?

Es neatbalstu pieeju, ka naudu atdod pašvaldībām un pasaka, ka tās ir atbildīgas par skolu tīkla optimizāciju. Tas nav jauns modelis, šādas cerības, ka pašvaldības vēlēsies racionāli rīkoties ar tām piešķirto naudu, jau ir bijušas un nav attaisnojušās. Iespējams, ka pašreizējā ekonomiskajā situācijā pašvaldības rīkoties mudinās augstās energoresursu cenas un pieaugošie izdevumi par pustukšu skolu uzturēšanu un tukša gaisa apkurināšanu.

OECD Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (PISA) pētījumi rāda, ka Latvijā skolēnu zināšanu apguvē ir vērojama augsta nevienlīdzība, īpaši starp lauku un pilsētu skolām. Kas būtu jādara, lai situāciju mainītu, lai skolēni jebkurā Latvijas vietā varētu iegūt vienlīdz kvalitatīvu izglītību?

Tai jābūt ikviena ministra prioritātei nodrošināt, ka “labākā skola ir tuvākā skola”. Šis sauklis bieži tiek minēts Somijas kontekstā, kur tā ir dzīves īstenība. Mums tā nav. Taču šī problēma ir simtprocentīgi saistīta ar skolu tīkla sakārtošanu un metodisko atbalstu skolotājiem. Jāatgriežas pie mūsu sarunā jau minētā argumenta, kas tiek lietots, ka bez skolas kāda apdzīvota vieta iznīks. Šā argumenta skandētāji nevienā brīdī nedomā par to, vai šādā skolā iegūta izglītība ir konkurētspējīga un līdzvērtīga citām skolām. Te man atkal jāpiesauc LIZDA, jo cienījamai arodbiedrībai līdztekus cīņai par skolotāju tiesībām vajadzētu domāt arī par skolotāju pienākumiem un būt daudz lielākai lomai skolotāju darba kvalitātes uzraudzībā.

Sabiedrībā pašlaik notiek plašas diskusijas par obligāto eksāmenu dabaszinātnēs. Viens no pretargumentiem ir, ka skolas pašlaik tam nav gatavas, jo trūkst skolotāju. Respektīvi, šāda obligāta eksāmena ieviešanai trūkst priekšnoteikumu. Kādi ir LETERA pretargumenti?

Vispirms jāteic, ka mani visvairāk izbrīna tas, ka līdz šim daļu vecāku nav uztraucis tas, ka šos STEM priekšmetus skolās nemāca nemaz vai māca ļoti sliktā kvalitātē. Tiklīdz tiek piesaukts eksāmens, vecāki sāk satraukties, ka būs jāalgo privātskolotājs. Šis ir piemērs, runājot par to, ka labākā skola ir tuvākā skola, ka nereti ir vajadzīgs ārējs – gan skolēnu, gan vecāku – spiediens. Attiecībā uz argumentu, ka pašlaik nav priekšnoteikumu tam, lai ieviestu šādu eksāmenu, es gribētu jautāt, kad tad būs šāds brīdis?

Piemēram, tad, kad būs sakārtots skolu tīkls un būs panākts, ka visās skolās ir attiecīgā priekšmeta skolotājs, kurš spēj kvalificēti šo priekšmetu pasniegt.

Un tikmēr būs izaugusi vēl viena paaudze bez nepieciešamajām zināšanām. Turklāt uzsvēršu, ka obligātais eksāmens dabaszinātnēs tiks ieviests nevis šogad vai nākamgad, bet pēc četriem gadiem. Ja mēs dzīvojam valstī ar noteiktiem obligātajiem eksāmeniem vairākos priekšmetos, ar to tiek pateikts, ka valsts attīstībai šīs jomas ir īpaši svarīgas. Mūsu grupas, kas lobēja obligāto eksāmenu dabaszinībās, priekšstats ir, ka iegūt vidējo izglītību bez dabaszinātņu komponentes nav pareizi gan no jauniešu spriestspējas, gan valsts attīstības perspektīvas. Obligātais eksāmens kādā no dabaszinātnēm ir kā mērījums, kas parāda, tostarp politiķiem, kāda ir objektīvā situācija. Mūsu domubiedru grupa saprot, ka ļoti svarīga ir skolotāju pieejamība un viņu nodrošināšana ar nepieciešamajiem metodiskajiem materiāliem un atbalstu. Tāpat mēs aicinām piešķirt finansējumu skolēnu tehniskajai jaunradei. Tāpēc jau pašlaik Latvijas Universitātes mācībspēki kopā ar Latvijas fizikas skolotāju asociāciju, uzvarot iepirkumā, gatavo metodiskos materiālus skolotājiem mācību kursam “Fizika I”. Tam pašam tuvākajā laikā būtu jānotiek visos mācību priekšmetos. Tajā pašā laikā man jāatzīst, ka es nezinu, vai mēs kā valsts vairs spēsim katrā klasē nodrošināt kvalificētus skolotājus katrā mācību stundā. Krīze ir ļoti dziļa. Mēs Latvijā neesam vienīgie, kam pietrūkst skolotāju. Skolotāju deficīts ir teju visās attīstītajās valstīs, tostarp Igaunijā un Somijā. Līdz ar to, visticamāk, nevilcinoties ir jāmeklē arī tehnoloģiski risinājumi, lai nodrošinātu skolēniem pienācīgu izglītību. Piemēram, ja redzam, ka kādā pašvaldības skolā nav iespējams nodrošināt kvalificētu fizikas skolotāju, iespējams, ir jāorganizē šajā pašvaldībā hibrīdmodelis, kad daļa mācību stundu notiek visās pašvaldības skolās vienlaicīgi, izmantojot tehnoloģiju sniegtās iespējas.

Kāpēc pedagogu trūkums ir problēma visās attīstītajās valstīs? Kāpēc ir šāda tendence?

Skolotāju darbs ir ļoti sarežģīts, un pandēmijas laiks to vēl saasināja. Ja daudzās profesijās ir iespējams strādāt attālināti, neizejot no mājas, ievērot elastīgu darba laiku, tad skolotājam ir katru dienu jābūt klātienē, klasē ar bērniem, kuri ir ļoti dažādi, tostarp ar dažādām intelektuālām, emocionālām un sociālām vajadzībām. Skolotāja darbs sniedz milzu gandarījumu, bet ir arī ļoti sarežģīts un lielu spēku prasošs.

Kāpēc pret kompetenču izglītību, kas idejiski ir pareiza un 21.gadsimtam atbilstoša, ir tik liela pretestība daļā skolotāju un arī sabiedrībā? Ir dzirdēti apgalvojumi, ka kompetenču izglītība tikai pazeminās iegūto zināšanu standartus un kvalitāti.

Es piekrītu, ka teorētiskais koncepts “Skola 2030” ir pareizs, gan tas, ka jānodrošina starppriekšmetu saikne, gan tas, ka ir nepieciešama skolotāju savstarpēja sadarbība prasmju un zināšanu integrācijā. Manuprāt, projekta neveiksmes slēpjas tā ieviešanas procesā. Es nepiekrītu konceptam, ka visus mācību materiālus ir jāsagatavo skolotājiem pašiem. Katrs cilvēks, kas vadījis mācību stundas, zina, cik milzīgus resursus prasa to sagatavošana. Prasīt, lai katrs skolotājs atrod laiku sagatavot pilnu mācību materiālu komplektu, nav reāli. Tas arī degradē pedagoģijas un didaktikas kā zinātnes nozīmi. Nav jāizgudro divritenis no jauna. Mācību materiāliem ir jātop, sadarbojoties augstskolām ar skolotāju asociācijām. Tieši tā pašlaik notiek ar metodisko materiālu sagatavošanu fizikā. Projekta “Skola 2030” vadība uz pārmetumiem, ka trūkst metodisko materiālu, atbild, ka tādu sagatavošana projektā nav bijusi paredzēta. Es domāju, ka tā bija principiāla kļūda, ko jau projekta sākuma posmā vajadzēja labot. Tagad nereti dzird dažādus mītus par to, kas it kā esot mācīts “Skola 2030”. Piemēram, ka skolēniem vairs nedrīkst mācīt gatavus algoritmus, ka skolēnam katrā solī process ir jāizdomā no jauna. Tā nav. Arī algoritmiem ir sava vieta mācību procesā, lai nepārslogotu operatīvo atmiņu. Ir zināšanas, kurām jābūt ilgtermiņa atmiņā, kuras mēs no tās izņemam, kad ir nepieciešams. Piemēram, mums nav katrreiz jāizdomā, cik ir pieci reiz četri, mēs esam iemācījušies reizrēķinu, un atbildi vienkārši paņemam no ilgtermiņa atmiņas.

Vai būtiska problēma nav tā, ka, atstājot visu mācību materiālu sagatavošanu skolu un skolotāju ziņā, mēs nonāksim pie vēl lielākas nevienlīdzības? Proti, ieguvēji būs tie bērni, kuriem būs motivētāki un enerģiskāki, arī zinošāki skolotāji, savukārt citi neizbēgami būs zaudētāji.

Protams, tā ir problēma. Jāsaprot, ka arī, iedodot gatavu materiālu, skolotājiem tas ir jāpielāgo, atbilstoši konkrētās klases vajadzībām. Bet tad skolotājs var vairāk laika veltīt niansētākam savu skolēnu atbalstam, nevis visu laiku ieguldīt stundas bāzes sagatavošanai.

Rektoru padomes priekšsēdētāja Rūta Muktupāvela ir teikusi, ka vidusskolas absolventu zināšanu līmenis krītas ar katru gadu. Turklāt runa nav tikai par sarežģītajiem STEM priekšmetiem. PISA pētījumi rāda, ka Latvijas skolēniem ir problēmas, piemēram, ar teksta izpratni. Kas tam ir par iemeslu?

Skolotājs, skolotājs un skolotājs. Ja runā par PISA pētījumiem, tad velns slēpjas detaļās. It kā Latvija ir vidējā līmenī starp labklājīgākajām valstīm un nebūtu ļoti jāuztraucas. Taču tas, kāpēc mēs esam OECD vidējā līmenī, ir mūsu māka pavilkt līdz vidējam līmenim skolēnus ar sliktām sekmēm. Salīdzinot ar citām OECD valstīm, mums ir maz pavisam “slikto” skolēnu. Un tas ir labi. Tajā pašā laikā mums ir ļoti maz skolēnu, kas ir izcili, un šeit es nerunāju tikai par olimpiāžu uzvarētājiem. Ar izcilību es saprotu skolēnu prasmes izdarīt secinājumus, patstāvīgi spriest, spēt pielietot zināšanas dažādās situācijās. Šādu bērnu mums ir ļoti maz, salīdzinot ar citām OECD valstīm. Mēs jau varam sevi mānīt, ka rezultāti nav slikti, ka neesam reitingu apakšgalā, bet īstenībā mēs esam milzīga viduvējība.

Vai kompetenču izglītībai vajadzētu vairot izcilību?

Jebkuram izglītības procesam vajadzētu dot izaugsmes iespējas katram skolēnam neatkarīgi no tā, kur viņš ir dzimis un kas ir viņa vecāki. Tostarp dot iespēju būt izcilam kādā jomā. Es ceru, ka, neraugoties uz šā brīža neveiksmes sajūtu, izvērtējot “Skola 2030” plusus un mīnusus, izdarot secinājumus un ātri labojot kļūdas, Latvijā izdosies sākotnēji iecerēto rezultātu sasniegt. Eiropas Savienībā katru gadu tiek veidots reitings “European Innovation Scoreboard”, un tas, ko mēs redzam, ka Latvija nekādā veidā netiek ārā no vājāko valstu gala un mēs diemžēl aizvien vairāk atpaliekam no vidējā Eiropas Savienības valstu rādītāja. Mums nav objektīva pamata cerēt, ka būsim sekmīgāki, ja nespēsim sakārtot savu vispārējo izglītību, lai izrautos no viduvējības slazda. Viduvējais sniegums tālāk transformējas arī uz augstāko izglītību, ja paskatāmies uz mūsu augstskolu vietu starptautiskos reitingos. Skaidrs, ka valsts augstskolu finansējums ir jāpalielina. Starptautisku ekspertu rekomendācijas arī to apstiprina. Tepat kaimiņos, piemēram, ir Tartu Universitāte, kas starptautiskajos reitingos ir daudz sekmīgāka nekā Latvijas augstskolas. Bet arī tai pieejamais finansējums ir daudz lielāks.

Taču, vai tas vien ļaus mūsu augstskolām pakāpties starptautiskajos reitingos? Varbūt ir vajadzīgas kādas strukturālas pārmaiņas?

Resursu palielinājums pats par sevi vēl nenodrošina izcilības pieaugumu un izaugsmi. Arī augstākajā izglītībā, tāpat kā vispārējā izglītībā, mums ir atsevišķas izcilības saliņas, kas ir daudz par maz. Es domāju, ka mēs ejam pareizā virzienā, konsolidējot valsts augstskolas. Cita lieta, ka, manuprāt, nav pareiza Izglītības un zinātnes ministrijas pieeja šai konsolidācijai. Proti, nav skaidra ministrijas uzstādījuma, kurām augstskolām vajadzētu apvienoties, kurām programmām pastāvēt, kurām nē. Nevajadzētu būt tirgošanās procesam starp valsts augstskolām, būtu jābūt skaidram un pamatotam valsts redzējumam, kā tā redz savu augstskolu tīklu un attīstību.

Vai augstskolu padomju izveide bija pareizs lēmums?

Es domāju, ka jā. Tas, ko es vēroju, strādājot Latvijas Universitātes padomē, ir, ka mūsu sastāvā ir ļoti dažādu jomu profesionāļi, kas palīdz paskatīties uz augstskolas attīstību no maksimāli plašas perspektīvas. Ja padome darbojas sekmīgi, tā ļoti labi var sekmēt to, ka augstskola izvirza ambiciozus mērķus, un sekmēt to sasniegšanu.

Vai viena no problēmām augstākajā izglītībā, īpaši doktorantu sagatavošanā, nav tā, ka jādzīvo no viena projekta finansējuma līdz nākamajam un nav ilgtermiņa stabilitātes?

Jā, tas saistīts ar nepietiekamo finansējumu, kas noteikti jāpaaugstina.

Vai jūs atbalstāt pēdējās ministres priekšlikumu, ka mums jāvirzās uz bezmaksas augstāko izglītību, taču pārejas periodā tā visiem būs par maksu un atsevišķās specialitātēs valsts dzēsīs studiju kredītu?

Jaunajā finansēšanas modelī ir iestrādātas labas lietas, piemēram, sociālās stipendijas, nodokļu atlaides uzņēmējiem, kas maksā stipendijas studentiem. Taču es neatbalstu vispārēju maksas augstāko izglītību kā pārejas periodu uz vispārēju bezmaksas augstāko izglītību. Neredzu tam pietiekamu pamatojumu Izglītības un zinātnes ministrijas skaidrojumā, jo īpaši šī brīža saspringtajā ekonomiskajā situācijā. Jāpiebilst, ka koncepcijā nav minēts, kad tieši plānots pāriet uz bezmaksas augstāko izglītību. Turklāt netiek godīgi pateikts, ka jaunu augstākās izglītības finansēšanas modeli plāno ieviest tāpēc, ka valsts finansējums ir pārāk mazs un nepieciešams papildu privātais ieguldījums, lai finansētu augstāko izglītību pieņemamā apjomā. Tā vietā tiek izmantoti argumenti par nevienlīdzības mazināšanu, kas man šķiet manipulējoši.