LETA
Dabas eksperti iesaka pašvaldībām nenoteikt vispārēju prasību zāles augstumam centimetros, paredz Latvijas Dabas fonda (LDF) vadībā dabas ekspertu izstrādātie ieteikumi izmaiņām pašvaldību saistošajos noteikumos par teritoriju uzturēšanu un kopšanu, aģentūru LETA informēja LDF komunikācijas eksperte Dita Stalovska.
Ieteikumi veidoti, lai saglabātu un veicinātu dabas daudzveidību pilsētvidē, galvenokārt paredzot pārmaiņas prasībās par zāles nopļaušanas laiku un biežumu, kā arī par pieļaujamo zāles augstumu.
LDF eksperte Rūta Sniedze-Kretalova skaidro, ka pašlaik vairākas vidi saudzējošas teritoriju apsaimniekošanas metodes ir pretrunā ar pašvaldību normatīvajiem aktiem. Nav iespējams veidot savvaļas augu saliņas, jo augi ziedēšanas un sēklu nogatavināšanās periodā pārsniedz noteikumos noteikto pieļaujamo zāles augstumu.
Nepieļaujot Latvijai raksturīgo savvaļas augu ziedēšanu, tiek negatīvi ietekmēts ekosistēmu stāvoklis, jo ziedi un sēklas ir būtisks barības avots apputeksnētājiem un daudzām citām dzīvām būtnēm. Tādā veidā zālieni kļūst sugām nabadzīgi un noplicināti. Bagātīgas ekosistēmas, tostarp pusdabiskās teritorijas, piemēram, piemāju platības un dārzi, pilsētu un ciematu zaļās zonas, veicina dabas daudzveidību un sniedz daudzus ekosistēmu pakalpojumus – uzņem un attīra lietus ūdeni, piesaista un noglabā augos atmosfēras oglekli, atvēsina apdzīvotās vietas un attīra gaisu.
“Tāpēc ir svarīgi ieviest tādu pašvaldību teritoriju apsaimniekošanas praksi, kura vērsta uz dabas daudzveidības saglabāšanu un iedzīvotāju labklājību, bet vienlaikus nodrošina apsaimniekošanas nepārtrauktību un ir vizuāli pievilcīga,” uzsver Sniedze-Kretalova.
Kā secinājuši dabas eksperti, patlaban atsevišķos noteikumos ietvertās prasības nav bioloģiski un ekonomiski pamatotas. Pārmērīga zāles pļaušana un lapu izvešana ne tikai palielina teritoriju uzturēšanas izmaksas, bet arī var veicināt augsnes eroziju, tai skaitā auglīgā augsnes slāņa noskalošanos nogāzēs.
Vienlaikus normatīvie akti neregulē invazīvo sugu ierobežošanu, kaut arī liela daļa invazīvo sugu izplatās galvenokārt pamestās un nekoptās teritorijās. Invazīvās sugas ir viens no lielākajiem draudiem dabas daudzveidībai – to masveidīga savairošanās neapsaimniekotās vietās rada arvien lielāku risku, ka invazīvās sugas arvien straujāk izplatīsies aizvien jaunās teritorijās, tostarp dabiskos biotopos un apdraudēs sugu dzīvotnēs.
Dabas eksperti iesaka nenoteikt vispārēju prasību zāles augstumam centimetros, bet ieviest vairākus jaunus, tomēr pietiekami vienkārši saprotamus un izpildāmus nosacījumus pašvaldību saistošajos noteikumos. Pirmkārt, apdzīvotu vietu zālāji būtu jānopļauj vai jānogana vismaz reizi gadā līdz 15.septembrim un zālāju daļā gar ietvēm un brauktuvēm zāles augstums nevarētu pārsniegt 20 centimetrus. Tomēr vēlams zālājus pļaut divas līdz trīs reizes sezonā ar zāles savākšanu, daudzveidīgākajā daļā atstājot nelielu daļu zālāja nepļautu, kurā ļaut nogatavoties sēklām. Otrkārt, būtu jāierobežo invazīvo sugu izplatība, izmantojot videi draudzīgas metodes – invazīvo sugu biežu pļaušanu, izciršanu, izrakšanu un citas. Tāpat apsaimniekotājam būtu jānovērš ugunsbīstama kūlas slāņa veidošanās un nokritušo lapu un arī zaru novākšana gar ietvēm un brauktuvēm.
Izmainot teritorijas uzturēšanas un kopšanas nosacījumus, brīvprātības princips saglabājas – īpašnieks drīkst pļaut zālājus biežāk nekā minimumā noteikto, taču vienlaikus netiek sodīts par zālāja apsaimniekošanu dabai draudzīgā veidā. Ieviešot nosacījumu par invazīvo augu sugu kontroli, tiktu nodrošināts nepieciešamais minimums, lai tās neizplatītos tālāk ar sēklām. Ieteiktie nosacījumi ir viegli kontrolējami.
Tāpat dabas eksperti aicina pašvaldības īstenot dažādas dabai draudzīgas pieejas, piemēram, apdzīvotās vietās, tostarp pilsētvidē, ierīkot un uzturēt savvaļas augu saliņas, atstāt mirušās koksnes elementus, piemēram, sausokņus, kritalas, zaru kaudzes, ja tie neapdraud sabiedrības drošību un neapgrūtina teritorijas apsaimniekošanu, kā arī izglītot sabiedrību par šādas rīcības nozīmi, uzstādot informatīvas zīmes.
Ieteikumus izmaiņām pašvaldību saistošajos noteikumos par teritoriju uzturēšanu un kopšanu sagatavoja dabas eksperti LDF vadībā. Ieteikumi apkopoti 2023.gada nogalē pašvaldībām izsūtītā vēstulē, ar kuru var iepazīties “https://ej.uz/ieteikumi_teritoriju_kopšanai”.
Foto:ldf.lv
Loģiska ekspertu prasība savādāk zālienu pārvērš par smiltāju.Pavisam jauki,ja vēl apcirptu dažu ”amatpersonu” lielummāniju.
Ļoti prātīgs ieteikums. Mani gan izbrīna valsts un pašvaldību reaktīvā darbība – tā vien šķiet, ka darboties sāk tikai tad, kad kaut kas jau ir palaists garām un kāds no augšas aizrāda – piemēram ES. Un jautājums arī par to ko tad īsti dara tajos starptautiskajos pieredzes braucienos, ka neredz kas notiek citās vietās!? Šādu etodi esmu daudz kur redzējis, pat tādās šķietami nereālās vietās kā piemēram Manhetena, kur varētu domāt ka ir tikai betons un debesskrāpji. A nekā, tur savvaļa ir vairāk nekā tādās lauku pilsētās kā Bauska un Iecava.
Mēram tagad visu,sākot ar riepām,zāli,asinsspiedienu-tikai ceļa bedru dziļumu,vēl neesam sākuši mērīt!NU vajadzētu sākt!
Mūsas krasti pie tās saucamās peldvietas un tālāk tiek pļauti un pļauti . Tur bija liela augu dažādība , tagad tur ir vienveidīga. Varētu vismaz līdz Līgo ļaut tam puķītem izdziedēt.
Protams, ka pilsētā, pie daudzdzīvokļu namiem nevajag garu zāli, uz Dārza ielas jau apsaimniekotājs atlaiž pāri celim regulāri, tad suņu īpašniekiem nav jāiespringst par eskrementu savākšanu un, augsnes reljefs kļūst bedrains un paugurains un bērni un kaķi var salasīt daudzveidīgākas un vairāk ērces, kā arī citi kukaiņi var sadzelt bērnus vairāk.
Uzskatu ka pie namiem un pašās atpūtas vietās būtu jābūt īsai zālei, drošības apsvērumu dēļ, un pa maliņām tad var atstāt garāku zāli dabas daudzveidībai.
Īsā zālē tomēr vieglāk pamanīt stiklus un citas bīstamības, arī atkritumus vieglāk savākt.
Nu ta beidzot pieleca ka Eiropas regulas degradē musu daudzveidīgo Latvijas Dabu.