FM: ES fondu projektu ieviešanas prasībās jāliek malā viss, kas nav obligāts Eiropas līmenī

Marta sākumā Eiropas Savienības (ES) līderi samitā atzina, ka pēdējā laika ģeopolitisko notikumu gaismā kļūst aizvien skaidrāks, ka ES nevar pilnībā paļauties uz ASV un Eiropai pašai vairāk ir jādara savas drošības un aizsardzības spēju stiprināšanā. Tādēļ ir izstrādāti priekšlikumi, kā kāpināt izdevumus aizsardzībai, tostarp tiks paredzēta lielāka elastība ES fondu līdzekļu pārdalē šiem mērķiem. Finanšu ministrijas (FM) valsts sekretāres vietnieks ES fondu jautājumos Armands Eberhards intervijā aģentūrai LETA atzīst, ka Latvija noteikti vēlētos lielāku efektivitāti lēmumu pieņemšanā, kas ļautu labāk un plašāk izmantot fondu resursus. Tāpat ir skaidrs, ka birokrātija jāmazina arī ES fondu projektu ieviešanā. Tas, kas nav obligāts no Eiropas Komisijas prasību puses, šobrīd ir jāpaliek malā, uzsver Eberhards.

Pēdējā ES līderu samitā tika runāts par dažādiem papildu finansējuma veidiem aizsardzībai un izskanēja arī tas, ka būs paredzēta lielāka elastība ES fondu līdzekļu izmantošanā aizsardzības mērķiem. Vai jau ir skaidrāks, ko tas nozīmēs praktiski?

Iepriekšējā Eiropadomē līderi kā tālāku politikas prioritāti apstiprināja “ReArm Europe” Eiropas drošības un noturības pakotni. Faktiski tā ietver piecus punktus, kas cita starpā arī attiecas uz lielāku elastību un iespējamību pārplānot esošos fondu līdzekļus aizsardzības un noturības mērķiem. Tas arī paredz jaunu finanšu instrumentu izveidi vairāk nekā 150 miljardu eiro apmērā, kas ļautu dalībvalstīm aizņemties kopumā kā ES un attiecīgi šos aizņēmumus izmantot dalībvalstīm, kā arī paredzēja atšķirīgus risinājumus fiskālā ietvara jeb deficīta piemērošanai, jo arī tas virknei dalībvalstu ir ļoti ierobežojošs apstāklis. Tāpat tas paredz Eiropas Investīciju bankas (EIB) lielāku iesaisti, kā arī privātā sektora piesaisti. Protams, katrā no šiem virzieniem detalizācija un risinājumi nāks savā laikā un veidā, jo tas viss nav viens šāviens un viena patrona.

Attiecībā uz fondu lielāku pārdali ir divi aspekti. Mēs jau esam mēģinājuši izmantot visus iepriekš piedāvātos elastīgos līdzekļus, lai jau esošos programmu līdzekļus novirzītu drošības un noturības mērķu risināšanai, tādējādi vairāk nekā 136 miljoni eiro jau ir novirzīti. Jaunie instrumenti piedāvās vēl lielākas un plašākas iespējas. 17.februārī finanšu ministrs runāja ar kohēzijas komisāru Rafaēlu Fito tieši par šiem mērķiem, un ministrs ir nosūtījis arī mūsu priekšlikumus. Sagaidām, ka tuvākajā laikā būs vēl lielāka konkrētība, kā mēs vēl plašāk varam pārvirzīt šos ierobežotos resursus drošības un aizsardzības finansēšanai. Arī citu virzienu detalizācija ir izstrādē, piemēram, ar EIB šobrīd notiek tālākas sarunas par jau konkrētākiem projektiem aizsardzības jomā, kā arī tālāku atbalstu uzņēmējdarbībai.

Vai FM jau modelē scenārijus potenciālai līdzekļu pārdalei aizsardzības finansēšanai no programmām, kurās līdzekļu apguve kavējās? Iepriekš saskaņošanas process ar Eiropas Komisiju bija diezgan laikietilpīgs. Vai tagad process varētu būt raitāks?

Jā, es noteikti ceru, ka Eiropas Komisija nāks ar priekšlikumiem izmaiņām likumdošanā, kas ļaus ātrāk un efektīvāk veikt izmaiņas. Ir taisnība, ka līdzšinējie soļi prasa izmantot to saskaņošanas ietvaru, kas ir. Šobrīd ES fondu perioda vidusposmā pārskata kontekstā mēs jau esam nonākuši pie grozījumiem, kur jau iekļaujam šīs aktivitātes. Ja skatāmies uz tālākiem soļiem, tad, protams, mēs būtu ļoti priecīgi par ātrāku un efektīvāku procedūru, kas ļautu ātrāk reaģēt. Jāatceras, ka dažādām programmām ir dažādi laika periodi, kuros mēs strādājam. Piemēram Atveseļošanas fonda programma ir jau savā ieviešanas galaposmā, jo investīcijas ir jārealizē līdz nākamā gada vidum, savukārt struktūrfondu 2021.-2027.gada perioda resursi ir pieejami vēl līdz 2030.gadam. Mēs noteikti vēlētos lielāku un ātrāku efektivitāti lēmumu pieņemšanā, kas ļautu labāk un plašāk izmantot šos resursus.

FM pagājušajā gadā sita trauksmes zvanus par nepietiekamu ES fondu naudas apgūšanu. Kāda situācija ir pašlaik? Vai nebūs tā, ka uz valdību būs jāiet ar līdzīgi draudīgu ziņojumu?

Šobrīd mūsu fokusā ir divi virzieni – Atveseļošanas fonds un ES fondu darbības programma 2021.-2027.gada periodam. Jūsu minētais pagājušā gada trauksmes zvans bija vairāk par ES fondu darbības programmas aktivitātēm, it īpaši, lai paātrinātu lēmumu pieņemšanu par investīciju aktivitātēm – par Ministru kabineta noteikumu sagatavošanu, projektu atlasēm un visu to, kas ir nepieciešams, lai veiktu pirmos soļus un investīcijas aizietu līdz konkrētiem projektiem, konkrētiem finansējuma saņēmējiem un investīcijas attiecīgi ienāktu ekonomikā.

Ja runājam par Atveseļošanas fondu, tad šobrīd 98% no lēmumiem, kur investīcijas tiks izmantotas, ir pieņemti, un šobrīd ieviešanas stadijā jau ir projektu līmeņa aktivitātes. Šobrīd mūsu pamatakcents ir turpināt darbu ar investīciju paātrināšanu ES fondu darbības programmā, esam jau veikuši grozījumus neperspektīvu projektu pārskatīšanai, projektu paātrināšanai.

Šobrīd redzam, ka kopš pagājušā gada rudens ir būtisks progress un gandrīz 80% no Ministru kabineta noteikumiem ir pieņemti, kas veido vairāk nekā 3,3 miljardu eiro apmēru. Projektu atlases arī ir gandrīz noslēgušās, klāt ir nācis apjoms par 890 miljoniem eiro, kas kopumā jau veido 62% no darbības programmas aktivitātēm par 2,6 miljardiem eiro. Noslēgto līgumu apjoms ir palielinājies par 950 miljoniem eiro līdz 1,7 miljardiem eiro, kas jau ir aptuveni 40% no kopējā programmas apjoma.

Redzams, ka pagājušā gada aicinājums paātrināt un pārskatīt prioritātes – kur nesanāk, tur neturpināt un novirzīt resursus lietām, kas ir akūtāk vajadzīgas, – ir nostrādājis. Kā jau minēju, mēs papildus arī novirzījām resursus drošības un aizsardzības pasākumiem. Šobrīd mums ir jāseko līdzi ieviešanas progresam, un, protams, “hop” mēs varēsim teikt vien tad, kad programmas būs slēgtas. Atveseļošanas fonda investīcijas ir jārealizē līdz nākamā gada vidum – šajā programmā līguma slēgšanas fāzē ir resursi nedaudz vairāk kā apmēram 200 miljonu eiro apmērā, tostarp Rīgas Centrālās stacijas aktivitātes. Pārējo ES fondu darbības programmā laika periods ir lielāks.

Attiecībā uz Atveseļošanas fondu nevalstiskās organizācijas ir sūdzējušās par, piemēram, Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārziņā esošo projektu par pašvaldību IKT speciālistu mācību pieejas attīstību, kurā bija paredzēts apmācīt tūkstoti cilvēku. Mācības paredzētas divu gadu garumā, noteikumi ir sagatavoti 2023.gadā, bet joprojām nav apstiprināti. Biedrības saka, kā varēs apmācīt cilvēkus, ja finansējums beidzas jau nākamā gada augustā. Vai jūs redzat vēl šādus piemērus?

Jā, noteikti es redzu atsevišķus piemērus, taču ir svarīgi saskatīt mežu aiz atsevišķiem kokiem. No 1,97 miljardiem eiro, kas Latvijai ir pieejami no Atveseļošanas fonda investīcijām, šobrīd lēmumi ir pieņemti par 1,94 miljardiem eiro un projektu iesniegumu atlases ir veiktas vai notiek par 1,85 miljardiem eiro, bet projektu īstenošana notiek par 1,7 miljardiem eiro, kas nozīmē, ka 87,5% aktivitāšu ir ieviešanas stadijā.

Jā, ir atsevišķi piemēri, kur ir vēl jānoslēdz līgumi ar finansējuma saņēmējiem vai ieviešanas stadijā ir jāveic tālākas darbības, lai resurss tiktu izmantots. Vēl viens piemērs ir Rīgas Centrālā stacija, kur arī par projekta virzību ir jānonāk līdz “suņa astes pārkāpšanai”. Šajā gadījumā tika pieņemts lēmums pārvērtēt satiksmes jomas investīcijas un realizēt 114 miljonu eiro investīcijas no Atveseļošanas fonda, lai pabeigtu Centrālās stacijas būvdarbus. Tāpat ir vēl projekti Ekonomikas ministrijas, Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas un IZM jomās, kuros vēl ir jāveic darbi. Ja runājam par konkrēto piemēru ar IKT apmācībām, tad Ministru kabineta noteikumi konceptuāli ir saskaņoti un process virzās uz priekšu, lai IZM jau varētu nonākt līdz iepirkumam ar pakalpojuma sniedzēju, lai aktivitātes maksimāli tiktu realizētas atbilstoši sākotnējiem plāniem.

Vai, piemēram, konkrēto projektu, kur apmācības ir plānotas 24 mēnešus, vispār var realizēt?

Es šobrīd nevarēšu runāt par konkrēto projektu, bet ir atlicis vairāk nekā gads, un ir jāskatās uz metodēm un pieejām. Mēs arī esam aicinājuši visus citus finansējuma saņēmējus, ka, ja gadījumā to vai citu iemeslu dēļ redz, ka nesanāk vai kaut kas ir mainījies, iespējami ātri nākt pie mums un kopīgi rast risinājumu. Piemēram, Rīgas Austrumu klīniskajai universitātes slimnīcai bija liels 90 miljonu eiro būvniecības projekts – tur viss liecināja, ka būs kārtībā, bet beigās no būvniekiem netika saņemti piedāvājumi un slimnīcai nācās mainīt savu investīciju plānu. Kopā ar Veselības ministriju, slimnīcu un citiem nozares spēlētājiem nonācām pie risinājuma, kā, mainot finansējuma avotus un mainot dažādos saskaitāmos, maksimāli saglabātos kopējā summa, attiecīgi mainot dažādas projekta realizācijas fāzes, nonākt pie risinājuma. Tādēļ mēs aicinām finansējuma saņēmējus, nozaru ministrijas iespējami ātri runāt par risku pārvaldību, aktīviem soļiem un risināt problēmas, nevis gaidīt to brīdi, kad nesanāk.

Minējāt, ka Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas projektam ir “jāpārkāpj suņa astei”. Kas ir vēl jādara, un vai nav bažu par projekta īstenošanu?

Pirmais un būtiskākais solis šobrīd ir līguma parakstīšana ar finansējuma saņēmēju. Būtiskākais jautājums ir par projekta ieviešanas risku, tostarp laika risku, finanšu risku un pārējo projekta risku vadību, jo laiks ir ierobežots, objekts ir gana sarežģīts. Svarīgākais pēc līguma parakstīšanas ir nodrošināt, ka viss pārējais pēc tam strādā kā pulkstenis un bez kavēšanās. Diemžēl būvniecība ir būvniecība, un tādēļ mēs nevaram izslēgt to, ka kaut kas netiks realizēts atbilstoši plānam. Tāpēc mēs ļoti sagaidām, ka Satiksmes ministrija un iesaistītās kapitālsabiedrības, kuras realizē šo projektu, nonāks pie iespējami labākā risinājuma nodokļu maksātājiem.

Kā jūs kopumā novērtētu ES fondu apgūšanu un reālo projektu īstenošanu, jo, ja turpinām par dzelzceļa jomu runāt, tad “Latvijas Dzelzceļš” jau vairāk nekā gadu nespēj pielāgot peronus jaunajiem elektrovilcieniem?

Ir taisnība, ka atsevišķas jomas, jau pieminētā satiksmes joma, ir specifiska ar to, ka vajadzības un problēmas ir acīmredzamas. Mēs visi redzam, kādas neērtības ir lielai daļai Latvijas iedzīvotāju, īpaši jau senioriem, ierāpties jaunajā “Vivi” vilcienā no vecajām dzelzceļa platformām. No vienas puses mēs redzam vajadzības, tam ir finansējums, no otras puses satiksmes jomas investīcijas kopš Covid-19 pandēmijas laika ir lielākā nerealizēto iespēju sadaļa. Arī skatoties iepriekšējo ES fondu darbības programmu, ir bijušas nepieciešamas korekcijas un resursu pārbīdes.

Es ļoti ceru, ka ar jauno Satiksmes ministrijas vadību – gan administratīvo, gan arī politisko -, kā arī jauno kapitālsabiedrību vadību mēs vairs nekāpsim uz tiem pašiem grābekļiem un virzīsimies uz to, lai izmantotu resursus, kas ir pieejami konkrētiem mērķiem.

Skaidrs, ka nākotnes investīcijas šajā jomā ir un būs vajadzīgas, cita starpā arī pārskatot 400 miljonu eiro transporta portfeli, Satiksmes ministrija plāno lielus un ambiciozus mērķus attiecībā uz savienojumu ar Rīgas lidostu, gan attiecībā uz citiem projektiem. Eiropas Komisija no savas puses nav slēpusi zināmas bažas par šādu mega objektu realizāciju, tajā pašā laikā ir aicinājusi darīt visu iespējamo, lai Latvijas iedzīvotājiem ir pieejama maksimāla laba publiskā transporta sistēma, redzot dzelzceļu kā galveno sabiedriskā transporta nodrošinātāju. Īpaši skatoties uz austrumu virzienu, Latgali, ir absolūti kritiski, lai dzelzceļš sāktu nodrošināt sabiedriskā transporta pakalpojumu, kas tam ir paredzēts un arī resursi tam ir paredzēti. Es ļoti ceru, ka jaunā kapitālsabiedrības vadība un kapitālsabiedrības akcionāri izmantos visus iespējamos līdzekļus, lai šoreiz sanāktu.

FM jau ir iezīmējusi, ka lielākās problēmas ar Atveseļošanas fonda līdzekļu izmantošu ir satiksmes, vides un izglītības jomā. Vai ir redzamas izmaiņas uz pozitīvo pusi? Kādiem mērķiem nauda tā arī var palikt neizmantota?

Šobrīd viennozīmīgi ir izdarīts viss nepieciešamais un iespējamais, lai identificētos riskus vadītu. Tāpēc ir bijusi resursu pārdale. Eiropas Komisija ir apstiprinājusi Atveseļošanas fonda plāna grozījumus jau šī gada sākumā, šobrīd tiek strādāts pie jau koriģētajiem plāniem, tostarp projektu līmenī. Līdz ar to šobrīd redzam, ka, realizējoties solītajai rīcībai risku pārvaldībā, visi resursi tiks izmantoti tam paredzētajiem mērķiem tajā apjomā un kvalitātē, kādā tas paredzēts.

Jāatzīst, ka Atveseļošanas fonds ir ļoti specifisks ar to, ka mēs nedrīkstam skatīties tikai uz investīciju daļu, bet ir jāskatās arī uz reformu daļu, jo Eiropas Komisija dalībvalstīm maksā par reformu un mērķu sasniegšanu. Ja mēs strādājam pie maksimālas resursu izmantošanas, tad mums ir jānodrošina, ka visi rādītāji tiek sasniegti. Tas līdz šim Latvijai ir izdevies. Mēs esam izpildījuši visu iepriekšējo trīs gadu mērķu rādītājus un saņēmuši maksājumos vairāk nekā 800 miljonus eiro. 2025. un 2026.gads ir tie gadi, kuros sasniedzamo rādītāju ir visvairāk investīciju un reformu daļā, līdz ar to primāri ir jāstrādā ar šo rezultātu sasniegšanu.

Kā pašlaik var vērtēt Kohēzijas un struktūrfondu apguvi? Piemēram, komisārs Valdis Dombrovskis minējis, ka Atveseļošanas fonds ripo uz priekšu, bet struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzekļu apguve Latvijā ir sākta lēni.

Uz daudziem procesiem mēs varam skatīties gan no pustukšas, gan puspilnas glāzes pozīcijām. Ja skatāmies uz ES fondu darbības programmu 2021.-2027.gadam, tad jāsaprot, ka šī programma šobrīd ir paralēla ar Atveseļošanas fonda aktivitātēm. Savukārt, ja skatāmies uz kopējo finanšu pienesumu, tad “īsākais” Atveseļošanas fonds dod lielāko bāzes līmeni pašlaik, bet pārējo ES fondu finansējums tad attiecīgi būs loģisks turpinājums, kad Atveseļošanas fonds beigs darboties. Līdz ar to mēs aicinātu uz šiem resursiem neskatīties atsevišķi, bet kontekstā vienam ar otru.

Ja skatāmies kontekstā uz kopējo pienesumu budžeta aktivitātēm, tad esam tuvu vēsturiski augstākajam līmenim no ES līdzfinansētām programmām. Šogad tas varētu būt tuvu 1,3 miljardiem eiro. Iepriekšējo periodu gada vidējie rādītāji bija divas reizes zemāki. Tādējādi mūsu aicinājums ir skatīties uz abām programmām kontekstā un primāri izmantot tos resursus, kuriem ir īsāks termiņš un tad attiecīgi secīgi skatīties uz tām investīcijām, kuras turpināsies.

Tieši tādēļ arī valdībā pagājušā gada novembrī bija premjeres uzdevums izstrādāt normatīvo regulējumu, lai projekta dzīves ciklā, pieņemot lēmumus par investīciju prioritātēm, pieņemot savlaicīgi lēmumus par atlasēm, mēs arī redzētu lēzenāku pāreju. Tas nozīmē, ka nav vairs pārrāvumu atsevišķās jomās un ir turpinājums tur, kur tas nepieciešams.

Bet, jā, jums taisnība, ja skatāmies uz šīm programmām atsevišķi, tad mums ir tikai pustukša glāze, bet, ja paskatāmies uz abām programmām kopā, tad, manuprāt, var teikt, ka tā ir tomēr puspilna glāze.

Latvijai Eiropas Komisijai līdz marta beigām ir jāiesniedz ES fondu 2021.-2027.gada programmas vidusposma grozījumi. Par kādām summām tie būs? Kas ir svarīgākās izmaiņas?

Tradicionāli vidusposma novērtējums, lai cik tas interesanti neizklausītos, programmai salīdzinoši agrīnā ieviešanas stadijā runā par to, ka tiek ļauta iespēja izmantot rezervēto finansējumu. Latvijas gadījumā tie ir apmēram 655 miljoni eiro. Ar novērtējums pārskata ieviešanas progresu pa aktivitātēm un pieņem lēmumu, ko darīt ar resursu atlikušo daļu. 80% gadījumu mēs turpinām ar tām investīcijām, kādas tās bija plānotas atbilstoši programmas sākotnējai struktūrai un Nacionālās attīstības plāna aktivitātēm, lai nodrošinātu investīciju līdzsvaru. Taču tiek veiktas korekcijas un netiek turpinātas darbības, kuras ir vai nu neperspektīvas, vai zaudējušas aktualitāti. Jāatceras, ka programma, tāpat kā Nacionālais attīstības plāns, tika plānota vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, pirms šokiem ar piegādes ķēžu pārrāvumiem un Covid-19 pandēmijas.

Tas viss tika precizēts, un, kā jau minēju, esošo programmu tvēruma ietvaros mēģinājām novirzīt arī papildu finansējumu drošībai un noturībai. Tas ir vairāk nekā 136 miljonu eiro apmērā papildu kiberdrošības, militārās mobilitātes, civilās aizsardzības infrastruktūras aktivitātēm, kā arī nodrošinot 27,3 miljonu eiro papildu atbalstu vistrūcīgākajām personām. Veicot korekcijas, tika rasti resursi aktivitātēm, kas iepriekš nebija paredzētas. Protams, ņemot vērā arī Eiropadomes lēmumus, mēs turpināsim darbu pie programmas prioritāšu pārskatīšanas arī turpmāk, ņemot vērā to, kā attīstās ģeopolitiskā situācija un kādas ir mūsu tautsaimniecības vajadzības.

Satiksmes ministrija grib ES Kohēzijas fonda pārdali no programmām, kuras kavējas, uz augstas gatavības projektiem, piemēram, bateriju vilcienu projekta īstenošanai. No tā gan vēl iepriekš nauda tika aizvirzīta jau pieminētajai Centrālajai stacijai. Kā saprotu, par to vēl jārīko sarunas ar Eiropas Komisiju. Kas pašlaik šajā jautājumā notiek?

Darbības programmas grozījumu vidusposma izvērtējuma kontekstā gandrīz 420 miljoni eiro ir tā Satiksmes ministrijas “aploksne”, par kuru notiek prioritāšu pārskatīšana. To uzsāka jau iepriekšējais satiksmes ministrs un tagadējais ministrs to turpina. Mēs zinām, ka iepriekš visa uzmanība tika fokusēta uz savienojumu ar lidostu “Rīga”. Mēs zinām, ka Eiropas Komisija jau iepriekš norādīja, ka tas neatbilstu efektīvai investīciju prioritizācijai ģeogrāfiski, proti, dzelzceļam ir jābūt efektīvam savienojumu nodrošinātājam, un tādēļ lielāka uzmanība jāpievērš arī Austrumlatvijai. Mēs saprotam, ka Satiksmes ministrija ar bateriju vilcienu iepirkumu to grib risināt. Jums ir absolūta taisnība, un iepriekš šādas investīcijas tika plānotas gan Atveseļošanas fondā, gan ES fondu darbības programmā un tad notika diezgan hektiska prioritāšu maiņa jautājumā, kas finansēs uzlādes infrastruktūru, jo skaidrs, ka bateriju vilciens nekur tālu neaizbrauks, ja nebūs uzlādes iespēju. Šobrīd Satiksmes ministrija uzskata, ka naudas pārvirzīšana ir ideja, ko piedāvāt Eiropas Komisijai, bet ir jāsaprot, kā tiks risināti jautājumi ar uzlādi un citi saistītie aspekti.

No FM puses izskatās, ka būtu reāli bateriju vilcieniem pārdalīt naudu no citiem projektiem?

Nepieciešamība nodrošināt ritošo sastāvu tur, kur pašlaik nav elektrificētās dzelzceļa līnijas, nav jauna, un mūsu programmā bateriju vilcieni kā investīciju virziens jau ir. Papildus visdrīzāk mums būs jāskaidro straujās prioritāšu maiņas un tas, kā mēs pēc gadu ilga karuseļa argumentācijā nonāksim pie jēgpilnas šī projekta ieviešanas. Bet tā ir emocionālā daļa. Racionālā daļa – Eiropas Komisija ir gatava par to runāt, ja mums ir jēgpilns investīciju projekts. Zinot arī pēdējās iniciatīvas Eiropadomē, mēs esam uzrunājuši Eiropas Komisiju ar reģionālās mobilitātes stāstu, rosinot, ka varbūt būtu lietderīgi atkāpties no lieguma investēt dīzeļa vai dīzeļhibrīda tehnoloģijās, jo skaidrs, ka bateriju vilcieniem ir savi ierobežojumi, it īpaši, ja runājam par mūsu klimatu vai reljefa īpatnībām. Arī ekonomiskie izaicinājumi investīcijām ir gana lieli, jo mēs runājam par dzelzceļa satiksmi Eiropas kontekstā salīdzinoši mazapdzīvotās teritorijās. Tas viss būs sarunu priekšmets.

Eiropas Komisija pašlaik strādā pie efektīvākas fondu programmas pārstrukturēšanas, un vismaz mūsu līdzšinējās sarunas ar Eiropas Komisijas dienestiem nav novedušas pie tūlītēja “nē”. Līdz ar to tas visdrīzāk būs jautājums, par kuru runāt, bet es tagad arī negribētu spekulēt par sarunu iznākumu. Turklāt arī ar papildu vilcienu iepirkumu jau netiks nosegtas visas vajadzības visās līnijās, tādēļ šis jautājums nekur no darba kārtības nepazudīs jebkurā gadījumā.

ES fondu tematiskās komitejas sanāksmē valdībā janvārī tika panākta vienošanās, ka augstas gatavības projektiem finansiāli ietilpīgākās projektu atlases jārīko prioritāri. Ir redzams atbilstošs progress?

Mēs esam to pārrunājuši arī ar Centrālo finanšu un līgumu aģentūru (CFLA), kura ir sadarbības iestāde un veic pārvērtēšanas procedūru. Prioritāri ir jāskatās uz augstākas gatavības un augstākas ietekmes projektiem, un CFLA darba plānā tas tiek pielāgots. Šobrīd papildus mēs strādājam arī pie cita virziena, proti, kā paātrināt un padarīt mazāk birokrātisku fondu aktivitāšu kopumu. Tas arī ir viens no jautājumiem, par kuru runāts komitejā, un arī premjere savā plānā ir runājusi par to, kā padarīt procesu efektīvāku un mazināt prasības un nosacījumus, kas citos apstākļos un kādu laiku atpakaļ likās loģiski, bet, ja runājam no laika viedokļa, izmaksu efektivitātes, tad šīs prasības ir pārskatāmas. Piemēram, ja mēs runājam par visu kritēriju un prasību kopumu, kas Eiropas regulējumā ir bijušas vēlamas, taču mūsu nozaru politikas veidotāju izpildījumā kļuvušas par saistošām, iespējams, labu un cēlu mērķu labad, skaidrs, ka šīs obligātās normas bremzē ieviešanas laiku. Acīmredzot šis ir brīdis, kad to pārskatīt un atgriezties pie vēlamā, ne obligātā. Tas arī rada iespēju pārskatīt informācijas un datu uzkrāšanas apjomu, tostarp to, kādus datus no finansējuma saņēmējiem mēs gribam, kādi dati mums jāvērtē un kā tas varētu vai nevarētu pilnveidot nozares politikas veidošanu. Iespējams, no investīciju ieviešanas efektivitātes viedokļa no dažām lietām mums ir jāatsakās. Faktiski viss, kas nav obligāts no Eiropas Komisijas prasību puses, mūsuprāt, šobrīd ir jāpaliek malā. Tas arī nozīmē, ka ir jāveic izmaiņas Ministru kabineta noteikumos, noliekot visu vēlamo kā vēlamo, bet ne obligātu, tādējādi paātrinot procesus.

Arī Eiropas Komisija kā vienu no prioritātēm ir izvirzījusi birokrātijas mazināšanu, bet attiecībā uz fondiem, uz tām prasībām, kas ir šajā periodā, visdrīzāk tas nevarētu attiekties? Vai jums ir citas indikācijas?

Cik saprotu, tad 25% birokrātijas samazinājums no Eiropas Komisijas puses ir definēts kā mērķis Eiropas Komisijas darbības perioda laikā. To, vai Eiropas Komisija un komisāri izvēlēsies veikt radikālākus soļus, runājot par atsevišķām izmaiņām programmu ieviešanā, to nevaram prognozēt un spekulēt. Es ļoti ceru, ka jā, jo arī mēs esam nosūtījuši virkni priekšlikumu komisāram Fito, kas, mūsuprāt, visus procesus paātrinātu jau šobrīd. Bet, protams, tas ir Eiropas Komisijas lēmums un viņu spēles noteikumi, pēc kuriem mums spēle ir jāspēlē. Mēs šobrīd vairāk aicinām skatīties uz vietējo pusi, kur, atsakoties no neobligātām prasībām, varam paātrināt procesus. Kā premjere norādīja, kas arī saskan ar mūsu veikto aptauju nozaru ministrijās un pašvaldībās, ka akūtākā problēma ir publisko iepirkumu prasības. Šajā jautājumā finanšu ministra vadībā ir izveidota jauna darba grupa, kura tad pārskatīs iespējamos risinājumus publisko iepirkumu jomā, īpaši zemsliekšņa iepirkumiem. Tā arī ir lielākā iepirkumu daļa un viena no akūtākajām problēmām, kas prasa tālākus risinājumus.

Vai jums ir jau noteikts termiņš, kad darba grupai būtu jānāk ar priekšlikumiem?

Ja runājam par fondu ieviešanu, tad premjere ir devusi uzdevumu, ka līdz jūnija beigām mums jāiet valdībā ar konkrētiem risinājumiem. Līdz tam mēs esam plānojuši to secīgi darīt. Esam apzinājuši ministriju un pašvaldību redzējumu par to, kas tad veido problēmas – ir vairāk nekā 140 dažādi ierosinājumi, ar kuriem strādājam gan attiecībā uz normatīvo regulējumu, gan praksi. Tālāk ar sadarbības iestādēm un iesaistītajām pusēm izejam cauri piedāvājumam gan regulējumā, gan praksē, tostarp pārskatot vadlīnijas un regulējumu. Nākamajā solī mēs martā plānojam sagatavot izmaiņas un tās apspriest ar sociālajiem partneriem, jo nav vērts tērēt uzņēmēju laiku ar kārtējo problēmu apzināšanu, ja nav priekšlikumu, ko piedāvājam darīt. Tad mums praktiski atliek maijs, lai jūnijā nonāktu līdz rezultātam.

Minējāt, ka aptaujājāt ministrijas un pašvaldības. Kāpēc neaptaujājāt uzņēmējus un institūcijas, kas ir projektu ieviesēji? Tad varbūt saņemtu citus ieteikumus.

Mēs uzrunājām nozaru politikas veidotājus, kas faktiski ir investīciju spēles noteikumu veidotāji. Nozaru ministrijas jau strādā gan ar sociālajiem sadarbības partneriem, gan uzņēmēju organizācijām, līdz ar to negribētu domāt, ka nozaru ministriju teiktais ir atrauts no realitātes. Mūsu uzdevums ir runāt ar uzņēmējiem par priekšlikumiem un tālākām izmaiņām, nevis vienas nozares jautājumiem, bet kopīgām izmaiņām, un tad caur atgriezenisko saiti veikt tālākos soļus. Ir jau bijušas uzņēmēju aptaujas CFLA un citām institūcijām, tādēļ indikāciju kopums jau ir zināms, un šobrīd mums ir jāpāriet uz konkrētākām rīcībām ar akūti identificētām problēmām.

Kā saglabāt vidusceļu attiecībā uz prasību mīkstināšanu ES fondu apgūšanai, jo varam nonākt arī otrā grāvī, kad prasības ir nepietiekamas, fondu nauda tiek izkrāpta un projekti netiek īstenoti, kā tas vēsturiski arī ir noticis?

Protams, mērķis administratīvo prasību vienkāršošanai nav aizvērt acis un kaut ko izsvītrot. No Eiropas puses jau ir noteikts normatīvā regulējuma prasību kopums, tostarp korupcijas un krāpšanas risku nepieļaušana, un Latvijas un Eiropas nodokļu maksātāju interesēs ir nodrošināt, lai šis resurss tiktu maksimāli efektīvi izmantots. Mēs šobrīd esam sākuši strādāt ar sadarbības iestādi CFLA pie tā, lai jēgpilnāk paskatītos uz to, ko un kāpēc mēs darām. Nevis skatīties uz kādu procedūru kā rezultātu, bet lai lielākā mērā iedzīvinātu uz klientu orientētu pieeju sadarbības iestādē, principu konsultē vispirms un nodrošinātu efektīvu atbalstu finansējuma saņēmējam investīciju projekta mērķu sasniegšanā par iespējami labāko investīciju resursu izmantošanu. Tas nozīmē no kontrolētāja politikas viedokļa pāriet uz sadarbības un iesaistes politiku, tādējādi veidojot jau ciešāku sazobi par kopējām interesēm. Gan mainot, gan precizējot CFLA darbības stratēģiju, mainot un precizējot normatīvo regulējumu, kā arī mainot prakses metodikas, mēs mēģinām panākt kultūras iedzīvināšanu, ka mums ir jānodrošina iespējami labākais rezultāts.

Vai caur šādu pieejas maiņu tiks novērstas arī citas problēmas? Piemēram, ne tik sen bija Valsts kontroles ziņojums par to, kā pašvaldības ir izmantojušas fondu naudu, kuras mērķis bija veicināt uzņēmējdarbību konkrētajā pašvaldības teritorijā. Valsts kontrole secināja, ka lielākā daļa šīs naudas ir ieguldīta infrastruktūras objektos, citos pasākumos, kas uzņēmējdarbību nav veicinājis. Vai šādas lietas arī var novērst?

Katrā ziņā, dodot papildu instrumentus un papildu stimulus investīciju jēgpilniem mērījumiem, mēs droši vien varam mazināt riskus, ka ir piedāvājumi virzīt aktivitātes, kas nav tik precīzas investīciju izmantošanai. Ar izmaksu ieguvumu analīzi publiskajām investīcijām mēs arī nonākam pie tā, ka finansējuma saņēmējs sāk domāt kvantitatīvās kategorijās, kā caur konkrēto ieguldījumu nonākt pie galarezultāta, kā to izmērīt, kā zināt, ka biznesa plāns materializēsies. Ar šādu pieejas maiņu mēs varam nonākt pie investīciju jēgpilnākas izmantošanas. Piemēram, arī publisko iepirkumu jomā, pārskatot metodi, kā pasūtītājs veic iepirkumus, ne tik daudz fokusējoties uz pareizu procedūru kā iznākuma rādītāju, bet uz iespējami ekonomiski efektīvāko iepirkumu, mēs arī droši vien nonākam pie labākas izvēles nodokļu maksātājam un iegūstam augstāku naudas vērtību. Protams, tas nav vienas dienas jautājums, bet vairāk kultūras, attieksmes un pieejas jautājums. Katrā ziņā tie ir stimuli, kas ļauj iedzīvināt efektīvāku pieeju un daudzās citās ES dalībvalstīs ir gana pašsaprotami.

Vai ir normāli, ka līdz pat šim mirklim Ministru kabinetam vēl arvien tiek tikai iesniegti noteikumi par tās vai citas fondu programmas ieviešanu?

Jā, tas ir absolūti normāli, kamēr programma ir aktuāla, mēs varam veikt korekcijas – vai nu ar investīciju aktivitāšu precizēšanu, vai investīciju projektu līmeņa darbību precizēšanu un arī ar ieviešanu. Kamēr programmas ir aktīvas, ir pat ļoti labi, ka veicam izmaiņas, jo programma un projekti nedzīvo statiskā vidē.

Savukārt uzņēmēji par to sūdzas, jo ir grūti plānot dzīvi, ja nezini, kādi projekti tiks īstenoti. Viņiem nestāv lieki resursi, kurus pēkšņi varētu izmantot kādu projektu realizācijai.

Ja mēs uzdodam jautājumu, vai tas, ka kopējā investīciju portfeļa divu miljardu eiro apjomā precizēšana notiek līdz pēdējam brīdim, ir labi vai slikti, tad tas ir jāvērtē ar niansētāku pieeju. Proti, ja sākotnējās uzņēmējdarbības atbalsta aktivitātes ir laika, ārēju apstākļu drošas un tirgus pārbaudītas, tad droši vien kritikai par biežām izmaiņām ir vieta. Tas nozīmē, ka kāds īsti līdz galam nav izdomājis un sapratis, kas jādara, un zūd racionālais pamatojums, kādēļ ir jāveic kādas korekcijas. Piemēram, bieži tik dzirdēts būvniecībā, ka uzņēmēji saka – dodiet mums piecgades plānu un pēc plāna visu uzbūvēsim. Šobrīd būvniecības daļa ir liela, zinām aptuveni, kā finansējuma saņēmēji plāno savus kapitālieguldījumus, bet diemžēl tirgus realitātes dēļ var nākties veikt izmaiņas. Jau pieminētais Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas lielais 90 miljonu eiro iepirkums, kas vienkārši nerealizējās ar rezultātu.

Protams, var analizēt, vai atlikušais laiks projekta ieviešanā ir labs projekta sagatavošanas un plānošanas rezultāts, vai kas cits, to tad valde un kapitāldaļu turētāji var analizēt, taču no Ministru kabineta noteiktumu grozījumu viedokļa, protams, mēs piedāvājam grozījumus, lai resursus var izmantot maksimāli efektīvi nodokļu maksātāju interesēs. Mēs skatāmies, kādā veidā viena vai otra nozare projektu kontekstā var nonākt pie labākas pārvaldības. Ja mums būtu ideāla pārvaldība, tad mēs droši vien varētu dzīvot pēc Nacionālā attīstības plāna, bet gan ārējie faktori, gan iekšējie faktori un arī dzīves realitāte diemžēl var radīt būtiskas korekcijas. Mums uz korekcijām ir jāreaģē.