Cēsu konferencē par plānošanu vēsturiskās pilsētās uzmanību pievērsa gan senajai apbūvei, gan mūsdienīgu pilsētu attīstības tendencēm. Līdz ar vietējo kopienu nozīmi dalībnieki izcēla arī citus faktorus.
Cēsīs 9. oktobrī uz konferenci «Pilsētplānošana vēsturiskās pilsētās» organizatori uzaicināja ne tikai arhitektu biroju no Itālijas, bet arī ekspertu no Igaunijas, kā arī cilvēkus, kam ir bijusi tieša saistība ar būvniecības jomu un kultūrvides veidošanu pilsētā. Šī sadaļa bija vairāk veltīta postindustriālās vides pielāgošanai pilsētvidei un nākotnes attīstības plānošanai.
Itālijas pilsētas Trento arhitektūras biroja «Campomarzio» pārstāvji pastāstīja, kā savulaik sākuši darboties pilsētvidē. Biroju atvēruši pēc lielās krīzes, kad būvniecība apstājās. «Nebija klientu, un sākām organizēt pasākumus, kas piesaista un raisa interesi. Tās bija radošās nometnes – 15 dalībnieki, desmit dienas, pieci kubikmetri koka. Tās ļāva mācīties topošajiem arhitektiem un radīt vienkāršus vides dizaina elementus, kurus cilvēki sāka izmantot,» stāstīja arhitekts Daniels Kapeleti. 12 gadu laikā sarīkotas vairāk nekā 50 nometnes sadarbībā ar vietējām kopienām.
Jaunais izaicinājums Itālijā ir pirms pusgadsimta celto māju pārbūve un atjaunošana apdzīvošanai. «Latvijā trūkst privāto iniciatīvu šādu telpu attīstībai. Ir tie, kas veicina idejas un rada, bet tādu tiešu privāto iniciatīvu ir maz,» pauda viens no konferences organizatoriem Alberto di Dženaro.
«Vajag kādu, kas aktivizē telpu. Mūsu pilsētā mēs mēģinājām nākt ar jaunām publiskās telpas idejām, veidojot sadarbību ar administrāciju un piedaloties projektos,» norādīja D. Kapeleti.
Konferences laikā itāļus aicināja dalīties iespaidos un vērtējumos par Cēsu pilsētu. «Svarīgi, ka mēģināt uzlabot publisko vidi – trotuārus, veloceliņus un laukumus. Patīkami redzēt dažādu materiālu izmantošanu – gan koku, gan ķieģeļus. Senās ēkas redzu kā potenciālu, nevis negatīvu aspektu,» pauda D. Kapeleti.
Itāļu arhitektu birojā ir ne tikai arhitekti un inženieri, bet arī socioloģe Terēza Pedreti. «Tas, ko redzu, ir liela uzmanība detaļām. Puķes ir visur. Tās rada svarīgas vides detaļas, kas publiskajā telpā prezentē vietējo kopienu un palīdz radīt iespaidu par pozitīvu vidi. Ja pilsēta vēlas augt, šie procesi ir jādara kopā, tai ir jābūt pilsētai visiem,» pauda T. Pedreti.
Ar fantastisku stāstu no Igaunijas bija ieradies Erki Prūls, Tartu kultūras centra «Aparaaditehas» direktors. Tas ir privāts projekts, kura biznesa pamatā ir darbs ar vietējo un radošo kopienu.
Kopienas centrs ir bijusī metālražošanas rūpnīca, kas veido noslēgtu ēku kvartālu un kur savulaik strādāja 1500 cilvēku. 21. gadsimtā Igaunijā saprata, ka šādus kompleksus var pielāgot mūsdienu prasībām, bet ne visur izdevās – lielā krīze pārtrauca daudzu šādu projektu īstenošanu. Tartu projekts izdevās.
«Ir kompānija, kam pieder ēka. Sākām pamazām – stāvu pa stāvam. Rīkojam un atbalstām pasākumus, festivālus, tirdziņus, kas pulcē tūkstošus cilvēku. Mūsdienās notiek apmēram 300 kultūras pasākumu gadā, no kuriem paši organizējam 10–20, pārējos organizē citi centra menedžeri. Ir laukums, kur var rīkot dažādus pasākumus vai tirdziņus,» stāsta E. Prūls.
Centrs attīstījies tik tālu, ka pārņēmis vienu kaimiņu laukumu un vēl divas ēkas netālu. Pašlaik ēkās ir pieci restorāni, vairākas mākslas galerijas, kopstrādes telpas un daudz kas cits. «Ja ierodies Tartu un nav konkrētu domu, ko apmeklēt, ir vērts doties uz «Aparaaditehas»,» saka E. Prūls.
Pilsētas vadība atbalsta, bet ar striktiem labiekārtošanas noteikumiem – riteņbraucēju celiņi, stāvvietas velosipēdiem, nelieli «kabatas» parki pie ēkām. Vides labiekārtošanai var saņemt atbalstu līdz 75 tūkstošiem eiro gadā, un kultūras pasākumu atbalsts ir 35 tūkstoši eiro.
Vaicāts par biznesa stratēģiju, E. Prūls norāda, ka sabiedrība centram ir viss. «Mēs nevaram dot telpas jebkuram – tikai tiem, kas dala ar mums tās pašas idejas, ko mēs. Mēs neizvēlamies lielu kompāniju ofisus. Viņi maksā labi, bet telpas mums kļūst «beigtas», jo viņi nesadarbojas kopienas līmenī. Labāk mazāki ienākumi, bet rezidenti, kas piedalās un ir kopā ar mums. Viņi rada šo vietu, nevis mēs,» pauda centra direktors.
Diskusijās uzmanību pievērsa padomju laika arhitektūrai un vietējai kopienai. «Mēs esam atbildīgi par to, kā veidojas mūsu ārtelpa. Jāsaglabā dažādu laikmetu liecības. Ir arī padomju laika arhitektūra, par kuru jādomā, vai saglabāt nākamajām paaudzēm vai nesaglabāt,» diskusiju tēmu ierosināja Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja Ināra Bula.
«Rīgā transformācijas jau notiek. Iedzīvotāji un pilsēta mācās, kā un ko var darīt. Barona kvartālā nevienu vēsturisko ēku neatstāja – tur ir apbūve, kas ir mājvieta daudziem birojiem un ofisiem, bet pēc sešiem vakarā tur neviena cilvēka vairs nav. Un ir Grīziņdārzs, kur atstāja vēsturiskās padomju laika ēkas, piebūvējot jaunu kvartālu un pievēršot uzmanību publiskajai telpai, šādi saglabājot vietējās kopienas aktivitāti,» norādīja Jānis Bērziņš, Rīgas Kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas biroja vadītājs.
Aizputes renesanses biedrības vadītājs Andris Tauriņš norādīja, ka ēkas ir jāsaglabā, kamēr vien ir iespējams. «Glābjam ugunsdzēsēju depo, kas atrodas ārpus vēsturiskā centra un bija paredzēts nojaukšanai. Nevajag nojaukt, ja nav bīstamā stāvoklī. Biedrība ir pārsūdzējusi lēmumu par ēkas nojaukšanu,» stāstīja A. Tauriņš.
Nauda mīl prestižu
Konferences noslēguma paneļdiskusijā galvenā uzmanība bija pievērsta pilsētas nākotnes attīstības faktoriem. «Šeit ir cilvēki, kuriem ir bijusi iesaiste Cēsu pilsētvides veidošanā,» trīs runātājus pieteica biedrības «Cēsu mantojums» valdes priekšsēdētājs Jānis Tolpežņikovs.
«Jo tālāk pasaulē, jo vairāk redzi, kā lietas notiek plašā lidojumā, un gribi, lai tas tā notiek arī tavā pilsētā. Ir svarīga uzticēšanās no pašvaldības puses un savstarpējā komunikācija. Lietām ir jāattīstās ar ļoti tālredzīgu plānu, un tas mums pieklibo,» atzina radošās apvienības «Skudras Metropole» direktore Gundega Skudriņa.
«Lai cik mēs gribētu būt kreisi, svarīgs ir turīgu cilvēku blīvums uz vienu kvadrātkilometru attiecīgajā zonā. Pirmais ir nauda. Varam plātīties ar idejām, bet naudu dod tikai labām idejām. Ja kāds turīgs cilvēks, kuram nauda ir, redz, ka tas ir tā vērts, viņš pieslēdzas un iedod vēl naudu. Nauda mīl prestižu, reputāciju, stilu un sajūtu, un par to nerunājam pilsētu arhitektūras kontekstā – kādu sajūtu varam veidot pilsētā, lai šeit nosēstos nauda? Lai kāds šeit grib privātīpašumu, sponsorēt, dzīvot stilīgā pilsētā. Nerunāt par sajūtām, plānojot pilsētas attīstību, nedrīkst. Šo sajūtu veidošana ir svarīga, lai veidotu vidi, kurā cilvēki vēlas dzīvot un kas dod pilsētai ienākumus attīstībai,» pauda Vidzemes Mūzikas un kultūras centra vadītājs Juris Žagars.
Viņš slavēja Cēsu pilsētas arhitektu, kas savulaik neļāva pilsētā uzstādīt vidi kropļojošas konstrukcijas. «Arhitektus aicinu – esiet sektantiski, principiāli, stipri, domājiet par to, kādas pēdas atstāsiet nākotnē!»
Kafejnīcā socializējas
«Es vispirms skatos nevis kādi cilvēki sēž kafejnīcā, bet vai vispār sēž kafejnīcā. Tie, kas sēž kafejnīcā, jau ir piederīgi pilsētai, jo viņu kultūras sastāvdaļa ir socializācija ar citiem cilvēkiem. Cēsīs paveikto ļoti novērtēju. Kad vajadzēja kaut ko no pilsētas nobildēt, tad tikai sapratu, kāpēc rīdzinieki brauc un te pagalmos bakstās. Šeit šķiļas radošie cilvēki, un viņi pavelk līdzi pārējos. Redzu, ka pašvaldībai beidzot ir drosme atpirkt to, kur vietējie nav neko darījuši, un beidzot sākt darboties,» vērtēja Juris Kozlovskis, būvniecības uzņēmuma SIA «Wolf System» valdes priekšsēdētājs.
«Cilvēki aizvien vairāk gribēs būt prom no lielām pilsētām. Tie stāsti, kas piesaista, ir jārada. Pērnavā ir ziloņi uz ielām, gribēju saprast – kāpēc? Izrādās, ka ir sens stāsts par cirku, un ziloņi tagad sabāzti visās malās. Visveiksmīgākie stāsti ir tie, kas bāzējas vēsturē, kam ir tradīcijas, kas attīstās laikmetīgā, inovatīvā formā, kas ir saprotama arī jaunajai paaudzei,» vērtēja G. Skudriņa.
Jāprasa profesionāļiem
«Atslēgas vārds ir cilvēki – pareizie cilvēki pareizajos amatos. Ieaudzināta sajūta par atbildību, par piederību. Lai cik skaista būtu vide – dizains un arhitektūra vienmēr ir cilvēki,» pauda G. Skudriņa.
Viņa uzsvēra – plānojot būves, vienmēr ir jāsauc talkā profesionāļi. «Kā māksliniece varu pateikt, ka Rīgā ir tikai «Hanzas Perons», kur sauca profesionāļus pie plānošanas, un tikai tur kultūras centrs darbojas tā, kā tam jāstrādā. Citur zāles ir skaistas, bet nav izplānoti lifti, piebrauktuves, visas sadzīviskās lietas. Pilsētas domes sēde bija jāsāk ar to, ko ar šo māju tālāk darīs. Pietrūkst tīras, skaidras stratēģijas. Ir jābūt skaidrībai, kas būs pēc gadiem desmit. Tas sākas ar vienu māju, kur ir skaidrība un virzība. Mums, radošajiem, ir svarīga komūna. Tā Tallinā savējie pievelk līdzīgos. No konkurences nav jābaidās, ir jāsadarbojas. Katrs profesionālis prot kaut ko savu, un, kad to saliek vienā bildē, sanāk kaut kas superīgs. Mums vajag komūnu, kurai ir simts reizes lielāka jauda, jo katram ir savas stiprās puses,» secina G. Skudriņa.
Arī rētas ir daļa no mūsu vēstures stāsta
Itāļu arhitekts Pjetro Vinčenco Ambrozīni Cēsu pilsētas apskatē pievērsa uzmanību tā saucamajām «hruščovkām». «Domāju par to, kā nosegt šādas «rētas» pilsētas vidē. Tas reizē ir pašizpratnes process, apzināties šīs «rētas» un risinājumus. Mums bija tas pats, kad Trento renovēja 12 lielas daudzdzīvokļu ēkas. Lielākā problēma bija pārliecināt ne tikai cilvēkus, kas tur dzīvoja, bet arī pašvaldību un ēku īpašniekus, ka ēkas ir nevis slikts ieguldījums, bet arī vēstures sastāvdaļa un reāls ieguvums, ko var nodot nākamajām paaudzēm. «Hruščovka» nav jauka ēka, kas iederētos pilsētvidē, bet domāju, ka tas jārisina un jāuzlabo šo ēku kvalitāte. Kopumā vide ir skaista – apkārt ir zāle, apstādījumi, bet tas ir liels izaicinājums pilsētvides un sociālajā plānošanā. Vajag vairāk publiski runāt par nepieciešamību mainīt šādu pilsētvidi,» pauda itālis. Pēc konferences «Bauskas Dzīve» aicināja Pjetro Vinčenco Ambrozīni uz sarunu par šādu ēku nozīmi pilsētvidē un vēsturiskā mantojuma skatījumā. Šeit arhitekta vēstījuma kopsavilkums: «Nojaukšana vienmēr ir kaut kā zaudēšana. Iespējams, vajadzētu iziet cauri dziļākam 20. gadsimta otrās puses izpratnes procesam, kurā «hruščovkām» ir savs statuss kā daļai no stāsta. Izaicinājums ir izprast to vērtības arhitektūras, pilsētvides attīstības un sociālo attiecību ziņā, ko tur dzīvojošie cilvēki veido savā starpā. Var tās pārbūvēt enerģētiskā līdzsvara vai jaunu materiālu ziņā, lai uzlabotu sociālo statusu, koplietošanas telpas un iekļautu tās pilsētas un kopienas stāstā. Saprotu, ka Latvijas iedzīvotājiem padomju laiks bija patiesi grūts periods, bet vajadzētu būt vēsturiskajai distancei. Tas ir tuvu tam, kas notika mūsu valstī. Ļoti tuvu Trento ir vēl viena pilsēta Bolcāno, kuru pēc Pirmā pasaules kara piespiedu kārtā kolonizēja itāļi. Tā ir vāciski runājoša pilsēta. Pēc Austroungārijas impērijas sabrukuma to atdeva Itālijai, un fašistiskais režīms sāka vardarbīgi «italizēt» un kolonizēt cilvēkus. Īstenoja sociālo mājokļu celtniecību, jo strādnieki ir tā cilvēku masa, ko var viegli pārvietot. Pēc Otrā pasaules kara jaunā sociāldemokrātiskā partija, kas nāca no vāciski runājošajiem cilvēkiem, uzskatīja sociālos mājokļus par problēmu, par kaut ko saistītu ar fašistiem un ko tādu, kas pilnībā jānojauc. Un viņi sāka to darīt. Par laimi, fašistiskās arhitektūras vērtību izpratnes procesu uzsvēra arī vācu tautā, kas sāka domāt par savu stāstu un teica: «Labi, pastāv zināma problēma, bet visa apbūvētā vide ir daļa no mums. Tāpēc mums tā jāsaglabā.» Pirms pāris gadiem mēs izveidojām brīvdabas muzeju, kurā kopā ar cilvēkiem, kas dzīvo sociālo dzīvokļu ēkā, organizējam pilsētas ekskursijas. Cilvēki stāsta par sevi un saviem kaimiņiem no citām apkaimēm. Zināšanu apmaiņas process, izmantojot mūsu sociālos mājokļus un citas ēkas, aizsāka kopienas stāsta atkārtotas apgūšanas procesu. Tas ir viens no pirmajiem sociālo mājokļu muzejiem Eiropā. Mēs to sākām, un tas darbojas ļoti labi, jo cilvēki, kas dzīvo šajā ēkā, iedvesmo sevi un sāk stāstīt savu stāstu, savas atmiņas citiem cilvēkiem, kas ierodas no tālienes. Tas bija patiešām svarīgi, lai atjaunotu kopienas stāstu. Domāju, ka tas pats varētu būt šeit ar «hruščovkām», sākot atjaunot tur dzīvojošo kopienu vērtības. No šī viedokļa, iespējams, renovācijas izmaksas ir sekundāras, jo tā ir vēsturiskā mantojuma ēka. Tā ir sena, tā ir forša. Tā ir daļa no stāsta, tāpēc mums tā ir jāsaglabā. Ir jāatjauno stāstījums, kas slēpjas aiz šīs ēkas. Citi saka: «Tā ir padomju varas palieka, tā ir draņķīga ēka, mums tā jānojauc.» Es esmu vēsturnieks un saprotu, ka tā ir daļa no vēstures. Mums uz to jāskatās no šī viedokļa. Jā, mums ir jāsaglabā «rētas». Rētas vai zīmes, kas jums ir uz sejas, uz ādas, ir daļa no jūsu stāsta.»
