Izdota jauna grāmata «Mātes Sibīrijā» – mūžīgai piemiņai latviešu Mātēm

Fonds «Sibīrijas bērni» izdevis jaunu grāmatu «Mātes Sibīrijā». Tajā apkopotas intervijas ar 1941. gada 14. jūnijā izsūtītajām mātēm un viņu bērniem, apkopoti interviju fragmenti no 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto bērnu atmiņu stāstiem, «Bauskas Dzīvi» informēja fonda pārstāvji.

Autore Dzintra Geka raksta: «1941. gadā uz Sibīriju aizvestie bērni lūdza, lai kādreiz izdodu grāmatu par Mātēm. Latviešu sievietēm, kuras no pārticīgas dzīves, no labklājīgām mājām nokļuva Sibīrijas sādžās, netīrībā, šaurībā, badā, aukstumā. Šifona kleitās mātes gāja taigā zāģēt kokus, noskrandušām drēbēm vakarā atgriezās būdās. Mātes atdeva bērniem niecīgo maizes devu un pašas nomira bada nāvē.»

1941. gada 14. jūnijā no Latvijas deportēja 15 424 Latvijas iedzīvotājus. Deportācija lielā mērā ietekmēja sievietes – esot atšķirtām no saviem vīriem, uzņemoties visas rūpes par bērniem, vecākiem. Viņām ar visiem iespējamiem līdzekļiem bija jācīnās par fizisko izdzīvošanu, tālu prom no ierastās vides, jāaudzina bērni, jāspēj veidot ģimenes izjūtu, jāpārdzīvo daudzas fiziskās un morālās ciešanas – vīra, arī bērnu zaudējums. Psihologu pētījumi liecina, ka deportācijas radītās traumas atstāj pēdas un tiek pārmantotas arī nākamajā paaudzē.

1946. gadā, kad bērnus bāreņus drīkstēja sūtīt uz Latviju, dažas mātes izdarīja pašnāvību, lai bērni varētu atgriezties Dzimtenē, atklāj Dz. Geka, viņa atklāj: «2000. gadā, kad sākām meklēt un intervēt Sibīrijas bērnus, dažas mātes vēl satikām, šajā grāmatā ir viņu atmiņas. Visvairāk pārsteidza ciešanas, sāpes, kas bija pārdzīvotas, un spēja to atcerēties bez rūgtuma un ļaunuma. Pagājuši jau vairāk kā 80 gadi, atmiņas zūd, laiks skrien un skan mudinājumi to ātrāk aizmirst. Tad pēkšņi karš Ukrainā. Vēsture atkārtojas, atkal ir nogalināti tēvi, izpostītas ģimenes, deportēti bērni. Tāpēc ir vajadzīga šī grāmata. Lai mēs nekad neaizmirstu… Mūžīga piemiņa latviešu Mātēm.»

Māra Eiduka (citāts no grāmatas): «Mamma gāja meža darbos, šo to ēdamu mums atstāja, bet gadījās, ka citi bērni mūsu ēdienu apēda. Es saslimu… Mēnesi, ejot uz darbu, mamma šausmās gaidīja, vai es būšu dzīva, kad viņa pārnāks no darba. Mamma teica – labāk, ja nelaime nāk nezinot, jo tā pārdzīvot ir šausmīgi. Es slimoju aiz bada.»

Helēna Lakone (citāts no grāmatas): «Kad mani izsūtīja, man bija 34 gadi. Strādāju kolhozā, raku pagrabu. Tur bija vecākas sievas. Par daudz izraku zemi, trešajā dienā ar lāpstu strādāju tikai stūrī, biju slima. Gribēju nopelnīt. Mums deva maizes normu. Blakus atradās slimnīca, iegāju ārstēties. Mani izmeklēja. Es visa biju sapampusi. Nedrīkstēju vairs iet smagos darbos.»

Margrieta Silenieks(Otaņķe) (citāts no grāmatas): «Mēs ticējām, ka ar vīriem būsim kopā. To, ka vīru nav, ieraudzījām, kad aizbraucām galā… Prasījām, protams, bet komunistiem bija sava atbilde – viņi nezinot, kur ir mūsu vīri.»

Grāmatas izdevējs Fonds “Sibīrijas bērni”, to var iegādāties pasūtot fonda mājas lapā www.sibirijasberni.lv, izsūta arī pa pastu vai uz mājām. Grāmatu var iegādāties arī uz vietas studijā Zaķusalā, LTV ēkā, tel. 28647939 vai 29273016.

Izmantoti publicitātes attēli no fonda “Sibīrijas bērni” krājuma.