Jaunās valdības galvenais tests – spēja sadarboties

Pēc vairāk nekā divus mēnešus ilgām diskusijām beidzot ir izveidota nākamā valdība, un jau šonedēļ par tās apstiprināšanu plāno lemt Saeima. Aģentūras LETA aptaujātie eksperti valdības tapšanas ilgumā nesaskata pazīmes, kas jau šodien liecinātu par jaunās koalīcijas potenciālu nestabilitāti. Tāpat šoreiz ministru krēslos sēdīsies politikā vai citās jomās pietiekami pieredzējuši cilvēki, tādēļ arī bažas par to, kāds varētu būt viena vai otra ministra sniegums, nav tik lielas kā par dažiem iepriekšējo valdību ministriem. Tomēr izaicinājumi šoreiz ir saistīti ar spēju sadarboties un risinājumu meklēšanu pārnozaru līmenī, jo gan karš Ukrainā un tā izraisītās problēmas, gan pandēmijas gadi ir pierādījuši, ka krīzes nevar risināt tikai vienas nozares ietvaros un katrs lēmums vai tā trūkums pēc krītošu domino kauliņu principa izraisa sekas arī citās jomās.

Kas lēni nāk, tas labi nāk

Pēc Saeimas vēlēšanām 1.oktobrī sākotnēji bija cerības par visai ātru jaunā Ministru kabineta izveidošanu. Tomēr pirmā aizķeršanās bija saistīta ar Nacionālās apvienības (NA) un “Apvienotā saraksta” (AS) pretošanos “Jaunās vienotības” (JV) iecerei koalīcijai piepulcināt arī parlamenta jaunpienācēju – partiju “Progresīvie”. Stīvēšanās par jautājumu, vai stabilāks ir galds ar trim vai četrām kājām, ilga vismaz nedēļu. Taču arī pēc vienošanās Ministru kabineta interjerā ievietot trīskājainu mēbeli valdības veidošanas process ieslīga teju nebeidzamās diskusijās, vai no sākuma jāsadala atbildības jomas vai jāsāk rakstīt deklarācija, vai jādara vēl kaut kas cits. Rezultātā kuluāros klejojošais solījums, ka pirms 18.novembra valdība noteikti būs, tā arī nepiepildījās un Latvijas sabiedrība kopā ar jaunu valdību sagaidīs vien Ziemassvētkus.

Ekonomistu apvienības pārstāvis, uzņēmējs Māris Avotiņš aģentūrai LETA gan norāda, ka valdības veidošana, kas ilgst vairākus mēnešus, nav nekas jauns demokrātiskā sabiedrībā.

“Protams, ka mēs neesam tādā situācijā kā Beļģija 2010.gadā, kur varēja atļauties valdību veidot 541 dienu. Mums šobrīd ir gana daudz izaicinājumu gan drošības jomā, gan enerģētikā. Bremzējot augsto inflāciju, Latvijas ekonomika jau trešajā ceturksnī samazinājās un to turpinās darīt arī ceturtajā ceturksnī. Tāpēc ir svarīgi, lai jaunā valdība tiek apstiprināta, bet tik pat svarīgi ir koalīcijas partneriem vienoties par prioritātēm,” atzīst Avotiņš.

Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns pat atgādina sakāmvārdu “kas lēni nāk, tas labi nāk”, piebilstot, ka starptautisko partneru vidū gan ir radušies jautājumi, kādēļ valdības veidošana notiek tik ilgi, ja potenciālajai koalīcijai ir vairākums parlamentā. Vienlaikus ir skaidrs, ka kardināli pagriezieni Latvijas politikā nav gaidāmi, tādēļ tas satraukumu nav radījis.

Biedrības “Latvijas formula 2025” valdes loceklis, Banku augstskolas prorektors Andris Nātriņš savukārt piebilst, ka, iespējams, ilgo valdības tapšanas procesu var salīdzināt ar komandas saliedēšanas pasākumiem biznesā, kur vērojami arī “daži māņu gājieni un spēles elementi”.

“Tiem, kas uz šo procesu raugās no malas, likumsakarīgi rodas bažas, vai valdībai par kaut ko maz ir iespējams vienoties. Es uz visu to skatītos ar piesardzīgu optimismu, kas izriet no tā, ka šajā procesā iesaistītie ir ar ievērojamu politisko pieredzi,” sacīja Nātriņš.

Izaicinājumu netrūks

Lai gan daudzi ir pauduši cerības, ka ilgais valdības veidošanas process politiķiem ir ļāvis jau sākotnējā stadijā izrunāt galvenās pretrunas un tādēļ valdības darbs būs raits, eksperti norāda uz virkni izaicinājumu, ar kuriem jaunajam Ministru kabinetam būs jāsastopas.

Andžāns atgādina, ka lielākie izaicinājumi ārpolitikā, protams, ir saistīti ar Krieviju un Baltkrieviju. “Turklāt ar Krieviju dažādās dimensijās. Tas nav tikai karš Ukrainā. Arī citās jomās Krievija, visticamāk, centīsies radīt dažāda veida nepatikšanas. Tas ir jāvērtē kā ilgtermiņa jautājums un nevar aprobežoties tikai ar Krievijas vērtējumu Ukrainas virzienā,” uzsver Ģeopolitikas pētījumu centra direktors.

Arī Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis norāda, ka galvenais Krievijas eksports mūsu virzienā būs hibrīddraudi, ar to saprotot gan kiberdraudus, gan dezinformāciju, lai nomelnotu Latviju un Rietumvalstis kopumā.

“Tāpat jārēķinās ar to, ka, visdrīzāk, energocenas saglabāsies augstas un no Latvijas sabiedrības sekos spiediens meklēt risinājumus. Krievija pavisam noteikti to mēģinās izmantot, lai mainītu attieksmi pret sevi. Līdzīga pieeja būs jautājumos, kas ir saistīti ar Krievijai piemērotajām sankcijām. Tie visi ir jautājumi, ar kuriem Krievija mēģinās ietekmēt mūsu pašu politiskos uzstādījumus – tiešā veidā politiķus vai sabiedrību,” saka Balodis.

Arī ekonomikā netrūkst jautājumu, par kuriem nāksies vēl lauzt šķēpus.

Ekonomistu apvienības pārstāvis Avotiņš uzsver, ka nav skaidrs, kā valdība risinās vairākas pretrunas, kuras ir iezīmējušās koalīcijas tapšanas laikā. Piemēram, uzņēmumi tuvāko gadu laikā arvien vairāk saskarsies ar darbaspēka trūkumu, bet koalīcijā ir pilnīgi pretēji viedokļi par šīs problēmas risināšanu. Tāpat visas koalīcijas partijas it kā saka, ka vēlas attīstīt kapitāla tirgu. Tajā pašā laikā lielā mērā NA iestājas pret valsts uzņēmumu akciju daļēju kotēšanu biržā, dēvējot to par privatizāciju.

Kā vēl vienu pretrunu, kas ir iezīmējusies, uzņēmējs min to, ka, no vienas puses, mēs sakām, ka gribam atbalstīt eksportspējīgo sektoru un uzņēmumus, kuri uzlabo savu konkurētspēju un produktivitāti, no otras puses, tas vienā brīdī var nonākt pretrunā ar atbalstu mazajiem jeb tā saucamajiem dzīvesstila uzņēmumiem.

“Tā nav neatrisināma pretruna, bet tā ir lieta, kur koalīcijas partneriem pašlaik ir atšķirīgs skats par to, kas jādara, un tas varētu radīt pretrunas risinājumos, kas tiek piedāvāti,” norāda Avotiņš.

Pārbaudījums ar starpnozaru sadarbību

Tomēr vislielākais izaicinājums jaunajam Ministru kabinetam varētu būt sekmīgas starpnozaru sadarbības veidošana. Jau iepriekšējā Ministru kabineta darbības beigu posmā gan virkne ekspertu, gan paši politiķi norādīja, ka ministrijas it kā nonāk konkrētu koalīcijas partiju “lēnī” un sadarbība starp dažādos “lēņos” esošām ministrijām ir ļoti sarežģīta, kas savukārt kavē kopējo attīstību. Vienlaikus eksperti uzsver, ka tagadējā situācijā, kad pandēmijai seko karš Ukrainā un energokrīze, spēja operatīvi sadarboties kļūst vitāli svarīga visdažādākajos jautājumos.

“Ja runājam par tiem pašiem hibrīddraudiem, tad tas neattiecas tikai uz Ārlietu un Aizsardzības ministriju. Tikpat labi tas attiecas uz iekšlietu struktūrām un, piemēram, uz Kultūras ministriju, kas regulē informatīvo telpu. Hibrīddraudu būtība ir, ka tie var jaukt un miksēt dažādas nozares un ietekmes instrumentus, un līdz ar to arī atbildei ir jābūt dažādos līmeņos un dažādās institūcijās,” uzsver Balodis.

Nātriņš piebilst, ka tas pats attiecas uz sociālās politikas jautājumiem.

“Sociālo politiku nevar reducēt tikai uz neaizsargāto grupu atbalstu. Tas ir svarīgi, tomēr krīzes situācijā neaizsargātības zonā var nonākt diezgan liela sabiedrības daļa. Tālāk var sekot reakciju ķēde. Piemēram, viena liela daļa var izjust vilinājumu darboties ēnu ekonomikā, un tas tālāk ietekmēs budžeta ieņēmumus. Tādēļ jāsaprot, ka lietas ir savstarpēji saistītas. Domāšanai ir jābūt kā Skandināvijas valstīs, kā labākajos sociālās politikas piemēros. Citādi mēs nepārtraukti atdursimies pret tā saucamo sociālo konfliktu, kad sabiedrībā nav vienošanās, kā ir jāveidojas publiskajām finansēm, kas ir priekšnoteikums, lai būtu finansiālais pamats gan izglītībai, gan drošībai, gan veselībai,” norāda biedrības “Latvijas formula 2025” pārstāvis, piebilstot, ka gan pandēmija, gan Krievijas agresija Ukrainā bija kā stresa tests dažādām Latvijas ievainojamībām.

Deklarācija kā prioritāšu “katalogs”

Pēc ekspertu domām, vēl viena problēma, kas iezīmējās valdības deklarācijas rakstīšanas laikā, ir ļoti daudzās lietas, kas deklarācijā parādījās bez prioritātēm, kuras ir īstenojamas pirmām kārtām. Tāpat trūkst skaidras saistības ar ilgtermiņa plānošanas dokumentiem, piemēram Nacionālo attīstības plānu (NAP).

“Svarīgi, lai šī sasaiste tomēr būtu, jo NAP ir arī dažādi snieguma rādītāji un sistēmiskas lietas, kuras ir svarīgas, lai konkrētās nozarēs saprastu, kādā secībā būtu veicamas reformas un kas ir izšķirošie jautājumi, kā virzīt uz priekšu procesu arī dilemmu apstākļos, jo, protams, ka resursu vienmēr pietrūkst, bet lēmumi ir jāpieņem un jānodrošina, lai šos lēmumus atbalstītu sabiedrība. Šie jautājumi man paliek neatbildēti,” saka Nātriņš.

Viņš arī piebilst, ka deklarācijas tapšanas vidusposmā, piemēram, sociālajā sfērā, deklarācijas punkti atgādināja “aktivitāšu un virzienu katalogu”. Tādēļ var rasties arī nemiers par to, vai valdība no šī “kataloga” īstenošanai, pirmkārt, izvēlas tiešām svarīgāko.

Ģeopolitikas pētījumu centra direktors norāda, ka arī ārlietās Latvijai var nākties izšķirties par prioritātēm.

“Latvija noteikti centīsies turpināt nokļūt ANO Drošības padomē kā nepastāvīgā locekle, un būs brīži, kad var nākties izdarīt izvēles, jo nav noslēpums, ka ANO spēcīga ietekme ir tieši Ķīnai, arī Krievija no ANO nekur nav pazudusi, tādēļ, iespējams, ka Latvijai var nākties mazināt savas ambīcijas šajā jautājumā,” pieļāva Andžāns.

Vecās un jaunās sejas

Paredzams, ka jaunajā valdībā savus amatus saglabās Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV), ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (JV), ekonomikas ministre Ilze Indriksone (NA) un kultūras ministrs Nauris Puntulis (NA). Savukārt citas ministrijas sāks vadīt jauni ministri. Eksperti gan norāda, ka arī tie šīs valdības jaunpienācēji, kuriem trūkst iepriekšējas pieredzes ministra līmeņa darbā, lielākoties ir ar pamatīgu pieredzi citos vadoša līmeņa posteņos.

Laikā, kad Ukrainā turpinās Krievijas uzsāktais karš, īpaša nozīme ir ministriem, kuri atbild par ārējās un iekšējās drošības jautājumiem – ārlietu ministram, aizsardzības ministram un iekšlietu ministram. Eksperti ir vienisprātis, ka šiem posteņiem ir izvirzīti Latvijas politikas smagsvari un tādēļ par negatīviem pārsteigumiem nevajadzētu bažīties.

Edgars Rinkēvičs ārlietu ministra posteni dažādās valdībās ir ieņēmis jau kopš 2011.gada, un, Ģeopolitikas pētījumu centra direktora Andžāna vārdiem runājot, ir “pārbaudīta vērtība”. Aizsardzības ministra postenim izvirzītā Ināra Mūrniece (NA) divus sasaukumus pēc kārtas ir bijusi parlamenta priekšsēdētāja, kuras pienākumos, kad Valsts prezidents atradās ārpus valsts, ietilpa pildīt arī bruņoto spēku augstākā vadītāja funkcijas. Savukārt iekšlietu ministra amatam nominētais Māris Kučinskis (AS) savulaik ir bijis premjers, bet iepriekšējā Saeimas sasaukumā vadīja Nacionālās drošības komisiju.

“Veidojas laba kombinācija, jo tur ir nominēti ļoti pieredzējuši cilvēki. Šajos nestabilajos laikos pieredze ir ļoti svarīgs faktors. Turklāt es ar pieredzi nedomāju pieredzi konkrētā jomā, bet gan to, ka ir jābūt prasmēm un iemaņām, kuras likt lietā. Tas, ka politiķis līdz šim ir bijis daļa no sistēmas, reizēm var pat traucēt,” atzīst Andžans.

Turklāt bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris un Saeimas deputāts Juris Dalbiņš atgādina, ka, piemēram, Aizsardzības ministrijā lielas novirzes no valstī pieņemtā kursa nemaz nav iespējamas.

“Aizsardzības ministrija ir specifiska ministrija, jo, neraugoties uz to, ka mainās dažādu politisko spēku ministri, darbs norit atbilstoši normatīvajiem aktiem, kuri attiecas uz valsts nacionālo drošību. Līdz ar to ministrs, tāpat kā Nacionālo bruņoto spēku komandieris, organizē darbu, lai šie uzdevumi tiktu precīzi izpildīti,” uzsver Dalbiņš.

Savukārt lielākos jautājumus līdz šim ir radījušas tā saucamajam sociālajam blokam nominētās ministru amata kandidātes – Evika Siliņa (JV) labklājības ministres un Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Meņģelsone (izvirzījis AS) veselības ministres amatam. Tāpat diskusijas jau raisījušās par kādreizējās veselības ministres Andas Čakšas (JV) pieteikšanu izglītības un zinātnes ministres amatam.

Nātriņš atzīst, ka pašlaik ir ļoti grūti pateikt, kāds būs jauno ministru sniegums. “Pašlaik neviens neņemsies spriest, vai būs labi vai ne tik labi. Katra no šīm kandidātēm ir pietiekami jaudīga, bet ar konkrēto jomu nevienai no viņām iepriekšējās darbības pieredzes nav. Tas vienmēr rada zināmu piesardzību,” atzina biedrības “Latvijas formula 2025” valdes loceklis.

Tāpat tiks veidota Klimata un enerģētikas ministrija, kuras vadību uzticēs ilggadējam Salaspils novada domes priekšsēdētājam Raimondam Čudaram (JV), un tieši šim ministram būs jāvirza vairāki stratēģiskas nozīmes lēmumi.

“Ir jāizdara virkne stratēģisku izvēļu – atomenerģija, vējš, sašķidrinātā gāze, ūdeņradis, biomasa. Galvenais, lai šīs izvēles rezultātā mēs gan Latvijā, gan reģionā nodrošinātu enerģētisko drošību un konkurētspējīgu enerģijas cenu. Piemēram, ja šodien sāk strādāt pie atomelektrostacijas projekta, tad tas pirmo kilovatu enerģijas varētu dot ap 2034.gadu un ietekmēt virkni citu izvēļu,” uzsver Avotiņš.

Vienlaikus viņš norāda uz to, kas jau izskanēja Saeimas debatēs, lemjot par jauna ministra amata izveidi, proti, nav skaidras motivācijas, kādēļ vides aizsardzības jautājumi ir atstāti citas ministrijas pārziņā, nevis nodoti topošajai Klimata un enerģētikas ministrijai. Rezultātā tas vedina uz domu, ka zaļā kursa mērķi jaunajā valdībā būs ļoti izplūduši.

Savukārt vērtējot Čudara virzīšanu šim amatam, Avotiņš pauda, ka trūkums varētu būt tas, ka viņš līdz šim nav bijis valsts līmeņa institūciju vadībā, bet labā lieta – vairākus sasaukumus pēc kārtas viņš veiksmīgi ir vadījis pašvaldību, kura vides jautājumiem ir pievērsusies ļoti nopietni.

Darbi, kuri negaida

Vienlaikus ir skaidrs, ka politiķu divus mēnešus ilgā “saliedēšanās” jaunā valdībā ir iekavējusi vairākus darbus, kuri tagad būs jārisina ar lielu steigu.

Avotiņš norāda, ka bez jebkāda iestrādāšanās perioda pie darba būs jāķeras jaunajam finanšu ministram Arvilam Ašeradenam (JV), jo pašlaik galvenais valdības uzdevums ir pieņemt 2023.gada valsts budžetu. Turklāt tas var būt ļoti izaicinoši.

“Šobrīd neviens nevar prognozēt, cik dziļa būs recesija. Tomēr ir skaidrs, ka tā būs, un tas, visdrīzāk, nozīmē, ka nodokļu ieņēmumi mūs pārsteigs negatīvi, nevis pozitīvi. Tādēļ, plānojot valsts budžeta izdevumu pozīcijas, tas būtu jāparedz. Jo ātrāk šī diskusija sāksies, jo mazāk būs pārsteigumu, bet būs izpratne, ka tas ir prognozējams ekonomikas cikls, kurā mēs ieejam labāk sagatavojušies,” uzsver Avotiņš.

Vienlaikus viņš norādīja, ka gaida no jaunā finanšu ministra, lai Finanšu ministrija ir aktīvāka un ne tikai “pieskata izdevumus”, bet palīdz valsti arī attīstīt.

Savukārt Dalbiņš uzsver, ka neredz iespēju, kā paredzētajos termiņos varētu tikt ieviests Valsts aizsardzības dienests.

“Svarīgi ir iegūt sabiedrības uzticēšanos un svarīgi, lai nebūtu negatīvās asociācijas ar dienestu PSRS armijā un “ģedovščinu” jeb ārpusreglamenta attiecībām. Tam ir jābūt modernam dienestam, kam sabiedrība uzticas. Tas lielā mērā ir arī jauns sociālais kontakts starp valsti un sabiedrību, jo noteikti, ka būs arī cilvēki, kas būs neapmierināti par to, ka ir jāmaina savi plāni dzīvē. Tādēļ arī svarīgi būs nodrošināt, lai dienests nav papīra tīģeris, bet reāls palīgs valsts aizsardzībā,” uzsver arī Andžāns.

Vēl viena lieta viņa ieskatā tagad būs darbs ar Latvijas starptautisko tēlu pēc Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes lēmuma par televīzijas kanāla “Doždj” (“Дождь”/”TV Rain”) licences anulēšanu. “Latvija iegūst pretrunīgu un drīzāk negatīvu vērtējumu Rietumu telpā. Ja sākumā Latvijai veidojās labs tēls kā valstij, kas pieņem Krievijas trimdas žurnālistus un intelektuāļus un kur potenciāli var tapt nākotnes Krievijas vīzija, tad tagad, protams, pār to ir kritusi ēna,” atzīst Ģeopolitikas pētījumu centra direktors.

Foto:LETA