Jenzis: Ēdināšanas nozare atrodas jau četru gadu ilgā krīzē

Kopējais Latvijas ēdināšanas nozares apgrozījums ir apmēram 800 miljoni eiro. Lai arī kopumā ēdināšanas nozare uzrāda rekordlielu apgrozījumu un nomaksāto nodokļu apjomu, apgrozījums lielā mērā ir inflācijas radīts, intervijā aģentūrai LETA stāsta Restorānu biedrības prezidents Jānis Jenzis. Viņš uzsver, ka nozare atrodas pastāvīgā, jau četru gadu ilgā krīzē. Ja pandēmiju vēl daudz maz visi izturēja, tad šobrīd, līdz ar visu resursu sadārdzināšanos un tūristu plūsmas samazināšanos, no tirgus aiziet uzņēmumi, kas strādājuši daudzus gadus.

Kāds kopumā ēdinātājiem, restorāniem bija aizvadītais gads? Kādi ir rezultāti, ja tos salīdzina ar laiku pirms Covid-19?

Kopējais Latvijas ēdināšanas nozares apgrozījums ir apmēram 800 miljoni eiro, kas ir 1,4% no Latvijas iekšzemes kopprodukta. Ja vērtē kopējo ēdinātāju samaksāto nodokļu apjomu pret nozares apgrozījumu, tad tas ir krietni virs vidējā. Mūsu nozare nodokļos nomaksā virs 30% no apgrozījuma. Salīdzinājumam, citās nozarēs tas var būt tikai 3-4%. Tas ir mīts, ka ēdinātāji ir nodokļu nemaksātāji, jo, ja rēķina pret apgrozījumu, tad nomaksātā nodokļu masa ir liela.

Izaicinājumi ēdinātājiem kopumā joprojām ir ļoti lieli. Pandēmija nozari skāra ļoti smagi, likās krīze jau beigsies, kad sākās karš Ukrainā, kas joprojām ietekmē ārvalstu tūristu skaitu un lielo pasākumu organizētājiem rada piesardzību. Viņi mūsu reģionu principā neizvēlas kā norises vietu lieliem pasākumiem, kongresiem ar lielu dalībnieku skaitu utt. Mazākas grupas brauc, bet lielo pasākumu segmentā ģeopolitiskās situācijas un nedrošības dēļ esam ļoti zaudējuši. Ņemot vērā pēdējo četru gadu notikumus – pandēmija, ģeopolitiskā situācija -, varētu secināt, ka nozare atrodas četru gadu ilgā krīzē.

Arī inflācija, kuru visi esam pamanījuši, un izmaksas katrai mājsaimniecībai ir pieaugušas, ir ietekmējusi klientu maksātspēju, un tā diemžēl ir kritusies. Šie visi faktori noved pie tā, ka nozarē samazinās spēlētāju skaits – jau visiem zināmie gadījumi, kad durvis slēdza “Vincents” un “Čarlstons”, nesen par aizvēršanos paziņoja “Burga” un “OK Pica”, kas bija orientēta uz ilgtspējīgu domāšanu un vietējo, bioloģisko produktu izmantošanu. Ja pandēmiju vēl daudz maz visi izturēja, tad šobrīd, līdz ar energoresursu sadārdzināšanos un karu Ukrainā, no tirgus aiziet uzņēmumi, kas strādājuši daudzus gadus, pat desmitus gadu, bet vairs “nespēj pavilkt”.

Lai arī kopumā ēdināšanas nozare uzrāda rekordlielu apgrozījumu un arī nomaksāto nodokļu apjomu, apgrozījums lielā mērā ir inflācijas radīts. Tam nav korelācijas ar nozares rentabilitāti, tādēļ nevaram teikt, ka nozarei ietu labāk. Apgrozījuma pieaugums ir mānīgs lielums. Monitorējot inflācijas tempu galvenajos resursos, kas ir energoresursi, pārtikas izejvielas un darbaspēks, tad visos segmentos izmaksu kāpums ir bijis straujāks nekā ēdināšanas pakalpojumu cenu kāpums. Nozare joprojām atrodas pastāvīgā, jau četru gadu ilgā krīzē.

Pandēmijas laikā uzņēmējiem bija pieejami atbalsta instrumenti. Šobrīd ir smaga krīze, bet atbalsta instrumentu nav.

Ja salīdzina pagājušo gadu ar laiku pirms pandēmijas, kā šobrīd varētu raksturot situāciju? Nozare sāk pietuvināties pirms pandēmijas līmenim?

Ja salīdzina tūristu plūsmu šobrīd ar rādītājiem 2019.gadā, tad Latvija diemžēl ir pēdējā vietā “tūristu atgūšanas” rādītājā, lai arī tūristu skaits atsevišķos mēnešos ir bijis lielāks nekā gadu iepriekš. Ēdinātāji ir ļoti cieši saistīti ar tūrisma nozari. Nav jābūt ekspertam, lai, izejot cauri Vecrīgai, redzētu daudzas brīvas telpas, no kurām uzņēmumi ir aizgājuši un slēgti. Mēs redzam, ka saistība ir tieši ar tūrisma nozari. Protams, ir arī daudzi uzņēmumi, kuriem liekas, ka iet ļoti labi un pie viņiem nevar norezervēt galdiņu, bet tas nozīmē, ka šie uzņēmēji ir atraduši iespējas necelt cenas. Ir atsevišķi ļoti populāri koncepti, bet tie ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi restorāni. Citi ēdināšanas uzņēmumi, īpaši tie, kas strādāja tūrisma segmentā, un tie, kuru klienti bija vietējie iedzīvotāji ar vidēji lieliem ieņēmumiem, cīnās par izdzīvošanu.

Šeit, runājot par zemajiem tūristu skaita rādītājiem, kā problēmas risinājums varētu būt aktīvs darbs pie jaunu pasažieru pārvadātāju piesaistes un veco, piemēram, “Tallink”, atgriešanas. Tāpat varētu vēlēties jaudīgāku tūrisma mārketingu tieši Rīgas pilsētai, kas tradicionāli ir bijusi tūristu magnēts.

Arī reģionālie uzņēmumi ir ļoti jūtīgi attiecībā uz klientu maksātspēju. Pirmie signāli, kurus saņēmām, ka uzņēmumi slēdzas, bija no reģioniem pagājušā gada rudenī. Tas bija laiks, kad uzņēmumi saņēma lielos energorēķinus. Ja rēķins par elektrību vai gāzi pēkšņi ir piecas reizes lielāks, nekā bija, to nevar tā viegli nokompensēt, jo īpaši reģionos, kur cenu paaugstināšana ir ļoti sensitīva. Mūsu novērojums, ka šajā energokrīzē visvairāk ir cietis vidusslānis, ģimenes ar bērniem. Tad, ja inflācija strauji ceļas un kaut kas no izdevumiem ir jāatmet, tad, visticamāk, tie būs pakalpojumi, piemēram, ēšana ārpus mājas, ceļojumi, tūrisms, atsevišķi skaistumkopšanas pakalpojumi. Tās inflācijas pieaugumā ir jūtīgākās nozares.

Kā ēdinātājiem ir veicies gada nogales svētku laikā, rezervācijām Jaunā gada sagaidīšanai? Vai šogad tendences svētku svinēšanā ir atšķīrušās no citiem gadiem?

Man nav ļoti precīzu datu par Jaunā gada svinībām. Bija biedri, kas piedāvāja Jaunā gada sagaidīšanu, bija biedri, kas nepiedāvāja, bija arī tādi, kas piedāvāja paēst vakariņas un doties svinēt tālāk. Teiktu, ka šogad situācija bija bēdīgāka nekā pirms pāris gadiem, jo galvenā mērķauditorija Jaunā gada sagaidīšanas svinībām Rīgā bija viesi no Austrumiem, lielākoties no Krievijas. Šī plūsma ir pilnībā apstājusies. Jāņem vērā, ka kopumā tūrismā iepriekš viesi no Austrumiem bija 30%, turklāt ļoti maksātspējīgi. Krievijas iebrukuma Ukrainā rezultātā Austrumu tūristu plūsmas vairs nav. To jau katrs var iedomāties, kas notiek, ja 30% plānotā apgrozījuma ģimenes budžetā vairs neienāk. Tas ir diezgan dramatiski, tādēļ ir vajadzīgs laiks, lai pārorientētos uz citiem tirgiem. Kā jau minēju, lai arī tuvākie tirgi Somija, Zviedrija kopumā Skandināvijas valstis, saprot, ka Baltijas valstis nav tiešā Ukrainas tuvumā un karadarbība blakus nenotiek, tad ir valstis Eiropā, kas joprojām ir ļoti piesardzīgas ar mūsu reģiona apmeklēšanu. Protams, individuālie tūristi, ja ir labs avio piedāvājums, brauc, bet lielāki pasākumi nenotiek.

Kādas šobrīd ir tendences korporatīvo pasākumu jomā? Vai tie ir atgriezušies pirms pandēmijas līmenī?

Latvijas Restorānu biedrības biedri ziņo, ka šogad rudenī vērojams apgrozījuma kritums. Novembrī un decembrī ēdinātājiem, salīdzinot ar gadu iepriekš, tika novērots apgrozījuma samazinājums par 10-15%. Decembris tradicionāli ir karstākā korporatīvo pasākumu sezona. Var secināt, ka ekonomikā ir stagnācija jeb depresīvs stāvoklis, līdz ar to uzņēmumiem nav noskaņojuma ar vērienu kaut ko svinēt, rīkot klientu balles un pasākumus. Ekonomiskā priekšrocība mums līdz šim ir bijusi tā, ka esam tilts starp Austrumiem un Rietumiem, stratēģiski svarīgā pozīcijā. Tagad, kopš kara Ukrainā, diemžēl esam Eiropas nomale ar sētu ar Krieviju. Šīs priekšrocības mums vairs nav.

Vai ir sajūta, ka uzņēmumi ir ieslēguši taupīšanas režīmu?

Ja vērtē kopējos ekonomikas datus, vēsturiski Igaunija bija stabili aizgājusi priekšā Latvijai un Lietuvai, bet mēs ar Lietuvu vēl dalījām otro vietu, tad kopš pandēmijas esam stabili noslīdējuši pēdējā vietā. Tad ja uzņēmumiem labi iet, tad viņi svin, ja īsti neiet, tad nav ko svinēt. Ir svarīgs mārketings. Lai cilvēki šeit brauktu, ir jāiegulda mārketingā. Ja Tallina un Viļņa ir aktīvākas, tad cilvēki brauc tur. Mums Rīgā nav Eifeļa torņa, nav Kolizeja, tūrisma piedāvājums Baltijas valstu galvaspilsētās ir ļoti līdzīgs, un viss atkarīgs, kurš aktīvāk sevi prezentēs. Ja Rīga veiksmīgi mācēs to izmantot, tad arī no Latvijas restorānu iekļaušanas “Michelin” ceļvedī varēs gūt ļoti lielu labumu. Mārketinga kampaņai būtu jābūt balstītai pievilcībā.

Jau teicāt, ka aizvadītajā gadā beiguši pastāvēt vairāki ļoti pazīstami restorāni, kā “Vincents”, “Čarlstons”. Kādi secinājumi no tā nozarei būtu jāizdara? Vai šogad arī ir kas tāds gaidāms?

Mēs par to brīdinājām diezgan sen, ka tas tā notiks un restorāni slēgsies. Arī, kā jau minēju, pavisam nesen par slēgšanu paziņoja “Burga” un “OK Pica”. Pie šī brīža nodokļu sloga, augstākās pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes Eiropas Savienībā un augstākajiem darbaspēka nodokļiem Baltijā ir ļoti grūti nodarboties ar godīgu biznesu – maksāt visus nodokļus un ilgtermiņā saglabāt biznesu. Visas šīs turbulences – pandēmija, karš, energoresursu cenu kāpums – izsit uzņēmumus no tirgus.

Vai arī šogad kāds varētu neizdzīvot?

Domāju, ka jā. Lai arī cenas ir nedaudz kritušās, izmaksas ir lielas – ziemas sezonā ir mazāk klientu, bet apkures rēķini ir jāmaksā. Domāju, ka diemžēl varētu turpināties ēdināšanas uzņēmumu slēgšana. Nozares uzņēmēji vēl joprojām cer, ka politiķi, kas pieņem lēmumus par nodokļiem vai atbalstiem, pamanīs un sadzirdēs mūsu nozari un nāks talkā, lai uzņēmumi neturpinātu slēgties un no Latvijas neaizbrauktu cilvēki.

Pagājušajā gadā Latvija sagaidīja savu pirmo “Michelin” zvaigzni un vairāku restorānu iekļaušanu “Michelin” ceļvedī. Kā tas ir ietekmējis konkrētos restorānus, Latvijas restorānu nozari kopumā? Vai tas būs papildu stimuls tūristiem nākamajā vasaras sezonā?

Protams, jau pirmajā naktī pirmās zvaigznes saņēmēja restorāna “Max Cekot” rezervācijas sistēma uzkārās, jo interese bija tik liela un cilvēki veica rezervācijas no visas pasaules. Gastronomijas tūristi, kas brauc uz “Michelin” restorāniem, ir ļoti maksātspējīgi tūristi, šie restorāni nav lēti, un tā ir īpaša pieredze, kas attiecīgi maksā. “Bentley” maksā tik, cik tas maksā, to nevar dabūt par “Volkswagen” cenu. Cilvēki, kas speciāli brauc baudīt “Michelin” restorānu piedāvājumu, ceļo diezgan dāsni, uzturas pieczvaigžņu viesnīcās, izmanto smalkus transporta pakalpojumus, iepērkas un, protams, atstāj naudu restorānos. Domāju, ka tādā ziņā tas ir viens no labākajiem ieguldījumiem no valsts puses, kāds Latvijā ir bijis tūrisma mārketingā. Tas noteikti atmaksāsies.

Līdz ar “Michelin” zvaigznēm, medijos plaši tika atspoguļota arī nodokļu parādu tēma Latvijas restorānu nozarē. Cik smaga situācija ir šobrīd? Vai tam ir kādi risinājumi?

Ir mazliet dīvaini, ka valsts piedāvā atbalsta instrumentu – atlikt nodokļu maksājumus -, lai uzņēmums izdzīvotu krīzi, bet pēc tam šo instrumentu nosauc par nodokļu parādiem, un Latvijas sabiedrībai rodas maldīgs priekšstats, uzņēmumu reputācija ir skarta. Uzņēmēju iespējas darboties bija ierobežotas, lai nodrošinātu tā brīža pandēmijas ierobežošanas risinājumu – kopēju labumu – sabiedrības veselību. Valsts piedāvāja atlikt nodokļu maksājumus uz dažādiem termiņiem. Nozares atlikto nodokļu kopējais apjoms ir pieaudzis par 50% pandēmijas laikā, kas neliecina par veselīgu vidi, un šeit būtu nepieciešami risinājumi.

Ir bijušas diskusijas par kopējo nodokļu nomaksu “Michelin” ceļveža restorānos un valsts ieguldījumu mārketingā. Esmu aprēķinājis kopējo nodokļu nomaksu visos šajos restorānos, kas guva “Michelin” atzinību, un sanāk, ka no visiem viņu nomaksātajiem nodokļiem tieši 5% ir summa, ko valsts ir ieguldījusi sadarbībā ar “Michelin”. Ja vērtējam to no marketinga teorijas viedokļa, tad 5% no apgrozījuma ir ieteicamais apjoms, ko vajadzētu ieguldīt mārketingā, lai ilgtspējīgi darbotos. Tas ir pilnīgi adekvāts ieguldījums.

Daudzviet, jo īpaši Rīgā, novērojams, ka atveras arvien vairāk ātro ēstuvju, tostarp kebabnīcu. Sakiet, vai un kā šis fenomens ietekmē Latvijas restorānu nozari?

Šo jautājumu esam apsprieduši arī biedrībā. Protams, tas ir finansiāli izdevīgāks piedāvājums klientiem ātrās ēdināšanas segmentā. Mūsu redzeslokā ir nonācis nodokļu nomaksas jautājums. Esam to arī pārrunājuši ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID) sadarbības līguma ietvaros par nodokļu nomaksas disciplīnu. Visu cieņu tām kebabnīcām, kas “visu sit kasē” un čakli maksā nodokļus, bet tomēr ir arī liels skaits uzņēmumu, kas laikam neko nav dzirdējuši par to, ka ir jāmaksā nodokļi vai arī ar to ne īpaši labi veicas. Šo aspektu noteikti turpmāk vajadzētu vērtēt. Saprotu, ka tas prasa milzīgus VID resursus, apstaigāt katru kebabnīcu un noskaidrot situāciju. Tādēļ mūsu nozares piedāvājums intensīvākai sadarbībai ar VID, ka esam gatavi iedot algoritmu par nozares katras profesijas algas apjomu, tostarp reģionālā griezumā. Piemēram, pavāra vēlamās algas līmenis Rīgā un reģionos, kā arī nostrādāto stundu skaitu. Tādā gadījumā VID būs informācija, ka, piemēram, kebabnīca strādā no rīta līdz vakaram, tur strādā divi darbinieki, bet algās maksā stipri mazāk par darbinieku vēlamo algu. Tad arī VID varētu brīdināt uzņēmumu, ka tas maksā zem nozares minimālā rādītāja. Uzņēmumam būtu iespēja situāciju uzlabot. Tas ir viens no mūsu priekšlikumiem cīņā ar ēnu ekonomiku. Šāds algoritms, pēc mūsu aplēsēm, varētu ienest paprāvu naudas summu valsts budžetā, kas tostarp kompensētu fiskālo ietekmi samazinātās PVN likmes ieviešanai ēdināšanai.

Cik ļoti šādas kebabnīcas ietekmē konkurenci, atņem klientus restorāniem, ēdinātājiem?

Nedomāju, ka tas atņem klientus restorāniem, jo restorāni jau pilda arī citas funkcijas ne tikai ātri un lēti paēst. Tas vairāk ietekmē ēdnīcas. Pandēmijas laikā, protams, smalkie restorāni cieta visvairāk, bet picērijas un kebabnīcas mazāk, jo viņu produkts ir piemērotāks piegādēm uz mājām. Tādēļ nākas secināt, ka kebabnīcas un ātrās ēstuves vieglāk tika galā ar pandēmiju.

Tāpat mūs ļoti satrauc tā sauktās “spoku virtuves”. Piegādes kompānijas, kā “Wolt” un “Bolt”, ir aplikācijas, IT uzņēmumi, kas ir starpnieki, bet viņi neuzņemas atbildību ne par nodokļu nomaksu, ne kvalitāti, tikai nodrošina loģistiku un naudas apmaiņu. Saistībā ar to ir vietas, kur vispār nav reģistrētu ēdināšanas uzņēmumu, bet atvērti tikai, lai ražotu ēdienu piegādēm uz mājām. Tur ir atklāti jautājumi gan par higiēnu un sanitārajām normām, gan nodokļu nomaksu. Protams, ir daudz uzņēmumu, kuri to ļoti atbildīgi dara, bet ir tādi, kuriem atbildīgajām iestādēm vajadzētu pievērst uzmanību.

Daudz tika runāts, ka viesmīlības nozarē ir jāslēdz ģenerālvienošanās, lai risinātu situāciju ar ēnu ekonomiku atalgojumā, tomēr līdz šim nav izdevies savākt nepieciešamo darba devēju atbalstu. Kur ir problēma, un vai ar šo jautājumu ir jāturpina strādāt?

Problēma ir ēdināšanas uzņēmumu skaitā. Piemēram, “Lido”, kas ir lielākais uzņēmums un tirgus līderis, kopumā nodarbina vien 3% no visiem nozares darbiniekiem. Kopumā nozarē ir 2,5 tūkstoši uzņēmumu. Atšķirībā no būvniecības nozares, kur ir pieci desmit lielie uzņēmumi, kas var vienoties par spēles noteikumiem un parakstīt ģenerālvienošanos, ēdināšanas nozare ir ļoti sadrumstalota ar ļoti lielu dalībnieku skaitu. Princips par algas algoritmu nozarē ir kā ģenerālvienošanās princips, kur mēs sniedzam informāciju par vidējo samaksas likmi un stundu skaitu. Tas ir algoritms VID, un ar to tālāk viņi var rīkoties. Princips ir ļoti līdzīgs kā ģenerālvienošanās tikai bez fiziskas parakstīšanas. Diskusijām par ģenerālvienošanos par labu nenāca arī Covid-19 laiks, jo uzņēmumi ne tik daudz domāja par ģenerālvienošanos, kā par izdzīvošanu. Tas, protams, ir jautājums, kas palicis, gaisā karājoties, neskatoties uz to, ka aktīvi uzņēmumus aicinājām pievienoties, organizējām konferences un izglītojošus seminārus.

Par PVN jūs runājat jau gadiem. Vai ēdinātāji turpinās uzstāt uz samazinātās PVN likmes attiecināšanu uz saviem pakalpojumiem, vai tas izskatās bezcerīgi?

Jā, tā ir tāda cīņa ar vējdzirnavām. Mums vienmēr ir cerība. Šobrīd “manabalss.lv” portālā ir savākti vairāk nekā 12 000 parakstu par samazināto PVN likmi ēdināšanas pakalpojumiem. Saeimas Mandātu un ētikas komisija pieņēma kolektīvo iesniegumu un virza to tālāk Tautsaimniecības un Budžeta un finanšu komisijai. Turpināsim Saeimas deputātiem skaidrot makro un mikro ekonomiskos ieguvumus un arī piedāvāt fiskāli neitrālus pasākumus, lai kompensētu nodokļu ieņēmumu samazinājumu. Arī iepriekš veiktajā SKDS aptaujā ir secināts, ka 83% iedzīvotāju atbalsta samazināto PVN likmi ēdināšanai. Mūsu skaidrojošais darbs, kāpēc tas būtu jādara un kādi būtu ieguvumi, acīmredzot iedzīvotājiem ir saprotami. Tad ir jautājums, vai ar šīs aptaujas datiem un arī savāktajiem parakstiem politiķiem būs pietiekami. Protams, mēs aktīvi Saeimas komisijā aizstāvēsim savu pozīciju un vēlreiz atgādināsim, ka aptuveni 90% ES iedzīvotāju maksā samazināto PVN par ēdināšanas pakalpojumiem. Tāpat Eiropas Padomes direktīvā par PVN tiek piedāvāta iespēja dalībvalstīm ēdināšanas pakalpojumiem piemērot samazināto PVN likmi. Argumenti no EP puses ir tādi, ka tā ir nozare ar lielu darbaspēka ieguldījumu, ir nozare ar augstu pievienoto vērtību un PVN samazinātā likme ir arī efektīvs līdzeklis cīņā pret ēnu ekonomiku. Tāpat ēdināšana ir atbalstošā nozare, lai cilvēkiem nav jātērē savs dārgais laiks ēst gatavošanai. Mēs ceram uz Saeimas sapratni.

Kā šobrīd nozare tiek galā ar darbaspēka trūkumu?

Protams, ir darbaspēka trūkums. Šobrīd labi ir tas, ka ir nesezona un ir mierīgāk. Prognozējam, ka pavasarī un vasarā, kad tirgū atgriezīsies sezonālie uzņēmumi, protams, darbaspēka trūkuma problēma būs aktuāla.

Iepriekš no nozares pārstāvjiem izskanējis, ka atsevišķiem restorāniem un banketu rīkotājiem, kuriem darbs galvenokārt ir sezonāls, būtu nepieciešams samazināt darbaspēka nodokli, līdzīgi, kā tas ir ar sezonālo darbaspēku lauksaimniecībā. Vai šim priekšlikumam politiķu vidū ir kāda atsaucība?

Tas noteikti būtu labs instruments un atbalsts ēdinātājiem.

Cik daudz darbinieku nozarē strādā tikai sezonāli?

To ir ļoti grūti pateikt. Pieļauju, ka tie ir apmēram 20%, kas tiek pieņemti uz sezonu. Atbalsts sezonas darbaspēkam mūsu nozarei būs ļoti svarīgs.