Kara trešais gads – ar cerībām uz veiksmi, bet bez labām perspektīvām

Pirms diviem gadiem 24.februāra rītā Krievijas režīma līderis Vladimirs Putins paziņoja par “speciālās militārās operācijas” sākšanu, lai “demilitarizētu un denacificētu” Ukrainu, sākot neizprovocētu un plašu iebrukumu Ukrainā. Divus gadus ukraiņi ir cīnījušies par savas valsts brīvību un demokrātiju, bet kara trešā gada sākums tiek sagaidīts īpaši smagos apstākļos, kad Ukrainas armijai trūkst munīcijas, kas ne vien neļauj izvērst cerēto pretuzbrukumu, bet arī ietekmē aizsardzības spējas.

Aģentūras LETA aptaujātie eksperti turpmāko karadarbību raksturo kā izaicinošu. Krievija varētu gribēt iesaldēt karu, lai panāktu atelpas brīdi un atjaunotu savus bruņotos spēkus. Nākamie 12 līdz 18 mēneši Ukrainai varētu būt kritisks brīdis, tāpēc Rietumiem ir svarīgi mobilizēt atbalstu Ukrainai, lai tā nezaudētu karā pret agresorvalsti.

Ja tomēr Krievija karalaukā gūs pārsvaru, eksperti pieļauj, ka mazāk nekā divu gadu laikā Krievija spētu apdraudēt jebkuru NATO dalībvalsti. Tas liek uzdot jautājumu Eiropas Savienībai (ES), uz ko bloks ir spējīgs un vai nav pienācis pēdējais brīdis dalībvalstīm sākt daudz nopietnāk būvēt militāro aizsardzību un stiprināt savas spējas.

Ukrainas izaicinājumi pret Hitleram līdzīgu režīmu Krievijā

Vēsturnieks un politologs Kārlis Daukšts uzsvēra, ka prognozēt nākotni ir ļoti grūti, jo katra diena ienes kaut ko jaunu gan Ukrainas iekšpolitikā, gan arī pasaules politikā. Viņa ieskatā, Ukrainas sabiedrībā ir sācies morāli psiholoģiskā noguruma periods. Tas saistīts ar to, ka ir pārāk daudz kritušo, frontē nav lielu panākumu, neizdodas “izmest” krievu karaspēku no Ukrainas teritorijas un cerības uz drīzu pretuzbrukumu ir kļuvušas pārāk atkarīgas no Rietumu ieroču piegāžu apjoma un ātruma.

Pēc Daukšta paustā, kara apstākļos ir atgriezušās arī iekšpolitiskās problēmas, kas negatīvi ietekmē kopējo situāciju. Patriotiskais noskaņojums un cerības, kas bija kara sākumā, “saēd” korupcija, kas Ukrainā sagrāva daudzas labas idejas.

Politologs atzīmēja, ka arī Rietumos daudzi politiskie spēki sāk nogurt no tā, ka palīdzība Ukrainai būs vajadzīga ne tikai nākamajās nedēļās, bet arī gados. Tas rada citādāku politisko fonu. Viņaprāt, visi šie negatīvie apstākļi rada pesimistisku skatījumu uz norisēm Ukrainā.

“Vēl viens apstāklis, ko gribētu uzsvērt, ir tas, ka pašā Krievijā mainās ne tikai lēmumu pieņemšanas struktūra, bet mainās arī pats režīms. Patlaban mēs redzam, ka nevis suns luncina asti, bet aste sāk luncināt suni. Pūļa vara jeb ohlokrātija, kuru ir “uzpumpējis” Putins, sāk izvirzīt savas prasības. Man ir bažas, ka impēriski fašizoīdā noskaņa, kāda šobrīd ir Krievijā, ir bīstama parādība arī Ukrainas kara kontekstā. Tā saucamā patriotiskā agresija sāk ietekmēt morāli politisko klimatu Krievijā,” sacīja Daukšts.

Viņš pieminēja amerikāņu prokremliskā komentētāja Takera Karlsona interviju ar Putinu, kurā viņš nolasījis, ka Krievija grib virzīt tālāko darbību Ukrainā tikai uz saviem noteikumiem, savukārt noskaņojums Krievijā sāk līdzināties tam, kāds bija pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Vācijā. Daukšta ieskatā, ir daudzas pazīmes – kā iekšējas, tā ārējas, kas liecina, ka tauta un vadonis ir tādā pašā situācijā, kādā bija Ādolfs Hitlers un Vācijas tauta, kad tā pēkšņi sāka histēriski atbalstīt savu vadību.

“Lai gan dažam ir cerības, ka Krievijā notiks militārs apvērsums, parādīsies sadrumstalotība lēmumu pieņemšanā, tā tomēr ir vēlamā uzdošana par reālo. Tāpēc esmu diezgan pesimistiski noskaņots, jo prasības, kuras Putins mēģina izvirzīt Rietumiem, ir atdot Krievijai iekarotās teritorijas un tad vienoties. Paralēli Putins runā par denacifikāciju, kas gan drīzāk būtu vajadzīga pašiem Krievijas iedzīvotājiem. Tas rada drūmu noskaņojumu Ukrainas tālākajām perspektīvām un notikumu attīstībai,” pauda politologs.

Kā uzsvēra eksperts, neskatoties uz Ukrainas tautas varonību, arvien skaidrāk iezīmējas nepieciešamība pēc jaunas mobilizācijas, un tā būs ļoti smaga. Daukšts norādīja, ka situācija piespiež uz fronti sūtīt cilvēkus, kuri iet šajā cīņā ne līdz galam brīvprātīgi. Cilvēki ir satraukušies par savu fizisko eksistenci. Situācija kopumā rada pesimistisku noskaņojumu un saasina attiecības starp varu un sabiedrību.

Arī bijušais Aizsardzības ministrijas (AM) valsts sekretārs Jānis Garisons uzsvēra, ka situācija ir sarežģīta. Viņaprāt, abas puses atrodas līdzīgā stāvoklī, un ne Ukraina, ne Krievija patlaban nevar sasniegt lielus, stratēģiskus izrāvienus. Krievija joprojām nav mainījusi savus politiskos uzstādījumus – neskatoties uz visiem zaudējumiem, tā ir gatava iet uz priekšu. Garisons akcentēja, ka Krievija patlaban palielina spiedienu uz Ukrainu.

“Ukrainai pietrūkst munīcijas. Karam ieilgstot, jautājums būs arī par pārējo bruņojumu, ko vajadzēs papildināt un atjaunot. ASV militārās ražošanas industrija ir palielināta, taču Eiropā jaudas joprojām nav pietiekošas. Domāju, ka kopumā šis gads būs pietiekami izaicinošs. Varam konstatēt, ka Putina režīms ir nostiprinājies, pat ieguvis jaunu elpu, gan izvēršot dažādas starptautiskas aktivitātes, gan, visticamāk, nogalinot opozicionāru Alekseju Navaļniju, gan gūstot panākumus Avdijivkā,” teica bijušais AM valsts sekretārs.

Pēc Garisona domām, ir jārēķinās, ka šis gads būs sarežģīts ne tikai Ukrainā, bet arī starptautiski. Viņaprāt, ukraiņiem neizdosies ar vieglu roku pārraut fronti. Tāpat nevajadzētu novērtēt par zemu krievus, kuru ir pietiekami labi nocietinājuši savas pozīcijas. Bijušais AM valsts sekretārs akcentēja, ka tas, kas patlaban notiek Ukrainā, vairāk sāk atgādināt Pirmā vai Otrā pasaules kara laika pozīciju kara karadarbību, kur virzīšanās uz priekšu notiek, pateicoties tikai lieliem dzīvā spēka zaudējumiem.

Ukrainas uzvaru karā vēl grūti saskatīt

Pērn Ukraina intensīvi un ar gana lielām cerībām gatavojās pretuzbrukumam. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis tolaik uzsvēra, ka viens no pretuzbrukuma uzdevumiem būs atbrīvot Krimu. Lai gan Ukrainas Bruņotie spēki ziņoja, ka pretuzbrukums notiek četros virzienos, sasniegt ievērojamus panākumus ukraiņiem neizdevās, tostarp tāpēc, ka no Rietumiem nesaņēma pietiekami daudz bruņojuma. Eksperti prognozē, ka arī šogad Ukrainas uzvara karā ar Krievija nav gaidāma, turklāt pat plaši pretuzbrukumi no Ukrainas puses nav iespējami, kamēr Rietumi nebūs piegādājuši pilnvērtīgu palīdzību.

Zemessardzes komandieris Kaspars Pudāns atzīmēja, ka agresors, iespējams, ir sajutis, ka spēj atgūt iniciatīvu gan taktiskajā, gan, iespējams, stratēģiskajā līmenī, vērtējot, cik ilgi Ukraina kā valsts varētu noturēties un cik ilgi turpinātos sabiedroto atbalsts. Viņaprāt, Krievija ļoti labi saprot, ka Ukrainas spēja pretoties ir atkarīga no Rietumu atbalsta ar bruņojumu.

Lai arī Krievija pašlaik vērojamo Ukrainas vājumu mēģinās izmantot savā labā, tomēr straujus uzbrukuma manevrus un triecienus eksperts neparedz, jo Krievijai nav tik milzīgu resursu. Maskava ir pārņēmusi Avdijivku, savukārt Ukrainas karaspēks no pilsētas ir atkāpies. Pēc Pudāna paustā, Avdijivkas piemērs liecina, ka tās ieņemšana krieviem prasījusi vairākus gadus. Viņaprāt, Krievija mēģinās ar maziem mērķiem iet uz priekšu un varbūt kādu teritoriju iegūt, taču galvenais tomēr viņiem esot nezaudēt un neatkāpties.

Zemessardzes komandiera ieskatā, Ukrainas puse pašlaik spēj veikt tikai aizsardzības operācijas, jo arī Ukrainas armijai ir izaicinājumi ar personāla nogurumu un atjaunošanu. Pēc Pudāna paustā, lai Ukrainas armija virzītos uz priekšu, ir nepieciešamas trīs komponentes – plašāka mobilizācija, lielāks Rietumvalstu atbalsts un jauni taktiski operacionālie risinājumi.

“Jaunajai komandvadībai jāmeklē jaunas idejas, proti, taktiski operacionāli risinājumi, kā spēt karu nezaudēt un, vēlams, vinnēt. Vienīgais, kā uzvarēt šo karu, ir fiziski iznīcināt pretinieku spēkus ja ne visā, tad lielākajā daļā teritorijas. Ņemot vērā Ukrainas resursus, maz ticams, ka tie šogad gūs galīgo uzvaru,” uzsvēra Pudāns.

Pudāns pieļāva, ka ukraiņi, iespējams, varētu mēģināt atgūt stratēģisko pārākumu nevis cīņās frontes līnijā, bet frontes dziļumā – Krievijas teritorijā – un okupētajās teritorijās nodarīt kādus zaudējumus. Pēc Zemessardzes komandiera paustā, redzams, ka ukraiņi ne tik daudz aizraujas ar uzbrukumiem simboliskiem mērķiem, bet cenšas nodarīt Krievijai operacionālus zaudējumus. Tas ir viens no trumpjiem, ko var izmantot.

Bijušā Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandiera Raimonda Graubes ieskatā, 2024.gads būs izšķirošs un noteiks kara turpmāko virzību un rezultātu. Viņš atzina, ka karš šogad nebeigsies, bet situācija 2024.gada nogalē iezīmēs priekšnoteikumus tālākajām darbībām. Graube pauda cerību par Ukrainas uzvaru, taču varot rasties arī vēl lielāka neskaidrība. Viņaprāt, vienlaikus ir jāskatās arī uz Rietumu sabiedrības nogurumu un attieksmi, jo tas noteiks Rietumvalstu politiķu dienaskārtību.

Graubes vērtējumā, Krievijas militārā rūpniecība attīstās un mobilizācija, neskatoties uz visām iekšējām problēmām, rezultējas “lielgabalu gaļā”. Viņš norāda, ka Ukrainai nelabvēlīgo situāciju var mainīt Rietumu palīdzība, un runa nav tikai par tehnoloģijām, bet arī par bruņojuma piegāžu ātrumu un veidiem. Eksperts prognozēja, ka Ukrainas spējas šogad attīstīt vērā ņemamus operacionālā līmeņa uzbrukumus ir ļoti minimālas.

“Patlaban vērojams, ka ukraiņu stratēģija lielā mērā balstās uz to, kā mērķtiecīgi ietekmēt Krievijas naftas glabāšanas, ražošanas vietas un piegādes līnijas. Piemēram, Krimas tilta sagraušana ir atkarīga no Rietumu piegādātajiem resursiem, un šajā ziņā korekcijas varētu ieviest reaktīvie iznīcinātāji F-16. Jāskatās, kā Rietumvalstu līderu vārdi pārvērtīsies darbos, jo šobrīd vērojams klasisks resursu noplicināšanas karš, kuru Ukrainas labā var kompensēt apņēmīga Rietumu palīdzība,” uzsvēra Graube.

Arī bijušais NBS komandieris Juris Maklakovs uzskata, ka Ukraina šogad turpinās karot no aizsardzības pozīcijām un nekādi plaši pretuzbrukumi no Ukrainas puses nav iespējami, kamēr Rietumi nebūs piegādājuši pilnvērtīgu palīdzību. Viņaprāt, šis gads tiks izmantots, lai gatavotos izšķirošiem notikumiem 2025.gadā, tomēr nevar aizmirst arī politisko pusi.

Viņš lēsa, ka panākumu gūšanai frontē Ukraina turpinās pielietot dronus vai graut infrastruktūru, piemēram, Krimas tilts un Krievijas kuģi varētu būt vieni no potenciālajiem mērķiem. Maklakovs atzina, ka Krievija ir spējusi atjaunot militāro rūpniecību un izdarījusi to daudz ātrāk nekā Rietumvalstis. Viņš sacīja, ka Krievija iegūst militāro pieredzi un militārā vadība kļūst spēcīgāka. Tā tiks izmantota kaujas laukā. Eksperts uzsvēra, ka militārā ziņā Krievija nostiprinās un tas, ka Ukraina atradīsies aizsardzības pozīcijās, Krievijai ir daudz izdevīgāk, jo tai ir gan lielāki cilvēku, gan bruņojuma resursi.

Krievijas prezidenta “vēlēšanu” ietekme

Krievijā no 15. līdz 17.martam notiks Krievijas prezidenta “vēlēšanu” izrāde. Jautājot, vai pirms “vēlēšanām” Krievija varētu pret Ukrainu veikt apjomīgākus uzbrukumus, Daukšta ieskatā, Putinam ir nepieciešami kaut mazākie militārie panākumi Ukrainas frontē, lai rādītu saviem piekritējiem Krievijā, ka viņš ir sekmīgs kara vadonis, kurš ir spējīgs ieņemt teritorijas.

Latvijas Ārpolitikas institūta (LĀI) pētnieks, Baltijas Aizsardzības koledžas lektors Krievijas militārās un stratēģiskajās studijās Sandis Šrāders piebilda, ka lielākas krievu aktivitātes var sagaidīt, taču ukraiņi nekad nepaliek atbildi parādā. Piemēram, Valentīndienā Ukrainas Bruņotie spēki kopā ar Aizsardzības ministrijas Galveno izlūkošanas pārvaldi operācijā Melnajā jūrā Krimas piekrastē iznīcināja Krievijas desantkuģi “Cezar Kuņikov”, saspridzināja gaisa aizsardzības sistēmas un veica citas pretdarbības.

LĀI pētnieks saskata arī iespējas Ukrainai un Rietumiem. Eksperts norāda, ka Krievijas prezidenta “vēlēšanu” tuvums nav tikai uzdevums Putinam, viņa režīmam un armijai parādīt kaut ko varenu. Pēc viņa paustā, tā ir iespēja arī Ukrainai un Rietumu sabiedrotajiem paaugstināt karadarbības intensitāti tādā līmenī, ka Putins izskatās nevis vareni, bet vāji.

Savukārt Garisons pauda šaubas par apjomīgiem uzbrukumiem, jo Krievijai tam nav pietiekami daudz spēka. Viņš pieļāva, ka Krievija varētu turpināt uzbrukumus iesāktajos virzienos. Pirmais politiskais mērķis bija lauzties līdz Doņeckas un pēc tam arī Luhanskas apgabala robežām. Tā viņš skaidroja krievu īpašo virzību uz Avdijivku un Bahmutu.

Militārā atbalsta trūkums rada bažas par piespiedu miera sarunām

Ukrainas prezidents Zelenskis vairākkārt ir uzsvēris, ka miera sarunas ar Krieviju varētu būt iespējams tikai tādā gadījumā, ja Krievijas karaspēks brīvprātīgi aizies no Ukrainas teritorijas. Taču eksperti pauž bažas, ka Rietumu atbalsta trūkuma dēļ Ukraina var būt spiesta piekāpties miera sarunām.

Šrāders norādīja, ka spiediens par miera sarunām uz Ukrainu ir no dažādām pusēm, arī no ASV un Eiropas valstīm. Viņa ieskatā, būtiski, ka neviens neuzspiež un neprasa Ukrainai darīt to, ko tā nevēlas. LĀI pētnieks akcentēja, ka patlaban Ukraina ir tādās kā “vājuma pozīcijās”, tā visu laiku atkaro teritorijas, savukārt Krievija – cieš no sankcijām. Viņaprāt, jautājums ir par to, cik ilgā laikā Krievija varētu kapitulēt, kas, visticamāk, nenotiks nākamo 12 līdz 18 mēnešu laikā.

Šrāders uzsvēra, ka sabiedrotajiem ir jāraugās, lai nākamo 12 līdz 18 mēnešu laikā Krievija neuzvarētu Ukrainu, un Ukrainai nebūtu jāpiekāpjas diplomātisku, militāru vai ekonomisku problēmu dēļ. Tieši tāpēc tagad ir vajadzīgs atbalsts, ko var sniegt gan ASV prezidenta Džo Baidena administrācija, gan Eiropas valstis.

Garisons klāstīja, ka jautājums par miera sarunām ir ne tik daudz saistīts ar spiedienu, bet gan ar to, cik lielu militāro atbalstu saņems Ukraina. Viņš uzsvēra, ka Ukraina ir pietiekami liela valsts ar spēcīgu sabiedrību, kura līdz šim nav vēlējusies miera sarunas. Runa ir par to, kas notiks, ja nepietiks munīcijas un bruņojuma, vai kādā brīdī ukraiņi nebūs spiesti atzīt, ka viņiem ir vajadzīgs pamiers. Eksperts arī norādīja uz to, ka līdz šim nav redzēts, ka kāds būtu spējīgs piespiest Ukrainu darīt to, ko neatbalsta Ukrainas sabiedrība.

Taujāts, vai Krievija neizmanto brīdi, kamēr ASV nevar vienoties un apstiprināt militāro palīdzību Ukrainai, eksperts atbildēja apstiprinoši – Krievija visādi mēģina sūtīt signālus, ka Krievija ir racionāla un netaisās uzbrukt Rietumiem. Tāpat Krievija solās būt gatava miera sarunām, tiklīdz tiks pārtrauktas ieroču piegādes Ukrainai. Pēc bijušā AM valsts sekretāra paustā, faktiski Krievija sola, ka tā beigs karu, sagrābjot tās teritorijas, kuras tā grib paturēt.

Viņaprāt, Krievija vienmēr spēlēs uz nesaskaņām Rietumos. Pēc Garisona domām, tāpēc ES ir jāatbild uz jautājumu, uz ko tā ir spējīga, vai nav pienācis pēdējais laiks bloka dalībvalstīm sākt nopietni būvēt militārās spējas un aizsardzību. Bijušā AM valsts sekretāra ieskatā, tas pašlaik ir jautājums ar lielāko svaru.

Politologs Daukšts akcentēja, ka iespējamām miera sarunām nav nekāda atbalsta Ukrainas sabiedrībā. Ja kāds politiķis no Ukrainas puses ies uz sarunām ar Krieviju par kaut kādas daļas Ukrainas atdošanu, tai skaitā arī par Krimu, viņš momentā kļūšot par “prügelknabe” jeb “peramo zēnu”. Tāds variants, viņaprāt, ir “samērā šaubīgs”.

“Ja runājam par miera sarunām, tad tās ir eksistenciālā līmenī. Protams, var jautāt, kāpēc jākrīt tūkstošiem cilvēku un karavīriem jāiet nāvē, labāk būtu noslēgt vienošanos par uguns pārtraukšanu un atdot krieviem dažus iekarotos apgabalus. Putins atklāti runā, ka viņš neatkāpsies, karaspēku neatvilks. Savukārt ukraiņi uzsver, ka miera sarunas var notikt tikai tad, ja atgriežas pie tām Ukrainas robežām, kādas tās bija 1991.gadā,” teica Daukšts.

Viņš norādīja, ka tā ir pretruna, ko var izšķirt nevis diplomātiskajās sarunās ar kādu starpnieku palīdzību, uz ko cer un spiež liela daļa Rietumu sabiedrību, bet to patlaban var izšķirt tikai kara laukā. Politologa ieskatā, daudzas pazīmes liecina, ka Rietumi ir noskaņoti tomēr uzspiest uz ukraiņu noskaņojumu, lai viņi sāktu domāt par diplomātiskajiem risinājumiem, kam gan šobrīd nav saredzams pozitīvs iznākums ukraiņiem.

Zemessardzes komandieris Pudāns uzskata, ka Krievijai ir būtiski jau šogad “nospiest Ukrainu uz ceļiem” un nosēdināt Ukrainu pie pārrunu galda, lai izvirzītu savus nosacījumus. Viņa ieskatā, lai arī krieviem darbojas militārā industrija un personāla mobilizācija, viņi tomēr saprot, ka nākamgad būs jācīnās jau pret tiem resursiem, kurus Ukraina, iespējams, varētu likt pretim ar jaunām tehnoloģijām un idejām.

ASV prezidenta vēlēšanu ietekme

Novembrī gaidāmas prezidenta vēlēšanas ASV. Uz šo amatu pretendē gan līdzšinējais prezidents Džo Baidens, gan viņa potenciālais sāncensis Donalds Tramps. ASV Pārstāvju palāta patlaban ir iestrēdzis likumprojekts par militāro palīdzību Ukrainai, neskatoties uz Baidena mudinājumu to apstiprināt.

ASV prezidents uzsvēris, ja ASV nestāsies pretī tirāniem, kas cenšas iekarot vai sadalīt savu kaimiņu teritorijas, sekas Amerikas nacionālajai drošībai būs būtiskas. Savukārt Tramps mudinājis republikāņus nepieļaut likuma pieņemšanu, paralēli plātoties, ka varot “ļoti ātri” nodrošināt vienošanos par mieru Ukrainā.

Runājot par riskiem Ukrainai, kas saistīti ar Trampa ievēlēšanu, ja ASV Augstākā tiesa nolems, ka viņš vispār var kandidēt ASV prezidenta vēlēšanās, Garisons norādīja, ka tad, kad Tramps stājās ASV prezidenta amatā pirmo reizi, visi baidījās, ka, piemēram, ASV izstāsies no NATO. Savukārt, ja apskatās, kādi bijuši viņa prezidentūras laika praktiskie rezultāti drošības jomā, tad tie nemaz nav tik slikti. Garisons norādīja, ka Trampa administrācijai izdevās paveikt daudzas lietas, turklāt sankciju jautājumā pret Krieviju ASV toreiz bija daudz izlēmīgāka.

“Protams, pastāv risks, ka tiks samazināts palīdzības apjoms Ukrainai, tādēļ, manuprāt, ir jautājums par to, kādas ir ES militārās un arī industriālās spējas. Ja mēs skatāmies plašāk, karš Ukrainā un Eiropas aizsardzība ir tieši Eiropas problēma. Jā, var domāt, ka Vāciju un Franciju tas neskar, bet, ja Krievija karā pret Ukrainu būs veiksmīga, agri vai vēlu tas skars visas Eiropas valstis. Tāpēc ir jautājums, ko tad darīs ES,” pauda bijušais AM valsts sekretārs.

Daukšts ieskatā, neskatoties uz Baidena cienījamo vecumu un iespējamām veselības problēmām, daudzi par viņu varētu nobalsot, jo pamatā balsos pret Trampu. Pēc eksperta domām, “trampisti” izsauks milzīgu pretdarbību tajā iedzīvotāju daļā, kas ir reālistiski noskaņota un kura saprot, ka ASV nevar saraut savus sakarus ar sabiedrotajiem, NATO un palikt viena šajā pasaulē. Pēc politologa paustā, pat ja hipotētiski Trampu ievēlēs, viņam nebūs pilnīgas rīcības brīvības un valstī būs citi politiskie spēlētāji, kas liks ņemt vērā ASV politiskās intereses.

Šrāders uzsver, ka ilgtermiņā Baidena administrācija var sniegt visu nepieciešamo atbalstu Ukrainai jau tagad. Runa ir par ASV prezidenta tiesībām izdot izpildrīkojumu, kam sekotu noteikti soļi. Viņaprāt, jārunā par ASV ārpolitiku ilgtermiņā – nākamajiem 12 līdz 18 mēnešiem, kas ir salīdzinoši īss laiks demokrātijās un īss plānošanas cikls, lai nodrošinātu pietiekamu un efektīvu palīdzību Ukrainai.

“Neraugoties uz to, vai vēlēšanās uzvarēs Tramps vai Baidens, ASV Kongresā procesus kontrolē republikāņi un demokrāti, kur republikāņiem ir vairākums. Republikāņi jau tagad, sniedzot palīdzību Taivānai, Izraēlai un citām “mazajām demokrātijām”, ir diezgan skaidri pateikuši, ka Ukraina vairs nevar rēķināties ar tādu atbalstu, kādu ASV varētu sniegt,” teica LĀI pētnieks, piebilstot – ja vēlēšanās uzvarēs Tramps, tās būs sliktas ziņas Ukrainai, jo varam nonākt tādā reālpolitikā, kur katrs ir par sevi.

Eksperts pieļāva, ka Trampa ievēlēšanu rezultātā Eiropā attīstīsies militārā industrija. Šrādera ieskatā, Eiropai ir iespējas kļūt līdzīgai ASV, kas būtu spēcīga un autonoma savos drošības jautājumos. Tas nozīmētu, ka nebūtu visu laiku jāpaļaujas tikai uz ASV. Viņaprāt, Eiropai uz to ir jāiet. Tāpat Trampa ievēlēšana varētu veicināt pārmaiņas drošības politikā.

Diktatora mērķi

Pastāv viedoklis, ka Putina politiskais mērķis ir atjaunot Krieviju kā jaunu lielvaru, pārveidojot Eiropas politisko kārtību. Tiek pieļauts, ka šīs “atdzimšanas” priekšnoteikums ir Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas “vienotības” atjaunošana.

Garisona ieskatā, režīma līdera galvenais mērķis joprojām ir Eiropas politiskā pārdalīšana, paveicot ko līdzīgu tam, kas notika Jaltas konferencē 1945.gadā. Viņaprāt, domas par revanšu par Padomju Savienības zaudējumu Aukstajā karā nekur nav pazudušas, taču šo mērķi Putins mēģina sasniegt pakāpeniski.

Garisons norādīja, ka patlaban Krievijas pirmais mērķis ir iekaroto Ukrainas teritoriju saglabāšana, tam sekotu Ukrainas pārņemšana savas politiskās ietekmes sfērā. Nākamais pakāpiens ir saistīts ar ideju par Eiropas pārdalīšanu un Jaltas otro konferenci. Viņš atsaucās uz notikumiem 2021.gada nogalē, kad Krievija faktiski izvirzīja NATO ultimātu par spēku atvilkšanu līdz 1997.gada robežām.

“Ja Ukraina 2022.gada februārī būtu kritusi pāris nedēļu laikā, kā Krievija bija plānojusi, tad šis ultimāts iegūtu pilnīgi citu jēgu. Pēc visa spriežot, nedomāju, ka Putins ir kaut ko mainījis savā domāšanā, un baidos, ka šādi Krievijas ārpolitiskie mērķi pastāvēs vienmēr, kamēr pastāvēs Krievija tās esošajā veidojumā,” teica bijušais AM valsts sekretārs.

LĀI pētnieks Šrāders lēsa, ka Krievijas mērķis ir demoralizēt un degradēt, sašķelt Rietumu demokrātijas, atainojot situāciju Ukrainā kā apmākušos, drūmu un neglābjamu, tādu, kuru Rietumiem nav vērts glābt. Pēc Baltijas Aizsardzības koledžas lektora domām, jādara tieši pretējais un tas arī notiek – institūcijas vienojas par ilgtermiņa palīdzību, valstis, kurām ir iespēja nodrošināt Ukrainai militāro palīdzību, to arī dara.

“Jāsaprot viena būtiska lieta. Ja Ukraina zaudēs karu nākamo 12 līdz 18 mēnešu laikā, tad Krievija mazāk nekā divu gadu laikā varēs apdraudēt jebkuru NATO dalībvalsti. Divu gadu laikā Krievija varēs atjaunot militāros spēkus, zaudētos cilvēku resursus un arī mehanizēt savu armiju kaujas spējīgā līmenī,” vērtēja Šrāders.

Viņš norādīja, ka tikmēr, kamēr Krievija ir aizņemta Ukrainā, tās militāro industriju ietekmē sankcijas un militārajai apgādei, tā ir spiesta novirzīt līdzekļus, kas paredzēti, piemēram, pensijām, sociālajam atbalstam, veselības aprūpei un citām vajadzībām. Jo ilgāk Krievija būs spiesta to darīt, jo ātrāk tā būs spiesta tērēt naudu, kas nāk no naftas rezervēm, jo lielāku spiedienu Rietumi spēs izdarīt uz Krieviju, jo vairāk varam cerēt uz pozitīvām pārmaiņām.

“Jo ātrāk mēs dosim atbalstu Ukrainai, jo lielāka iespēja, ka karš beigsies, taču jānotiek kādam pavērsiena punktam. [..] Mēs vienmēr gaidām veiksmes stāstu, par kuru varam runāt ar amerikāņiem un eiropiešiem, uzsverot vajadzību sniegt atbalstu. Taču ir otrādāk. Mums ir jāsniedz palīdzība, lai veiksmes stāsts notiktu,” norādīja LĀI pētnieks.

Viņaprāt, tas, ka Eiropa un NATO, neskatoties uz šaubām par militāro palīdzību Ukrainai, saka, ka palīdzēs Ukrainai ilgtermiņā, ir milzīgs ieguldījums. Pēc eksperta paustā, tādējādi mēs Krievijai sakām, ka atbalstīsim Ukrainu nākamos trīs līdz piecus gadus un nodrošināsim ar militāro palīdzību. Eksperts atzīmēja, ka Eiropas valstis ir ekonomiski un militāri daudz attīstītākas. Tās var palīdzēt Ukrainai, ir tikai jāpieņem politiski lēmumi.

Foto: Ukraina / Україна @Ukraine