Robotizētā ķirurģija nav ekstravagants jaunievedums, bet gan mūsdienu medicīnas ikdienas instruments daudzviet Eiropā, tāpēc tās ieviešanu nevajadzētu atlikt, aģentūru LETA informēja Latvijas Ķirurgu asociācijas prezidents Igors Ivanovs.
Ivanovs apgalvo, ka dzirdējis publiskus izteikumus par robotizētās ķirurģijas ieviešanas atlikšanu Latvijā. Viņš gan nekonkretizē, kurš un tieši ko teicis, tomēr uzsver, ka tas rada risku bremzēt medicīnas attīstību valstī, un kopā ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Vispārējās un neatliekamās ķirurģijas vadītāju Alekseju Kaminiski to dēvē par “īstermiņa domāšanu”. Vēlāk gan Ivanovs precizēja, ka šāds vērtējums seko pēc Latvijas Onkoloģijas centra Onkoķirurģijas klīnikas vadītāja Armanda Sīviņa izteikuma TV24 raidījumā “Dienas personība ar Veltu Puriņu”. Tur Sīviņš izteicies, ka, viņaprāt, patlaban nav īstais laiks robotu iegādei, jo “ir citas prioritātes”. Sīviņš nenoliedz moderno tehnoloģiju priekšrocības un pats labprāt strādātu ar robotu operāciju zālē, kā to dara viņa kolēģi citās valstīs, taču Latvijā šis, pēc viņa domām, neesot īstais brīdis robotiem, jo nav tādi finansiālie apstākļi.
Sīviņš norāda, ka viņa ieskatā robottehnoloģijas būtu jēgpilni iegādāties vien tad, ja valsts spētu nodrošināt pietiekamu skaitu iekārtu. Pretējā gadījumā viens robots būtu jādala starp vairākām RAKUS klīnikām, kas nozīmētu, ka ar to varētu operēt tikai vienu dienu nedēļā. Šādos apstākļos, pēc viņa teiktā, nebūtu iespējams nodrošināt ne pieredzes apjomu, ne operāciju kvalitāti un drošību.
Pēc robotu ražotāja vadlīnijām ķirurgam gadā jāveic vismaz 50 operācijas, lai tehnoloģiju varētu droši izmantot. Sīviņš skaidro, ka ar viena robota noslodzi Latvijā šādu apjomu sasniegt nebūtu iespējams. Savukārt, ja ķirurgs nenostrādā noteikto operāciju skaitu, jāatjauno sertifikāts, kas izmaksā ap 30 000 eiro.
Viņaprāt, pirms apsvērt robotu iegādi, valstij vispirms būtu jānodrošina finansējums ikdienas darbam kritiski nepieciešamajiem materiāliem, instrumentiem un laparoskopijas aparatūrai, kas bieži plīst un ir novecojusi.
Sīviņš raidījumā arī minējis, ka robotoperācijas ir būtiski dārgākas par pašreizējām metodēm – viena operācija izmaksā 10 000 līdz 20 000 eiro, kamēr laparoskopiska operācija izmaksā 1500 līdz 2000 eiro.
Savukārt Ivanovs un Kaminskis atsaucas uz speciālistiem, kas norāda, ka Eiropas valstīs robotizētās sistēmas tiek izmantotas jau vairāk nekā desmit gadus, un pieredze apliecina, ka tās uzlabo ķirurģisko ārstēšanu, samazina komplikācijas un nodrošina pacientiem ātrāku atveseļošanos.
Ivanovs informē, ka šogad izstrādāts un izvērtēts Latvijas Robotizētās ķirurģijas nacionālais plāns, kura izstrādē piedalījušies 17 Latvijas profesori un speciālisti, ieskaitot RAKUS Latvijas Onkoloģijas centra galveno ārstu Andreju Pčolkinu. Speciālisti vienojušies par kopīgu redzējumu turpmākajiem desmit gadiem.
Plāns paredz robotizētās ķirurģijas ieviešanu universitāšu slimnīcās. Patlaban plānots iegādāties divus robotus – vienu Austrumu slimnīcai, otru Paula Stradiņa klīniskajai universitātes slimnīcai. Plānotas arī apmācības, inovāciju centra izveide un pakāpeniska šo tehnoloģiju ieviešana arī reģionos.
Ivanovs vērš uzmanību, ka robotizētajai ķirurģijai jau ir piešķirts finansējums ar konkrētu termiņu, līdz kuram tas jāapgūst. Jau šobrīd puse no sākotnēji plānotā finansējuma pārvirzīta Latvijas Onkoloģijas centra būvniecībai, un otru pusi paredzēts izmantot divu robotizēto sistēmu iegādei.
“Ja šis solis netiks sperts, Latvija riskē zaudēt iespēju tuvākajā nākotnē izveidot modernu un konkurētspējīgu ķirurģijas vidi,” uzsver Ivanovs.
Viņa ieskatā valsts veselības aprūpe nevar eksistēt vienā dimensijā, kur infrastruktūras problēmas automātiski aptur medicīnas tehnoloģisko attīstību. Ja šādu principu piemērotu konsekventi, tad Latvijā nekad nebūtu iespējams ieviest ne jaunus ārstniecības standartus, ne inovācijas, jo kādai slimnīcai vai nodaļai vienmēr būs nepieciešamas investīcijas, uzskata asociācijas vadītājs.
“Mēs nedrīkstam nonākt situācijā, kur ilgtermiņa plāni tiek upurēti īstermiņa vajadzību dēļ, jo tā rezultātā valstij nepaliks ne moderna infrastruktūra, ne mūsdienīga ārstēšana,” apgalvo Ivanovs.
Speciālists atgādina, ka robotizētā ķirurģija ir nepieciešama, pirmkārt, pacientiem, kuriem šāda ārstēšanas pieeja ļaus ātrāk atgriezties ikdienā un ievērojami samazinās komplikāciju un arī invaliditātes riskus. Otrkārt, robotizētā ķirurģija ir nepieciešama Latvijas ķirurgiem, kuri veic sarežģītas operācijas visaugstākajā līmenī, un viņi ir pelnījuši strādāt ar instrumentiem, kas atbilst starptautiskajām prasībām.
Ja jaunie speciālisti nevarēs apgūt modernās metodes Latvijā, viņi to darīs citur, līdz ar to pieaugs riski, ka valsts zaudēs savus talantus, uzskata speciālists.
Asociācijas prezidents uzsver, ka robotizētās ķirurģijas ieviešana nav iegriba vai kādas slimnīcas ambīcija, bet gan nepieciešamība, kas jāīsteno.
Kā vēstīts, arī pacientu organizācija “Onkoalianse” aicinājusi Veselības ministriju un citus lēmumu pieņēmējus nekavējoties sākt nepieciešamos soļus, lai nodrošinātu robotizētās ķirurģijas sistēmu iegādi no pieejamā Eiropas Savienības (ES) fondu finansējuma.
Organizācija paudusi bažas, ka pastāv risks neizmantot ES fondu finansējumu, kas paredzēts robotizētās ķirurģijas sistēmu iegādei vēža pacientu ārstēšanai. “Ja lēmumi netiks pieņemti tuvākajā laikā, pastāv reāls risks, ka 4,5 miljonu eiro finansējums netiks apgūts līdz noteiktajam termiņam – 2026. gada maijam,” tika minēts organizācijas paziņojumā oktobrī.
“Onkoalianse” skaidrojusi, ka Latvijai robotizētās ķirurģijas sistēmu iegādei kopumā tika paredzēti 9 miljoni eiro no Eiropas fondu līdzekļiem. Puse šīs summas novirzīta stacionāra Latvijas Onkoloģijas centra rekonstrukcijai, savukārt atlikusī daļa paredzēta robotizēto ķirurģisko sistēmu iegādei.
