Ko Turcija vēlas no NATO, Somijas un Zviedrijas?

Ko īsti Turcija grib un cik nepiekāpīga tā varētu būt? Tie ir jautājumi, kas šajās dienās nodarbina politiķu prātus abās Atlantijas okeāna pusēs, bet jo sevišķi Somijā un Zviedrijā. Turcija pašlaik ir bloķējusi sarunu uzsākšanu ar šīm valstīm par uzņemšanu NATO, tādēļ Ziemeļatlantijas Padome nevar pieņemt lēmumu par uzņemšanas procesa sākšanu.

NATO paplašināšanās gadījumā ir nepieciešama visu 30 alianses dalībvalstu piekrišana, un Turcijas pretestība ir iedragājusi NATO vienotību laikā, kad tā ir sevišķi svarīga, Krievijai īstenojot asiņainu karu pret Ukrainu.

Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans paziņojis, ka Ankara nevar atbalstīt iecerēto NATO paplašināšanos, jo Somija un Zviedrija atbalstot teroristus, un pieprasījusi, lai abas valstis pārtrauc atbalstīt grupējumus, kas apdraud Turcijas nacionālo drošību. Bet vai tas ir viss, ko vēlas Turcija? Visticamāk, nē.

Kurdu kaujinieki

Erdogans Zviedriju un Somiju apsūdzējis terorisma atbalstīšanā, jo tās simpatizējot Turcijā aizliegtajam kurdu separātistu grupējumam “Kurdistānas Strādnieku partija” (PKK) un kurdu kaujiniekiem Sīrijā un Irākā. Turcija arī apsūdz Ziemeļvalstis, sevišķi Zviedriju, par toleranci pret trimdā dzīvojošā islāmistu sludinātāja Fetullas Gilena atbalstītājiem. Ankara apsūdz Gilenu neveiksmīgajā apvērsuma mēģinājumā 2016.gadā.

Jautājums par kurdu grupējumiem arī agrāk radījis spriedzi Turcijas un pārējo NATO valstu starpā. Lai gan visas NATO valstis atzinušas PKK par teroristu organizāciju, daudzas ir atbalstījušas un pat apbruņojušas Sīrijas kurdu kaujinieku grupējumu “Tautas aizsardzības vienības” (YPG), tostarp ASV, kas uzskata YPG par vienu no tuvākajiem sabiedrotajiem cīņā pret teroristisko grupējumu “Islāma valsts”.

Arī Somija un Zviedrija jau sen ir atzinušas PKK par teroristu organizāciju. Zviedrijas ārlietu ministre Anna Linde 20.maijā tviterī norādīja, ka Zviedrijas valdība bija pirmā pēc Turcijas, kas 1984.gadā atzina PKK par teroristu organizāciju, un šī nostāja nav mainījusies. Viņa piebilda, ka Eiropas Savienība (ES) sekoja šim solim 2002.gadā.

Erdogans pagājušajā nedēļā atzina, ka runa nav tikai par Somijas un Zviedrijas, bet arī par citu valstu attieksmi pret kurdu grupējumiem un Turcijas bažām par tās drošību. Šeit gan jāpiebilst, ka ne visus grupējumus un personas, ko Ankara uzskata par teroristiem, par tādiem atzīst arī Rietumi, piemēram, Gilena kustību.

Tagad Turcija varētu izmantot savas veto tiesības, lai piespiestu sabiedrotos pasludināt YPG par teroristisku organizāciju, sarunā ar ziņu aģentūru DPA norādīja domnīcas “Vašingtonas institūts” Turcijas pētījumu programmas direktors Soners Čagaptajs.

Ankara atklāja, ka lūgusi Zviedrijai izdot 30 “teroristus”, un Turcijas raidorganizācija TRT ziņoja, ka Somija un Zviedrija nav apstiprinājušas Turcijas lūgumu repatriēt 33 personas, kas saistītas ar teroristiem. Zviedrijas parlamenta Ārlietu komitejas priekšsēdētājs Kennets Fošlunds pavēstīja, ka risinājumu šai problēmai ir iespējams atrast, bet citur. “Zviedrija nesāks izraidīt cilvēkus, kuri netiek uzskatīti par teroristiem saskaņā ar ES teroristu sarakstiem, tas ir pilnīgi neiedomājami,” uzsvēra Fošlunds. Arī Somijas ārlietu ministrs Peka Hāvisto sabiedriskajai raidorganizācijai YLE norādīja, ka politiski lēmumi nedrīkst ietekmēt tiesu darbību un Somija nevar izdot cilvēkus, ja tam nav stingra tiesiska pamatojuma.

Turcijas uzmanības centrā ir Zviedrija

Rietumu medijos vairumā rakstu par Turcijas iebildumiem NATO paplašināšanas jautājumā norādīts, ka PKK nebūt nav vienīgais jautājums, kas satrauc Turciju, bet vairāki politologi arī uzskata, ka bez šī jautājuma risināšanas Turciju pārliecināt neizdosies. Un sagaidāms, ka sarunas ar Zviedriju būs smagākas nekā ar Somiju. “No Zviedrijas tiek gaidīts vairāk,” norādījis turku diplomāts, domnīcas “Carnegie Europe” viespētnieks Sinans Ilgens. Zviedrijas valdībai būs jāparāda, ka tā ir mainījusi savu skatījumu šajā jautājumā, uzskata Ilgens. Arī Čagaptajs norādīja, ka Ankara varētu vēlēties, lai Stokholma apspiestu PKK darbību Zviedrijā.

Arī atmosfēra NATO ārlietu ministru sanāksmē Berlīnē 14.maijā vedināja domāt, ka Turcijai lielāku nepatiku izraisījusi Zviedrija. Ziņu aģentūra”Reuters”, atsaucoties uz vairākiem NATO diplomātiem, vēstīja, ka Turcijas ārlietu ministrs Mevlits Čavušoglu pacēlis balsi uzZviedrijas ārlietu ministri Annu Lindi, pārkāpjot diplomātisko protokolu.

“Mums tas bija vēsturisks brīdis, un tomērČavušoglu sacīja, ka ir aizkaitināts par Lindes “feminisma politiku”, kas radījusi tik lielu drāmu,” sacīja cits NATO diplomāts. “Mēs centāmies saprast, ko mūsu Turcijas kolēģis vēlas, jūs zināt, patiešām gribējām (..). Tas bija apkaunojoši,” piebilda diplomāts. Savukārt kāds Turcijas diplomāts apgalvoja, kaČavušoglu godbijīgi izklāstījis savu nostāju, un noraidīja apgalvojumus, ka ministra iebildumi saistīti ar Zviedrijas feministisko ārpolitiku, kā esot apgalvojusi Linde.”Viņas izteikumi nepalīdz Zviedrijas NATO centieniem, kamēr paziņojumi no Somijas ir rūpīgi sagatavoti,” piebilda Turcijas diplomāts.

Ieroču eksports un darījumi

Reaģējot uz militāro operāciju, kuru 2019.gadā Ankara vērsa pret YPG Sīrijā, Zviedrija un Somija kopā ar citām valstīm noteica ierobežojumus ieroču eksportam uz Turciju. Turcija vēlas panākt šo ierobežojumu atcelšanu. Lai gan ieroču tirdzniecības apjomi starp Turciju un šīm valstīm ir nenozīmīgi un Ankara necenšas noslēgt lielus ieroču darījumus ar Somiju un Zviedriju, tas ir principa jautājums, izteikušās Turcijas amatpersonas. Ankara principā neakceptēšot tādu valstu pievienošanos NATO, kas bloķē ieroču darījumus.Čavušoglupubliski izteicies, ka tas esot pretrunā alianses garam. No praktiskā viedokļa raugoties, Ankarai šo ierobežojumu atcelšana ir svarīga, lai pieprasītu līdzīgu ierobežojumu atcelšanu no ASV puses.

Bloķējot Somijas un Zviedrijas ceļu uz NATO, Turcija, ļoti iespējams, cer panākt sev vēlamu risinājumu ieilgušajām domstarpībām ar ASV par iznīcinātāju iegādi. Gadiem ilgi Ankara bija uzticama ASV aizsardzības nozares kompāniju kliente, iepērkot iznīcinātājus F-16. Vēlāk Turcija pārgāja uz modernākajiem iznīcinātājiem F-35. Taču šī sadarbība pārtrūka 2019.gadā, kad Turcija nopirka no Krievijas pretraķešu aizsardzības sistēmas S-400. ASV paziņoja, ka S-400 iegāde un izmantošana apdraudēs NATO lidmašīnas, kas lidos virs Turcijas, un izslēdza Ankaru no F-35 programmas un piemēroja sankcijas Turcijas aizsardzības nozarei. Pēc šīm domstarpībām Turcija sāka rotaļāties ar ideju par Krievijas iznīcinātāju iegādi vai savas iznīcinātāju programmas izstrādi. Taču Ankara joprojām cer modernizēt savu F-16 floti un iegādāties jaunus F-16. Lūgums par šo iznīcinātāju iegādi jau mēnešiem iestrēdzis ASV prezidenta Džo Baidena administrācijā un ASV Kongresā, norādījis izdevums”Politico”.

Bijušais NATO ģenerālsekretārs Jāps de Hops Shēfers intervijā “Politico” pauda viedokli, ka cena par Turcijas piekāpšanos NATO paplašināšanās jautājumā varētu būt ASV piekrišana F-16 pārdošanai Turcijai. “Politico” norādīja, ka ASV, kā izskatās, būtu gatava šādam solim. Taču Turcija, iespējams, cer arī atgriezties pie vienošanās ar ASV par iznīcinātāju F-35 iepirkšanu.

Pagātnes kļūdas

Ziņu aģentūra “Bloomberg” attiecībā uz Turcijas iebildumiem NATO paplašināšanās sakarā norādījusi, ka sava loma, iespējams, ir arī pagātnes notikumiem un seniem aizvainojumiem.

Turcija pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados akceptēja Grieķijas atgriešanos NATO integrētajā militārajā struktūrā, no kuras tā bija izstājusies 1974.gadā, protestējot pret NATO pasivitāti Kipras jautājumā. Turcijas karaspēks 1974.gadā okupēja Kipras ziemeļu trešdaļu, reaģējot uz toreizējās Atēnu militārās huntas atbalstīto apvērsumu, kura mērķis bija apvienošanās ar Grieķiju. Turpmākajos gados Grieķija joprojām bija NATO dalībvalsts, bet tā vairs nepiedalījās, piemēram, militārā štāba komplektēšanā un pavēlniecības struktūrā. Ankarā šodien daudzi Grieķijas atpakaļuzņemšanu NATO integrētajā militārajā struktūrā uzskata par kļūdu, “Reuters” norādīja vairākas Turcijas amatpersonas.

Atēnas un to sabiedrotie Kiprā vēlāk kļuva par būtisku šķērsli Turcijas centieniem iestāties ES, noraidīja ANO balsojumu par Kipras apvienošanos un konstanti atrodas domstarpībās ar Turciju par teritorijām un tiesībām Egejas jūrā un Vidusjūrā.

Mācoties no šiem notikumiem, nebūtu gudri cerēt, ka Turcija piekritīs Somijas un Zviedrijas dalībai NATO, pirms tās nebūs publiski apsolījušas solidaritāti ar Turciju kurdu jautājumā, “Reuters” norādīja vairākas Turcijas amatpersonas.

Citi apsvērumi

Turcijas amatpersonas sarunā ar “Reuters” noraidīja ideju, ka Ankaras iebildumi pret NATO paplašināšanos būtu saistīti ar Turcijas attiecībām ar Krieviju vai Erdogana draudzību ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Turcija centusies ieturēt vidusceļu Ukrainas kara jautājumā. Tā ir piegādājusi Ukrainai militāros bezpilota lidaparātus, bet arī centusies uzturēt labas attiecības ar Maskavu.

Turcijas amatpersonas arī noliedza, ka Turcijas pretestība varētu būt saistīta ar iekšpolitiku un gaidāmajām vēlēšanām. Taču bijušais NATO ģenerālsekretārs Jāps de Hops Shēfers uzskata, ka tas varētu būt viens no faktoriem. Viņš intervijā “Politico” norādīja, ka Erdogans, kaldinot savu politisko pievilcību, vienmēr uzsvēris cīņu ar terorismu, un PKK ir sens ienaidnieks šajā cīņā. “Vienmēr iespējams sapulcināt lielu daļu sabiedrības, sasaistot terorismu un PKK,” norādīja bijušais NATO ģenerālsekretārs. Turcijā 2023.gada jūnijā paredzētas parlamenta un prezidenta vēlēšanas.

De Hops Shēfers norādīja, ka Somijas un Zviedrijas iestāšanās NATO mainītu spēku samēru NATO iekšienē, jo aliansei pievienotos divas pilnvērtīgas un smagi bruņotas demokrātijas. Viņaprāt, arī šādi apsvērumi ietekmē Turcijas manevrus.

Diplomāti Eiropas galvaspilsētās norādījuši, ka Turcija, kas ir stratēģiski nozīmīga sabiedrotā, jau agrāk kaulējusies, lai panāktu sev vēlamas piekāpšanās no NATO, un NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs ir uzsvēris, ka jāņem vērā visu sabiedroto drošības intereses un bažas. Tomēr Rietumu līderi ir pauduši pārliecību, ka Turcijas bažas izdosies kliedēt, un Somija un Zviedrija tiks uzņemtas aliansē. Arī Somija un Zviedrija apliecinājušas gatavību apspriest un risināt jautājumus, kas satrauc Ankaru, lai gan Erdogans atteicās uzņemt Turcijā abu valstu delegācijas. Jautājums, tikai kādu un cik lielu labumu Turcijai izdosies iegūt šajā kaulēšanās procesā un cik tas būs ilgs?

Turcijai tomēr var izrādīties grūti sasniegt savus mērķus, jo jau tagad citas NATO dalībvalstis izrāda maz vēlmju solidarizēties ar Ankaru kurdu jautājumā, norādījis Stambulas Kadira Hasa Universitātes starptautisko attiecību profesors Mustafa Aidins. Somijas ārlietu ministrs Peka Hāvisto intervijā telekanālam YLE TV1 nodēvēja Turcijas rekciju par pārbaudījumu NATO atvērto durvju politikai un lika noprast, ka “nedemokrātiskas prakses, piemēram, apspiešana un šantāža”, nav piemērotas “demokrātisku valstu aliansei”.

Avoti: AFP, DPA, “Bloomberg”, “Reuters”, “Politico”, YLE.

Foto: AFP