Kokrūpniecības federācija: Meža produkcijas eksportā rekordgads vairs neatkārtosies

Pagājušā gadā Latvijas meža produkcijas eksporta vērtība pārsniedza četrus miljardus eiro, kas ir vēsturiski augstākais radītājs, savukārt šogad, visticamāk, līdz ar nozares sabremzēšanos un cenu kritumu, rekordgadu atkārtot neizdosies, intervijā aģentūrai LETA prognozē Latvijas Kokrūpniecības federācijas (LKF) izpilddirektors Artūrs Bukonts. Viņš intervijā stāsta, ka kokrūpniekiem 2022.gada pēdējais ceturksnis pamatražošanā ir bijis ļoti bēdīgs, un šogad arī pirmais ceturksnis būs tieši tāds pats. Izaugsme nozarē tiek prognozēta sākot no otrā ceturkšņa, kad cenas varētu atgriezties gan pārdevējam, gan pircējam pieņemamā līmenī.

Kādi būs jūsu prioritārie darbības virzieni, stājoties Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektora amatā?

Mērķis pārmaiņām Kokrūpniecības federācijā ir stiprināt tās vadību. Līdz šim esmu strādājis divās organizācijās – Latvijas Neatkarīgo mežizstrādātāju asociācijā un Latvijas Kokapstrādes uzņēmēju un eksportētāju asociācijā. Abas šīs organizācijas ir arī federācijas biedres. Līdzšinējais federācijas vadītājs Kristaps Klauss no federācijas nepazūd un turpmāk fokusēsies uz Eiropas jautājumiem, zaļā kursa tēmām.

Manas prioritātes būs noteikti atkarīgas no pašām asociācijām, kas ir federāciju biedres, – katrai ir savas aktuālas tēmas un prioritātes, bet tās ir apkopotas vienā federācija. Tajā kopumā ir astoņas biedru organizācijas.

Runājot par pārmaiņām un izaicinājumiem, mana, iespējams, naiva doma ir, ka ieilgušajai cīņai starp meža nozari, kokrūpniecību un vides organizācijām ir jānonāk jauna veidā risinājumā, ne tādās pozīciju cīņās kā līdz šim. Protams, apzinos, ka šī doma ir naiva, bet diskusijas līdz šim īsti nav notikušas, savukārt lēmumi būs jāpieņem kaut vai zaļā kursa kontekstā.

Kuri ir tie jautājumi, kur esat gatavi iet uz kompromisiem līdzšinējās cīņās?

Teikšu, kā ir, – tie vēl ir jāatrod. Pirmais laukums, kurā varam atrast kopīgu ejamo ceļu, ir izglītības joma. Gan mūsu organizācijas, gan vides organizācijas aktīvi darbojas dažāda līmeņa izglītības jautājumos, sākot ar sākumskolu, pamatizglītību, vidusskolu utt. Mums nedaudz tuvāk ir profesionālā izglītība, kas ir tehnikumi, profesionālās vidusskolas, kas jau sagatavo cilvēkus darba tirgum. Tostarp mēs nodarbojamies ar karjeras izglītības jautājumiem visos šajos trīs posmos. Manuprāt, izglītība ir tā joma, kurā nav savilktas tik daudzas sarkanās līnijas un cilvēki spēj skatīties daudz atvērtāk. Ja šajā jomā mēs spējam par kaut ko vienoties, tad tas nozīmētu arī vieglāku ceļu tālākās diskusijās.

Vissmagākās cīņas laikam ir par koku ciršanas diametriem un tamlīdzīgām lietām. Vai šajos jautājumos ir iespējami kompromisi?

Kaut kas jau tāpat notiks neatkarīgi no mūsu gribas vai pretošanās. Ja vienojoties varam šīs lietas apsteigt, tad iespējams risinājums būs visiem daudz pieņemamāks nekā tad, ja tas nāks no “augšas” un nebūsim tam gatavi.

Jau šobrīd ir atsevišķi jautājumi, kuros meža īpašnieku, kokrūpnieku un vides organizāciju viedokļi sakrīt un nav nekādu pretrunu, piemēram, par to, ka mežu īpašniekiem ir jāsaņem taisnīgas kompensācijas, vai arī par to, ka kokrūpniecībai ir jāvirzās uz ar vien augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanu. Vides organizācijas to atbalsta un šajā jautājumā principiālu pretrunu nav.

Pamatstāsts jau ir par to, ka, ja grib kaut ko ražot, tad no kaut kā tas ir jāražo. Piemēram, diskutējot par miera periodu putniem, es savulaik izteicu labu frāzi – ja gribi izcept omleti, tad tā ola ir jāsasit. Tas ir vissmagākais jautājums, kā mēs vienosimies par to, lai ir no kā ražot.

Ja runājam par kokrūpniecību un klimata politiku, tad galvenie šobrīd izceltie jautājumi ir par CO2 emisiju samazināšanu un noglabāšanu ilgtspējīgos materiālos, produktos. Būvniecībā principā vienīgais materiāls, kas oglekli spēj piesaistīt un noglabāt, ir koksne. Dabā nav sastopami citi materiāli, no kuriem var būvēt nesošās konstrukcijas.

Tajā pašā laikā mēs runājam par to, ka mežu platībām ir nepārtraukti jāpieaug, mežu aiztikt nedrīkst, bet, ja mēs vairāk gribam būvēt no koka, tad kaut kur tas koks ir jādabū. Tas ir arī stāsts par ciršanas caurmēriem. Var būt simtiem argumentu par un pret, bet, piemēram, ja īpašnieks redz, ka viņa mežā pirms gadiem 50 ir pieņemti nepareizi lēmumi, mežaudze pēc iespējas ātrāk būtu jānovāc un jāsāk no jauna, šie caurmēri tagad ļauj kaut kādus lēmumus pieņemt ātrāk. Privātajos mežos lēmumu pieņemšana notiek ļoti dažādi, ir aktīvie mežsaimnieki, kas saimnieko un seko līdzi savam mežam. Taču, tā kā kopumā Latvijā ir vairāk nekā 150 000 mežu īpašnieku, situācija ir ļoti sadrumstalota, un ir pietiekami daudz tādu īpašnieku, kuri par mežu neliksies ne zinis, vien par to atceroties tad, kad būs nepieciešama nauda.

Kāda kopumā pērn bija situācija Latvijas kokrūpniecībā, tostarp kā klājās atsevišķos darbības segmentos? Kuru produktu ražotājiem gads bija sekmīgs, kuriem ne tik sekmīgs?

Jāsaka, ka tagad jau situācija ir jāvērtē vairāku gadu griezumā, jo pēdējais “normālais” tirgus situācijas gads bija 2019.gads. Pēc tam nāca Covid-19, kas nobiedēja daudzus visās nozarēs. Pēc pandēmijas sākuma gan sapratām, ka mums tik slikti nav, pieprasījums ir, jo cilvēki dzīvoja pa mājām, remontēja mājokļus, atjaunoja lauku īpašumus. Pēc koksnes produkcijas būvniecībai, kas ir mūsu pamatprodukts – dēļi, brusas, plātnes un līmētas konstrukcijas -, pieprasījums bija augsts. Augsts tas bija arī mēbeļu ražotājiem. Globālie tirgotāji baidījās par notiekošo un piepildīja savas noliktavas, lai spētu nodrošināt pieprasījumu. Savukārt 2021.gada izskaņā, vēl pirms kara, sākās pietiekami straujš inflācijas kāpums. Jau tad redzējām visu izmaksu (mežizstrādes un kokmateriālu pārvadājumu) strauju kāpumu un kā mežizstrādātāji tam visam netikām īsti līdzi. Kad sākās karš, tad pirmā lielā drāma bija degvielas cenas, kas dubultojās, savukārt darba samaksa praktiski nemainījās, ko ietekmēja ilgtermiņa līgumi. Augstajām koksnes cenām klāt nāca arī šķeldas stāsts.

Kādas ir prognozes šogad?

Kāpjot inflācijai un palielinoties banku procentu likmēm, globāli būvniecības sektors sāk bremzēties – gan ASV, Kanādā, Lielbritānijā, kas ir viens no mūsu lielākajiem mūsu eksporta tirgiem. Par cik noliktavas ir pietiekami pilnas ar dārgo materiālu, kas kaut kādā veidā ir jārealizē, lai neciestu zaudējumus, pieprasījums krītas un cenas krītas ļoti strauji. Mums tāpat ir iepirkti mežu īpašumi, kas ir jāizstrādā, bet iepirkti par augstu cenu. Šobrīd situācija ir ļoti bēdīga, mūsu reģionā ne tikai Latvijā ražošanas apjomi tiek samazināti par apmēram 30%. Somijā, Zviedrijā, Kanādā tiek vērtas ciet ražotnes, samazinātas jaudas un apjomi.

2022.gada pēdējais ceturksnis pamatražošanā ir bijis ļoti bēdīgs, un šogad arī pirmais ceturksnis būs tieši tāds pats. Kad globālās noliktavas būs patukšotas, tad gaidāms atkal pieprasījuma pieaugums. Izaugsmi mēs sagaidām, sākot no otrā ceturkšņa, kad cenas varētu atgriezties gan pārdevējam, gan pircējam pieņemamā līmenī.

Jūsu prognoze, ka šogad tirgus situācija varētu normalizēties?

Kopumā es tā gribētu cerēt. No eksporta datiem ir redzams, ka pagājušajā gadā ir sasniegts rekords un meža produkcijas eksporta vērtība ir pieaugusi līdz 4 miljardiem eiro. Domāju, ka šogad šādu rezultātu nebūs, jo cenas krīt. Pagājušā gada rezultāti ir saistīti ne tik daudz ar produkcijas izlaides apjomiem, bet gan produktu vērtības pieaugumu. Nedomāju, ka šogad eksportā mēs sasniegsim četrus miljardus eiro.

Tāpat stāsts par Krieviju un Baltkrieviju nekur nav pazudis. Labā ziņa, ka mums no šīm valstīm jau sen nav nācis apaļkoks, taču mēs diezgan daudz tur pirkām zāģmateriālus. Tos izmantoja gan mēbeļu ražotāji, gan koka būvnieki, daļa arī aizgāja reeksportā. No turienes tie nāca par salīdzinoši lētu naudu. Dati liecina, ka zāģmateriālu importa apjoms ir samazinājies gandrīz uz pusi, tas nozīmē, ka vietējam ražotājam tagad ir jāpērk dārgais Eiropas dēlis, jo tam alternatīvas īsti nav.

Vai ir gadījumi, kad kokmateriālu augstās cenas kāds cenšas negodprātīgi izmantot, mēģinot kaut ko ātri nozāģēt, kas nemaz nav ļauts?

Tas ir ļoti dārgs prieks. Nav tā, ka mežā var ieiet un kaut ko paķert. Nelegālā mežizstrāde mums ir ļoti zemā līmenī un notiek ļoti reti. Biežāk ir gadījumi, kad kāds no krautuves kaut ko nočiepj, bet arī pagājušajā gadā šādi gadījumi nav dzirdēti.

Protams, ir dzirdēts granulu stāsts, bija situācijas, ka cilvēks kā privātpersona atbrauc, nopērk kravu un turpat pie vārtiem jau tirgo par dārgāku cenu. Tāpēc arī tika ierobežoti apjomi, cik viena persona var iegādāties. Granulu ražotājiem paaugstināts pieprasījums parasti sākas augustā, bet pagājušajā gadā tas sākās jau martā. Protams, neviens nebija tam gatavs. Visiem ir līgumi, ražošanas plāni, kas jāpilda utt., un neviens nebija gatavs jau martā sākt apmierināt vietējo pieprasījumu, kas parasti ir augustā. Skaidrs, ka pieprasījums ir augsts, piedāvājuma nav un cena kāpj. Konkurenti skatās viens uz otru, pēta tirgu, un, protams, ja kāds maksā tik augstu centu, tad kāpēc ne. Tomēr zinu ražotājus, kas mērķtiecīgi cenu turēja normālā līmenī un noteiktu apjomu vietējā tirgū pārdeva par nepaaugstinātu cenu, neskatoties uz to, kas notiek apkārt.

Vai līdz ar šīm paaugstinātajam cenām, izmantojot esošo situāciju, nav tā, ka pērn tika izcirsts vairāk meža, nekā plānots iepriekš? Ko darīsim nākamajos gados, jo koks jau tik ātri neataug?

Valsts mežos ciršanas apjomi ir noteikti piecus gadus uz priekšu, un tur ne šurpu, ne turpu improvizēt nevar.

Savukārt tajā brīdī, kad enerģētiskās koksnes cena principā bija tikpat augsta kā zāģbaļķu cena, ka koksni, no kuras ražo dēļus, tikpat labi vari pārvērst šķeldā, kas pat ir izdevīgāk, tad tas ļoti ietekmēja tirgu. Malkai tipiski cena ir ļoti zema, un tas ir tikai blakusprodukts, jo uz mežu iet tikai pēc malkas nav rentabli. Turklāt malku cirsmās var izstrādāt neilgu laiku, jo tās pārsvarā ir mitras, līdz ar to izstrādāt var tikai ziemas salā vai vasarā. Vēsturiski par malku liela interese nav bijusi, jo gāze mums līdz šim bija lēta, tādēļ uzkrājums cirsmās ir liels un apjoms pieauga. Ciršanas apjomu palielinājums lielākoties bija uz šo cirsmu rēķina, un tas galīgi nav slikti.

Es domāju, ka ciršanas apjomu palielinājums nav būtisks, jo šīm cirsmām ir sarežģītāki ciršanas apstākļi, tā ir tievāka koksne un ražība ir zemāka, turklāt mežizstrādes noslodze jau tā ir ļoti augsta. Kubikmetru izteiksmē apjoms nav būtiski pieaudzis, bet aktivitāti privātajā sektorā tas palielināja.

Tas palielināja arī interesi par savu mežu sakopšanu privātajā sektorā?

Jā, noteikti, arī pats to redzu savos laukos. Gāja, izstrādāja, attīrīja un sakopa mežus, pat tādus, kur neviens cilvēks savu kāju nebija spēris.

Minējāt, ka pagājušā gadā līdz ar augstajām izmaksām daudzi uzņēmumi nonāca ļoti grūtā situācijā. Kā tas ietekmē uzņēmumu investīciju plānus?

Parasti jau arī krīzes situācijā investīcijas tiek plānotas un veiktas. Runājot par naudas pieejamību, nauda tagad ir dārgāka nekā pirms kāda laika, taču vēl dārgāks ir darbaspēks. Mēs jau no 2008.gada esam cītīgi virzījušies automatizācijas un robotizācijas virzienā, un tagad ir pienācis laiks spert nākamos soļus. Jāskatās, ko vēl var izdarīt, lai aizstātu roku darbu. Automatizācija ir jāveic, jo, pirmkārt, nav cilvēku, un, ja ir gatavi strādāt, tad par krietni lielāku algu. Lai savukārt maksātu vairāk, ir jāražo vairāk un jāražo ar mazākām izmaksām. Tostarp nav runa tikai par algu, bet arī par darba vidi – cilvēki vēlas normālu telpu, kur paēst pusdienas, nomazgāties, pārģērbties. To, ko mēs biroja cilvēki uzskatām par elementārām lietām, arī ražošanā tagad jau tam ir jābūt. Es domāju, ka šajā ziņā investīcijas būs un nekas neapstāsies.

Savukārt, ja runājam par ārvalstu investīcijām – no vienas puses, mēs gribam investorus, bet tajā pašā laikā, ja investors nopērk mežu, tad sakām, ka mūsu meži tiek izpārdoti zviedriem, somiem utt. Diez vai skandināvu pensiju fonds, kas plāno savu darbību desmitgadēs uz priekšu, ir tāds muļķis, ka pērk jaunaudzes šeit Latvijā, ja mežizstrādē mums viss ir slikti.

Kuri eksporta virzieni nozarei turpmāk būs perspektīvi?

Eksportēsim tur, kur būvē, jo tā ir lieta, ko mēs zinām, un eksportēsim tad, ja būs, no kā saražot. Tik vienkārša ir atbilde. Skaidrs, ka koka būvniecība tikai attīstās un ies uz augšu, un tā ir mūsu niša, un tā nozarei ir Nr.1 prioritāte gan eksportā, gan vietējā tirgū, kas jāattīsta.

Arī jaunais zemkopības ministrs aizstāv uzskatu par daudz plašāku koka izmantošanu sabiedrisko pasūtījumu būvniecībā. Vai par to jau esat runājuši?

Vēl neesam, bet prieks, ka ministram šāda vīzija ir. Jāsaka gan, ka tie labie piemēri, kas šobrīd Latvijā ir kā Ogres bibliotēka un Salaspils bērnudārzs, ir tapuši “ar asinīm”. Mēs par to runājam jau pēdējos sešus gadus, bet izpratnes joprojām trūkst, sevišķi no normatīvās puses process ir grūts un sarežģīts.

Vai ir kādi konkrēti virzieni, kuros sagaidāt aktīvāku Zemkopības ministrijas rīcību?

Viens no virzieniem ir izglītības jomā, jo Zemkopības ministrijas pārraudzībā ir Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte, Malnavas koledža, Bulduri, Kandavas tehnikums. Mums ļoti palīdzētu Zemkopības ministrijas iesaiste, tostarp finansiāla, tieši nozares profesiju prestiža un karjeras izglītības veidošanā.

Kā jūs skatāties uz tiem priekšlikumiem un ierosinājumiem, kas šobrīd nāk no Eiropas Savienības puses saistībā ar zaļā kursa prasībām? Cik pašlaik mēs šīm prasībām atbilstam un kādas problēmas var radīt?

Tas, kā es to redzu, – ja kādreiz mežsaimniecības politika bija tīri nacionāls jautājums, par kuru lēmumi tika pieņemti šeit uz vietas, tad šobrīd jau tā ir Eiropas politika. Maz ir tādu normatīvo aktu un politiku zaļā kursa ietvaros, kas neskar mežsaimniecību – mežsaimniecība glābs klimatu, mežsaimniecība glābs bioloģisko daudzveidību utt. Mums būs jāatbild par lauksaimnieku emisijām, par visām pārējām emisijām, jo praktiski mežs ir vienīgā lieta, kas tās piesaista. Uz šo visu es skatos ar bažām, bet arī ar cerībām. Kopumā jau process ir pareizs, un, tam visam pretojoties, mēs tikai zaudēsim laiku, ko varētu izmantot, lai paši mainītos. Ir jāliek galvas kopā un jādomā, kā izmantot esošās iespējas.

Kāda ir nozares sadarbība starptautiskajā līmenī, tostarp interešu aizstāvībai zaļā kursa kontekstā, jo tomēr Eiropas Savienības līmenī izpratne par mežsaimniecību atšķiras un noteikti ir dažādi viedokļi dienvidu valstīs un pie mums Baltijas reģionā, Skandināvijā?

Mēs esam pārstāvēti vairākās starptautiskās asociācijās, pakalpojumu sniedzējiem ir sava organizācija, zāģētavām sava, ir Eiropas meža īpašnieku biedrība utt. Tādas platformas ir, bet arī tur jūtam, ka, piemēram, runājot ar Portugāles kolēģi, runājam vienu, bet katrs ar to saprot ko pavisam citu. Nesen bijām sanāksmē Helsinkos, kur bija sabraukušas Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Igaunijas federācijas kopā, un pārrunājām nozares aktualitātes. Tur gandrīz par 100% viedokļi sakrīt, bet mūsu balsis tomēr ir klusas. Lielas cerības lieku uz Zviedriju, kas tagad ir prezidējošā valsts ar tradīcijām bagātu mežizstrādi. Taču, ja skatāmies uz Eiropas Parlamentu, ja arī visi savācamies kopā, balsis nesanāk, un aizvien esam mazākumā. Domubiedri mums ir, bet aizvien tas ir pamaz, lai kaut ko panāktu.

Kā kokrūpnieki tiek galā ar energorēķiniem? Kādas prognozes ir šim gadam?

Gribētos cerēt, ka tādi pīķi, kādi bija pagājušajā gadā, vairs neatkārtosies. Tagad līdz ar cenu samazinājumu situācija ir labāka, taču mēs arvien nezinām, kādi būs “Sadales tīkla” tarifi, arī “Augstsprieguma tīkla” tarifos gaidāms kāpums. Tas vispār ir interesanti, redzot, kādi tarifu kāpumi tiek plānoti. Mēs savā uzņēmējdarbībā nevaram tā vienkārši savam klientam pateikt, ka mums vajag par trešdaļu palielināt algas visiem un tādēļ maksāsiet par trešdaļu dārgāk. Mēs tā nevaram, ir jāmeklē veidi, kā pārdot un kā samaksāt algas, savukārt te – viss tā vienkārši un ļoti ērti. Nav jāiespringst par efektivitāti vai ko citu. Ceru, ka tas tiks risināts.

Kāda ir situācija ar darbaspēku?

Ir akūts darbaspēka trūkums, tā tas bija jau sen, bet šobrīd situācija ir ļoti dramatiska.

Kādēļ tieši tagad?

Ja vērtē Covid-19 laika bezdarba datus, tad interesanta tendence ir, ka gan darba ņēmēju skaits samazinājās par 20 000 un arī bezdarbnieku skaits samazinājās par 20 000. Loģiski būtu, ja samazinās darba ņēmēju skaits, tad pieaug bezdarbnieku skaits. Tā ir šķēre, kur pazuda veselas nozares, piemēram, meža nozares darbaspēks – apmēram 40 000. Neviens nav atbildējis, kur viņi ir palikuši. Skaidrojumi var būt divi – vai nu ēnu ekonomika, vai kārtējā emigrācija. Es teiktu, ka Covid-19 laiks un ierobežojumi atstāja būtisku ietekmi arī uz mums. Tāpat jāpiekrīt, ka ir nozares, kur var saņemt tādu pašu algu par vieglāku darbu, vai strādāt nozarē, kas neprasa tik specifiskas zināšanas. Ēnu ekonomikas ziņā jāsaka, ka mūsu nozare ir labākā no sliktajām – pēc Valsts ieņēmumu dienesta datiem, ēnu ekonomikas īpatsvars joprojām svārstās ap 19%.

Kādus risinājumus redzat?

Daudz risinājumu nav, cilvēku mums ir tik, cik ir. Lielākā iespēja mums ir nevis piesaistīt jauniešus, bet pārkvalificēt esošos darbiniekus, jāpilnveido viņu prasmes arī saistībā ar automatizāciju un robotizāciju, un ir iespējams pārvilināt darbiniekus no kādas citas nozares ar algu un darba apstākļiem. Izglītības lauciņā mežizstrādē un mežsaimniecībā ir liels pieprasījums no jauniešu puses, katru gadu 50-60 jaunieši iestājas Ogres tehnikumā, tādēļ pieprasījums ir. Citādi ir kokapstrādē, jo jaunieši vairāk izvēlas galdniecības profesijas, bet industrijā pieprasījums ir tieši pēc tehniķiem, operatoriem, nevis individuālo izstrādājumu izgatavotājiem.

Foto:zemeunvalsts.lv