Labklājības ministrs: Ir jāmaina domāšana

Deinstitucionalizācijas projekti ir parādījuši, ka pakalpojumi personām, kurām ir ierobežotas spējas sevi aprūpēt, sabiedrībā ir daudz vairāk pieprasīti, nekā sākotnēji 2015.gadā bija plānots, intervijā aģentūrai LETA atzīst labklājības ministrs Uldis Augulis (ZZS). Tomēr šis process arī ir parādījis, ka ir jāmaina domāšana, un pašvaldībām jāsaprot, ka tie ir nevis izdevumi, bet investīcijas nākotnē un pašu cilvēkos.

Kas ir galvenie mērķi, kas šogad jāsasniedz Labklājības ministrijai (LM)?

Pirmais noteikti ir vienotais sociālo pakalpojumu minimālais grozs. Mēs jau esam sagatavojuši normatīvo aktu grozījumus, kas ir saistīti ar vienoto pakalpojumu grozu, kam jābūt ir visā Latvijā. Šobrīd ir diskusijas par to, kā to finansēt, ņemot vērā šī brīža pašvaldību rocību. Lielā diskusija par pabalstu reformu visdrīzāk gan būs kopā ar nākamā gada budžeta izskatīšanu. Cerams, ka mēs kaut vai daļēji ar pakalpojumu apmaksu varēsim palīdzēt pašvaldībām, kā arī nākotnē, veidojot budžetus, būs pilnīga skaidrība, kā un kādā veidā mēs ejam uz pabalstu indeksāciju vai pirktspējas nodrošināšanu.

Nākamā prioritāte ir saistīta ar pašlaik aktualizēto jautājumu par vardarbību ģimenē, kur mēs strādājam pie vardarbības novēršanas plāna. Paralēli šī plāna izstrādei, būs arī noteikumi par Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu izmantošanu, lai mēs varam virzīties jau ar preventīvu vardarbības apkarošanu.

Tāpat ir jautājums par pensiju indeksāciju.

Vēl ir demogrāfijas jautājumi, uz kuriem mēs pašlaik skatāmies jau pilnīgi citādāk. Demogrāfijas jautājums nav tikai LM, bet pilnīgi visu nozaru jautājums, lai mēs varētu nodrošināt, ka visā periodā, kopš bērns izaug un kļūst patstāvīgs, vecāki ir droši gan par to, ka var piedalīties darba tirgū, gan par to, ka būs atbalsts.

Jūs pieminējāt vienoto sociālo pakalpojumu grozu un to, ka valstij būtu jānāk palīgā pašvaldībām. Tas uzreiz nozīmē lielākus budžeta izdevumus. Jūs ar Finanšu ministriju par to jau esat runājuši?

Arī Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā pašlaik vērtē šo pabalstu reformu, kādā veidā un kas būtu pareizi jādara. Nākamais posms būs diskusija koalīcijas sadarbības padomē, valdībā un tad sekos budžets. Būs arī jāsagaida jaunās makroekonomiskās prognozes, uz kurām tiks balstīts nākamā trīs gadu perioda budžets. Man arī nekad negribas teikt, ka kādam ministram kaut kas ir jāizcīna. Manuprāt, valdībai ir kopumā jāredz, kas un kādā veidā valstī ir attīstāms, un attiecīgā ministra uzdevums ir pārliecināšana, nevis naudas “izsišana” vai atrašana. Valdībai virzība ir jāredz kopumā.

Jūs pieminējāt pensijas. Vai jau šogad varētu atgriezties dubultā pensiju indeksācija, ko jūs solījāt Latvijas Pensionāru federācijai?

Izskatīšanai Senioru padomē, kurā ir iesaistītas pensionāru organizācijas, mēs bijām sagatavojuši trīs četrus variantus. Kā labākais tika izvēlēts variants indeksēt visas pensijas 100%, kas dotu apmēram 25% pensionāru ikgadēju pensijas pieaugumu. Ja mēs skatāmies uz sliekšņiem, tad tomēr nav taisnīgi, ja mēs indeksējam pensijas, piemēram, līdz 609 eiro un neindeksējam 610 eiro pensijas. Visi pensionāri ir bijuši nodokļu maksātāji, un tagad šķirot cilvēkus pensijas vecumā, manuprāt, nav pareizi. Līdz ar to tas piedāvājums, ko atbalstīja arī Senioru padome, ir, ka mēs pensijas indeksējam 100% ar patēriņa cenu indeksu un ar algu indeksu.

Ja vispār runājam par pensiju sistēmu, tad, ņemot vērā Latvijas demogrāfisko situāciju, pensionāru apjoms pret strādājošajiem palielinās. Vai LM konceptuāli domā, kāda pašlaik ir mūsu pensiju sistēma, un vai tā atbildīs situācijai, kāda veidosies pēc vairākām desmitgadēm?

LM ir prognozes līdz pat 2050.gadam. Tāpat mēs rēķināmies ar to, ka pirmais reālais trīs līmeņu pensiju sistēmas dalībnieks pensionēsies 2036.gadā.

Mums ir arī paredzēta tikšanās ar Latvijas Banku un ekspertiem par otro pensiju līmeni, lai runātu, kādā veidā un ko mēs varam uzlabot tajā. Tas ir jautājums par apkalpošanas maksām un vai tās nav jāsamazina. Šobrīd izskatās, ka visdrīzāk tajā virzienā mēs arī iesim, lai saglabātu gan lielāku ienesīgumu, gan arī kapitāla stabilitāti. Manuprāt, otrā pensiju līmeņa līdzekļus vairāk vajadzētu investēt tieši šeit, Latvijā, jo uzkrātie līdzekļi jau ir pietiekami lieli, lai mēs tos izmantotu Latvijas tautsaimniecībā. Ir arī citas idejas, kā mēs varētu uzlabot šo sistēmu.

Ja mēs skatāmies uz tuvāko nākotni, arī izstrādājot budžetu, mēs redzam, ka ieņēmumos un izdevumos sociālais budžets atšķirībā no pamatbudžeta strādā pietiekami labi, un mēs varam veidot uzkrājumus. Man negribētos, ka kāds politiķis mēģina šobrīd iejaukties pensiju sistēmā, kas ir pulksteņa mehānisms, un tur nevajadzētu mēģināt kaut ko darīt ar cirvi.

Tāpat cilvēkiem ir jābūt drošiem arī dažādās situācijās, jo mēs neviens nezinām, kad mēs saslimsim, kas var notikt darba tirgū. Mums šādām situācijām nav sociālā nodokļa, mums ir apdrošināšanas sistēma, kurā mēs katrs esam apdrošinājušies kādam konkrētam gadījumam.

Tas ir svarīgi, ņemot vērā arī krīzes, kuras mēs esam pieredzējuši. Ir jāveido sociālā budžeta uzkrājums, lai mēs nenonāktu situācijā, kādā mēs bijām 2009.gadā, kad mums nācās uz brīdi samazināt arī pensijas. Tādēļ mums ir jābūt pietiekami drošiem, ka sistēma spēj darboties. Protams, ir nepieciešami arī uzlabojumi, lai mēs ilgtermiņā to visu varētu nodrošināt. Taču tās nav tikai šodienas diskusijas. Mēs turam roku uz pulsa, lai nenonāktu kādās smagās situācijās. Piemēram, nedod Dievs, tādā situācijā, kādā šobrīd ir Ukraina, kuras sociālo lietu ministre neformālajā sanāksmē atzina, ka valsts budžets pašlaik pamatā aiziet militārām vajadzībām un sociālajos maksājumos lielā mērā ir jāpaļaujas uz starptautisko palīdzību. Es ceru un zinu, ka pie mums kara nebūs, bet arī citās krīzes situācijās ir jāspēj nodrošināt sociālā drošība, jo arī tā ir viens no drošības pīlāriem.

Nesen Saeimā izskanēja ierosinājums meklēt citu risinājumu pensijas vecuma īpašās kopšanas pabalstu nodrošināšanai. Vai jūs esat izskatījuši, kā citādāk to piešķirt, jo šobrīd to piešķir pēc invaliditātes un darbspēju noteikšanas kritērijiem, kas īsti neatbilst pensijas vecuma cilvēkiem?

Tas, ko mēs skatāmies attiecībā uz īpašās kopšanas pabalstiem – tas attiecas arī, piemēram, uz tā saucamajiem mūžīgajiem bērniem -, ir tas, ka tomēr ir jāvērtē funkcionalitāte. Ir tomēr starpība, kāds īpašās kopšanas pabalsts ir nepieciešams, ja cilvēkam ir garīga rakstura problēmas, kāds, ja viņam ir multipla rakstura problēmas, kur klāt nāk arī fiziskā invaliditāte. To ir svarīgi izvērtēt, jo vienam pabalsts var būt pietiekams, citam, kur problēmas ir smagākas, ar to vairs nepietiek. Tādēļ attiecībā uz šiem īpašās kopšanas pabalstiem pašlaik tiek domāts, kā mēs varam novērtēt tieši funkcionalitāti.

Sabiedrības novecošanās tendence arī liek uzdot jautājumus par pansionātiem un to, cik to kapacitāte ir piemērota nākotnes situācijai? Vai LM ieskatā šajā jomā būtu vajadzīga kāda reforma?

Pirmkārt, šobrīd ir pieejams ES struktūrfondu atbalsts ģimeniskai videi pietuvinātu senioru māju izveidei, man pat negribas lietot vārdu pansionāts. Sākotnēji bija paredzēts, ka ES fondiem būs 17 pašvaldību pieteikumi, šobrīd ir pieteikušās četras pašvaldības, un mēs diskutējam ar Eiropas Komisiju par to, ka mēs vēlamies mainīt darbības programmu, lai vairāk piesaistītu arī privāto sektoru. Piemēram, nesen Liepājā apmeklēju aprūpes centru “Rūre”, kas ir izveidojuši centru hospisa aprūpei, bet viņu teritorija arī atļauj veidot šādas ģimeniskai videi pietuvinātas senioru mājas.

Lielais jautājums ir, vai šāds pakalpojums tiek koncentrēts vienā vietā vai tomēr tuvāk senioru dzīvesvietai, jo dažkārt cilvēkiem ir ļoti grūti izrauties no savas ierastās vietas, kur ir gan daudz pazīstamu cilvēku, gan zināma apkārtne. Tādēļ bijušajai dzīvesvietai pietuvināta senioru māja būtu ideālais variants.

Līdz ar pēdējos gados piedzīvoto straujo energoizmaksu un inflācijas kāpumu daudzi aprūpes nami arī pacēla uzturēšanās maksu. Vai ir vērtēta arī valsts iesaiste, jo daudziem senioriem, kuriem ir mazās pensijas un arī ģimenes nav tās turīgākās, dažkārt iznāk bezizejas situācija?

Uz valsti ir jāskatās kopā ar pašvaldībām. Arī pērn, veidojot šā gada budžetu saistībā ar deinstitucionalizācijas projektiem, mēs redzējām, ka pašvaldībām ir jāpalīdz, un 5,5 miljoni eiro tika pielikti klāt, lai nodrošinātu šo projektu turpināšanos un pakalpojumu nesamazināšanu, zinot to, kāda ir budžetu situācija pašvaldībās.

Mēs arī šobrīd izskatām jautājumu, ka mēs varētu, iespējams, proporcionāli atbalstīt lielāku daļu tajā pašā garantēto minimālo ienākumu jeb GMI pabalstā pašvaldībām, ceļot apmaksu no 50% līdz 60%. Bet visas tās ir budžeta diskusijas gan par to, cik un kādas ir attiecības starp valsti un pašvaldībām, gan par to, vai tā ir jāveido kā atsevišķa mērķdotācija pašvaldībām, vai tas notiek caur pašvaldību finanšu izlīdzināšanu, kurā ir valsts dotācija. Tie visi ir jautājumi, par kuriem sadarbībā ar pašvaldībām, ar Latvijas Pašvaldību savienību, veidojot nākamā un nākamo gadu budžetus, ir jātiek skaidrībā.

Mums visiem kopā ir jāredz laukums, kādā veidā mēs sabiedrībai palīdzam. Cilvēks, kas dzīvo, strādā, vistuvāk ir pašvaldībai. Taču, iespējams, ir jāpārskata funkcijas, jāpārskata finansējums, kas ir valdības darbs, lai to visu atrisinātu.

Jau minējāt, ka no iecerētajām 17 pašvaldībām ES fondiem ģimeniskai videi pietuvinātu senioru māju veidošanai pieteicās četras. Kādēļ tik maz?

Mēs tiešām par to sākām uztraukties, jo tā ir Atjaunošanas fonda nauda, kura ir līdz 2026.gada beigām arī jāapgūst. Tieši tādēļ mēs sākam diskusiju, lai šiem projektiem varētu pieteikties arī privātie uzņēmēji. Iemesli, kuri atsijā pašvaldības, ir nosacījumi un nepieciešamais līdzfinansējums.

Vai nav bažu, ka varētu neīstenoties arī kādi citi projekti, jo nepietiek finansējuma?

Šobrīd īsti nav. Jaunajā ES fondu periodā ir gan nevalstiskā sektora projekti, gan pašvaldību, gan valsts projekti.

Vienlaikus pašvaldībās ir arī redzama dažāda attieksme. Es arī runāju ar pašvaldību vadītājiem un aicinu, ka mums nevajag domāt, ka sociālā puse ir izdevumu puse. Sociālā puse ir investīcijas. Piemēram, tie paši atelpas brīža pakalpojumi dod vecākiem iespēju ne tikai atpūsties, bet piedalīties arī darba tirgū, kamēr bērns ar invaliditāti izmanto šo pakalpojumu. Tādēļ es pašvaldību pārstāvjiem uzsveru, ka nevajag koncentrēties uz pabalstiem. Nē, mums ir jāsniedz pakalpojumi. Mums ir jāveicina, lai tie cilvēki, kuri, iespējams, šobrīd sēž mājās, iziet sabiedrībā, jo arī viņi ir sabiedrības locekļi. Es arī atceros, kā kādreiz pašvaldības bija pret deinstitucionalizāciju un teica: “Ārprāts, kas tur būs!” Šobrīd ir izveidojusies pavisam cita situācija, mēs daudzas ģimenes esam atslogojuši, devuši iespēju pakalpojumiem, tie šobrīd daudzās vietās veidojas. Arī ģimenes paliek drošākas, viņi nebaidās iznākt ārā sabiedrībā un būt reāli sabiedrības locekļi. Tādēļ uz šo naudu ir jāskatās, kā uz investīcijām cilvēkos.

Sociālā palīdzība ir sociālā drošība, un tās ir investīcijas.

Mums ir pieejami ES nodokļu maksātāju līdzekļi, kurus mēs varam investēt šeit, bet tas ir jāizdara pietiekami saprātīgi.

Pēdējā laikā ir arī aktualizējies jautājums par atkarībām, no kurām cieš bērni un jaunieši. Valdības rīcības plānā ir minēts, ka LM plāno attīstīt vismaz trīs jaunus pakalpojumus šādiem jauniešiem. Ko tie paredzēs un kad būs pieejami?

Es precīzi nepateikšu, kad, bet mēs pie tā strādājam. Te ir jāsaprot, ka šim jautājumam ir arī veselības puse. Galu galā lauztu kāju mēs vispirms izārstējam, un pēc tam dodamies uz rehabilitāciju, bet atkarību jautājumā mēs bieži no sākuma gribam šo rehabilitācijas posmu un tad skatīties, kas no tā iznāk. Manuprāt, arī atkarības no sākuma ir jāārstē un tad, lai viss neatkārtotos, ir jāveic rehabilitācija. Tādēļ arī šis uzdevums nav vienai LM, bet tas ir horizontāls. Tostarp mēs pārveidojām Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju par Bērnu aizsardzības centru, jo mums ir vairāk jāstrādā preventīvi, mums ir jāmāca gan pedagogi, gan skolās ir jābūt psihologiem, es pat teiktu, ka jau bērnudārzā darbiniekiem ir jāredz, kas notiek ar bērnu, lai mēs problēmas izķertu jau daudz savlaicīgāk.

Valdība ir arī apstiprinājusi vienu no ES struktūrfondu projektiem varmācības mazināšanai bērnu un jauniešu vidē, kurš tieši ir paredzēts metodikas izveidei izglītības un tiesībsargājošo iestāžu speciālistiem, ne tikai sociālajiem darbiniekiem, lai arī viņi varētu atpazīt potenciālas problēmsituācijas un nebūtu šo skaļo gadījumu. Protams, ka katram klāt nenostāvēsi, bet vismaz preventīvi to visu vajadzētu mazināt.

Turklāt runa nav tikai par to, ka speciālisti ir jāapmāca vardarbības atpazīšanā. Es nesen biju Latgalē, kur ir izveidots pakalpojums jauniešiem ar autiska rakstura traucējumiem. Ja pretī nav sociālā darbinieka, kas ir apmācīts, kā ar autisku bērnu ir jāstrādā, tad tas nav vienkāršs process. Tāpēc mēs arī lielu uzsvaru liekam uz sociālo darbinieku, uz bāriņtiesu darbinieku, uz citu speciālistu apmācību, jo dzīve pierāda, ka mums ir jāstrādā citādāk.

Kā jūs no savas puses vērtējat bāriņtiesu darbu, jo ļoti daudzos skaļajos gadījumos, kas parādās atklātībā, tomēr kādā stadijā rodas jautājumi arī par bāriņtiesu darba kvalitāti?

Pašlaik tiek strādāts pie bāriņtiesu ētikas kodeksa. Tikos arī ar bāriņtiesu asociāciju un arī šos jautājumus pārrunāju. Viens ir tiesisku lēmumu pieņemšanā un apstrīdēšana pēc tam, bet otrs ir arī ētiskā puse. Es arī aicināju skatīties vairāk uz darbu ar bērniem un ar ģimenēm, sasaistē ar sociālo darbu. Tās ir lietas, kuras nevaram skatīt atrauti, bet mums ir šur tur vietas, it īpaši pēc lielo novadu izveidošanas, kur bāriņtiesas un sociālie darbinieki viens otru pat nepazīst. Vēlme ir to visu salikt kopā, lai darbs būtu koordinēts, nevis viena institūcija mētā atbildību uz otru, un pa vidu vēl ir pašvaldība ar administratīvajām komisijām.

Tādēļ arī Bērnu aizsardzības centrs strādās ar mediāciju, metodiku un visu pārējo, lai izglītotu arī bāriņtiesu darbiniekus. Es nesaku, ka visur ir slikti. Ir vietas, kur ir labi un pat ļoti labi, un es novērtēju gan bāriņtiesu darbinieku darbu, kas nav tas vienkāršākais, gan arī sociālo darbinieku darbu. Arī pašvaldības es aicinu padomāt, ka vesels, sabiedrībā iekļāvies bērns ir pienesums katrai pašvaldībai, jo vēlāk viņš strādās, viņš maksās nodokļus, un tie būs ieņēmumi arī pašvaldībai. Pilnībā ir jāmaina domāšana, ka tas mums nav slogs, bet pienesums nākotnē.

Turklāt tur, kur ir šie smagie gadījumi, atkarības jau ir ģimenēs un pat paaudžu paaudzēs. Taču uzsvaram ir jābūt, ka tas ir bērns. Ar bērniem un jauniešiem ir jāstrādā.

Esat arī minējis, ka LM turpinās atbalstīt Pusaudžu resursu centru. Vai ir jau aprēķini, cik daudz finansējuma būs vajadzīgs?

Mēs to finansēsim uz pusēm ar Veselības ministriju. Tas, ka jaunietis pats ir gatavs uz šo centru atnākt, jau ir rezultāts pats par sevi. Tas nozīmē, ka viņam ir apziņa, ka tā vietā, lai iesaistītos dažādās kompānijās, viņš vēlas dzīvot citādāk.

Valdības rīcības plānā arī minēts, ka tiks sniegts mērķtiecīgs atbalsts no vardarbības cietušajiem. Kādus risinājumus saredzat?

Pirmām kārtām ir jāmin tās vietas, kas jau šobrīd ir izveidojušās kā krīzes dzīvokļi vai patvēruma vietas. Tāpat mēs strādājam pie vardarbības novēršanas plāna. Valdībā jau ir apstiprināts viens ES struktūrfondu projekts periodam līdz 2029.gadam, bet daudz vēl ir darāms. Piemēram, ja mēs skatāmies uz vardarbību ģimenē, tad, protams, ir krīžu centri, kuros var palikt uz laiku līdz trīs vai sešiem mēnešiem, bet ar to jau dzīve nebeidzas. Ja sieviete ar bērniem ir aizgājusi no vardarbīga dzīvesbiedra, tad viņai ir jādomā, kas notiks tālāk. Arī valsts pusē ir jādomā, kā tālāk viņai tiks nodrošināts darbs, bērniem skola utt. Dažkārt sievietei – arī vīrietim – ir bail aiziet prom no vardarbīgām attiecībām, jo vienkārši nav skaidrs, kas notiks tālāk. Mēs skatījāmies arī igauņu pieredzi, kur šādi krīzes centri arī ir pie slimnīcām. Šajā plānā mēs uzliksim uz papīra to, kāds ir pareizais virziens.

Tāpat vēl viens virziens ir komunikācija, tostarp ar mediju palīdzību, jo vēl joprojām mums sabiedrībā ir pietiekami liela tolerance pret vardarbību. Ja skatāmies uz statistiku par vardarbības gadījumiem, tad 2022.gadā pret 2021.gadu ir pieaugums par 7,7%. Piemēram, Stambulas konvencijas ratifikācijas laikā arī bija redzams, ka 25% sabiedrības locekļu uzskata, ka vardarbība ģimenē tas ir normāli. Runa ir arī par policistu apmācību. Varbūt nevajag šos gadījumus traktēt tikai kā ģimenes strīdus, tie ir jāuzlūko daudz dziļāk. Tādēļ mums arī jāskaidro sabiedrībai, kā un kur var palīdzēt, tostarp, ka šādi gadījumi nav jānoklusē ģimenes locekļiem un kaimiņiem uz to nav jāpiever acis. Vienlaikus tas, ka šādi gadījumi arvien vairāk izskan, liecina, ka sabiedrība kļūst izglītotāka.

Bija arī minēts, ka tiks izveidots anonīmais tālrunis varmākām. Kad tāds varētu tapt?

Tad, kad ES struktūrfondu projekts sāks darboties. Bieži ir arī jautājums, kādēļ šāds tālrunis ir vajadzīgs. Varmākām arī mēdz uznākt apgaismības brīži un speciālisti tad var risināt sarunas un, iespējams, novērst jaunus vardarbības gadījumus.

Tas būs pilotprojekts vai tomēr darbosies pastāvīgi?

Tas būs uz pieciem gadiem līdz 2029.gadam. Pēc tam, kad struktūrfondu projekts beigs darboties, būtu pareizi, ja mēs jau nākamajā plānošanas periodā būtu paredzējuši turpinājumu. Pa šiem pieciem gadiem arī varēs izvērtēt atdevi un skatīties, ko precizēt, ko darīt citādāk.

To mēs redzam arī citos pilotprojektos. Piemēram, Pusaudžu resursu centrs ir ļoti labs projekts. Arī pilotprojekts bērniem ar autisma diagnozi parādīja, ka tam vajag budžeta finansējumu pastāvīgai darbībai.

No šī gada tiek nodrošināta arī hospisa aprūpe personas dzīvesvietā. Vai jau ir pirmās indikācijas, kā ar to sokas un vai ir nepieciešami kādi uzlabojumi?

Pēc ārstu konsīlija lēmuma šis pakalpojums ir uzsākts 137 cilvēkiem, no tiem 18 jau ir miruši.

Bija aizķeršanās ar iepirkumu Zemgalē, bet arī tur iepirkums, lai hospisa pakalpojumu varētu nodrošināt, ir noslēdzies. Šobrīd nav indikāciju, ka kaut kas tūlīt pat būtu jāmaina. Pakalpojums tieši pilotprojektā ļoti labi sevi ir pierādījis, tāpēc arī kā prioritārais projekts šobrīd turpinās. Es varu vēlreiz pieminēt “Rūri” Liepājā, un viņi pašlaik neredz kādas problēmas hospisa pakalpojuma sniegšanā.

Jau kādu laiku notiek deinstitucionalizācija. Kā vērtējat līdz šim sasniegto, un kādas problēmas vēl būs jārisina?

Arī šajā ES fondu plānošanas periodā mēs turpināsim ar deinstitucionalizācijas pakalpojumiem un to paplašināšanu. Jautājums ir par to, kā to nākotnē finansēs.

Es jau minēju, ka pašvaldības 2015.gadā bija ļoti pret, bet kopumā deinstitucionalizācijas projekti lielākajā daļā ir pabeigti. Ir pašvaldības, kur arī objektīvu apstākļu dēļ līdz pagājušā gada beigām nevarēja pabeigt projektus un tie ir jāpabeidz par saviem līdzekļiem. Iespējams, ir pašvaldības, kur pakalpojumu apjoms ir jāsamazina. Bet, manuprāt, arī tas, pret ko sākotnēji bija pret, šobrīd ir izdevies labi. Mēs redzam, kā ir atslogotas ģimenes, ir dotas iespējas cilvēkiem dzīvot sabiedrībā un justies kā sabiedrības locekļiem. Tādēļ, manuprāt, šie projekti ir jāturpina.

Galvenais ir, ka, ja mēs izveidojām pakalpojumu, lai nav tā, ka mēs esam nelietderīgi iztērējuši Eiropas nodokļu maksātāju naudu un tālāk pakalpojums netiek nodrošināts. Tādēļ galvenais uzdevums ir turpmāk nodrošināt šo projektu tālāku finansēšanu.

Runājot ar pašvaldību pārstāvjiem, lielākās bažas ir tieši par nākotnes finansējumu, kad beidzas pieeja ES fondu naudai.

Katra pašvaldība, uzsākot projektu, pati uzņemas arī zināmas saistības. Arī mēs katrs, kad nopērkam auto vai māju, uzņemamies saistības par to rūpēties. Piemēram, līdz 2023.gada beigām palīdzību bija saņēmuši vairāk nekā 1600 cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem un gandrīz 3000 bērnu ar funkcionāliem traucējumiem, kas ir daudz vairāk, nekā bija plānots, un tikai apliecina, ka šie pakalpojumi ir ļoti vajadzīgi. Turklāt tā ir tikai viena daļa. Šie pakalpojumi sabiedrībā ir daudz vairāk pieprasīti, nekā mēs sākotnēji 2015.gadā to bijām plānojuši.

Vai nav tā, ka pašvaldības dažkārt pat izvairās no šādu pakalpojumu veidošanas? Piemēram, SOS bērnu ciemata pārstāvji ir teikuši, ka ir pašvaldības, kuras neuzskatot, ka šāds pakalpojums būtu vajadzīgs.

Tādēļ es saku, ka ir jāmaina domāšana. Tās ir investīcijas nākotnē, investīcijas cilvēkos. Tā ir mūsu sabiedrība un palīdzība mūsu sabiedrībai. Arī pašvaldībām tas ir tikai un vienīgi ekonomisks pluss, arī, ja šķiet, ka šobrīd tie ir izdevumi. Piemēram, tas pats hospisa pakalpojums. Teju katrā ģimenē ir bijušas situācijas, ka kādam nākas sēdēt pie nedziedināmi slimās mammas vai tēta. Ja ģimenes kaut vai uz sešiem mēnešiem no tā var atslogot, tad tas ir ieguvums arī ekonomikai.

Par atbalstu dažādās krīzes situācijās. Gan Covid-19 laikā, gan energokrīzes laikā bija vajadzīgs atbalsts sabiedrībai un abos gadījumos nevarēja īsti izmērīt, kurām mājsaimniecībām atbalsts tiešām ir vajadzīgs un kuras tīri labi var tikt galā pašas. Jums ir plāns, kā to risināt, ja mums atkal nākas saskarties ar kādu krīzi, jo mērķēts atbalsts tomēr būtu prātīgāks par kārtējo “helikoptera naudu”?

Tā ir, bet šobrīd mēs atbalstu varam mērķēt tikai noteiktām grupām. Taču, lai valstiskā līmenī zinātu katras mājsaimniecības ienākumus… Tas šobrīd ir pietiekami sarežģīti. Ir datubāze, kurā ir visi nodokļu maksātāji, ir Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datubāze, ir Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datubāze par deklarētajām dzīvesvietām. Šobrīd realitāte ir tāda, ka mēs nevaram šīs datubāzes savietot. Klimata un enerģētikas ministrija pašlaik mēģina salikt kopā datus par mājsaimniecībām, bet tur ir jāiesaistās vairākām pusēm, lai mēs tiešām varētu noteikt mājsaimniecības ienākumus. Tāpat šo procesu apgrūtina ēnu ekonomika. Tādēļ viens no uzdevumiem ir palauzīt smadzenes un saprast, kā mēs vispār šos datus varam savilkt kopā.

Es nesaukšu konkrētus datumus, bet, protams, jo ātrāk to izdosies izdarīt, jo labāk, lai gadījumā, ja mūs piemeklē atkal kāda krīze, mēs skaidri zinātu, ka mums jāpalīdz tam un tam.

Bija arī diskusijas par to, ka viss, kas ir saistīts ar darba tirgu, no LM būtu jānodod Ekonomikas ministrijas pārziņā. Kāds ir jūsu viedoklis?

Faktiski tas ir izdarīts, jo ir izveidota Cilvēkkapitāla resursu padome. To vada ekonomikas ministrs, un padomē ir labklājības ministrs un izglītības un zinātnes ministrs. Šobrīd ir pilnīga skaidrība, ka darba tirgus īstermiņa plānošana ir Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) pārziņā, vidēja termiņa un ilgtermiņa – Ekonomikas ministrijas pārziņā. Tiek veidota padome, kurā ir arī darba devēji vai sociālie partneri un kas saskaņā ar prognozēm pieņem lēmumus un dod uzdevumus NVA un Valsts izglītības attīstības aģentūrai, kas šobrīd veic apmācību. Valsts kontrole gan norādīja, ka dublējas šīs funkcijas. Vienlaikus Valsts kontrole ziņojumā atzina, ka NVA ar to veicas ļoti labi un pieredze ir ilgstoša. Tas jau sen faktiski bija jāizdara, ka prognozes ir vienās rokās un atbilstoši prognozēm mēs arī veicam darbības, kas mums ir nepieciešamas darba tirgū.

Mums ir jāskatās arī profesionālajā izglītībā, kādās programmās un cik daudz audzēkņu sagatavojam. Tam, kas saistās ar pārkvalifikāciju, pieaugušo izglītību un profesionālo izglītību, tomēr būtu jābūt vienā redzeslokā. Tāpat apmācībām daudz vairāk būtu jānotiek pie darba devēja, jo arī tehnoloģijas attīstās ļoti ātrā tempā, un, ja mācību iestādēs šādu tehnoloģiju nav, tad darba devējam šis cilvēks vienalga pēc tam ir jāapmāca.

Foto: Arnolds Auziņš (Latvijas Radio)