Laiks parūpēties par sevi un izmantot mums pieejamo; saruna ar Haraldu Barviku, Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētāju

Ar Haraldu Barviku sarunājas Māris Liopa, Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs, un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors.

2019. gada septembrī runājām par pamazām Latvijā ierodošamies lāčiem un tolaik sākto mežirbes aizsardzības plānu, protams, no pieredzējuša mednieka skatpunkta. Lāču mums kļuvis vairāk, mežirbes joprojām savās vietās, nu, aizsargājot (jo tas labi skan un izskatās) lemts piebeigt mūsu lielo meža kaķi – lūsi. Arvien skaidrāk top redzams, ka, veidojot (kaļot) dažādus plānus, saucot tos aizsardzības vārdā, plānu veidotājiem nav zināšanu vai tālredzīgas domāšanas, nereti izpaliekot arī saprātīgai rīcībai. Ir sabiedrības noskaņojums un aktivitātes. Ko par to domā lūsis vai lācis*? 

Pirms vairāk nekā divarpus gadiem mednieki jau pietiekami skaļi runāja par gaidāmo lāču skaita pieaugumu. Pētnieki pētīja, “oficiāļi” izlikās, ka viss notiek dabisku gaitu. VMD ģenerāldirektore intervijā zemeunvalsts.lv brīdināja, ka Latvijā varētu būt izveidojies dīvains tautasdziesmas stila priekšstats par lāci, proti, “Aijā, žūžū, pekainas kājiņas, ķepainītis…”, daļa sabiedrības iežūžojās arī… Nesen vienu lāci pat nācās iemidzināt. 

Pirmais, kas ir skaidrāks par skaidru, Latvijas lāči nevienam nedziedās “Aijā, žūžū”, un viņi nav Vinniji Pūki. Ceru, ka šis fakts lēnām, bet uz palikšanu ir nonācis un nostiprinājies cilvēku apziņā. Ne visu cilvēku, jo redzam, ko un kā ļaudis dara un rīkojas. Ja lācis uzturējās ceļa malā, nebija nekā stulbāka, ko darīt, kā barot viņu ar pīrādziņiem, cepumiem, iet klāt un fotografēt. Par to jau sen ir rakstīts un stāstīts, bet katra paša “gudrība” joprojām ir pietiekami spēcīga.

Vēl Latvijā ir t.s. “eksperti dīvānā”, kas par visu un jebko zina: “Kas tas tāds, kā rīkoties, ko darīt.” Rezultātā cilvēka rīcība ļoti bieži ir nepareiza. Trešais, par ko noteikti vēlos piebilst, ir notikums ar eitanazēto lāci (1). Dzīvnieku nevajadzēja iemidzināt, viņš bija ļoti viegli atradināms no komunikācijas ar cilvēku. Uzsvēršu: ļoti viegli un ļoti vienkāršām metodēm. Diemžēl, pseidohumānisms un pseidozaļums prasīja savu, un rezultāts ir slikts visiem. Lācis ir pagalam, lai varēja dzīvot brīvībā un nevienam ļaunu nedarītu.

Vai medniekiem prasīja padomu, kā rīkoties ar lāci, kas pieradis pie cilvēka?

Nē, tas netiek uzskatīts par lietderīgu! Paši gudri, paši zina, paši rīkojas. Nezinu, cik lāčus dzīvē ir sastapis tas jaunais cilvēks, kas lēma lāci iemidzināt. Man, pieticīgi lēšot, aci pret aci ir gadījies sastapties ar ~2500 lāčiem dažādās pasaules malās un dažādos apstākļos. Es sevi nedz uzskatu, nedz saucu par lielu lāču pazinēju un ekspertu, bet man ir praktisks priekšstats, kā vajadzētu rīkoties.

Tevis sastapto lāču skaits ir iespaidīgs, pieļaujami, Latvijā daudziem pietiktu ar vienu… Vai cilvēki citviet ir zinošāki un saprātīgāki?

Cilvēki savā dabā ir ļoti līdzīgi, bet – tur, kur pie šī dzīvnieka ir pierasts, lāci, piemēram, nofotografē un brauc tālāk, ar cepumiem un bulciņām pie viņa neskrienot. Neskaitot, protams, Rumāniju un Slovākiju, kur situācija ir līdzīga, kā pie mums, un, diemžēl, ik gadu ir kāds cilvēkam letāls gadījums; šais valstīs ir gana daudz lāču sakropļotu cilvēku.

Latvijas sabiedrībā redzama zināma pretruna: cilvēki tiek itin aktīvi aicināti atgriezties laukos, lauku viensētās, piemēram, Smiltenes novadā, Kārķu pagastā. Tas ir Igaunijai tuvs reģions, kur lāči jau ir pietiekami lielā skaitā. Cilvēks sāk dzīvot jaunā vietā, iekārtojas un viņam uzrodas necerēts kaimiņš.

Pirmkārt, ar šo kaimiņu nāksies sadzīvot, jo lāču Latvijā noteikti būs vairāk, cilvēki, savukārt, arvien vairāk, jo īpaši pašreizējās situācijas ietekmē, dosies dzīvot uz lauku reģioniem. Otrkārt, ko svarīgi atcerēties, nevajag pat domāt sākt ar lāci veidot draudzību, bet patrokšņot un viņu patriekt, piemēram, iemetot ar koka pagali pa pēcpusi. Lācis ir ļoti gudrs dzīvnieks, un ik pozitīva saziņa viņam rada iespaidu, ka cilvēks viņu, lāci, neapdraud, ka viss ir labi. Tā ik reizi lācis nāks tuvāk un tuvāk. Un tad… Garastāvoklis, stress, citas nianses var izraisīt nelaimi. Lācis no mājām ir padzenams, viņa vieta ir mežā. Tam jābūt skaidrākam par skaidru!

Vēl lācim sekmīgi atgriezties mežā var likt mednieki, proti, smalkās skrotis lācim dibenā. Skrotis dzīvnieka ādai cauri neiziet, nekādu ļaunumu tam nenodarīs, bet dibengals viņam ir stipri vārīga vieta. Lācis netiek traumēts, bet šāviņš rada nepatīkams izjūtas un spēcīgi ieguls atmiņā – “šī nav laba vieta, divkājainie nav mani draugi” – un lācis turēsies attālu. Šis ir labs risinājums. Ja lācis izdomās uzbrukt, zāles un plāksteri nelīdzēs, būs divas iespējas…

Lāču skaitam palielinoties, jādomā par sugas apsaimniekošanu.

Sugas aizsardzības plāns lācim ir, bet ir nepieciešama realizētgriba (arī politiskā), turklāt tāda, kas neklausa saujiņu Vērmaņdārzā uzturošos ekspertu, nepieciešama racionāla pieeja. Piemēram, jau šovasar būtu nepieciešams skaidrs risinājums, ko darīt, ja lācis kādā reģionā top pārdrošs, rada bīstamību un to nevar aizbiedēt. Šāds lācis “jāizņem” no populācijas. Ja šādi nerīkosimies, sagaidīsim pirmo lāča upuri. Nesenais notikums Ziemeļlatgalē (2) ir ļoti īpašs un rets gadījums, kad cilvēks viegli ticis cauri. Tas ir liels retums! Cilvēkam tā ir ļoti, ļoti liela veiksme!

Lūsis nu atzīts par nemedījamu dzīvnieku.

Lēmums par lūšiem ir bēdīga ziņa un uzskatāms par pakļaušanos modei, tas pieņemts, racionāli nedomājot. Aicinātu gan Latvijas sabiedrību, gan medniekus ļoti kritiski vērtēt lēmuma sagatavotājus un pieņēmējus. Tas ir tīrs populisms. Sliktākais, ko redzu,– lūšu populācijai ar šo Latvijā ir parakstīts nāves spriedums (3). Trīs, četru gadu laikā lūsis kļūs par ļoti, ļoti retu dzīvnieku. Ja tagad sociālie tīkli ir pilni fotoattēliem, kur lielie kaķi redzami nakts kamerās, dienas laikā staigājam utt., pēc kāda laika to varēsim aizmirst.

Kālab tik pesimistiski?

Tā ir realitāte. Šādu ceļu mēģināja iet igauņi, pirms 10 gadiem aizliedzot lūšu medības. Tolaik Igaunija bija lūšu lielvalsts. 10 gados dzīvnieka populācija kaimiņvalstī strauji sarukusi. Tam ir divi iemesli. Patlaban visi Latvijas mednieki lūsi sargā, jo tas ir vērtīgs medījamais dzīvnieks, ļoti interesants un tālab “tiek pieciests”. Lūsis gadā patērē ap 60-70 stirnu. Kad viņš cilvēkam kļūs par konkurentu… Tiešs konkurents, kas cilvēkam nedod neko, bet tikai kaitē – šādos gadījumos parasti tiek atrastas metodes, kā ar kaitnieku tikt galā. Igaunijas piemērs rāda, ka lūsi šāva ik brīdī, kad satika, siltā vasarā pēc trim dienām no lūša pāri palikusi slapja čupiņa – viss. Vai to vajag? Vai tāds bija mērķis? Nez, vai. Ne zinātniskā materiāla, ne trofeju, ne ieguvuma – tikai zaudēts dzīvnieks. Nevēlos būt pravietis, bet šāds lēmums bija sliktākais iespējamais. Nu jārēķinās arī ar atbilstošu rezultātu. Redzēsim – pie sarunas varam atgriezties pēc trim gadiem, palūkoties statistiku un situāciju.

Tevis teiktais sajūsminās medību pretiniekus, kas nevilcināsies sākt runāt par ieroču bīstamību, medību nevēlamību utt.

Šos tekstus es zinu, bet gadu simtos cilvēka dabu nav mainījis neviens. Tas būtu jāzina ik lēmējam. Ja ir runa par izdzīvošanu, ēšanu un personisko komfortu, cilvēks izvēlēsies ko sev tuvāku, nedomājot par globālām un mistiski nesasniedzamām problēmām.

Patlaban ir situācija, kad esam atsisti ar pieri pret stenderi. Ko nu? Eiropas politika lauksaimniecības virzienā tika bīdīta nepārdomāti – hops! – paēst mums vajag katru dienu. No austrumpuses vagonu ar nepieciešamo vairs nebūs, ko nu? Jāaudzē pašiem!

Lēmumus Latvijā joprojām pieņem cilvēki, kam nav nojausmas par attiecīgajām lietām. Piemēram, viens vulkāna izvirdums īsā laikā “kompensē” visus pasaules izmešus. Bizness un iespēja pelnīt uz populisma rēķina, proti, pelnīt neko nedarot, kas var būt skaistāks?

Esmu pieredzējis t.s. padomju laikus. Tā laika televīzijas programmas ar lozungiem, urravām, gājieniem man viesa riebumu. To varētu īsi dēvēt par viltus televīziju (fake TV). Ļaunākais, ka mūsdienu TV ir tāda pati – “fake TV”. Rodas iespaids, ka daža laba TV raidījuma vadītājs īsti nenojauš pasaulē notiekošo. Krievijas TV nodarbojas ar to pašu, tikai pretējā virzienā. Bet! Ir mediji, kas seko situācijai, kam ir pārstāvji attiecīgajās vietās, kas analizē… Pie mums kaut kas kaut ko kaut kur saklausās, nesaprot un pārveido saklausīto, kā gribētos vai kā vajadzētu. Šāda rīcība sabiedrībā rada daudz lielāku negatīvismu, salīdzinot ar skaidru redzējumu un objektīvu informācijas atspoguļojumu. “Visiem jābūt līdzīgiem un vienlīdzīgiem” ideja ir tieši saistāma ar komunismu… Cilvēkam ir tiesības domāt pašam, ja cilvēks domā, neveicot pretdarbības, domāt nav liegts…

Par lūšiem un lāčiem aprunājāmies, bet ir trīs labas lietas. Kā Latvijā klājas mežirbei?

Mežirbe jūtas lieliski, teikšu – viņa pat nevar justies slikti. Kā zināms, mežirbei laba vide ir krūmāji ar jauktu mežu, izteiktu lapu koku piemaisījumu, kur ir pumpuri, spurdzes, ogulāji. Mūsu mežu kopplatība pieaug, nereti aizaugot lauksaimniecības zemei vai pļavām. Mežs ir gana agresīva vide, kas “ienāk” nekoptā vietā gana ātri. Krūmāju platības pieaug, mežirbei situācija uzlabojas. Kas ir slikti – krietni palielinājies mežirbes dabisko ienaidnieku, plēsēju skaits. Tas, protams, ir “zaļums”, jo ikviens, kam asi nagi un līks knābis, tieši Latvijā ir aizsargājams, neskatoties, plēsēju ir daudz vai maz. Piedevām, kažokādu tirgus sarukuma dēļ faktiski zudusi interese medīt mazos četrkājainos plēsējus, tā kā mežirbei lielu diskomfortu rada dabisko ienaidnieku skaita krass palielinājums.

Vai dzīvnieku un medību ziņā Latvijas faunā gaidāmi jaunpienācēji?

Šakāli, kas ir jau zināms bieds, mums joprojām mēģina “iebarot”, kā dabiskā ceļā ieradušos; tas tā nav, tas ir fakts. Šakālis Latvijā ieradās no ziemeļiem, kur šī suga noteikti nedzīvo! No mīļdzīvnieka Igaunijā tas pārvērtās par kaitnieku.

Līdzīgs gadījums, kur tieši vainīgs cilvēks, kas mīļdzīvnieku palaidis brīvē – jenots (ne jenotsuns, bet jenots!). Attēlos redzam, ka tas mīt Amerikā, kokos un “mīl daudz ko mazgāt ūdenī”… Jenots ir interesants mājdzīvnieks, bet… labi, ja tāds ir kaimiņam! Ja jenots mīt tavā mājā, saimnieks ātri, ātri tiek novests izmisumā, jo jenots sagraus visu – viņš ir ļoti darbīgs un rosīgs, viņam ļoti patīk pārkrāmēt un pārvietot, māja un tās iedzīve tiek iznīcinātas itin strauji. Cilvēks, pie kura šāds jenots mīt, saprot, ka dzīvnieks ir mīļš, bet “lai viņš ir mīļš ne šai (ne manā) mājā”, un palaiž to brīvē… Lai iet demolēt citur. Tā jenoti nonāk savvaļā. Kā dzirdu, nu jau daudz šo dzīvnieku ir Lietuvā, par Poliju un Vāciju pat nerunāsim, kur tie ir “biezā slānī”. Tīk mums vai netīk, bet jenots ir gaidāms arī Latvijā.

Tā būtu uzskatāma par invazīvu sugu.

Tieši tā! Ja skatāmies no mednieka vai mežsaimnieka skatpunkta, par jenotu varētu pasmaidīt, bet, ja jenots ienāks Latvijā, smaids pazudīs gan no ornitologu, gan līdzīgi domājošo sejām… Tas ļoti labi rāpjas kokos, tam lieliski garšo putnu olas un cāļi, jenots kontrolē dobumus un mazliet ironiski – jenots lieliski tiks galā ar to populācijas daļu, kuras dēļ pie mums izveido liegumus, buferzonas, mikroliegumus utt. Ļoti negribētos, lai šāds rosīgs putnumīlis parādītos Latvijā, bet izskatās, ka būs gan…

Vai Lietuvā cīkstas ar rosīgo svešzemnieku?

Loģiski domājoši cilvēki ar jenotiem cīnās un mēģina tikt galā visur. Bet visi ļaudis nedomā vienādi un dažs labs uzskata: “Ko sliktu šis interesantais dzīvnieks man dara? Neko! Lai aug, lai vairojas…”

Jenotam dabiskie ienaidnieki ir lapsa, vilks, lūsis, bet… jenots lieliski sadzīvos ar cilvēku. Turklāt tuvu, tuvu kaimiņos. Mēs pat nemanīsim, ka mums dārzā vai pie pagraba mīt jenots. Tieši tāpat ir ar šakāli – arī labi jūtas pilsētvidē – žurkas, peles, mazdārziņi – tā ir vide, kur ne jenotu, ne šakāli faktiski neapdraud neviens.

Turpinot par nākotni – redzam, ka zosu populācijas ir lielas un palielinās, šie putni jau manāmi vietās, kur līdz šim nav redzēti.

Plēsēju (īpaši plēsējputnu) Latvijā ir daudz. Vai visiem pietiks barības, vai tuvojamies brīdim, kad to blīvums būs pārāk liels?

Domāju, šiem griestiem esam tuvu. To var redzēt, piemēram, skatoties zaķu populāciju, kas sarūk, neskatoties uz zaķa vaislīgumu un sekmīgo vairošanos. Zaķis nespēj vairoties tā, lai visiem būtu labi. Līdzīga situācija ir laukirbei, kam patīk attīstīta lauksaimniecība – nekoptos, krūmiem aizaugušos laukos tā nedzīvos. Laukirbei tīk ežmalas… Grieze, citi uz zemes mītošie skrejošie putni ir plēsēju “mērķa auditorija”.

Mums ir pārlieku daudz vārnu, pārlieku daudz žagatu un kraukļu, ja pieskaitām plēsējputnus, sākot ar klijānu un turpinot ar kādreizējo retumu – jūras ērgli – skaits būs iespaidīgs. Par pēdējo runājot, Ziemeļu un Tālo Austrumu reģiona upēs lašveidīgo ir papilnam un ēdamā pietiek visiem. Pie mums situācija ir cita. Laba daudz nevajag, visam noder samērība. Kas notiks, kad barības bāze sugām sāks samazināties? Sugas “ies uz leju” – būs slimības vai citas likstas…

Krievijas iebrukums Ukrainā ļoti lēni maina ierasto domāšanu un izpratni.

Patlabanējā situācija ir briesmīga. Ceru, ne vienam vien atvērsies acis un ne viens vien domās par dzīves veidošanu paša spēkiem un valsts attīstību pašu rokām. Mēs esam aizmirsuši par savas valsts nodrošināšanu. Daudz lozungu, daudz priekšrakstu, maz darba. Varbūt situācija netālajā Ukrainā piespiedīs mūs, Latvijā, padomāt par savas valsts un mājas sakārtošanu un sakopšanu, par neizdarīto. Padomāt par sevi no praktiskās puses – kur ņemsim gaismu, siltumu, maizi. Ja kaut kā pietrūkst, kā to risināt un kā to dabūt? Šobrīd šāda plāna un sapratnes nav. Domāju, daudzi ir paguruši no nejēdzīgā populisma un cīņas ar vējdzirnavām.

Ja kāds muļķis var pasludināt: “Neko nedarīsim, neko neaudzēsim, neko nekopsim, bet tas ir “zaļi un feini”!”, piedodiet, kur ir loģika un saprāts? Nav labi cita nelaimes situācijā noskaidrot savu prātu, bet – kad vēl sākt domāt, ko vēl sagaidīt? Ir laiks parūpēties par sevi un izmantot mums pieejamās lietas. Vai Latvijā patiesi varētu trūkt siltuma? Noteikti, nē!

Ilustrācijām izmantotas fotogrāfijas no 2019. gada mednieku saiets “Minhauzens” Salas novada “Zvejnieklīčos”
* jautājums nebūt nav neatbildams, jo nereti gan Saeimas, gan citu valsts institūciju telpās skan vārdi par lāču, zivju, lūšu utt. interesēm, šādas domas paudējam gan nepaskaidrojot, kā izdevies šīs intereses noskaidrot
1. https://www.la.lv/cilveki-tisi-provoceja-laci-agresivai-ricibai-eitanazets-gulbenes-brunais-lacis
2. https://www.medibam.lv/ziguros-lacis-uzbruk-un-ievaino-cilveku
3. https://www.face.eu/2022/05/from-european-best-practice-to-the-european-court-of-justice-the-latvian-lynx-case-when-successful-conservation-fails-on-bureaucracy/