Šodien tiek svinēta Latvijas Republikas proklamēšanas 100.gadadiena.
Latvijas Republika tika proklamēta 1918.gada 18.novembrī plkst.16 Otrajā pilsētas teātrī, tagadējā Latvijas Nacionālajā teātrī.
Latvijas Tautas padome, atzīdama sevi par vienīgo augstākās varas
nesēju Latvijas valstī, pasludināja, ka “Latvija, apvienota
etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme, Latgale), ir patstāvīga,
neatkarīga, demokrātiski republikāniska valsts, kuras Satversmi un
attiecības ar ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē Satversmes Sapulce,
sasaukta uz vispārēju, abu dzimumu tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un
proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata”.
Šo notikumu lielā mērā sekmēja Pirmā pasaules kara notikumi Krievijā, Vācijā, Anglijā un citās valstīs.
1918.gadā pēc Brestļitovskas līguma parakstīšanas starp padomju
Krieviju un Vāciju visu Latvijas teritoriju okupēja vācu karaspēks.
1917.gada septembrī latviešu politisko partiju vadītāji nodibināja
kopēju organizāciju – Demokrātisko bloku. Otra politiskā organizācija
bija Latvijas Pagaidu nacionālā padome, kurā ietilpa lielākā politiskā
partija – Latvijas Zemnieku savienība (LZS). Tiek uzskatīts, ka
neatkarīgās Latvijas valsts proklamēšanas tiešais impulss bija Vācijas
impērijas sabrukums, jo 1918.gada 9.novembrī Vācijā izcēlās revolūcija,
un ķeizars Vilhelms II aizbēga uz Nīderlandi, līdz ar to Vācija bija
spiesta parakstīt pamiera noteikumus.
Šajā pašā dienā Anglijas ārlietu ministrs lords Artūrs Balfūrs
vēstulē Latviešu Pagaidu nacionālās padomes Ārlietu nodaļas vadītājam
Zigfrīdam Annai Meierovicam rakstīja: “Viņa Majestātes valdība ir
raudzījusies ar visdziļāko līdzjūtību uz latviešu tautas centieniem un
viņas gribu atsvabināties no vācu jūga. Tā ar prieku atkal apliecina
savu gatavību dot pagaidu atzīšanu Latviešu nacionālajai padomei kā “de
facto” neatkarīgai iestādei līdz laikam, kamēr Miera konference liks
pamatus brīvības un laimes jaunam laikmetam priekš Jūsu tautas.”
Tad Latvijā sākās aktīva politiskā rosība, jo 1918.gada 17.novembra
vakarā Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krāšanas un
aizdošanas kases valdes priekšsēdētāja un vienlaikus Rīgas pilsētas mēra
Gustava Zemgaļa miteklī Rīgā, Suvorova ielā 3 (tagad Kr.Barona iela)
tika nodibināts Latvijas “priekšparlaments”, Tautas padome, kurā
apvienojās gan Demokrātiskā bloka, gan Latvijas Pagaidu nacionālajā
padomē ietilpstošās partijas.
1918.gada 18.novembrī Tautas padome Nacionālā teātra telpās proklamēja Latvijas Republikas neatkarību.
Neraugoties uz baltvācu muižniecības atklāti negatīvo attieksmi,
divas mazākas baltvācu partijas ieguva pārstāvniecību Latvijas Tautas
padomē, un pirmajā valdībā bija viens ministrs vācietis.
Tautas padomē bija pārstāvētas visas politiskās partijas, izņemot
lieliniekus un galēji labējos. Pirmā pagaidu valdība bija pilsoniska.
Taktisku apsvērumu dēļ sociāldemokrāti izšķīrās palikt ārpus valdības.
Par Latvijas pirmo Ministru prezidentu Tautas padome ievēlēja
Zemnieku savienības līderi Kārli Ulmani. Par ārlietu ministru kļuva
Zigfrīds Anna Meierovics. Par Tautas padomes prezidentu un līdz ar to
arī par valsts pagaidu galvu tika izraudzīts advokāts Jānis Čakste.
Toreiz jaunās valdības situācija bija ļoti sarežģīta: tās rīcībā
nebija nekāda varas aparāta. Vissvarīgākais uzdevums bija izveidot savus
bruņotos spēkus, bet Vācijas armijas vadība kavēja mobilizācijas
pasākumus un drīzāk bija gatava iznīcināt savus ieroču krājumus, nekā
nodot tos jaunajai valstij.
Jaunajai valdībai nebija gandrīz nekādu iespēju un līdzekļu novērst
sarkano strēlnieku uzbrukumu, kurā Rīga tika ieņemta 1919.gada janvārī.
Cīņa ar Pētera Stučkas padomju valdību un Bermonta vadītajiem vācu un
krievu dumpiniekiem 1919.gadā saliedēja ap jauno valdību plašas tautas
masas, un tā turpināja pastāvēt 22 gadus, lai atkal atdzimtu pēc 50 gadu
ilgas okupācijas.
Par godu Latvijas Republikas proklamēšanai šodien jāizkar valsts karogs.
Šodien galvaspilsētā notiks dažādi svinīgi pasākumi par godu Latvijas 100.gadadienai.
