Nacionālais teātris: Neesam sasnieguši to robežu, kad cilvēki negribētu maksāt par kultūru

Latvijas teātri pēc tam, kad divi gadi pavadīti ar dažādiem pandēmijas dēļ ieviestiem darbības ierobežojumiem, tagad nonākuši energokrīzē, kad aug gan pašu ēku uzturēšanas izmaksas, gan ir bažas, vai skatītāji augstas inflācijas apstākļos būs gatavi iegādāties biļetes uz izrādēm. Latvijas Nacionālā teātra direktors Jānis Vimba intervijā aģentūrai LETA stāsta, ka sezonas sākuma pieredze liecina, ka mēs neesam ne sasnieguši, ne pārkāpuši to psiholoģisko robežu, kad cilvēki negribētu maksāt par kultūru. Tāpat viņš neatbalsta biļešu cenu palielināšanu, jo pretējā gadījumā jau būs šaubas, vai teātris ir pieejams sabiedrībai un nekļūst par “elitāru hepeningu”. Pats teātris ir gatavs samazināt savu enegoresursu patēriņu par vismaz 10-15%.

Kā esat sagaidījuši jaunās sezonas sākumu?

Ar prieku. Mēs tagad atgriežamies pie pilnām zālēm, jeb pareizāk – drīkstam atgriezties. Skaidrs, ka pilnas zāles visās izrādēs mēs droši vien vēl ilgi neredzēsim. Protams, tādām iestudējumam kā “Pūt, vējiņi” bija pilnībā izpārdotas astoņas zāles, līdz pat pēdējai biļetei. Skaidri saprotam, ka tā nebūs visu sezonu, un tā arī tas nekad nenotiek – nevienā teātrī, nevienā sezonā, ne pie viena direktora vai mākslinieciskā vadītāja, tāpat kā veikalā viss piens nekad nav izpirkts. Tā nenotiek.

Mēs esam cerību pilni un iedvesmoti, jo mums ir jauns mākslinieciskais vadītājs. Manuprāt, Elmārs Seņkovs šobrīd ir viens no labākajiem jaunās paaudzes režisoriem. Kad tad, ja ne tagad? Elmārs ir mūsdienu cilvēks, kurš redz, saprot norises sabiedrībā, mākslā, turklāt viņš ir nosacīti mūsu teātra cilvēks, kurš ir jaudīgi un daudz šeit strādājis.

Kādēļ tika pieņemts lēmums par atgriešanos pie teātra mākslinieciskā vadītāja pēc 11 gadu pauzes?

Teātris ir liela mašinērija ar aptuveni 200 cilvēkiem, ar dažādām nodaļām, darbnīcām, administratīvo aparātu, māksliniecisko daļu utt. Lai kaut ko mainītu, ir vajadzīgs zināms laiks. Turklāt arī man, pārņemot teātra vadību, no sākuma bija pārliecība, ka visam ir jābūt tā, kā bija. Mēs arī runājām gan ar Elmāru, gan ar vēl diviem režisoriem, bet tobrīd vēl nebija simtprocentīga pārliecība, ka tam tā jābūt ne no viņu, ne arī no manas puses. Pagāja laiks, mēs strādājām mākslinieciskās padomes formātā, taču es sapratu, ka tomēr, ja mēs strādājam kopā, vienam ir jābūt vadītājam. Tas nedrīkstēju būt es, jo tā tomēr ir māksla. Solīti pa solītim mēs līdz tam nonācām. Turklāt šis lēmums nav jauns un mēs pie tā esam strādājuši jau no pagājušā gada rudens, iespējams, tikai plašākai sabiedrībai tas bija negaidīti.

Kāpēc mākslinieciskais vadītājs tiek pieslēgts šobrīd, nevis laikā, kad notiek repertuāra plānošana?

Šobrīd tieši notiek plānošana nākamajai sezonai. Līdz novembra beigām, decembra sākumam ir jābūt skaidrām lielajām līnijām, ko mēs darīsim nākamajā sezonā. Tas arī ir repertuāra teātra spožums un posts vienlaicīgi, jo mums ir jāspēj plānot ļoti laicīgi viss uz priekšu, lai varētu kaut vai salikt nākamā finanšu gada budžetu. Tas savukārt ir saistīts ar finansēšanas līgumu, ko mēs katru gadu parakstām ar Kultūras ministriju un tas parāda, ko mēs darīsim ar to naudu, ko katru gadu valsts mums dod. Tālāk ir iekšējie ražošanas procesi teātrī. Ja nolemjam kādu izrādi iestudēt, tad sagatavošanās tam prasa vismaz trīs mēnešus. Jāsaražo dekorācijas, rekvizīti, kostīmi utt. Ideālā pasaulē tām būtu jānotiek vismaz pusgadu iepriekš. Tie ir lieli un sarežģīti procesi, kam jāgatavojas ļoti, ļoti laicīgi.

Kāpēc posts? Piemēram, ja notiek tas, kas notika šogad 24.februārī, mēs nekādi uz to nespējam reaģēt nākošajā nedēļā, nespējam radīt uzreiz citu izrādi. Mums tā nebija, bet iedomājieties, ja pēc trīs dienām mums būtu ieplānota pirmizrāde komēdijai par karu? Tas būtu briesmīgi, bet izrāde būtu jāizlaiž, jo tur būtu ieguldīts tika daudz darba, laika un naudas.

Projektu teātrī, protams, kaut ko mainīt var ātrāk.

Ir radies priekštats, ka, piemēram, Dailes teātris pašlaik fokusējas arī uz projektu teātra darbības veidu, piesaistot ārzemju režisorus. Kāda ir Nacionālā teātra vīzija par tālāko attīstību? Strādāsiet ar vietējiem režisoriem vai arī skatāties tālāk?

Primāri ir jāatceras, kā sauc šo teātri. Šis ir Nacionālais teātris. Tas gan nenozīmē, ka mums šeit ir jāiestudē tikai latviešu dramaturģija ar latviešu režisoriem un scenogrāfiem, bet primāri tas ir mūsu mērķis un uzdevums. Mēs uzskatām, ka Nacionālais teātris ir jaudīga latviešu aktieru, režisoru, scenogrāfu un citu teātra mākslā iesaistīto platforma. Protams, mēs neaizmirstam arī par jaudīgiem, jauniem cilvēkiem, kuri ir ārpus Latvijas, pirmām kārtām Baltijas valstīs. Tā ir mūsu politika.

Vai un kā jūs izjūtat Covid pandēmijas sekas? Vai šis laiks ir ietekmējis apmeklētāju vēlmi iegādāties biļetes?

Vistiešākajā veidā. Šajā jautājumā būšu nepieklājīgs un nepiekāpīgs savā viedoklī, arī politnekorekts. Mēs visi bijām vienā laivā pandēmijā un es uzskatu, ka tā bija kļūda teātrus pilnībā aizvērt. To uzskatāmi pierāda Igaunijas piemērs, kur teātrus pilnībā neaizvēra, bet samazināja zāles ietilpību līdz 60-70%. Būtiski sliktāki Covid saslimšanas rādītāji viņiem tādēļ nebija.

Tā nebija slikta doma ieviest ierobežojumus, jo mums visiem tajā brīdī bija jāpalīdz slimnīcām, ārstiem, kuri netika galā. Taču problēma bija tajā, ka mums kā sabiedrībai nevienā mirklī netika pierādīts, ka šie konkrētie pasākumi, kuri bija ieviesti kultūras iestādēs, palīdz. Igaunija ir piemērs, kas apliecina, ka tādēļ, ka viņi turpināja spēlēt teātri, sliktāk nepalika. Turklāt tik emocionāli smagā laikā “nogriezt” teātri, izstādes, koncertus… Tas bija traki! Es neesmu psihoterapeits, bet pieļauju, ka šīs blaknes mums nāks ārā tikai vēlāk.

Latvijā kultūras iestāžu aizvēršana bija kļūda. Kāpēc? Mēs pazaudējām saikni, pazaudējām ieradumu patērēt kultūru. Ja pazaudējam saikni un vēlmi patērēt kultūru, mēs pazaudējām arī saikni ar valsti un identitāti. Vienīgais, kas mūs atšķir no igauņiem, somiem, lietuviešiem, ir mūsu kultūra, mūsu valoda, mūsu koncerti, mākslinieki, scenogrāfi, kostīmmākslinieki. Tas ir tas, ar ko mēs atšķiramies šajā totāli globalizētajā laikmetā. Ja šo kultūru “noraujam”, tad arī lēnām zaudējam valsti kā “valsti”, paliek tikai ekonomiska vienība.

Otrkārt, raugoties no mākslinieciski ekonomiskā viedokļa, mēs vienkārši zaudējam ienākumus. Mūsu šodienas ienākumi tiek investēti nākotnes iestudējumos. Ja mēs šodien nepelnām, tad investīcijas nākotnē izpaliek. Valsts, paldies Dievam, šo sadzirdēja un investīcijas nākotnes iestudējumiem tika piešķirtas.

Trešais, un, manuprāt, pats galvenais apstāklis ir skatītāju ieradums – skatītāju ieradums kādu daļu no saviem ienākumiem regulāri atvēlēt kultūrai, mākslai, izklaidei, koncertiem utt. Ja cilvēks ilgu laiku pie šī ieraduma “netiek”, tad aizvieto to ar kaut ko citu. Manuprāt, būtu jāseko to Eiropas valstu piemēram, kas ieviesušas vaučerus kultūras pasākumiem. Piemēram, visiem studējošajiem piešķir vaučerus par noteiktu summu, kas pēcpandēmijas gadā ir jāiztērē kultūras pasākumiem. Tas tiek darīts, lai atjaunotu vēlmi apmeklēt kultūras pasākumus, teātra izrādes, koncernus, izstādes. Tas arī mums būtu jādara, lai atjaunotu vēlmi būt latviešiem.

Ciparos var just šīs saiknes zaudēšanu?

Ciparos to var just. Šī saikne ir zaudēta.

Turklāt, ja atgriežamies pie ieradumiem, ir zudusi vēlme laicīgi iegādāties biļetes. Nesen biju uz viena mākslinieka koncertu, kurš no skatuves teica: “Lūdzu, skatītāji, vairs tā nedariet! Esmu priecīgs un lepns, ka esmu izpārdevis divas pilnas zāles un vēl izsludinājis papildu koncertu, bet lūdzu, nepērciet biļetes pēdējā nedēļā!”. Es to pilnīgi saprotu, jo šis mākslinieks vēl nedēļu pirms koncerta nezina, vai varēs par visu samaksāt – par zāles īri, tehniku, personālu utt. -, vai viņš ar šo projektu vienkārši nebankrotēs. Ieradumi cilvēkiem ir mainījušies ne tikai teātra apmeklēšanā, bet arī attiecībā uz visiem citiem kultūras pasākumiem. Viss notiek pēdējā brīdī, jo šos divus gadus esam tā radināti, ka vēl trešdienā mēs nezinām, kādi būs nākampirmdien noteikumi un ierobežojumi.

Vai pie abonentu sistēmas atjaunošanas ķērāties kā pie stimulējoša pasākuma?

Precīzi. Ar to mēs skatītājiem sakām, ka var mums uzticēties. Tajā pašā laikā mēs abonentiem nepārdodam pilnu zāli, lai gan sev, gan skatītājiem atstātu vietu izmaiņām. Mēs tagad visi zinām, ka, izrādās, reizēm var pienākt tādi brīži, kad teātris nevar apsolīt vietu zālē. Tādēļ mēs pārdodam abonentiem divas vietas, nākamās divas ir brīvas, tad atkal divas vietas abonentiem, nākamās vietas brīvas. Atkarībā no situācijas, ja tajā brīdī mēs varēsim piepildīt visu zāli, tad pārdosim pārējās biļetes, ja nē, tad būs 50% zāles piepildījums.

Vai cilvēki par abonementiem ir ieinteresēti?

Jā, mēs esam patīkami pārsteigti, ka ieinteresētība ir liela. Tas tikai pierāda, ka teātris ir vajadzīgs un ir svarīgs. Cilvēki pēc šo divu gadu pauzes tomēr ir gatavi pirkt abonementu, nezinot, vai izrāde būs, nebūs, jo Covid-19 jau kaut kur tepat ir, nezinot, kas pa šiem diviem gadiem teātrī ir mainījies. Abonements ir uzticības garants mums un milzīgs paldies par to cilvēkiem.

Ja mūs piemeklēs vēl viens Covid-19 vilnis, tad kuri ir ierobežojumi, kurus teātros būtu jēgpilni īstenot, un kuri ir pierādījuši, ka ir pilnīgi bezjēdzīgi?

Manuprāt, būtu pieļaujams zāles aizpildījums par 70%, jo matemātiskā varbūtība šiem cilvēkiem savstarpēji satikties tad nav liela.

Pilnīgi lieka bija skatītāju identificēšana, jo pierādījās, ka dienesti ar šo informācijas apjomu netika galā. Un netiktu galā arī tad, ja puse Latvijas tiktu pieņemtu darbā, lai apzvanītu potenciālās kontaktpersonas, jo šīs saiknes “savilkt kopā” ir teju neiespējami, ņemot vērā, ka viens cilvēks dienā var satikties ar līdz pat 70 citiem cilvēkiem. Tobrīd, iespējams, tas bija labākais risinājums, kāds bija, bet, nākotnē raugoties, manuprāt, tas ir neauglīgi.

Tāpat nav jēgas zālē rēķināt kvadrātmetrus un kubatūru uz vienu cilvēku. Drīzāk vienkārši ir matemātiski jāsamazina cilvēku skaits zālē.

Pēc pandēmijas savukārt seko izaicinājums ar inflāciju un energocenām. Kā Nacionālais teātris var samazināt energoresursu patēriņu?

Nacionālajam teātrim jau pirms valsts struktūru aicinājumiem bija skaidrs, ka tas ir jādara. Mums ir izveidots plāns, kā mēs varam taupīt. Četri lielie vaļi ir elektrība, siltā ūdens aprite, apkure un ventilācija. Visam tam pāri ir mūsu ieradumu maiņa un taupību šajos četros punktos es no teātra darbiniekiem tiešām prasīšu. Ir izveidots plāns un, manuprāt, mums izdosies samazināt enegoresursu patēriņu pat par vairāk nekā 10-15%.

Pirmais būs vienkārši samazināt apkures intensitāti. Viens variants ir vienkārši visur samazināt temperatūru par diviem grādiem no cilvēku sajūtām komfortablajiem 21-22 grādiem līdz 18-19 grādiem. Otrs variants, kas gan vēl ir jāpēta, ir uzturēt dienas laikā šo komforta temperatūru ap 21-22 grādiem, bet vakarā ap pusdesmitiem, kad izrāde jau iet uz beigām, apkuri samazināt līdz minimumam – 14-15 grādiem. Šie abi varianti vēl ir jāpēta, kurš ir ekonomiski izdevīgāks. Tāpat, iespējams, ka otrs variants nederēs vienkārši tādēļ, ka no rīta ap septiņiem atjaunojot apkuri, teātris būs iesilis vien ap trijiem pēcpusdienā, jo svarīgi ir, lai arī mūsu darbinieki justos labi un neslimotu.

Otrs ir ventilācija. Diemžēl, un tā ir pārraugošo institūciju nolaidība un investīciju netālredzība, mūsu ventilāciju var vai nu darbināt vai nedarbināt visai ēkai. Piemēram, ja es nedēļu nebūšu uz vietas, tad nepastāv tāda iespēja, kā nedarbināt ventilāciju konkrēti manā kabinetā. Līdz ar to ventilācijas darbināšana patērē ļoti daudz enerģijas. Pašlaik mēs plānojam, kā ventilāciju darbināt pēc iespējas mazāk. Tostarp, lai cik tas absurdi neskanētu, ja ventilācija būs nepieciešama tikai kādā no telpām, tad tajā esošajiem darbiniekiem vienkārši tiks palūgts vairāk paturēt vaļā logus, ja ir tāda vajadzība.

Trešā lieta ir siltā ūdens cirkulācija. Teātrī, piemēram, naktīs siltajam ūdenim vispār nevajag cirkulēt. Otrs jautājums – vai šeit to tiešām vajag karstu?

Ceturtais ir visos iespējamos veidos samazināt elektroenerģijas patēriņu. Tā ir paraduma maiņa, kas prasa izslēgt gaismu, ejot ārā no telpas. Tā ir gaismas spuldžu nomaiņa ar ekonomiskām spuldzēm. Manuprāt, te prasītos arī valsts līmeņa politika, bet mēs to darīsim par saviem līdzekļiem tiktāl, cik tas būs ekonomiski pamatoti. Skaidrs, ka nomainīt visas spuldzes teātrī nav nemaz tik vienkārši, jo to ir ļoti daudz. Es valsts politiku pieminu tādēļ, ka mūsu profesionālās tehnikas nomaiņai pret energoefektīvāku tomēr prasītos arī valsts atbalsts, jo tā ir ļoti dārga. Lai saprastu apjomus, – mums ir projekts gaismas un skaņas tehnikas atjaunošanai, kura aptuvenās izmaksas ir 400 000 eiro.

Taču tā nebūs, ka uz izrādēm skatītājiem būs jānāk mēteļos?

Nē. Mēs, protams, varētu iet Londonas pēdās, kur cilvēki zālēs sēž ar visiem mēteļiem un, ja ir neērti, tad, lūdzu, samaksā divus eiro par garderobi. Bet tas prasītu paradumu maiņu visā Latvijā, Baltijā un pat Eiropas Savienībā.

Mums ir plāns un mēs esam apņēmības pilni to īstenot. Es arī Kultūras ministrijai esmu minējis, ja ir kādas atbalsta programmas saules paneļu uzstādīšanai, tad es esmu gatavs iet un runāt kaut vai par to uzstādīšanu jaunajam korpusam, lai mēs varam iegūt enerģiju kaut vai tikai mūsu pašu vajadzībām dienas laikā. Taču tās ir investīcijas un teātris viens pats to, diemžēl, pavilkt nevar.

Tomēr teātri atšķiras no, piemēram Valsts arhīva vai daudzām citām iestādēm un dažas lietas izdarīt vienkārši nav iespējams.

Tā diemžēl ir lielākā problēma. Piemēram, mēs nevaram strādāt attālināti. Pandēmijas laikā mēs pamēģinājām un, piemēram, mēģinājumu sākuma periodā, kad vēl tiek lasīta un analizēta luga, to var darīt arī pie datora. Bet tad, kad ir jāceļas kājās un jāsāk savs partneris “mīlēt vai sist”, kas nu kurā izrādē ir nepieciešams, tas vairs nav iespējams.

Vai varētu palielināt arī biļešu cenas?

Šobrīd es visur uz šo jautājumu atbildu “nē”. Tā ir mūsu politika, jo manuprāt ir sasniegta kaut kāda biļešu cenu psiholoģiskā robeža un dažam teātra mīļotājam tā pat ir pārsniegta. Bet tas ir mans viedoklis.

Otra lieta ir tā, ka tagadējās cenas ir ekonomiski pamatotas un mēs ar savām funkcijām – proti, veidot un spēlēt izrādes – tiekam galā.

Trešā lieta, par kuru konceptuāli jau ir jādomā Teātra padomei un Kultūras ministrijai, – vai, vēl palielinot cenas, mēs vairs varam nodrošināt to, ka teātris pilda funkciju “visai sabiedrībai pieejams”? Vai tad teātra māksla nekļūs par elitāru pasākumu? Vai tad teātris nekļūs par tādu elitāru hepeningu, kur zināmai daļai sabiedrības pārējiem vienkārši demonstrēt to, ka “es varu atļauties aiziet”?

Tādēļ, jā, mums ir mainītas vidējās biļešu cenas, ir mainīts arī zonējums. Taču zonējums ir sākot no 7 eiro līdz 30 eiro un atsevišķiem projektiem līdz 40 eiro. 7 eiro manuprāt ir biļetes cena, ko mūsdienās var pacelt. Jā, tās ir biļetes sliktākās vietās, jā, tā nav trešā rinda. Taču arī teātrī ir tāpat kā nekustamo īpašumu tirgū – tu nevari dzīvot Rīgas centrā un maksāt tādu pašu īri kā Raganā. Vienlaikus lielākoties pat biļetes uz kino ir dārgākas un tā ir ļoti adekvāta cena, kuru maksāt par “dzīvo mākslu”.

Vienlaikus jūs jau iepriekš minējāt, ka pandēmija ir mainījusi cilvēku ieradumus kultūras patēriņā. Vai inflācija teātra apmeklējumu neietekmēs vēl vairāk?

Līdz šim mūsu pārdošanas rezultāti rāda pilnīgi pretējo. Pēdējās nopērk tieši šīs 7 eiro biļetes. Uz “Pūt, vējiņiem” augustā pirmās nopirka tieši dārgās biļetes. Tas nozīmē, ka mēs neesam ne sasnieguši, ne pārkāpuši to psiholoģisko robežu, kad cilvēki negribētu maksāt par kultūru. Man ir tiešām liels prieka, ka sabiedrībā ir cilvēki, kuri tam redz jēgu, jo par 30-40 eiro var arī aiziet pamatīgi paēst uz restorānu.

Kā tas mainīsies nākotnē? Nezinu. Es varu mēģināt prognozēt, bet nedomāju, ka šīs prognozes būs patiesas. Kļūdīties ir ļoti viegli.

Kādi ir plānoti jūsu pašu ieņēmumi?

Mūsu pašu ieņēmumi ir plānoti 30% apmērā no kopējā budžeta, pārējā ir valsts dotācija. “Miera laikos” šī attiecība bija 60% un 40%. Būs ilgi jāgaida, lai mēs pie šādas attiecības atgrieztos. Slikti ir tas, ka mēs valsts dotāciju nespējam pilnvērtīgi apgūt. Valsts dotācija tiek piešķirta konkrētiem mērķiem un uzdevumiem un tie nav saistīti ar jauniestudējumu izmaksām. Tādēļ jauniestudējumiem mēs nopelnām paši un, ja mūsu ieņēmumi ir mazāki, tad mēs mazāk varam tajos investēt. Tādēļ Nacionālais teātris ir pārgājis no 15-16 pirmizrādēm sezonā uz 12 pirmizrādēm. Iespējams, tas ir arī labi, jo vienu laiku mēs jau bijām sasnieguši tādu rūpnīcas darba ritmu. Arī skatītājiem bija parādījusies attieksme – neredzēšu šo, redzēšu kaut ko citu! Tagad mums ir vairāk jādomā un jāizvēlas, kur investēt, ar cerību, ka tas arī būs arvien kvalitatīvāk un kvalitatīvāk.

Valdība nesen lēma, ka Nacionālais teātris varēs peļņu atstāt sev materiāli tehniskās bāzes uzlabošanā. Vai šāda peļņa maz būs?

Varbūt sāksim ar to, ka mani nedaudz pārsteidza šī jautājuma pasniegšana sabiedrībai, jo patiesībā mēs regulāri lūdzam Kultūras ministrijai atļauju ieguldīt savu peļņu materiāli tehniskās bāzes uzlabošanā. Lai saprastu, tā ir aptuveni divu jaunu gaismošanas ierīču nopirkšana. Mēs nekad valsts sektorā neesam bijuši tie lielie pelnītāji.

Vai būs peļņa? Mēs ļoti ceram, ka tā būs, un darām visu, lai tā būtu. Tāpat mēs nedarām to, kas var radīt zaudējumus. Piemēram, tās izrādes, kurām ir slikts apmeklējums vai kuras ir finansiāli dārgas, mēs nespēlējam. No mākslinieciskās daudzveidības viedokļa tas, protams, ir slikti, bet tas ir ekonomiski pamatoti.

Kāds ir kopējais skaitlis, cik jums būtu vajadzīgs ieguldījumiem materiāli tehniskajā bāzē?

1,2 miljoni eiro. Mums pilnībā ir jānomaina skaņas tehnika un apskaņošana telpās.

Skatuvē vien mēs katru gadu ieguldām 20 000 eiro, lai to testētu, nomainītu troses, pārbaudītu citus mehānismus, un pēc kāda laika būs vajadzīgi lielāki ieguldījumi arī skatuvē. Uzreiz varu pateikt, ka nākamgad mums ir jāmaina lielās skatuves grīdas dēļi. Tas nav 42 kvadrātmetru dzīvoklis un tas nav parkets.

Tā gan nav materiāli tehniskā bāze, bet tāpat ir jāmaina manis jau pieminētā ventilācijas sistēma.

Tomēr 1,2 miljonus eiro jūs no savas peļņas segt nevarēsiet. Kur ņemsiet naudu?

Tādēļ mēs rakstām Kultūras ministrijai. Paldies viņiem par to, ka viņi reižu reizēm mūs dzird un tā mēs varam investēt attīstībā. Vienlaikus ir skaidrs, ka investīciju temps kultūras iestādēs ir daudz par lēnu. Mēs tiekam pie investīcijām tad, kad valstij ir kaut kas palicis pāri, bet tās nav mērķtiecīgas investīcijas materiāli tehniskajā bāzē. Es arī saprotu, ka ir miljons iemeslu, kādēļ tas ir tā. Tādēļ tas nav pārmetums, ka mūs nedzird, jo naudas jau ir tik, cik ir. Bet, ja mēs gribam mērķtiecīgi attīstīties, tas ir par maz, un atbalsta programmas ir drīzāk stihiskas, nekā plānveida. Turklāt es pieļauju, ka es pašlaik runāju visu kultūras valsts kapitālsabiedrību vārdā.

Kāda situācija ir ar darbiniekiem? Jaunais mākslinieciskais vadītājs teica, ka nevienu netaisās atlaist. Vai darbinieku pietiek – turklāt ne tikai aktieru, bet arī tehnisko darbinieku?

Kā kuru brīdi. Kopumā pietiek, mēs spējam sarunāt un vienoties. Kad ir slikti, ir inflācija, tad ir jāinvestē cilvēkos. Kurš to var izdarīt pirmais? Privātais bizness! Līdz ar to aiza starp privāto biznesu un valsts struktūrām kļūst vēl lielāka, jo kamēr valsts aparāts uz jaunajām tendencēm noreaģē, kamēr sajūdz kopā ar budžetu, kamēr sasniedz kaut vai darba tirgū esošā atalgojuma vidējā rādītāja zemāko līmeni, tā privātais bizness atkal paceļ algas un cilvēki plūst prom. Savukārt, ja mums ir jāatrod kāds noteikts mākslinieks vai speciālists, tad mums ir jāmeklē nevis cilvēks, kuram ir atbilstošas zināšanas, prasmes un iemaņas, bet gan cilvēks, kurš ar savām zināšanām, prasmēm un iemaņām ir gatavs uz šejieni nākt strādāt nevis atalgojuma, bet izaicinājumu un, iespējams, ambīciju dēļ. Tas ir vēl grūtāk. Bet izdarīt to var, jo izrādās ir cilvēki, kuru motivācija nav tikai algas palielinājums ik pēc diviem gadiem.

Kuras ir tās pozīcijas, kur darbinieku pietrūkst?

Pašlaik situācija ir salīdzinoši laba, jo mēs gatavojāmies sezonai un darbiniekus atradām. Ja jūs būtu jautājusi pirms mēneša, tad trūka cilvēki skatuves dienestā, apkalpojošajā dienestā, kas ir garderobisti un biļešu kontrolieri. Protams, ir šādas tādas pozīcijas, kur cilvēku trūkst joprojām, bet, iespējams, to var risināt arī mainot funkcijas un pienākumus.

Pandēmijas laikā Nacionālais teātris arī izmēģināja jaunus formātus. Vai kaut ko no tajā laikā apgūtā un ieviestā var izmantot arī šodien? Piemēram, vai arī turpmāk varēs iegādāties izrāžu ierakstus?

Var un mēs to darām.

Mēs pandēmijas laikā investējām dažādos projektos gan no mākslinieciskā, gan administratīvā un ražošanas viedokļa. Mums bija monoizrādes, mums bija vairāku aktieru izrādes, mums bija esošo un veco izrāžu videoieraksti. Mums bija orģināldramaturģija, mums bija klasika, mums bija darbi vairākās sērijās, mums bija eksperimenti gan telpā, gan ar dažādajām iespējām, kuras piedāvā digitālās tehnoloģijas. Līdz ar to var teikt, ka tas bija liels pētījums, izmēģinot šādus formātus gan uz mums, gan uz skatītājiem un man ir prieks, ka liela daļa to novērtēja un vienkārši pamēģināja.

Pēc tam mēs savilkām rezultātus un nonācām pie secinājumiem, pie kuriem formātiem mēs paliekam, pie kuriem mēs reižu reizēm atgriezīsimies. Tāpat mums tagad ir skaidrs, kā to izdarīt, kā un kam to pārdot. Lielā mērā šis eksperiments bija veiksmīgs un mēs sasniedzām daudzus skatītājus. Jā, nebija skatītāju klātesamības principa, kurš it kā izjauc teātra koncepciju pa vīlēm. Tomēr es personīgi uzskatu, ka patērējams ir arī uz ekrāna esošs iestudējums.

Otrs secinājums ir – pieaugušo izrādes tā tomēr īsti nestrādā. Taču šis formāts strādā jaunajai paaudzei un viņi ir ar mieru patērēt savu laiku un ir pat gandarīti. Tādēļ es arī nesaku, ka šie formāti ir slikti. Tāpat mēs 2021.gadā pārdevām vairāk nekā 35 000 ierakstu. Manuprāt, tas ir iespaidīgi.

Tādēļ, jā, bija investīcijas, kuras mēs esam norakstījuši, bet bija investīcijas, kuras nesa atdevi un mēs ar šiem projektiem turpināsim.

Plāns ir tirgot izrāžu ierakstus, bet netiks turpināti iestudējumi tiešsaistes vidē?

Secinājums ir, ka viena daļa esošo izrāžu pakļaujas formātam, ka tās vienkārši ieraksta. Taču formāts, ka zālē uzstāda kameras un izrādi statiski nofilmē, gluži nestrādā. Ar kameru ir jāiet iekšā aiz rampas, kur skatītājam rodas gandrīz vai klātbūtnes efekts uz skatuves. Iespējams mēs esam soļa attālumā no 3D brillēm un līdzīgiem efektiem.

Otrs – projektus, kuri tiek radīti ar domu tikai šim formātam, ir jāmāk veidot. Un tas vairs nav gluži teātris. Iespējams tas ir kaut kas pa vidu starp teātri un kino, teātri un televīziju. Tur ir vajadzīgi citi speciālisti. Bet, piemēram, Valtera Sīļa darbs “Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris” ir vienkārši izcils un skolu jaunatne to ļoti novērtē. Līdz ar to šis formāts ir dzīvotspējīgs un tas, kā te sākumā gānīja un sunīja Nacionālo teātri, ka mēs mēģinām nogalināt teātra mākslu, ir “bleķis”.

Sarunu sākām ar to, ka stāstījāt, ka “Pūt, vējiņi” izrādes augustā bija pilnībā izpārdotas. Kādēļ izlēmāt no šī ļoti labi novērtētā un skatītāju iecienītā iestudējuma atvadīties?

Šajā iestudējumā ir iesaistīti 132 dejotāji un izrādes notiek viņu atvaļinājumu vai brīvdienu laikā, tādēļ vienoties par to, kad tās tiks spēlētas, vienmēr ir ļoti grūti. Lai saprasu, cik tas ir grūti, jāmin, ka pirmajās izrādēs piedalījās divi deju kolektīvi. Tagad augustā uz skatuves bija dalībnieki no septiņiem astoņiem deju kolektīviem.

Tagad šis iestudējums ir ierakstīts TV arhīvam, jo tā ir kultūras kanona izrāde. Tādēļ no vienas puses mums ar to vajadzēja dejotājiem pateikt paldies un pielikt punktu, no otras puses, aicināt skatītājus to noskatīties.

Vienlaikus mēs nesakām, ka mēs pie šī iestudējuma neatgriezīsimies. Ja būs skatītāju interese, to var atjaunot. Taču tāpat ir skaidrs, ka tādā gadījumā tā visdrīzāk nebūs regulārā sezonas repertuāra izrāde, bet tiks spēlēta, piemēram, kā šogad augusta beigās vairākas dienas no vietas. Bez daudzajiem dejotājiem, šajā izrādē ir arī masīvu kāpņu dekorācija, kuru divas dienas montē, divas dienas nojauc un šajā laikā uz skatuves nevar notikt nekas cits.

Foto: Jānis Škapars/TVNET