Nedēļas nogalē norisināsies sarunu festivāls “Lampa”; pirmo reizi sarunas notiks gan uz zemes, gan uz ūdens, gan gaisā

Desmitā sarunu festivāla “Lampa” priekšvakarā tā direktore Ieva Morica, kas 4.maijā saņēma Trīszvaigžņu ordeni par ieguldījumu demokrātijas veicināšanā, atzīst, ka viņu visvairāk satrauc iedzīvotāju neticība valstij un pesimistisks skats uz nākotni. “Mēs strādājam pie tā, lai uz festivālu ceļu atrastu cilvēki ar dažādām un atšķirīgām pārliecībām. Pagājušajā gadā mums bija vairāk nekā 20 000 apmeklētāju no visas Latvijas ar ļoti dažādiem uzskatiem. Tie noteikti nebija tikai liberālas pārliecības cilvēki. Taču vienojošais ir tas, ka visiem festivāla apmeklētājiem ir interese par Latvijā notiekošo un viņiem ir aktīva dzīves pozīcija,” intervijā aģentūrai LETA uzsver Morica. Sarunu festivāls “Lampa” Cēsīs norisināsies 5. un 6.jūlijā.

Šogad notiek jau desmitais sarunu festivāls “Lampa”. Kā jūs vērtējat aizvadītos gadus, kāds ir bijis “Lampas” galvenais pienesums un lielākā pievienotā vērtība?

Gatavojoties desmitajam festivālam, mēs pagājušā gada nogalē veicām tā ietekmes izvērtējumu, kur parādījās vairāki spilgti momenti. Vispirms jau aptaujātie rīkotāji un apmeklētāji atzina, ka festivāls ir tā sarunu platforma, kurā var izdiskutēt sabiedrībai svarīgas tēmas, tās virzot publiskajā dienaskārtībā. Tas ir veicinājis daudzu organizāciju atpazīstamību. Ļoti liela daļa “Lampas” apmeklētāju norādīja, ka viņi ir uzzinājuši daudz jauna un festivāls ir paplašinājis viņu redzesloku. Pozitīvi ir tas, ka mūsu sarunas cilvēkiem ir vairojušas optimismu par Latviju un piederību savai valstij. Ir arī taustāmi ieguvumi. Piemēram, festivāla ietekmē ir izveidoti jauni sadarbības projekti, cilvēki ir spējuši atrisināt sasāpējušas problēmas. Sanākot kopā cilvēkiem no dažādām organizācijām un interešu grupām, tām ir iespēja festivāla laikā panākt kādas vienošanās.

Vai jūs esat veikuši “Lampas” atpazīstamības mērījumu? Cik daudz cilvēku zina šo festivālu?

Mēs esam veikuši zīmola atpazīstamības mērījumu, un tas ir ļoti augsts. Par mums ir dzirdējuši 80% iedzīvotāju.

Ar ko būs īpašs desmitais festivāls?

Šogad pirmo reizi sarunas notiks gan uz zemes, gan uz ūdens, gan gaisā. Pirmo reizi būs peldošā skatuve Cēsu pils dīķī. Tur Rīgas Tehniskā universitāte veido divu dienu programmu, kur būs sarunas par nākotnes tēmām. Savukārt LMT ir nodrošinājis gaisa balonu, un kādam no apmeklētājiem būs arī iespēja ar to izvizināties. Šogad ir lielākais festivāla saturisko norišu vietu skaits – 62. Esam veikuši praktiskus uzlabojumus, izveidojot “Zaļo Lampu” un “Iekļaujošo Lampu”. Mums jau vairākus gadus ir depozīta glāžu sistēma, mēs esam pirmais lielais festivāls, kas to ieviesām. Šogad pirmo reizi testēsim depozīta pusdienu trauku sistēmu, izmēģināsim, kā tas strādā lielā masu pasākumā. Mēs ļoti domājam par festivāla pieejamību, tostarp cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem un ratiņkrēslos.

Ko jūs vēlētos izcelt no saturiskā piedāvājuma?

Festivāla programma patiešām ir izcila, un katrs apmeklētājs varēs atrast kaut ko savai gaumei. Tas, par ko man gribētos paslavēt pasākuma rīkotājus, ir tas, ka ikviena diskusija solās būt saturiski vērtīga. Pavisam šādas diskusijas būs 367.

Kā pa šiem gadiem ir mainījusies “Lampa”? Vai ir mainījusies tās mērķauditorija? Skaidrs, ka festivāls ir gājis plašumā, ir organizatoriskas inovācijas, bet vai ir kādas saturiskas pārmaiņas?

Ir paplašinājies apskatāmo tēmu loks un veids, kā top programma. Ja pirmajos gados mēs proaktīvi uzrunājām dažādas organizācijas par iesaisti festivālā, tad pašlaik lielās intereses dēļ ir projektu konkurss, kurā izvērtējam pieteiktās diskusijas, jo uz vienu norises vietu mums ir divi pieteikumi.

Kas izvērtē pieteiktos projektus un kādi ir kritēriji?

Tā ir festivāla organizatoru kodolgrupa, mēs esam kādi padsmit cilvēki. Mēs raugāmies, lai būtu tēmu un runātāju dažādība, kā arī līdzsvarota reģionālā pārstāvniecība. Tematiski pēdējos gados liels akcents ir uz drošību un aizsardzību, kā arī mentālo veselību. Tāpat pēdējos gados ir palielinājies pieprasījums pēc, nosacīti sakot, sadzīviskām tēmām, piemēram, attiecībām ģimenē, bērnu audzināšanu, pusaudžu problemātiku. Protams, arī mākslīgais intelekts un tā ietekme uz atsevišķām nozarēm.

Vai jūs tēmu ziņā strādājat ar to, ko jums piedāvā, vai arī jūs no savas puses iniciējat kādus tematus?

Mēs rīkojam tādus lielus pasākumus kā “politiķu cepiens”, “lielā politiķu diskusija”, “politiķu disko”. Mums nu jau piecus gadus no organizatoru puses ir tā sauktie vērtību aicinājumi. Šogad tas ir par spēku – par ticību saviem un līdzcilvēku spēkiem, par ticību sarunu spēkam.

Kādas saturiskas korekcijas ir ieviesis karš Ukrainā?

Mēs ļoti cenšamies, lai festivālā būtu pārstāvēta Ukrainas tēma, lai piedalītos Latvijā dzīvojošie ukraiņi. Mums ir izveidojusies ļoti jauka sadarbība ar biedrību Ukrainas atbalstam “Tavi draugi”. Šogad mums būs ne tikai Ukrainas, bet arī Baltkrievijas tēma, un festivālā piedalīsies Baltkrievijas opozīcijas līdere Svjatlana Cihanouska. “Slikto kaimiņu teltī” mēs tieši runāsim par izaicinājumiem, ar kuriem saskaras Baltkrievijas demokrātiskā opozīcija.

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs ir izteicies, ka viena no lielākajām problēmām ir sabiedrības fragmentētība. Cik plašu sabiedrību uzrunā “Lampa”, un cik lielā mērā tas ir savējo “burbulis”?

Es pilnīgi piekrītu prezidentam, ka viens no lielākajiem izaicinājumiem ir šī fragmentētība un arī polarizācija. Problēma ir noslāņošanās “burbuļos” un intereses trūkums par citām kopienām. “Lampā” mums jau no paša sākuma izvirzītā virstēma ir dažādība. Mēs strādājam pie tā, lai uz festivālu ceļu atrastu cilvēki ar dažādām un atšķirīgām pārliecībām. Pagājušajā gadā mums bija vairāk nekā 20 000 apmeklētāju no visas Latvijas ar ļoti dažādiem uzskatiem. Tie noteikti nebija tikai liberālas pārliecības cilvēki. Taču vienojošais ir tas, ka visiem festivāla apmeklētājiem ir interese par Latvijā notiekošo un viņiem ir aktīva dzīves pozīcija.

Kāds būtu lielākais ieguvums cilvēkam, kurš šogad “Lampu” apmeklēs pirmo reizi?

Festivālu var pieredzēt dažādi. Var jau iepriekš iepazīties ar programmu un sastādīt savējo, tostarp izmantojot meklētāju. Bet var arī iepriekš negatavoties un vienkārši doties, kurp vien kājas nes. Mums ir arī daudzi pasākumi, kas būs pieejami tiešraidē un pēc tam festivāla mājaslapā un “YouTube” kanālos.

Mums ir atvērta sabiedrība ar daudz un dažādām kopienām, kas veidojas pēc saviem principiem. Katrs var izvēlēties, ar kuru kopienu identificēties. Vai šajā dažādībā jūs redzat kādas vienojošas vērtības, kas varētu būt kopīgas visām kopienām?

Es gribētu cerēt, ka tā ir cieņpilna saruna. Kopīgās telpas veidošana, kur dažādu pārliecību cilvēki var būt kopā sarunā, tā ir vērtība, zem kuras varētu parakstīties ikvienas kopienas pārstāvis.

Sociālajos tīklos ir vērojama aizvien pieaugoša agresija un neiecietība pret citādo, kā arī polarizāciju. Kā “Lampai”, kas skar tik daudzus sensitīvus un sabiedrību šķeļošus jautājumus, ir izdevies no šīs agresijas izvairīties?

Agresijas līmeņa ziņā atšķiras sarunas klātienē no tām, kas notiek digitālajā telpā. Manuprāt, notiekošo sociālajos tīklos nevar dēvēt par sarunu, tā ir impulsīva domu izpaušana. Sarunai ir nepieciešams laiks, es ticu sarunām klātienē, kad var redzēt sarunbiedru un viņa emocijas. Klātienes sarunā nav iespējams būt anonīmam un “troļļot”. Jau festivāla pirmsākumos mums ir izstrādāti sarunu noteikumi, kas drukātā veidā atrodami festivāla teritorijā. Lai saruna varētu notikt, ir jāievēro zināmi principi. Sarunai jābūt cieņpilnai, nevajadzētu kliegt vienam uz otru, pārtraukt nevietā. Ja mēs spējam par šādiem principiem vienoties, tad var sarunāties arī cilvēki ar visatšķirīgākajiem uzskatiem, kas ir ļoti vērtīgi, jo iespējams uzzināt ko jaunu.

“Lampas” uzdevums vienmēr ir bijis veicināt demokrātiju un aktivizēt pilsonisku sabiedrību. Tajā pašā laikā samērā neliels skaits cilvēku darbojas nevalstiskās organizācijās. Lielai daļai ir attieksme: “Ko tad mēs! Mēs jau neko nevaram!” Visu nosaka kungi tur augšā. Kā cilvēkos radīt sajūtu, ka viņi nav tikai pasīvi vērotāji un objekti apkārt notiekošajos sociāli ekonomiskajos procesos, bet gan aktīvi subjekti un dalībnieki, kas var daudz ko ietekmēt?

Būtu svarīgi, ja lēmumu pieņēmēji – politiķi – biežāk brauktu uz dažādām Latvijas vietām un tiktos ar cilvēkiem ne tikai pirms vēlēšanām, bet arī ikdienā. Mēs redzam, ka to ļoti aktīvi dara Valsts prezidents, un šī atgriezeniskā saite cilvēkiem ir svarīga. Iedzīvotājiem ir būtiski, ka pie viņiem aizbrauc, ka viņus pamana un uzklausa. Svarīgi ir vietējo kopienu līderi, kas ir kā tādi enerģijas dzinuļi un ar savu darbošanos aizrauj līdzi arī pārējos. Tās var būt it kā mazas, taču vietējai kopienai nozīmīgas lietas, piemēram, talkas, pagasta svētki, zemeņu festivāls utt. Faktiski jebkas, kas cilvēkus mudina spert soli laukā no savas istabas. Jāpiebilst, ka dažreiz neiesaistīšanās ir arī ērta dzīves pozīcija: es neko nedaru, jo par mani nerūpējas.

Latvijā ir mazskaitlīgas politiskās partijas ar salīdzinošu mazu biedru pārstāvniecību. Tā sauktā iešana politikā lielā daļa sabiedrības tiek uzskatīta gandrīz par toksisku. Vai negatīvā nostāja pret partijām nav drauds tam, ko dēvē par parlamentāro demokrātiju?

Tā ir milzīga problēma. Parlamentārā demokrātija, tostarp partijas, ir process, caur kuru tiek pārvaldīta mūsu valsts. Un ir svarīgi, lai lēmumu pieņēmēji būtu godprātīgi un strādātu sabiedrības labā. Agresīvā diskusiju telpa, kuru mēs pieredzam demokrātijā, attur cilvēkus no došanās politikā. Vienā no “Lampas” diskusijām kāds politiķis teica: nākamajā dienā, kad mani ievēlēja Saeimā, attieksme pret mani kardināli izmainījās, bet es esmu tas pats cilvēks. Ir svarīgi, ka vēlētāji no politiķiem pieprasa dažādus skaidrojumus un atskaitīšanos par darbu. Tas, kur mums kā sabiedrībai sevi ir jāpieskata, ir ārkārtīgā vēlme kritizēt un nosodīt, un uzskatīt visus politiķus par sliktiem cilvēkiem. Citādi neviens godīgs cilvēks tiešām negribēs iet politikā. Ja runājam par plaisu starp varu un sabiedrību, tad es uzskatu, ka varas nesējiem ir lielāka atbildība, jo viņiem ir lielāks resurss un iespējas spert pirmo soli. Es gribētu aicināt uz godprātīgu varas izmantošanu.

Daudzviet Eiropā, īpaši Vācijā, politiskā vide ir ļoti agresīva un notiek fiziski uzbrukumi ievēlētiem politiķiem. Vai jums ir versija, kādēļ tik ļoti pieaugusi šāda fiziska agresija, turklāt valstīs ar it kā ilgām demokrātijas tradīcijām?

Agresija iet roku rokā ar bailēm. Tos cilvēkus, kuri pauž savu neapmierinātību caur agresiju un dusmām, acīmredzami vada lielas bailes un apdraudētības sajūta. Mēs visi dzīvojam trauksmainā laikā, vairāku Rietumvalstu iedzīvotāji ir nobažījušies par ekonomiskajām problēmām, jauni cilvēki saskaras ar mājokļu nepieejamību, jo īres cenas ir pārāk augstas, tādēļ viņi spiesti dzīvot kopā ar vecākiem. Jauniešiem ir nedrošības sajūta par nākotni, par darba iespējām. Diemžēl ar šo nedrošības sajūtu var viegli manipulēt, uzkurinot emociju katliņu diezgan karstu. Tas nozīmē, ka ir jārisina ekonomiskie un sociālie jautājumi, kas ir pamatā agresijai. Faktiski arī Rietumeiropā piedzīvotos milzīgos lauksaimnieku protestus vada apdraudējuma sajūta. Ja cilvēkiem ir sajūta, ka viņus nedzird, ka viņu vajadzības netiek risinātas… Es nevienā brīdī neattaisnoju fiziskus uzbrukumus politiķiem, tas ir briesmīgi un izjauc normālu politisko telpu, bet ir jāanalizē, kas ir tās neapmierinātās cilvēku vajadzības, kuras izpaužas jau tik eskalētā un briesmīgā veidā. Nedrīkst aizmirst, ka ļoti iespējams to visu uzkurina arī Eiropai nedraudzīgi spēki, kas iejaucas ar saviem naratīviem valstu demokrātiskajos procesos. Mēs dzīvojam hibrīdkara apstākļos.

“Lampā” vairākas sarunas būs par Eiropas “zaļo kursu”. Vai jums ir sava versija, kādēļ tas Eiropā kļuvis par vienu no šķeļošākajiem tematiem?

Pēdējās Eiropas Parlamenta vēlēšanās “zaļais kurss” tika izmantots kā grēkāzis, uz kuru tika norakstītas daudzas problēmas. Līdz ar to, manuprāt, “zaļais kurss” tika izmantots negodīgi, lai kritizētu atsevišķus politiskos spēkus. Klimata pārmaiņas ir objektīvas, kas atstāj iespaidu uz visām dzīves jomām. Jautājums, cik daudz Eiropas valstis spēs investēt zaļajās tehnoloģijās un nozarēs, kas varētu radīt ekonomisko izrāvienu.

Kā jūs vērtētu demokrātijas kvalitāti Latvijā, un kādas ir galvenās problēmas?

Latvija uz citu valstu fona pēc demokrātijas indeksa neizskatās slikti. Varbūt mazliet esam noslīdējuši uz leju vārda brīvības jomā. Žurnālistiem ir mazliet grūtāki laiki. Tas, kas mani satrauc, ir iedzīvotāju neticība valstij un pesimistisks skats uz nākotni. Lai valsts varētu pastāvēt, ir svarīgs iedzīvotāju konsenss par pamatlietām. Tas, ka mums ir svarīga brīvība, demokrātija, eiropeiskās vērtības, piederība valstij. Ja cilvēki sāk teikt, ka viņiem ir vienalga, kas ar mūsu valsti notiek, tad ir grūti panākt jebkādas vienošanās. Man arī nepatīk augstā birokratizēšanās, kas saistīta ar bailēm kļūdīties. Lai no tā izvairītos, ierēdņi soļo pa ļoti šauro birokrātijas koridoru, nevis skatās, kas būtu svarīgāk un labāk valstij. Ir milzīga nozīme tām institūcijām, kas ir demokrātijas sargsuņi – parlamentam, tiesām, medijiem un pilsoniskajai sabiedrībai.

Foto: Publicitātes foto