Raidījuma «Aktuālais par karadarbību Ukrainā» TV24 skatītāji viņu labi pazīst – Nacionālo bruņoto spēku (NBS) majors un Zemessardzes štāba virsnieks Jānis Slaidiņš ik vakaru skaidro notikumus frontē un drošības situāciju pasaulē, kļūstot par militāro apskatnieku, kurā ieklausās. Viņš ne tikai dalās ar informāciju, bet arī pats regulāri dodas uz Ukrainu, lai nogādātu Latvijas iedzīvotāju saziedoto palīdzību. Grāmatu svētku laikā Alūksnē NBS majors satikās ar iedzīvotājiem un atzina – šī pilsēta viņam kļuvusi tuva. Sarunā ar laikrakstu «Alūksnes un Malienas Ziņas» viņš dalījās pārdomās par savu ceļu armijā, sabiedrības attieksmi un drošību mūsdienu pasaulē.
Apziņa, ka jāmācās
Jānis Slaidiņš ir īstens rīdzinieks. Senču saknes no mammas puses ir no Piltenes, Užavas, savukārt no tēva puses – Vecpiebalga, Drusti. «Bērnībā nebiju nekāds mierīgais, patika sastrādāt arī kādas nerātnības. Pēc gadiem jau piezemējos, sapratu, ka vajag mācīties, nāca apziņa, ka bez izglītības nekur tālu netikšu. Tur gan jāsaka liels paldies manai mammai – viņa mani nepārtraukti mudināja mācīties,» viņš stāsta.
Abi Jāņa vectēvi bija saistīti ar armiju. «Vecaistēvs no mammas puses dienēja Latvijas armijā, no leģiona viņš bija atbrīvots. Vectēvs bija maizes cepējs – Rīgā piederēja maizes ceptuve un veikals. Vectēvs no tēva puses bija leģionārs – viņu 1943. gadā mobilizēja. Es gan par to visu zinu ļoti maz, arī vecmamma daudz ko nepastāstīja, jo pati nezināja, bet es noteikti izmantošu mūsdienu tehnoloģiskās iespējas, kad var atrast dažādu informāciju – jau esmu atradis viņa krimināllietu un interesēšos tālāk, kā tiesāja leģionārus,» apņēmības pilns ir J. Slaidiņš.
Vēstures stundās informācija atšķīrās
Jau skolas gados J. Slaidiņu ļoti interesēja Latvijas, sevišķi kara, vēsture, tāpēc viņš izvēlējās militāro dzīves ceļu. «Vecmammai bija plaša bibliotēka, daudz lasīju, sākumā par senlatviešiem. Bija daudz Latvijas laika grāmatu, kas būtiski atšķīrās no tā, ko man mācīja vēstures stundās skolā. Sākumā nesapratu, kāpēc man ir slikta atzīme vēsturē, jo es taču daudz lasīju un zināju! Tad mamma mājās teica – ko izlasīji mūsu grāmatās, to labāk paturi sev, savām zināšanām,» viņš atceras.
Kad tuvojās 19 gadi, Jānis iestājās Zemessardzē un nu jau vairāk nekā 30 gadus darbojas militārajā nozarē. «Bruņotie spēki šajā laikā būtiski attīstījušies. Savulaik lielākais izaicinājums bija ekipējums, formas tērpi, pašiem nācās meklēt, kur kaut ko noderīgu nopirkt, nekā taču nebija. Tagad mēs esam līmenī. Ja esi uzticīgs šai lietai, tad nekādi šķēršļi neapstādinās. Visas grūtības var pārdzīvot,» viņš ir pārliecināts. J. Slaidiņš ne mirkli nenožēlo savas karjeras izvēli, jo ir tur, kur viņam jābūt.
FOTO: LAURA FELŠA
Armija – pienesums izaugsmē
J. Slaidiņš bija pēdējā iesaukumā NBS, kad vēl dienests ilga pusotru gadu. «Tas nav salīdzināms ar to, kā ir pašlaik. Toreiz liela daļa gāja armijā ar domu «nu, ja jāiet, tad jāiet», tam īsti nebija pievienotās vērtības. Tagad noteikti ir vērts dienēt – apmācību līmenis ir krietni cēlies, ir daudz ieguvumu, plašas zināšanas,» viņš vērtē un uzskata, ka pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā katram vīrietim būtu jāzina elementārās aizsardzības lietas.
«Skaidrs, ka armijai vajadzīga rezerve. Domāju, tas nav nekas traks, ja vīrietis iestātos dienestā uz 11 mēnešiem. Jāsaprot, ka armijā nenotiek cilvēku pazemošana – tas ir stereotips, kas daudziem saglabājies no padomju laikiem. Piemēram, Somija pēc Otrā pasaules kara uzturēja obligāto dienestu – viņiem ir spēcīga rezerve, tur nav problēmu, šī sistēma ir ļoti stabila. Mums vajadzētu no viņiem mācīties,» majors pauž savu pārliecību. Protams, paaudze ir mainījusies – šis ir tehnoloģiju laikmets, jaunajiem cilvēkiem ir cita domāšana. «Manai paaudzei svarīgāk bija uzturēties ārā, nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm. Daudz kas atkarīgs no vecākiem, kādi paradumi un vērtības ir ģimenē. Iestājoties militārajā struktūrā, esmu «nolaidies uz zemes», notikusi izaugsme manī pašā, ar gadiem taču mums visiem mainās domāšana. Armija ir liels pienesums cilvēka izaugsmē,» uzsver J. Slaidiņš.
Dots laiks kļūt spēcīgākiem
Daudziem iedzīvotājiem, īpaši pierobežā, ir bažas par drošību, dzīvojot līdzās agresorvalstij. «Neesmu mācītājs, lai varētu cilvēkus nomierināt. Skatos uz realitāti. Atrašanās pie robežas ir izaicinājums. Šobrīd, pateicoties Ukrainas bruņotajiem spēkiem, varam justies kaut cik droši. Mums dots laiks, lai mēs kļūtu spēcīgāki, izdarītu secinājumus un nepieļautu tās kļūdas, ko savulaik pieļāva Ukraina,» saka majors.
Nozīme ir sagatavotībai un resursiem. Ukrainā karā ir simtiem un tūkstošiem ievainoto. Ja kāds domā, ka karš Ukrainā ir pārspīlēts, tad viņš iesaka pašam turp aizbraukt. «Tad arī varēs redzēt, kā tur ir. Ukraiņi katru dienu cieš no Krievijas apšaudēm. Tas, ka mūsu sabiedrībā ir pietiekami daudz tādu, kuri neatbalsta ukraiņu cīņu, ir skaidrs. Lai cik mēs būtu integrējuši krievvalodīgos, vienmēr būs plaisa starp krieviem un latviešiem. Arī starp latviešiem ir pietiekami daudz nodevēju,» viņš atzīst.
Jāizturas ar cieņu pret valsti
Viņš saka – iedzīvotājiem jāsaprot, ka nevar vērtēt tik šauri, piemēram, ja ukrainis atbrauc uz Latviju ar jaunāku mašīnu, nenozīmē, ka viņam nevajag palīdzēt. «Cilvēki taču bēg no kara! Neiecietība ir visā pasaulē, kur atrodas ukraiņi. Protams, daļa no kara bēgļiem ir arī «laimes meklētāji», tur neko nevar darīt. Parazīti bijuši vienmēr un visur, arī mūsu tautā. Pazīstu daudzus krievu tautības cilvēkus, kuri ceļas un krīt par ukraiņu tautu,» stāsta J. Slaidiņš.
Viņš uzsver – jāizturas ar cieņu pret to valsti, kurā dzīvo. «Ar cieņu pret vēsturi, kultūru, valodu. Tad viss būs kārtībā. Bet, kamēr krievi mūsu sociālajos tīklos liks smejošās ikonas pie ierakstiem par apšaudēm Ukrainā, tikmēr nekas nebūs kārtībā. Kāpēc tikai tagad Latvijā pāriet uz latviešu valodu kā vienīgo? Kāpēc uzreiz to nedarīja? Kāpēc jau sen nenojauca «okupekļu» pieminekļus? Kāpēc vajadzēja gaidīt, kad sākās karš?» viņš retoriski jautā. Tikai sākoties karam Ukrainā, Latvijā aktīvāk palielinājās rindas Zemessardzē. «Protams, tas ir labi. Bet kāpēc tā nebija visu laiku? Gribētos lielāku noturību militārajās rindās. Negaidot, kad kaut kas notiks,» saka J. Slaidiņš.
Informatīvais karš ir zaudēts
Tas, ka karš var nogurdināt, ir skaidrs, bet jāsaprot, ka ukraiņiem nav iespējas nogurt. «Atbalsts no Latvijas ir sarucis, bet mēs nedrīkstam atslābt. Svarīgi, ka sniedzam atbalstu, cik vien varam – palikt vienam karā nav tas labākais. Rietumiem jāuzņemas lielākā atbildība. Tikai pateicoties ukraiņu karavīriem, Ukrainas tautai, krievi ir iestrēguši tur, kur ir,» saka J. Slaidiņs. Viņš atzīst, ka īsto vēsturi, tāpat kā par Otro pasaules karu, diez vai arī par Ukrainu uzrakstīs pareizi. Pārāk daudz noslēpumu un slepenības mēdz būt daudzos jautājumos.
Ja runājam par informāciju, kas nāk no Krievijas, – J. Slaidiņš uzskata, ka informatīvo karu pret Krieviju Latvija ir zaudējusi. Savukārt ukraiņi ar saviem resursiem spēj pret to cīnīties.
«Atbildība jāuzņemas arī daļai Ukrainas, jo viņi īsti nevarēja saprast, kurā pusē starp rietumiem un austrumiem nostāties. Bija dažādi viedokļi, politiskie spēki spēlēja dažādas spēles. Beidzot izdomāja, kurā virzienā doties, bet tad Krievija iedarbināja to, ko sauc par Ukrainas sadalīšanu – hibrīdkaru,» viņš stāsta.
Majors skaidro, ka hibrīdkarš ir bīstamāks par konvenciālo karu, kad redzi savu pretinieku, viņu apzīmējumus, formastērpus. «Tas ir karš, ko krievi ļoti veiksmīgi izmantoja, lai sagrautu Ukrainu. Tas nebija spontāns, bet mērķtiecīgs plāns,» uzskata J. Slaidiņš. «Ir cilvēki, kuri tic krievu propagandai, un, domāju, tādus vairs pārliecināt nav iespējams. Viņiem nav nacionālās idejas. Ir jāmainās paaudzēm. Pozitīvais ir tas, ka pēc Krievijas iebrukuma daudziem mainījusies domāšana – daļa ir sapratusi, kas īstenība ir agresors,» viņš saka.
Viņš aicina iedzīvotājus novērtēt to, kas mums ir. «Mūsu valsti mums neviens nav uzdāvinājis. Vienmēr ir bijusi cīņa. Jāapzinās, ka paši varam būvēt savu nākotni, kādu vēlamies. Nav tādas valsts pasaulē, kur viss notiek kā pa baltu diedziņu. Galvenais – apzināties, ka mums ir Latvija, kurā mēs paši esam saimnieki,» uzsver majors.
Pagaidām nav laika jaunai grāmatai
Majors Slaidiņš ir ne tikai militārais apskatnieks, bet nu jau arī grāmatas autors. Kā radās ideja par grāmatu «No Krimas līdz Marinkai»? «2018. gadā, kad biju bruņojumu kontroles uzdevumā Ukrainā, izbraucu visu frontes līniju, kas tolaik bija. Vakarā sēdēju viesnīcā un domāju, ka nepieciešams secīgi atspoguļot visus notikumus, kas sākās 2014. gadā Ukrainā. Mēs Latvijā pietiekami daudz tikām informēti par politiskajām aktivitātēm, par Maidanu, bet ne tik daudz par militāro situāciju,» stāsta grāmatas autors. Materiālu bijis pietiekami, pats runājis ar cilvēkiem…
Grāmatā ir uzsvars uz Krievijas izveidoto hibrīdkaru, informatīvajām un psiholoģiskajām operācijām, taktiku, ko viņi pielieto. «Ja es tagad vēl gribētu ko papildināt, grāmata noteikti būtu trīs reizes biezāka. Daudzi man jautā, vai būs vēl. Kamēr es strādāju televīzijā un gatavoju materiālus ikvakara raidījumam, man noteikti nepietiek tam laika. Bet es nesaku «nē»,» viņš teic.
Paļaušanās uz likteni
Kopš 2014. gada J. Slaidiņš uz Ukrainu devās aptuveni trīs reizes gadā. «Savukārt kopš 2022. gada cenšos turp aizbraukt reizi trijos mēnešos, lai aizvestu visu saziedoto, pateicoties Latvijas sabiedrībai. Paldies manai ģimenei par atbalstu. Esmu izvēlējies karavīra profesiju, un apkārtējie ar to rēķinās,» saka majors.
Kādam var šķist, ka J. Slaidiņš ir drosmīgs un bezbailīgs, taču pats atzīst – bail ir visiem. «Cilvēks jau nezina, kas var notikt, izejot uz ielas. Es paļaujos uz likteni – kāds tas cilvēkam ierakstīts, tā arī būs. Bail ir visiem, citādāk tas vairs nav cilvēks. Man patīk Latviešu leģiona virsnieka un Bruņinieka pakāpes Dzelzs krusta kavaliera Miervalda Ādamsona teiktais: «Bailes ir visiem, arī man. Tikai tās mazina labu apstākļu pazīšanu.»,» viņš saka.
Padomju ēnā
J. Slaidiņš dalās savos novērojumos Latgales pusē. «Pagājušajā gadā pabraukāju pa dažiem reģioniem – Krāslavas, Zilupes pusē. Mani pārņēma sajūta, ka cilvēki tur dzīvo Padomju Savienības ēnā. Viņi ir Krievijas informatīvajā telpā. Mēs neesam val-stiskā līmenī darījuši to, lai uzturētu informāciju pierobežā. Diemžēl tā tas ir – runāju ar cilvēkiem, bet viņi nezina latviešu valodu! Valsts nav darījusi pietiekami, lai šo cilvēku domāšanu mainītu,» viņš uzskata.
J. Slaidiņš aicina iedzīvotājus turēt īkšķus par Ukrainu. «Jā, ar saviem ziedojumiem šo karu nepagriezīsim par 360 grādiem, bet mēs varam atbalstīt kādu ukraiņu vienību, kurai jebkurš sūtījums būtiski uzlabo kaujas spējas un pārliecību. Pēdējie 150 droni, ko aizvedu, jau trijās dienās bija iztērēti – tik intensīvi tur viss notiek,» stāsta J. Slaidiņš. ◆
