Orbāns un Ukraina

Kamēr citu Eiropas valstu galvaspilsētās plīvo Ukrainas karogi un Rietumi beidzot izšķīrušies par smago tanku piegādēm Kijivai, Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns atklāti apšauba Ukrainas spēju pastāvēt kā suverēnai valstij, uz reklāmas stendiem Ungārijas ceļmalās lasāmi aicinājumi atcelt pret Krieviju vērstās sankcijas, bet Ungārijas Valsts opera uzved Sergeja Prokofjeva “Karu un mieru”.

Nesen uzrunājot Budapeštā sapulcētos ārvalstu konservatīvo mediju redaktorus un žurnālistus, Orbāns izteicies, ka krieviem jau esot izdevies padarīt Ukrainu par nepārvaldāmu vraku. “Tā tagad ir Afganistāna,” Ungārijas premjera teikto citē žurnāls “The American Conservative”. Viņš Ukrainu nosaucis par “nevienam nepiederošu zemi”, apgalvojot, ka Krievijas diktators Vladimirs Putins nevarot ciest sakāvi un ka laiks darbojoties Maskavas labā.

Savukārt pagājušā gada nogalē Ungārijas premjers izteicies, ka ungāri esot ieinteresēti, lai “starp Krieviju un Centrāleiropu atrastos kāda suverēna valsts, kuru ērtības labad tagad sauc par Ukrainu”. Nedaudz vēlāk Orbāns parādījās kādā no futbola spēlēm ar līdzjutēju šalli, uz kuras bija attēlotas “Lielungārijas” kontūras, kas atbilst teritorijai, kuru Ungārija aizņēma līdz Pirmajam pasaules karam, tolaik pati atrazdamās Austroungārijas duālās monarhijas sastāvā.

Jāpiezīmē, ka “šalles incidents” atbalsojās ne tikai Ukrainā, bet arī citās kaimiņvalstīs, kas savulaik saņēmušas “Trianonas piegriezumus”. Piemēram, Rumānija, kuras teritorijā mīt pusotru miljonu liela ungāru minoritāte, Ungārijas vēstniekam iesniegtajā protesta notā uzsvērusi, ka “jebkādas revizionisma izpausmes neatkarīgi no tā, kādā formā tās izteiktas, ir nepieņemamas [un] pretrunā ar pašreizējo realitāti un saistībām, kuras kopīgi uzņēmušās” abas valstis.

Pieaugošā plaisa

Šādi Orbāna paziņojumi ir gandrīz pilnīgs pretmets tai retorikai, kas skan pārējā Rietumu bloka teritorijā, kur janvārī un februārī pārvarēta kārtējā no “sarkanajām līnijām”, pieņemot lēmumu par smago tanku un tālākas darbības rādiusa ieroču piegādēm Ukrainai Krievijas agresijas atvairīšanai. Šie izteikumi vēl lielākā mērā saasinājuši spriedzi Kijivas un Budapeštas attiecībās. Pēc sašutuma, kādu Ukrainā izsaukuši Orbāna kārtējie izteikumi, ungāru vēstniekam nācies uzklausīt attiecīgas notācijas Ukrainas Ārlietu ministrijā.

Pašā Ungārijā Orbāna nostāja tiek daļēji skaidrota ar centieniem novērst uzmanību no valsts ekonomiskajām problēmām un mēģinājumiem uzrunāt nacionālistiski noskaņotos vēlētājus. Taču eksperti atzīst, ka aiz Orbāna retorikas slēpjas kas vairāk nekā īstermiņa politikānisms. Viņuprāt, Ungārijas līderis vēlas saglabāt savas ilggadējās attiecības ar Kremli.

Lai kā tas būtu patiesībā, šādi Orbāna izlēcieni atspoguļo arvien pieaugošo plaisu starp Ungāriju un pārējām NATO un Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm.

“Politiskie līderi Ungārijas valdībā bieži runā par miera veicināšanu, taču, sākot ar sankciju nosodījumu un beidzot ar Krievijas “pamiera” piedāvājumu atbalstīšanu, viņi turpina īstenot Putina atbalstīto politiku,” izdevumam “Politico” norāda ASV vēstnieks Budapeštā Deivids Presmans. “Mēs pievienojamies Ungārijas aicinājumiem uz mieru, taču šie aicinājumi jāadresē Vladimiram Putinam,” uzsvēris vēstnieks, piebilstot, ka Vašingtona “turpinās atbalstīt šī kara izbeigšanu, apņēmīgi nostājoties tā upuru pusē.”

Kamēr vairākums Rietumu sabiedroto sniedz Ukrainai arvien nopietnāku militāro palīdzību, Ungārija arvien uzstājīgāk mēģina iegalvot, ka ukraiņiem vienkārši esot jāpārtrauc cīnīties. “Mūsu elementārā cilvēcība un morāles izjūta prasa mums darīt visu, ko varam, lai iesaldētu frontes līniju, lai būtu pamiers un sāktos sarunas,” janvāra beigās, uzstājoties radio, izteicies Orbāns.

Viņš arī apgalvoja, ka Rietumi, apgādājot ukraiņus ar ieročiem un naudu, patiesībā jau esot “iedreifējuši” karā ar Krieviju. “Tas sākās ar vāciešu paziņojumu, ka viņi ir gatavi sūtīt ķiveres, ka viņi nesūtīs nāvējošus ieročus uz karu, jo tas nozīmētu piedalīšanos tajā. (..) Tagad esam pie smagajiem tankiem, un viņi jau runā par lidmašīnām,” uzsvēra Ungārijas līderis, norādot, ka valstis, kas apbruņo ukraiņus, esot “kara pusē”.

Orbāna mērķi

Tomēr eksperti uzskata, ka Orbāns nav noskaņots pret Ukrainu kā tādu, bet vienkārši cenšas spēlēt abās pusēs un uzkrāt punktus iekšpolitikā.

Ungārijas premjerministrs gadiem ilgi īstenojis duālu ārpolitiku, baudot priekšrocības, ko sniedz dalība ES un NATO, bet vienlaikus kārtojot arī izdevīgus darījumus ar Maskavu, Pekinu un citiem autoritārajiem režīmiem.

Kad Krievija pirms gada uzsāka atkārtoto iebrukumu Ukrainā, izvēršot pilna mēroga karadarbību, Orbāns, no vienas puses, iebrukumu nosodīja, taču no otras – pilnībā neatmeta pret Kremli labvēlīgo nostāju.

Ungārija joprojām turpina savas atomelektrostacijas paplašināšanas projektu, kura īstenošana uzticēta Krievijas valsts uzņēmumam “Rosatom”. Ungāru amatpersonas joprojām apmeklē Maskavu, lai apspriestu darījumus enerģētikā. Kamēr citas Eiropas valstis cenšas mazināt savu atkarību no Krievijas energoresursiem, Ungārija, kas jau tā īpaši stipri atkarīga no Krievijas dabasgāzes, pagājušajā vasarā parakstīja vienošanos par šo piegāžu tālāku palielināšanu.

Orbāna ārpolitikā tuvu attiecību uzturēšana ar Krieviju ir svarīgāka nekā labas attiecības ar Ukrainu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tā ir atkarīga no krievu energoresursiem. Tādējādi ikviens pret Kijivu vērsts paziņojums netiešā veidā ir lojalitātes apliecinājums Maskavai.

Lai gan Budapešta līdz šim ir atbalstījusi visas līdzšinējās sankciju paketes pret Krieviju, tā centusies mīkstināt atsevišķus tajās ietvertos nosacījumus, piemēram, panākusi, ka sankcijām netiek pakļauts Krievijas pareizticīgās baznīcas patriarhs Kirils.

Daudzi gan uzskata, ka pastāvīgos draudus uzlikt veto kārtējai sankciju paketei Budapešta patiesībā izmanto kā taktisku instrumentu, lai iztirgotu kādus labumus no Briseles. Tā Ungārija panākusi sev izņēmuma tiesības ES noteiktajā Krievijas naftas importa embargo, bet gadu mijā iztirgoja Briseles lēmumu daļēji atbloķēt Budapeštai pienākošos līdzekļus no tautsaimniecības atveseļošanas fondiem pēc Covid-19 pandēmijas, kuri tikuši iesaldēti, bažījoties par likuma varas un demokrātijas pamatprincipu ievērošanu Ungārijā.

Tikmēr pašā Ungārijā izvērsta plaša kampaņa pret sankcijām, apsūdzot visās ungāru tautsaimniecības problēmās Briseli. “Orbāns ir daudz investējis” savā Krievijai draudzīgajā politikā, sarunā ar “Politico” atzīst Budapeštas Politiskā kapitāla institūta direktors Pēters Kreko, kura vadītā domnīca specializējas Ungārijas ārpolitikas pētniecībā. “Pastāv inerce, kas viņu bīda šajā virzienā. Šķiet, ka valdība patiesībā nespēj labot šīs kļūdas.”

Vēstures ēnas

Budapeštas un Kijivas attiecības jau sen sarežģījušas domstarpības, kas saistītas ar Ukrainas rietumos Aizkarpatu apgabalā mītošās ungāru minoritātes tiesībām. Budapešta, piemēram, savulaik izrādīja lielu neapmierinātību ar Ukrainas valodas likumu. Lai gan tā galvenais mērķis bija mazināt krievu valodas lomu Ukrainā, tas skāra arī ungāru skolas.

Saprotams, ka Orbāna nostāja, sākoties Krievijas karam pret Ukrainu, šajā jautājumā pastāvošo spriedzi tikai saasinājusi, lai gan pēdējo 10 gadu laikā Ukrainā dzīvojošo etnisko ungāru skaits sarucis no 200 000 līdz 130 000.

“Tā diemžēl ir nepārprotama krievu retorika,” atbildot uz “Politico” lūgumu komentēt Orbāna pēdējos izteikumus, atzinusi Ukrainas parlamenta ES integrācijas komitejas priekšsēdētāja Ivanna Klimpuša-Cincadze. “Ungārija sen bijusi brīvības ienaidniece.” Viņa paudusi pārsteigumu, kāpēc Ungārijas paziņojumi un rīcība joprojām nav “saņēmusi atbilstošu ES un NATO reakciju”.

Tajā pašā laikā maz ir tādu, kas atceras, ka savulaik Orbāns bija kvēls Ukrainas eiroatlantisko ambīciju atbalstītājs. NATO samitā, kas 2008.gada aprīlī notika Bukarestē, alianse lēma savās rindās Ukrainu un Gruziju neuzņemt. Dažus mēnešus vēlāk, kad Krievija iebruka Ukrainā, Orbāns atzina, ka tas bijis nepareizs lēmums. Taču tobrīd viņš vēl atradās opozīcijā, bet 2010.gadā, kļūstot par premjeru, viņa tonis strauji mainījās.

Rūpes par ungāriem, kas lielā skaitā palikuši aiz tagadējās Ungārijas robežām, kuras pēc toreizējās Austroungārijas sakāves Pirmajā pasaules karā tika noteiktas ar Trianonas līgumu, izrādījušas faktiski visas valdības, kas Budapeštā atradušās pie varas kopš komunistiskā marionešu režīma krišanas, taču Orbāns šajā jautājumā spēris vairākus soļus tālāk.

Tikai dažas nedēļas pēc tam, kad Krievija 2014.gadā okupēja un anektēja Ukrainai piederošo Krimas pussalu, Orbāns vienā no savām runām pieprasīja ungāru minoritātei Ukrainā autonomiju, kolektīvās tiesības un tiesības uz dubultpilsonību, bet viņa lietotie formulējumi raisīja aizdomas, ka viņš atklāti musina aiz robežas dzīvojošos tautas brāļus uz separātismu.

Kijivas minoritāšu politiku Budapešta vairākkārt izmantojusi par pamatojumu, lai uzliktu veto NATO sadarbībai ar Ukrainu. Pēdējo reizi tas notika pašā Krievijas atkārtotā iebrukuma priekšvakarā, 2022.gada februārī.

2018.gadā nopietnu diplomātisku konfliktu starp abām valstīm izraisīja dubultpilsonības jautājums, kad atklātībā nonāca videokadri, kuros redzams, kā Ungārijas konsulātā Berehovē (Beregsāsā) Ukrainas pilsoņiem slepeni tiek izsniegtas Ungārijas pases, kas saskaņā ar Ukrainas tiesību normām ir pretlikumīgi. Ironiskā kārtā šī Budapeštas politika daudzējādā ziņā atgādina Maskavas piekopto pasu izsniegšanu Krievijas okupēto teritoriju iedzīvotājiem.

Kādreizējās Ungārijas teritorijas atlūzas tagad atrodas arī Austrijas, Horvātijas, Serbijas un Slovākijas sastāvā. Taču tas neliedz Orbānam rast ārpolitisku vienprātību, piemēram, ar Austriju, jautājumos, kuros konstatēta zināmu Vīnes un Budapeštas interešu sakritība. Tā janvāra beigās abas valstis kopīgi paziņoja, ka nesūtīs Ukrainai ieročus. Kā kopīgā preses konferencē ar savu austriešu kolēģi Klaudiju Tanneri norādīja Ungārijas aizsardzības ministrs Krištofs Salai-Bobrovnickis, Vīnes un Budapeštas nostāja esot “skaidra” un lēmums nesniegt Ukrainai militāru palīdzību esot saistīts ar vēlmi “novērst tālāku eskalāciju”.

Savukārt Tannere pauda bažas, ka karš no Ukrainas var pārsviesties arī uz Rietumeiropu un ka karadarbība var palielināt nelegālo imigrāciju, kuras apkarošana cita starpā arī ir viens no jautājumiem, kas atklāj Budapeštas un Vīnes interešu kopību.

Tikmēr tagadējie Orbāna oponenti centušies distancēties no premjera pašreizējās nostājas Ukrainas jautājumā, uzsverot, ka viņš nepārstāvot visus ungārus. “Orbāna izteikumi ir vairāk nekā apkaunojoši,” norādījusi Eiropas Parlamenta (EP) deputāte Katalina Čeha, kas pārstāv opozīcijā esošo centrisko partiju “Momentum Mozgalom” (M) un nesen atgriezusies no Kijivas apmeklējuma. Viņa uzsvērusi, ka Ukraina ir “drosmīgu cīnītāju zeme”, kuru apdzīvo tādi paši eiropieši, kas pelnījuši visdziļāko cieņu.

Tikmēr Ungārijas Ārlietu ministrija apgalvo, ka Budapeštu vadot vislabākie nodomi. Reaģējot uz Kijivas lēmumu izsaukt ungāru vēstnieku, ministrija vienam no valdībai labvēlīgi noskaņotajiem medijiem norādījusi, ka kara rezultātā iet bojā cilvēki un daļa Ukrainas pārvērsta “tuksnesī”. “Tāpēc Ungārija vēlas mieru un tūlītēju uguns pārtraukšanu, nevis ieroču piegādes,” teikts paziņojumā.

Orbāna pārrēķināšanās

Tajā pašā laikā eksperti Orbāna retoriku daļēji skaidro ar to, ka viņš sākotnēji pārrēķinājies, prognozējot gara gaitu. “Valdība rēķinājās ar ātru konflikta atrisināšanos un cerēja, ka Ungārija iegūs no savu attiecību saglabāšanas ar Krieviju,” sarunā ar “Politico” norāda Eiropas Universitātes institūta pētniece Želike Čāki. “Daži acīmredzami uzskatīja, ka Ungārija var kļūt par zināma veida tiltu starp Krieviju un pārējo Eiropu un pa starpu gūt tirdznieciskus un citādus labumus. Ir skaidrs, ka tas nenotiks.”

Savukārt ungāri, kas premjeru labi pazīst personīgi, stāsta, ka Orbāna pretrunīgi vērtētos izteikumus daļēji var skaidrot ar to, ka viņam patīk atklāti izsacīties jautājumos, par kuriem citiem politiķiem, viņaprāt, nav drosmes runāt. “Manuprāt, viņš to dara, jo uzskata, ka tā patiesībā domā daudzi eiropieši, un viņš sagaida, ka galu galā Eiropa par Ukrainu neiestāsies,” intervijā “Politico” saka Orbāna vadītās konservatīvās partijas “Fidesz” kādreizējā biedre Žužanna Selēņi, kas tagad kļuvusi par valdības kritiķi.

Runājot ar citu valstu konservatīvajiem, arī pats Orbāns pauž viedokli, ka daļa ārvalstu politiķu klusībā viņam piekrīt. “Vācieši cieš, jo viņi zina, kādas ir to nacionālās intereses, taču viņi nedrīkst to sacīt,” norāda Ungārijas premjers.

Taču pastāv arī viedoklis, ka Orbāns bieži kritizē Rietumu reakciju uz Krievijas iebrukumu Ukrainā, jo valdošajai partijai tuvu stāvošās uzņēmēju aprindas joprojām gūst peļņu no ekonomiskajām attiecībām ar Maskavu.

Premjerministrs “būtībā cenšas rast pamatojumu iebildumiem pret turpmākām sankcijām, kas patiesībā varētu kaitēt viņa paša attiecībām ar Maskavu”, “Politico” norāda Vācijas Māršala fonda vieslektore Žužanna Vēga.

Tajā pašā laikā Orbāna retorika ir pa prātam daļai viņa elektorāta. Ungāru nacionālisma vēsturē pastāv gan pretrietumnieciskā, gan pretkrieviskā tradīcija, norāda Kreko, piebilstot, ka pretrietumnieciskais virziens šobrīd gūst virsroku. Ungāru nacionālistu aprindās joprojām nav izgaisināts arī sapnis pat “Lielungāriju” un par to robežu atjaunošanu, kas pastāvēja pirms 1918.gada.

Tomēr, būdams pragmatiķis, Orbāns vienmēr cenšas nenogriezt atkāpšanās ceļus. Selēņi, kas nesen sarakstījusi grāmatu par Orbāna “aptraipīto” demokrātiju, norāda, ka premjers atļāvies nelabvēlīgus izteikumus arī par Krieviju. Viņa uzskata, ka Orbāns “pamatā pats sev veido manevra telpu šajā krīzē”.

Kā atzīst vācu neatkarīgais žurnālists Keno Ferzeks, Orbāns Ukrainu izmanto kā ķīlnieku savu iekšpolitisko un ārpolitisko mērķu sasniegšanai, taču tas nav viņš, kurš gūst vislielāko labumu no šīs politikas, bet gan kāds, kura vārds ir Putins.

Avoti: “Politico”, “Deutsche Welle”, AP, BBC, “Newsweek”, “The American Conservative”.

Foto: Stephanie Lecocq/EPA/SCANPIX