Pandēmijas un kara nestās pārmaiņas

Intervija ar «Swedbank» digitālās stratēģijas vadītāju Ģirtu Bērziņu

Teksts – Aiga Pelane

Pandēmijas laikā sabiedrība un uzņēmumi lieliski apguva dažādus digitālus risinājumus, savukārt vēl pēc desmit gadiem vairs nebūs nepieciešamas banku maksājumu kartes. Tā intervijā Latvijas Radio prognozēja «Swedbank» digitālās stratēģijas vadītājs Ģirts Bērziņš.

Latvijas Radio ar Ģirtu Bērziņu jau tikās pirms kovida pandēmijas un runāja par to, kā tuvākajos gados varētu attīstīties finanšu nozare. Vai jūsu nākotnes redzējumā kaut ko ir mainījis kovida laiks, vai kaut ko ir mainījis tā saucamais finanšu nozares kapitālais remonts, kuru jau mēs visi esam, šķiet, piemirsuši, un vai kaut ko maina tagad karš Ukrainā?
Ģirts Bērziņš: – Pandēmija noteikti ienesa zināmas pārmaiņas, un tiek uzskatīts, ka pandēmija ir bijusi katalizators pārejai uz attālinātu darbību jebkurai lietai, arī finanšu jomā. Pandēmijas laikā visa sabiedrība, kā arī uzņēmumi lieliski apguva iemaņas darīt visu attālināti.

Tāpēc varam teikt, ka digitalizācija līdz ar pandēmiju ir noslēgusies.

Karš Ukrainā varbūt uz finanšu pakalpojumu izmantošanu atstāja mazāku nozīmi nekā virkne citu lietu, bet noteikti šī ārkārtīgi lielā cilvēces nelaime bija arī pārbaudījuma punkts koncepcijām, kas tad cilvēkiem tajā brīdī ir noderīgs un kā lietas strādā vai arī nestrādā.

Kādā ziņā?
– Sākot kaut vai ar to, kādas norēķinu metodes strādā šinī brīdī, kā mēs varam ātri pārvietoties, pārvietojot arī savus uzkrājumus. Līdz šim tika uzskatīts, ka šādos apstākļos atkal ir nepieciešama skaidrā nauda, tomēr šeit mēs redzējām, ka Ukrainas iedzīvotāji, dodoties bēgļu gaitās, nebūt nemeklēja tuvāko bankomātu, lai izņemtu grivnas un tad dotos uz Eiropu, bet devās bēgļu gaitās ar tiem identifikācijas dokumentiem un identifikācijas rīkiem, kas viņiem bija, un turpināja piekļūt banku pakalpojumiem.
Protams, mēs zinām, ka arī banku pusē tika veikti ārkārtas soļi, lai nodrošinātu šo pakalpojumu nepārtrauktību. Mēs zinām, ka vadošās bankas ļoti ātri fiziski pārvietoja savus datu centrus, izmantojot jau arī mākoņtehnoloģijas. Brīžiem bija šaubas, vai tas ir to vērts. Taču karš atkal bija katalizators, un bija skaidrs – jā, tas tā ir jādara. Un tas tika arī izdarīts.

Bet, skatoties no jaunu pakalpojuma viedokļa, šķita, ka šis varētu būt brīdis, kad Ukrainā uzplauks kriptoaktīvu izmantošana, taču tā gluži nebija. Tika izmantotas pieejamākās un strādājošākās metodes, arī pie mums plaši sastopamie digitalizētie naudas risinājumi.

Tad atšķirībā no pagājušā gadsimta lielākā kara, kur, sabombardējot banku, tā nodega līdz ar tur esošo naudu, pašlaik nauda ir drošībā?
– Jā. Nedaudz atkāpjoties no Ukrainas konteksta, pagājušā gada nogalē vai šī gada sākumā divas valstis – Zviedrija un Dānija – nāca klajā ar diviem interesantiem konstatējumiem. Proti, pirmo reizi mūsdienu vēsturē nav notikusi nevienas bankas filiāles aplaupīšana, jo acīmredzami noziedzība arī saprot, ka banku filiāles mūsdienās ir pat bez skaidrās naudas. Būtībā arī noziedzība ir digitalizējusies, kas, protams, atkal ir atsevišķa tendence.

Vēl viena lieta, par ko pašlaik runā mazāk, ir tas, ka daudzās Eiropas bankās bija noguldītas lielas summas Krievijas oligarhu naudas. Kas notiek ar šo banku aktīviem, ja šī nauda vai nu aizplūst prom, vai arī to konfiscē? Pieļauju – ja pašlaik darbotos «ABLV», kas Latvijā bija specializējusies uz trešo valstu pilsoņu naudas apkalpošanu, iespējams, pašlaik nonāktu jau objektīvās grūtībās, jo šīs naudas vienkārši vairs nebūtu.
– Jā, varētu teikt, ka tas ir dienas kārtības jautājums. Taču, no otras puses, manuprāt, jau pirms pandēmijas tas bija atbildēts jautājums, ka neviena banka Eiropā nevar uz šādas naudas balstīt savu darbību.

Kādas ir galvenās attīstības tendences Eiropā, vai rodas kādi jauni pakalpojumi, jauns piedāvājums no finanšu sektora? Ir jau vēl viena problēma kā saglabāt naudas vērtību?
– Var teikt, ka finanšu jomā nekas jauns pēdējās simtgadēs nav izdomāts. Pakalpojumu būtība ir cauri pēdējiem gadsimtiem nemainīga. Proti, ir trīs pamatpakalpojumi – naudas konts un no tā veiktie naudas maksājumi, tad naudas ieguldīšana vai uzkrāšana un naudas aizņemšanās. Bet, protams, mainās formāti. Mēs mēģinām saprast, kas būs tie vadošie attīstības vektori, kas būs tās lietas, ko sabiedrība paņems un ieviesīs savā ikdienā.

Varu teikt, ka mēs pat novērojam citu fenomenu – brīžiem tehnoloģiju attīstība apsteidz cilvēku, sabiedrības un uzņēmumu patiesās vajadzības. Brīžiem risinājums ierodas ātrāk nekā tā problēma, kuru tam vajadzētu risināt.

Piemēram?
– Piemēram, kriptoaktīvi vai blokķēdes tehnoloģijas. Brīnišķīga, ļoti interesanta tehnoloģija, bet brīžiem šķiet, ka tā atrodas izmisīgos meklējumos, ko tad mēs īsti ar to gribam atrisināt? Vai mēs izlaižam 21. gadsimta digitālos gliemežvākus? Bet vai to mums vajadzēja vai vajag atrisināt?

Mēs redzam, ka brīžiem dažas tehnoloģijas tiek pasniegtas tādā pusreliģiskā līmenī – ir «evaņģēlizētāji», ir «ticīgie». Bet masas pagaidām netiek sasniegtas. Kaut gan pati tehnoloģija kā tāda ir ļoti interesanta. Bet pielietojums nākotnē aizies nedaudz pa citu ceļu, piemēram, tie var būt viedie darījumi – puses vienojas, un automātiski notiek norēķini, un nevienam nekas nav jādara. Drīzāk tas iezīmē to principu, uz ko attīstās finanšu pakalpojumi, – tie kļūst neredzami, nemanāmi.

Piemēram, tā pati maksāšana – jums ikdienā arvien vairāk veidojas situācijas, ka nav īsti tā norēķina brīža. Jūs izmantojat pakalpojumu, un, ja maksātspēja ir pietiekama, lai veiktu konkrēto darījumu, tad tas notiek.

Tikai tad, kad atverat kontu, konstatējat, ka naudas paliek arvien mazāk…
– Lūk! Un tas, iespējams, ieskicē jaunu pieprasījuma virzienu. Ja finanses kļūst nemanāmākas un norēķini notiek paši no sevis, tad cilvēkam rodas vajadzība tās labāk pārzināt un kontrolēt. Un šeit varētu nākt talkā mākslīgais intelekts. Arī finanšu jomā. Es domāju, ka mēs runājam par tuvākajiem desmit gadiem, kad mums katram būs savs virtuālais privātbaņķieris, kas 24 stundas diennaktī skatīsies, lai gan jūsu finanšu pratība, gan rīcība būtu optimāla tieši jums.

Ka jūsu ieguldījumu portfelis ir pareizs, ka ir drošības spilvens, ka jūs rūpējaties par pensijas laiku, ka ir apdrošināšana, ja veidojas brīvie līdzekļi, iespējams, to vajag skatīties uz augstāka riska ieguldījumiem, ka, veicot ikdienas darījumus, darāt to prātīgi.

Bet vai tādā gadījumā mēs nepazaudēsim emocijas, kas arī svarīgas finansēs? Vai nepazudīs cilvēka faktors, ka cilvēks pats izvēlas, kur ieguldīt?
– Cilvēciskais faktors ir ļoti nozīmīgs. Es uzskatu, ka finanses ir ļoti līdzīgas medicīnas nozarei. Jums var būt ļoti daudz medicīnas enciklopēdiju un digitālo padomu, bet beigu beigās jūsu pašu konkrētais lēmums un uzticamais ģimenes ārsts ir tas, kas veido patieso veselības ainu. Un ieguldījumu jomā ir tas pats. Ir pat padoms – ieguldiet tajos uzņēmumos, kura produkti jums patīk un kurus jūs saprotat!

Ko jūs domājat par digitālo eiro, kas tas īsti ir – vai tā ir vēlme radīt konkurentu kriptoaktīviem, vai tas ir pavisam kaut kas cits, vai arī man jau ir digitālais eiro, jo es jau tagad eju un maksāju ar karti un fiziski nemaz eiro neredzu?
– Arī es personīgi kā lietu vērotājs mēģinu līdz galam saprast, vai ir atbilde uz jautājumu, ko mēs ar to gribam atrisināt. Un godīgi ir jāatzīst, ka man personiski nav izdevies atrast ļoti skaidru atbildi pat no Eiropas Centrālās bankas publikācijām, kas ir tas konkrētais mērķis, ko tad mēs vēlamies atrisināt. Drīzāk es redzu retoriku, no kuras varu secināt, ka tas ir baiļu vai bažu virzīts pasākums.

Protams, bažas ir. Pašlaik mēs redzam, ka kriptoaktīvu emitenti plašu uzticību neiedveš, plašas sabiedrības masas tiem neseko. Taču bažas varētu būt tad, ja šajā jomā startē lielās tehnoloģiju kompānijas, kurām var būt augsts uzticības līmenis. Un šādā gadījumā centrālās bankas bažījas, ja, piemēram, «Amazon» izlaiž savu valūtu un noteic, ka visā viņu tirdzniecības tīklā var norēķināties tikai ar viņu naudu. Ja šajā brīdī sabiedrība tam uzticas, tad cilvēki to naudu, kuru ir izdevusi Centrālā banka, samaina pret «Amazon» naudu. «Amazon» tādā veidā «izpumpē» no globālās ekonomikas pietiekami nozīmīgu monetāro slāni, un būtībā valstis var sākt zaudēt savu monetāro suverenitāti par labu šiem individuālajiem spēlētājiem.
Tāpēc, ļoti iespējams, šīs centrālās bankas jau gatavo šo projektu, kur šādā gadījumā atliek nospiest tikai pogu, un viss notiek.

Pašlaik daudzās valstīs šis projekts iet uz priekšu. Eiropas Centrālā banka ir pat izsludinājusi praktiskos pilotprojektus, kuros piedalās arī Latvijas uzņēmumi. Taču jāatzīst, ka vismaz pašlaik, lasot digitālā eiro lietošanas scenārijus, man kā cilvēkam, kurš lielu laiku ir pavadījis finanšu nozarē, tie liekas ļoti sarežģīti. Es nezinu, cik viegli to būs saprast vienkāršajam iedzīvotājam.

Runājot pirms vairākiem gadiem, jūs minējāt, ka nākotnē cilvēkam vairs nebūs jāuztraucas par preču uzskaiti pie veikala kases, lai tās apmaksātu. Ejot ārā, tas notiks automātiski. Pagaidām tā vēl nav…
– Atļaušos apgalvot, ka mēs jau redzam iedīgļus, pat praktiskus pielietojumus. Pēdējo nedēļu interesantākais pieteikums nāca no «Cirkle K» kompānijas Latvijā, ka jūsu automašīnas numura zīme ir jūsu identifikators. Iebrauciet degvielas uzpildes stacijā, uzpildieties un brauciet prom, un neviens apsargs jums vairs pakaļ nedzīsies. Ja numura zīme ir reģistrēta un naudas kontā pietiek, jūs varat doties savā ceļā, un norēķina brīdis par degvielu vairs nav aktuāls.

Acīmredzami uz līdzīgām lietām iet lielveikali. «Rimi» ir pieteicis savu hakatonu idejām, kā savus pakalpojumus pilnveidot. Pieļauju, ka viens no virzieniem ir norēķini, kā tad, kad esat savas preces sakrāmējis pa maisiņiem un dodaties ārā no veikala, jums pat nav nepieciešama šo preču skenēšana, un tas notiek automātiski, jo tiek saprasts, ko esat salicis, cik naudas ir uz konta un kas jūs tāds esat.

Ja mēs satiksimies vēl pēc pieciem gadiem, kāda būs finanšu nozare Eiropā un Latvijā?
– Tas ir pārāk tuvu…

Labi – kā būs mainījusies finanšu nozare pēc desmit gadiem?
– Pēc desmit gadiem, kā jau teicu, mums būs privātais asistents, apveltīts ar mākslīgo intelektu, kurš ļoti palīdzēs ikdienā.

Līdz ar to nebūs jāpaļaujas tikai uz savu prātu. Bet galalēmums vienmēr būs jūsu. Es ceru, ka to cilvēce neatdos mākslīgajam intelektam.

Otra lieta, kas būs pēc desmit gadiem jeb precīzāk, kā nebūs, – nebūs maksājumu kartes kā fiziska objekta. Tās būs izzudušas. Šāda veida objekti kā identifikatori vairāk nebūs nepieciešami, jo pats cilvēks var būt kā lielisks identifikators. Pa vidu nav nepieciešams kaut kāds elements, kurš apliecina, kas jūs esat.

Vai būs plašs kriptovalūtu lietojums, es nebūtu tik pārliecināts. Es teiktu, ka tā ir tikpat liela varbūtība kā sastapt ziloni – vai nu jūs to sastopat, vai arī nesastopat, 50 pret 50. Taču, ja tiks atrasta šī vajadzība un sabiedrība uzskatīs, ka vajadzība ir patiesa un risinājums būs ērts, tad mēs darbosimies arī ar kriptoeiro un kriptodolāriem. Pašreizējie scenāriji neizskatās ērti. Iespējams, mēs pie visa pieradīsim, bet, ar šodienas acīm skatoties, tā nešķiet.