Par 2025.gada kukaini izvēlēts jāņtārpiņš, bet par Gada bezmugurkaulnieku – dižais mājas zirneklis

Ik gadu Latvijas Entomoloģijas biedrība ievēl divus gada simbolus – Gada kukaini (kopš 1999. gada) un Gada bezmugurkaulnieku (kopš 2008. gada), ar mērķi informēt sabiedrību par dažādu sugu ekoloģiju un bioloģiju, un vērst uzmanību dabas aizsardzībā aktuāliem tematiem. Vienlaicīgi, gada simbolu izvirzīšana palielina sabiedrības interesi par noteiktām sugu grupām, kas palielina informācijas pieejamību par šo sugu izplatību un sastopamības biežumu, vēstīts biedrības interneta vietnē.

Šogad Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) par 2025.gada kukaini ievēlējusi jāņtārpiņu, tādējādi vēršot uzmanību gan uz dabas fenomenu – bioluminiscenci, gan uz šo sugu šķietami arvien retāku sastopamību, liecina informācija LEB mājaslapā.

Jāņtārpiņš

Biedrībā skaidro, ka jāņtārpiņiem, kā tos nosaukuši latvieši, nav radniecības ar tārpiem, bet gan ar vabolēm,- tie pieder Spīdvaboļu dzimtai, kurā ietilpst vairāk nekā 2000 sugu, lielākoties tropu iemītnieces.

Latvijā sastopamas tikai divas ar spīdorgāniem apveltītas sugas – jāņtārpiņš (Lampyris noctiluca) un mazais jāņtārpiņš (Phosphaenus hemipterus). Savu latvisko nosaukumu šie posmkāji ieguvuši mātīšu un kāpuru ārējā izskata dēļ, jo to ķermenis ir desmit līdz 25 milimetrus (mm) garš, izteikti posmots, mīksts un bez spārniem. Vienīgi jāņtārpiņa tēviņam ir spārni, tie spēj lidot, uzmeklējot zālē gaismas signālus raidošās mātītes.

Mazajam jāntārpiņam abu dzimumu indivīdi ir ārēji līdzīgi un nelido.

Biedrībā skaidro, ka jāņtārpiņi barojas tikai kāpura stadijā. Tie ir specializēti plēsēji, kas barojas ar konkrētu kukaiņu sugu kāpuriem, sauszemes gliemežiem un kailgliemežiem, kuri pēc svara var pārsniegt savu uzbrucēju pat 200 reizes. Kāpurs ar žokļiem pāršķel upura ķermeņa segas vairākās vietās un ievada ievainojumos gremošanas sulas un indīgās vielas, kas upuri paralizē. Upuris tiek pilnīgi vai daļēji sagremots.

LEB norāda, ka jāņtārpiņu kāpuru attīstība noris pāris gadus, pēc izkūņošanās vasaras sākumā tie vairs barību neuzņem, jo mutes orgāni viņiem ir reducējušies. Tādējādi pieaugušo indivīdu vienīgā funkcija ir vairošanās, ko viņi paveic dažās nedēļās jūnijā un jūlijā. Pēc 50 līdz 100 olu izdēšanas augsnē vai zemsedzē mātītes tāpat kā tēviņi iet bojā, kāpuri izšķiļas pēc trīs līdz četrām nedēļām. Atšķirībā no jāņtārpiņa, mazā jāņtārpiņa kāpuru galvenais barības objekts ir sliekas.

Speciālisti skaidro, ka bioluminiscenci nodrošina ķīmiskie procesi, kas notiek īpašos gaismu emitējošos orgānos, kas atrodas jāņtārpiņa vēdera dobuma apakšējā daļā. Gaisma rodas fermentam luciferāzei mijiedarbojoties ar īpašām vaboles olbaltumvielām luciferīniem. Arī jāņtārpiņu kāpuri rada gaismu, taču to luminiscencei ir cita nozīme kā pieaugušajām vabolēm. Proti, kāpuri ar to brīdina potenciālos uzbrucējus, jo satur kodīgas un indīgas vielas. Spīdēšanas process var būt gan nepārtraukts, gan impulsveida, ko kukainis panāk ritmiski kustinot vēderiņu.

Jāņtārpiņa mātīte spīd aptuveni divas stundas naktī un šī spīdēšana turpinās aptuveni desmit naktis. Tēviņi spēj pamanīt gaismas signālus pat 45 metru attālumā.

Jāņtārpiņi pārsvarā apdzīvo mitrus zālājus un pļavas mežmalās un pie ūdeņiem. Pēc dažu pētnieku uzskatiem, to skaitam ir tendence samazināties, akcentā LEB. Šo kukaiņu skaita samazināšanas tiek izskaidrota ar lauksaimniecībā izmantoto ķīmisko vielu ietekmi, kā arī ar tādu antropogēno faktoru kā gaismas piesārņojums, kurš negatīvi ietekmē to vairošanās procesu.

Dižais mājas zirneklis

Savukārt par 2025. gada bezmugurkaulnieku Latvijas Entomoloģijas biedrība ir izvēlējusies dižo mājas zirnekli Eratigena atrica, lai pievērstu uzmanību mūsu mājās dzīvojošajiem bezmugurkaulniekiem un to nozīmi vides uzturēšanā, kā arī, lai sniegtu vairāk informācijas par nezināmajiem zirnekļiem cilvēka mājokļos.

Mātītes ķermenis sasniedz 1,6 (līdz 1,8) cm garumu. Ja mēra kopā ar kājām, sanāk lielāks, līdz 7,5 cm. Kājas var būt līdz pat trim reizēm garākas par ķermeni. Biedējoši, vai ne? Un vēl viņš var iekost, bet tikai tad, kad tiek saspiests vai neuzmanīgi paņemts rokā. Koduma sekas – sāpes, uzpampums, kas pazūd dažu stundu laikā. Biežāk zirneklis aizmuks vai paslēpsies no draudiem, tā biedrības vietnē raksta Inese Cera un Voldemārs Spuņģis.

Zirneklis dzīvo mājā, jo viņam tur patīk, jo ir pietiekami silts, nemainīgs klimats, pieejama barība. Zirneklis barojas ar mājās dzīvojošajiem kukaiņiem, piemēram, kodēm, mušām, odiem, vabolēm. To noķeršanai izmanto piltuvjtīklu, kas izveidots kādā stūrī, spraugā. Tīkls liecina par to, ka zirneklis dzīvo vai dzīvojis attiecīgajā vietā. Tīkls ap ieeju ir vairāk plakans ar haotiski izvietotiem, nelipīgiem tīmekļa pavedieniem, tālākajā tīkla daļā redzama caurulīte, kurā paslēpies pats zirneklis. Tīkls izskatās pēc piltuves. No kā arī radies dižā mājas zirnekļa dzimtas nosaukumus – piltuvjzirnekļi Agelenidae. Atšķirībā no riteņzirnekļiem, piltuvjzirnekļi savu tīklu pirms jauna tīkla veidošanas neapēd, skaidro pētnieki.

Dižo mājas zirnekli var noteikt ne tikai pēc lielā ķermeņa izmēra, bet arī pēc citām specifiskām pazīmēm. To ķermeni veido galvkrūtis un vēders. Galvkrūtis virspusē ir dzeltenīgi pelēkā krāsā ar līnijām uz tām, apakšā krūšu vairogs būs ar gaišāku joslu tā vidū un trim punktiem katrā pusē, tuvāk savienojuma vietai ar gūžām. Galvkrūšu priekšā atrodas divās līnijās izvietotas astoņas acis, kas vairāk kalpo gaismas un tumsas uztveršanai. Pie galvkrūtīm piestiprinātas astoņas ejkājas. Vēders pelēki brūnā krāsā. Vēdera virspusē divas gareniskas, dzeltenīgu punktu līnijas un gaiša sirds zīme. Kājas, kopskaitā astoņas, ir dzeltenīgi pelēkas, vienkrāsainas.

Dižais mājas zirneklis pamatā sastopams mājās, biežāk vannas istabās, garāžās, pagrabos, bēniņos, kur ir pietiekami silts, bet zirneklis netiek bieži traucēts. Savvaļā siltāka klimata zonās atrodams alās, sausos mežos. Zirneklis ir aktīvs diennakts tumšajā laikā, bet, ja tiek iztraucēts dienas laikā, tad arī var pārvietoties, lai sameklētu jaunu slēptuvi. Mātītes tīklā var pavadīt visu savu mūžu, savukārt tēviņi ir ceļotāji, un palielināta aktivitāte novērojama no jūnija līdz augustam, dažreiz arī vēlāk. Šajā laikā tēviņi meklē mātītes, lai pārotos. Pēc pārošanās tēviņi aiziet bojā vai tiek apēsti. Vēlāk augusta beigās vai septembrī no oliņām izšķiļas jaunie zirnekļi, kas izšķilšanās vietā var pavadīt vēl mēnesi, vēlāk izklīst. Sugas aprakstos tiek minēts, ka dižais mājas zirneklis dzīvo divus līdz trīs gadus, bet ir dokumentēts gadījums, kad nodzīvojis sešus gadus. Lai gan zirnekļi daudziem izraisa nepatīkamas sajūtas, tie ir nozīmīgi kukaiņu skaita regulatori.

Dižais mājas zirneklis ir labs pētījumu objekts. Kādā pētījumā atklāts, ka mātītes labāk izvada no organisma smagos metālus nekā tēviņi, turklāt smagie metāli uzkrājas ne tikai paša zirnekļa organismā, bet arī tā veidotajā tīklā. Citā pētījumā atklāts, ka veiksmīgāka jauno zirnekļu attīstība un augšana pēc izšķilšanās notiek pie stabilas vides temperatūras (22 – 25 0C) un gaismas/tumsas apstākļiem. Pētījumi notiek joprojām.

Pētnieki skaidro, ka kopā ar dižo mājas zirnekli, mājās var dzīvot arī citas zirnekļu sugas. Otra suga no piltuvjtīkla zirnekļu dzimtas, kas arī apdzīvo cilvēka mājokļus, ir Tegenaria domestica. Lai atšķirtu vienu sugu no otras, jāpaskatās uz kājām. Ja strīpainas, tad tas ir Tegenaria domestica, ja vienkrāsainas- tad dižais mājas zirneklis. Vēl mājās var atrast garkājzirnekli Pholcus phalangoides, neīsto atraitni Steatoda grossa, abi ir izmērā mazāki par piltuvjzirnekļiem. Rudenī mājā var ieceļot arī riteņzirnekļi, segzirnekļi, ieklīst kāds vilkzirneklis vai lēcējzirneklis. Ja mājās ir malkas apkure, arī malkas pagalēs var paslēpties vēl citu dzimtu zirnekļi.

Raksta un foto avots: http://www.entomologi.lv/