PSKUS: Covid piemaksu atcelšana mediķu atalgojumā pēcpandēmijas laikā būs ļoti smags jautājums

Covid piemaksu atcelšana mediķu atalgojumā pēcpandēmijas laikā būs ļoti smags jautājums, par kuru veselībās aprūpes nozarei ir jāsāk domāt jau tagad. Piemaksas 100% apmērā, ko medicīnas darbinieki saņem par darbu ar Covid pacientiem, nu jau pastāv divus gadus un personāls to uztver kā bāzes algu. Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzīst, ka piemaksu atcelšana līdzināsies “morālajām paģirām” un būs ļoti smaga. Intervijā aģentūrai LETA viņš norāda, ka izeja būtu atalgojuma reformā, kas tika uzsākta pirms vairāk nekā gada, taču tālāki konsekventi soļi reformas īstenošanā nav sperti. Muciņš intervijā arī vairāk stāsta par pandēmijas kopējo ietekmi uz slimnīcas dzīvi, problēmām ar pacientu rindām, ārstu trūkumu un Covid saslimstības pieaugumu darbinieku vidū, kas nes jaunus izaicinājumus.

Drīz būs divi gadi kopš pandēmijas sākuma. Kā ir mainījies slimnīcas darbs pandēmijas apstākļos? Kādas ir gūtās mācības?

Šie divi pandēmijas gadi ir bijuši izaicinājumiem pilni. No vienas puses, slimnīca ir piesaistījusi lielas investīcijas un lielu sabiedrības uzmanību, jo no slimnīcām ir bijusi atkarīga ekonomikas atvērtība, cilvēku paradumi, līdz ar to tas ir bijis liels atbildības slogs. No otras puses, mēs šajos divos gados esam strādājuši diezgan saraustīti – esam vēruši vaļā struktūrvienības, esam slēguši, esam ierobežojuši darbu kādā brīdī un tad atsevišķos mēnešos centušies sasniegt maksimāli daudz pacientu, cik vien situācija to ļāva. Kopumā slimnīca šajā laikā ir saglabājusi savu misiju palīdzēt slimniekiem un saglabājusi spējas reaģēt un fleksibli pielāgoties. Svarīgi ir tas, ka esam sapratuši savu lomu, esam mainījušies un esam gandarīti, ka spējām piesaistīt investīcijas dažādu funkciju maiņai. Esam kļuvuši daudz atvērtāki dažādām pārmaiņām. Krīzes situācija liek būt ļoti mobiliem un atvērtiem jauniem risinājumiem. Slimnīcas darbs šajā pandēmijas laikā ir bijis pārmaiņu, izaicinājumu pilns. Droši vien visas gūtās mācības mēs vēl neesam izanalizējuši, jo šis nu jau ir ceturtais Covid-19 vilnis un katrs vilnis ir bijis nedaudz citādāks. Pēc katra Covid-19 viļņa mēs noteikti gūstam atšķirīgas mācības.

Kurš slimnīcai ir bijis grūtākais laiks? Vai pats pandēmijas sākums?

Droši vien, ka grūtākais bija sākums. Pirmais vilnis bija tieši saistīts ar neziņu un gaidīšanu. Ja atceramies sākumā saslimušo un stacionēto pacientu skaitu, tad tagad tas liekas smieklīgs. 2020.gada pavasarī mums dienā bija 10 inficēto un viens stacionētais, šobrīd mēs runājam par tūkstošiem inficēto dienā un simtiem stacionēto katru dienu. Grūtākais pandēmijas pirmajā vilnī bija tieši neziņa, jo ar katru nākamo vilni mēs esam mācījušies par šo slimību, pilnveidojuši savu darbu, kļuvuši arvien spēcīgāki un zinošāki.

Kāda ir pašreizējā situācija slimnīcā? Esat paudis, ka pagaidām Covid-19 pacientu skaita pieaugums slimnīcā ir lēzens, taču vēl jāskatās, kā uz slimnīcu noslodzi atsauksies pēdējās dienās sasniegtie jauno infekcijas gadījumu skaita rekordi. Esat “zemajā startā”?

Jā, var teikt, ka esam “zemajā gaidīšanas startā”. Šobrīd mums ir 100 Covid-19 pacientu un joprojām pacientu skaita pieaugums ir saglabājies lēzens. Iepriekšējā, trešajā, Covid-19 vilnī mums pacientu skaits augstākajā punktā nedaudz pārsniedza 250, slimnīca to izturēja. Otrajā vilnī bija 150 pacienti un pirmajā vilnī tuvu nullei, jo Austrumu slimnīca uzņēmās lielāko pacientu skaitu. Es domāju, ka šis vilnis arī būs atšķirīgs, slimo daudz jaunāki cilvēki, un Covid-19 ietekme un simptomi ir neizteiktāki. To mēs jūtam, jo Covid-19 mēs bieži vien konstatējam tikai slimnīcā, līdz tam pacientam nav bijis aizdomu par inficēšanos. Līdz ar to slimnīcā nav tikai Covid-19 pacienti, bet tā ir kā blakus slimība un diagnoze jau esošajām kaitēm. Mūsu pieeja ir atšķirīga. Ja līdz šim mēs Covid-19 pacientus izvietojām atsevišķās nodaļās, kur ārstējām Covid-19 kā pamata slimību, tad šobrīd ārstēšana notiek decentralizēti, jo Covid-19 ir blakus slimība, pamata slimība ir cita – kardioloģija, onkoloģija utt. Protams, Covid-19 kā blakus slimība padara šo ārstēšanos smagāku un neprognozējamāku, tādēļ tas prasa lielākus resursus un ieguldījumus.

Kas noteikti vēl ir izaicinoši – tā ir darbinieku slimošana šajā laikā. Ja pirmajā vilnī vēl vispār nebija vakcīnu, otrajā vilnī vakcīnas parādījās, un to efektivitāte bija 95%. Tad redzējām, ka strauji, pieaugot vakcinēto darbinieku skaitam, samazinājās saslimušo darbinieku skaits. Šajā vilnī vakcīnu efektivitāte, ņemot vērā mutācijas, jau tiek vērtēta 50-60% apmērā, līdz ar to pieaug darbinieku saslimstība. Saslimušo darbinieku skaits jau pārsniedz 100, kas var radīt jaunus izaicinājumus pacientu ārstēšanā.

Vai līdzšinējie novērojumi, ka ar omikronu slimības gaita lielākoties nav tik smaga, ļauj cerēt, ka slimnīcās nebūs tik slikta situācija kā pērn rudenī?

Šobrīd mēs prognozējam, ka varētu nesasniegt tādus saslimstības apmērus kā iepriekšējos viļņos. Taču prognozes ir dažādas. Jāņem vērā, ka citu valstu pieredzes vērtēšana ir samērā neprecīzs datu avots. Tas, ko mēs konstatējam, ka bieži vien inficēšanās ar Covid-19 un nokļūšana slimnīcā saistīta ar pacienta vispārējo veselības stāvokli. Ņemot vērā mūsu sabiedrības vispārējo veselības stāvokli un veselības sistēmas kopīgo vājumu, hronisko slimību neaprūpēšanu, papildus Covid-19 iegūšana trauslo veselības stāvokli nobeidz tik tālu, ka pacients nokļūst slimnīcā. Iespējams, Vācijā vai Zviedrijā cilvēks aprūpē savas hroniskās slimības, un papildus Covid-19 iegūšana neliek viņam nokļūt slimnīcā.

Šobrīd mēs vārgi ceram, ņemot vērā, ka Covid-19 ir kā papildu slimība, tas neizraisīs pastiprinātu hospitalizāciju, taču vienlaikus mēs arī esam gatavi scenārijam, ka pacientu skaits slimnīcās pieaugs.

Vai, jūsuprāt, šobrīd būtu jārunā par stingrākiem ierobežojumiem, ņemot vērā pēdējo dienu rekordus inficēto skaita ziņā?

Pirmkārt, būtu vēlreiz jāuzsver esošo ierobežojumu ievērošanas nozīmīgums. Mēs ikviens redzam, ka joprojām masku valkāšana, distancēšanās un kontaktēšanās ierobežošanas ievērošana ir problemātiska. Protams, ja situācija stacionāros pasliktināsies, tad papildu ierobežojumu ieviešanas nepieciešamību mēs redzētu, lai aizsargātu visneaizsargātāko sabiedrības daļu. Ja pacientu skaits stacionāros pārsniedz 800, tad būtu jālemj par papildu ierobežojumiem. Šobrīd, lai gan mēs vērojam ļoti strauju inficēto skaita pieaugumu, mēs nenovērojam proporcionālu stacionēto pacientu pieaugumu. Tās šobrīd ir atšķirīgas līknes.

Kā pašlaik vērtējama veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība gan PSKUS, gan Latvijā kopumā? Vai pie ārsta var tikt?

Pie ārsta var tikt, un tūkstošiem pacientu Stradiņos tiek pie ārsta. Problēma un izaicinājums ir gaidīšanas laiks, sevišķi ambulatoriskajā sektorā pie ārstiem speciālistiem, arī pie ģimenes ārstiem šajā brīdī, kad saslimstība ar Covid-19 un citām slimībām ir augsta. Arī gripa nav nekur pazudusi. Lai gan Covid-19 ir licis veselības sektoram pievērst papildu uzmanību, tomēr to viss ir mēģināts atrisināt ar īstermiņa risinājumiem, investīcijām, bet tālāk neplānojot uzturēšanas izmaksas vai pakalpojumu paplašināšanas iespējas. Ieguldījumi pakalpojumu bāzes pieejamības palielināšanā, kā rindu mazināšana utt., nepieaug tik strauji kā pieprasījums pēc šiem pakalpojumiem. Joprojām apmēram puse no sekundārajiem ambulatoriskajiem pakalpojumiem ir ārpus valsts apmaksas. Protams, cilvēki meklē dažādas iespējas, un tur, kur pieprasījums pārsniedz piedāvājumu, veidojas rindas. Stradiņos mums ir rinda pat līdz 150 dienām pie hematologa, līdz 60 dienām pie gastroenterologa. Rindas pie acu ārsta, endologa, reimatologa ir mēnesis līdz 40 dienas. Divu nedēļu laikā pie mums var nokļūt pie kardiologa, ķirurga, neiroķirurga. Ir dažādas situācijas. Kopumā par pakalpojumu pieejamību mēs joprojām varam runāt kā par izaicinošu lietu.

Vai un kādas izmaiņas ir vērojamas pieprasījumā pandēmijas dēļ? Vai novērojams, ka pandēmijas dēļ cilvēki mazāk vēlas apmeklēt ārstus, pie tiem vēršas tikai galējas nepieciešamības gadījumā?

Jā, to mēs sajūtam. Cilvēki arī diezgan bieži atsakās no ārsta apmeklējuma, it sevišķi, kad ir Covid-19 uzliesmojumi. Pēc uzliesmojumiem mums ir jāstrādā ar dubultu slodzi, jo slimības neatrisinās pašas no sevis, tās uzkrājas sabiedrībā. Mēs vērojam, ka cilvēki ar daudzām hroniskām slimībām izvairās no kontaktēšanās un papildu riskiem, ja slimība vēl nav sasniegusi kritiskas robežas. Protams, tas tajā brīdī palīdz pārvaldīt situāciju, bet, piemēram, decembrī, kad mums bija nosacīti klusāks periods starp trešo un ceturto Covid-19 vilni, stacionēto pacientu skaits Stradiņu slimnīcā sasniedza savu maksimumu.

Plānveida pakalpojumu savlaicīga nesniegšana, visticamāk, ietekmēs akūto pacientu skaitu nākotnē.

Protams, ja slimība netiek savlaicīgi diagnosticēta, ārstēta un aprūpēta, tad laiks nodara neatgriezenisku kaitējumu. Bieži vien iepriekšējā veselības stāvoklī vairs nevar atgriezties vai arī šī atgriešanās ir dārga, sarežģīta un laikietilpīga. Tie ir lielākie izaicinājumi. Mēs noteikti post-Covid-19 laikmetā vai vismaz laikā pēc ceturtā viļņa redzēsim paaugstinātu pieprasījumu pēc citu diagnožu pacientu ārstēšanas.

Kurās saslimšanu grupās tas varētu visvairāk izpausties?

Akūtā palīdzība tiek sniegta, un ne uz mirkli Neatliekamās medicīnas palīdzības centrs nav pārtraucis darbu. Tie ir hroniskie pacienti, kas ciešas, un ar dažādām saslimšanām. Latvijas sabiedrība ir viena no vecākajām sabiedrībām Eiropā, tādēļ tas ir īpaši aktuāli.

Jau minējāt, ka problēmas rada darbinieku saslimšana ar Covid-19 ceturtā viļņa laikā. Problēmas tikai pieaugs?

Kopumā mums ir 3300 darbinieku, līdz ar to pašreiz, kad saslimušo ir nedaudz virs 100, tas nav kritiski, bet, ja darbinieku saslimstība pieaug vai ja ir kāds Covid-19 uzliesmojums struktūrvienībā, varētu radīt problēmas, kas būs operatīvi jārisina. Mēs, protams, darbiniekus testējam, viņi arī apliecina savu veselības stāvokli. Iepriekšējie Covid-19 viļņi ir mācījuši, ka ir jābūt pietiekami elastīgiem, lai maksimāli ātri pārplānotu darbu un spētu palīdzēt pacientiem.

Kā jums sokas ar darbinieku noturēšanu un jaunu kadru piesaisti? Kuru jomu darbinieku šobrīd trūkst visvairāk?

Visvairāk darbinieku trūkst ārstniecībā. No kopējā darbinieku skaita aptuveni trešdaļa darbinieku ir ārstniecības, trešdaļa ir aprūpes un vēl trešdaļa – pārējie, kas nodrošina slimnīcas funkcionēšanu. Visakūtākā mums ir nepieciešamība pēc ārstējošā personāla – gan ārstiem, gan māsām. Visvairāk trūkst anesteziologu un reanimatologu.

No šā gada palielinātas zemākās mēnešalgas un speciālās piemaksas veselības aprūpes jomā nodarbinātajiem (par 4,4/4,74%). Cik tālu tas ir no vēlamā?

Jautājums par atalgojumu vienmēr ir aktuāls – tas vienmēr ir par zemu un vienmēr ir vēlme, lai to palielinātu. Ja to salīdzina ar vidējo atalgojumu tautsaimniecībā, kas pagājušā gada pēdējā ceturksnī ir sasniedzis 1218 eiro, tad ārstam vidēji vajadzētu saņemt divas līdz trīs reizes vairāk, tiem vajadzētu būt vismaz 2,5-3,5 tūkstošiem eiro mēnesī. Protams, mēs varam teikt, ka šim līmenim tuvojamies, taču ir jāņem vērā, ka šobrīd ir Covid-19 piemaksas, kuras nesaņem visi darbinieki, bet tikai tie, kas strādā ar Covid-19 pacientiem. Tās ir 100% piemaksas, kas faktiski dubulto algu šajā laikā. Jautājums, ja šīs piemaksas jau pastāv divus gadus, tad kāda būs izejas stratēģija no šīm piemaksām. Darbinieki šīs piemaksas ir jau pieņēmuši kā savu bāzes algu, atgriezties pēc diviem gadiem iepriekšējā samaksas līmenī ir samērā izaicinoši. Par to mums visiem kopā ir jādomā un šī problēma jārisina.

Ja runājam par atalgojumu slimnīcā, tad pēdējos piecos gados no 2017.gada, kad sāka mērķtiecīgi paaugstināt atalgojumu ārstniecībā, tad zemākā ārsta alga slimnīcā ir pieaugusi no 750 eiro līdz 1630 eiro, bet zemākā māsas alga ir pieaugusi no 480 eiro līdz 950 eiro. Faktiski, pēdējos gados zemākās algu likmes ārstiem un māsām ir dubultojušās. Arī šogad mēs esam saņēmuši no Nacionālā veselības dienesta piedāvājumu ar papildu finansējumu atlīdzībai 2,5 miljonu eiro apmērā. Tas ir mazāk, nekā mēs prasījām, bet arī tas tiks ieguldīts ārstu un māsu zemāko likmju palielināšanai.

Kādu redzat risinājumu attiecībā uz Covid-19 piemaksām, kas kādā brīdī beigsies?

Izeja ir atalgojuma reformā, kas tika uzsākta vairāk nekā gadu atpakaļ, taču šobrīd tālāki konsekventi soļi reformas īstenošanā nav sperti. Tā ir saruna nozares iekšienē, kā mēs šo reformu turpinām. Stradiņa slimnīca bija viena no pilotprojekta institūcijām, kas šo reformu uzsāka, un to ieviesām Internās medicīnas klīnikā, stratēģiski svarīgi bija, ka Internās medicīnas klīnika arī iznesa lielāko Covid-19 smagumu un to turpina. Mēs krietni ieguldījām atlīdzībās. Ja šī reforma neturpināsies arī citās klīnikās un struktūrvienībās, tas radīs ļoti lielu disbalansu slimnīcā, jo arī citi kolēģi grib līdzvērtīgu atalgojumu. Papildus piešķirtais finansējums 2,5 miljonu eiro apmērā uz kopējā mēneša budžeta atalgojumam vajadzīgajiem 6 miljoniem eiro ir niecīgs un izaicinošs. Tas prasa tālāku atlīdzības reformu, kas kopīgi nozarei jārisina. Tas kļūs jo aktuālāk, kad mazināsies Covid-19 piemaksas. Piemaksas, kas ir jau ilgu laika periodu, tās cilvēkam kļūst par jauno atlīdzību, un no tā atkāpties būs ļoti grūti, kas līdzināsies “morālajām paģirām”. Būs grūti atgriezties iepriekšējā atalgojuma līmenī.

Kā risināt personāla izdegšanas jautājumu? Vai Covid-19 jau kļuvis par ikdienu?

Diemžēl tā ir kļuvusi ikdiena. Darbinieki pārstrādājas, izdeg, jo ārsti jau standarta situācijās ir viena no pakļautākajām profesijām izdegšanai un stresam. Ārsti, lai arī cenšas palīdzēt, daudz saskaras ar negatīvo. Ar Nacionālā veselības dienesta atbalstu ir izveidots Psihologu dienests slimnīcā. Šobrīd gan finansējums ir paredzēts tikai šā gada pirmajam pusgadam. Tas ir izaicinājums, jo mēs meklējam iespējas arī ilgstošāk šo dienestu finansēt, jo mūsu slimnīcas iekšējie resursi nav neierobežoti. Psihologu dienests strādā un cenšas palīdzēt mūsu kolēģiem. Atsauksmes ir labas. Protams, tas ir par maz, nepietiekami, bet sākums ir jānovērtē, tādējādi varam plānot šāda palīdzības dienesta tālāku attīstību. Atalgojums vien nevar dot gandarījumu par padarīto darbu, ir jādomā arī par citiem apstākļiem. Tāpat ir jāveic ieguldījumi slimnīcas infrastruktūrā, arī tas palīdz darba vides uzlabošanā, jo jaunā, modernā vidē ir gan patīkami strādāt personālam, gan atrasties pacientiem. Tapāt ieguldījumi nepieciešami ne tikai betonā, bet arī tehnoloģijās, kas nelūst un spēj nodrošināt modernu darba vidi.

Svarīga ir arī savlaicīga atvaļinājumu izņemšana. Diemžēl Covid-19 viļņi mums nav ļāvuši bieži vien piešķirt darbiniekiem atvaļinājumus un atpūsties. Šajā gadā par to būs īpaši jādomā, ņemot vērā, ka pēc ceturtā Covid-19 viļņa atkal ir sagaidāms pacientu skaita pieplūdums slimnīcā. Būs ļoti liels izaicinājums šīs lietas sabalansēt.

Kāda situācija pašlaik ir ar revakcināciju starp slimnīcas darbiniekiem?

Mēs esam pavirzījušies uz priekšu, bet es nevarētu teikt, ka es esmu apmierināts ar situāciju. Balstvakcīnu saņēmuši joprojām ir aptuveni puse no darbiniekiem, lai gan mēs veicam dažādus pasākumus, lai darbiniekus pārliecinātu. No vienas puses, iemesli ir tādi paši kā sabiedrībā kopumā, no otras puses, sava loma ir arī vakcinācijas efektivitātei. Ja vakcinācijas sākumā tika solīts, ka efektivitāte būs 95%, tad pašlaik jau tiek runāts, ka trešā balstvakcinācija aizsardzību nodrošina 50-60% apmērā. Tomēr tas vienalga ir daudz vairāk nekā nulle, jo tieši tāda pašlaik ir aizsardzība pret omikronu personām, kurām primārā vakcinācija tika veikta pirms gada. Tādēļ mēs turpināsim savus kolēģus pārliecināt par balstvakcinācijas nepieciešamību. Vienlaikus jāuzsver, ka slimnīcā revakcinācijas īpatsvars ir daudz augstāks nekā sabiedrībā kopumā.

Vai ir darbinieki, kuri nevakcinēšanās dēļ darbu vairs nevar turpināt?

Tādu nav daudz – kopumā ir bijuši daži desmiti. Tas ir mazāk nekā 1% no slimnīcas kolektīva, un es esmu pateicīgs visiem kolēģiem, jo Stradiņa slimnīca pārstāv Rietumu medicīnas vērtības un šīs vērtības ir jānes tālāk arī visiem mūsu darbiniekiem. Šī šķiršanās no dažiem darbiniekiem ir tikai saliedējusi pārējo kolektīvu kopīgam darbam.

Ja vakcinēšanās sertifikāti vairs nebūs derīgi, ja nebūs saņemta balstvakcīna, vai tas neradīs jaunas problēmas?

Skatīsimies. Ja sertifikātu derīguma termiņš beigsies, tad mēs nevarēsim šādus darbiniekus pielaist darbam. Tādēļ pie šī jautājuma ir jāstrādā, jo tas ir izaicinājums, kas var radīt jaunas problēmas.

Turklāt runa jau nav par sertifikātiem, bet gan par to, lai darbinieki neslimotu. Tas pats attiecas uz viņu bērniem un citām kontaktpersonām. Tas viss izsit no darba ritma un mūsu spējas palīdzēt pacientiem.

Jau minējāt, ka Covid-19 laiks veselības aprūpē ir bijis izdevīgs investīciju ziņā. Kas ir izdarīts un kādi ir investīciju plāni šim gadam?

Šogad investīciju plānos ir divi galvenie virzieni.

Pirmkārt, tās ir investīcijas infrastruktūrā, un lielākais objekts, kurā šogad plānojam investēt 50 miljonus eiro, ir A2 korpusa būvniecības turpināšana, kas nodrošinās lielas daļas slimnīcas funkcionēšanu. Nākamā gada vidū korpusu plānojam pabeigt, lai līdz gada beigām tajā jau varētu uzsākt darbību. Tāpat šogad plānos ir Neatliekamās medicīnas centra moduļa ēkas paplašināšana ar operāciju zālēm, izolācijas palātām, kuras plānojam atvērt jau februāra beigās. Ir vēl virkne plānu, kas ir saistīti ar infrastruktūras pielāgošanu gan rehabilitācijas, gan citām vajadzībām. Esam pabeiguši arī mūsu piecu stāvu korpusa jumtu, jo parasti ikvienu vētru sagaidījām ar bažām par to, vai to neaizpūtīs.

Otrs lielākais investīciju virziens ir medicīnas tehnoloģijas. Mums ir bijusi tāda iespēja, un mēs arī turpināsim atjaunot mūsu medicīnas ierīču parku. Mēs pērkam jaunas gultas, jaunus datortomogrāfus, citas tehnoloģijas, lai pacientiem ātrāk varētu noteikt diagnozes un ātrāk viņus izārstēt.

Vienlaikus lielākais izaicinājums ir nevis pašas investīcijas, bet līdzekļi, kuri ir vajadzīgi to uzturēšanai un pakalpojumu sniegšanai. Mēs varam nopirkt tehnoloģijas, uzbūvēt ēkas, nopirkt gultas, bet, ja pēc tam netiek segtas personāla, elektrības, uzkopšanas, medikamentu u.c. izmaksas, tad mēs šīs investīcijas ne vienmēr varam pilnvērtīgi izmantot. Tas joprojām ir liels izaicinājums. No sākuma mums ir jāiet un jārunā par to, ka vajag investīcijas, bet pēc tam jāiet un jārunā, ka ir jāmaksā par pakalpojumiem, lai šos ieguldījumus pilnvērtīgi varētu izmantot. Slimnīca nevar darboties tikai ar ēkām un gultām. Ir jābūt daudziem citiem elementiem, kas arī prasa apmaksu un uzturēšanu. Diemžēl tas bieži vien izpaliek.

Vai arī šīs jaunās investīcijas, kas tika veiktas pandēmijas laikā, ir palikušas bez tālākas maksas par uzturēšanu?

Šobrīd mēs to risinām esošo izmaksu ietvaros, bet mēs noteikti varētu izdarīt daudz vairāk, ja mums būtu papildu līdzekļi. Piemēram, ja mēs paplašinām Neatliekamās medicīnas centru un tur ir uzbūvēti vairāk nekā 1800 jaunu kvadrātmetru, mēs būtu cerējuši, ka palielināsies arī šī centra uzturēšanas finansējums. Taču tas ir palicis tieši tāds pats, kāds bija pagājušajā gadā. Par to mēs turpinām sarunas ar Nacionālo veselības dienestu. Citādi mums pārmet, ka mēs esam solījuši, ka būs papildu 40 gultas, bet mums nav naudas, lai tās “darbinātu”. Mums pašlaik ir jāpārdala esošie resursi, lai šīs jaunās telpas varētu izmantot.

Cik ļoti jūs izjūtat energoresursu cenu sadārdzinājumu, un kā tas var ietekmēt pakalpojumu cenas?

Negribas lielīties, jo nekad nevar zināt, kā būs tālāk, bet pašlaik mēs to īpaši neizjūtam, jo bijām laikus noslēguši ilgtermiņa līgumus gan par elektrības, gan par gāzes piegādi, jo siltumu mēs ražojam paši, izmantojot gāzi. Attiecīgi gan elektrības, gan gāzes cenas mums ir nofiksētas. Protams, neviens no šiem līgumiem nav mūžīgs. Tie šogad beigsies, un mums būs jāslēdz jauni līgumi, kur cenas var mainīties. Mēs ceram, ka tad, kad mums pienāks laiks slēgt jaunus līgumus, cenu līmenis jau sāks mazināties.

Tomēr jau tagad mēs to izjūtam kā citu pakalpojumu cenu pieaugumu. Visu šo pakalpojumu izmaksas tiešā mērā ir atkarīgas vai nu no elektrības cenām, vai transportēšanas un degvielas cenām, kas pieaug. Tādēļ cenu pieauguma spiediens ir nemitīgs. Mēs to izjūtam caur celtniecības, ēdināšanas, medicīnas preču piegādes, individuālo aizsardzības līdzekļu iepirkumu un citu pakalpojumu cenām. Mēs ar Nacionālo veselības dienestu runājam par šo izmaksu kompensāciju. Slimnīcai, protams, ir iespējas taupīt, bet tas ir līdz zināmai robežai.

Vai maksājumus no valsts saņemat laicīgi?

Jā. Mūsu mērogs arī ir tāds, ka mēs esam aptuveni 10% no veselības aprūpes budžeta, tādēļ, ja arī kāds maksājums kādreiz nedaudz kavējas, mēs to varam amortizēt.

Kā jūs vērtējat Veselības ministrijas komunikāciju ar slimnīcām? Vai jūsu viedoklis tiek prasīts un ņemts vērā?

Komunikāciju es vērtēju kā labu. Šī krīze ir satuvinājusi lēmumu pieņēmējus un īstenotājus. Mums ir regulāra komunikācija gan ar Veselības ministriju, gan Nacionālo veselības dienestu, gan slimnīcām savstarpēji. Sapratne ir, un mūsu viedoklī ieklausās. Protams, ne vienmēr lēmumi ir tādi, kā mēs vēlētos, bet ir jāsaprot, ka neeksistē jau viena pati veselības nozare. Lēmumi ir jāsaskaņo ar citu nozaru interesēm, jāvirza valdībā. Mūsu darbs ir pārliecināt, ka veselības aprūpe ir viens no valsts stabilitātes neatņemamiem garantiem. Tas, ka mums bija jāievieš tik stingri ierobežojumi, jau ļoti skaidri parādīja, ka iepriekšējos gados veselības aprūpes prioritāte ir bijusi tikai vārdos, bet, kad bija jāpiešķir finansējums, tad tā bija visai zemu prioritāšu sarakstos. Tādēļ tagad ierobežojumi bija jāsaista ar slimnīcu kapacitāti un spēju tikt galā ar pacientu pieplūdumu. Tās ir iepriekšējo gadu lēmumu sekas. Paldies valdībai par tagadējo atbalstu investīcijām, bet ne vienmēr šādas sekas ir iespējams novērst strauji, un rezultātus var sajust tikai ar zināmu laika nobīdi.

Pēc pandēmijas situācija veselības aprūpē būs labāka?

Noteikti.

Kā jau es minēju, Stradiņos pandēmijas laikā esam uzsākuši A2 korpusa būvniecību, un tās būs jaunas, labākas telpas gan mūsu pacientiem, gan personālam. Mēs esam konceptuāli lēmuši par slimnīcas B korpusa attīstību. Arī vecie, arhitektoniski vērtīgie korpusi, kuri ir būvēti kopš slimnīcas izveidošanas, tiks renovēti un tajos tiks piedāvāti pakalpojumi, kuri neprasa augstāko tehnoloģiju izmantošanu – ambulatorā aprūpe, rehabilitācija, paliatīvā aprūpe. Slimnīca pašlaik ir uzņēmusi stabilu attīstības kursu un droši skatās nākotnē.

Jūs jau kopš novembra esat iecelts arī “Latvijas valsts mežu” padomē. Kā jums to izdodas savienot ar tik lielas slimnīcas vadību?

Līdz šim man tas izdodas. Ja tas kādā brīdī vairs neizdosies, tad es kaut ko mainīšu. Šie amati tomēr ir atšķirīgi. Valdes priekšsēdētāja amats ir slimnīcas operatīvā vadība, kur ir nepieciešams ikdienas darbs un rūpes. Savukārt darbs “Latvijas valsts mežu” padomē ir saistīts ar pārraudzību, un tas neprasa tik lielu laika ieguldījumu. Tādēļ to ir iespējams apvienot. Šie darbi nav vienlīdzīgi un vienlīdzīgu laiku patērējoši.

Kas ir aktuālais “Latvijas valsts mežos”, kam turat roku uz pulsa no pārraudzības viedokļa?

Aktuālais ir pagājušā gada darbības rezultātu izvērtēšana un šā gada plānu apstiprināšana. Ir tie paši jautājumi par energoresursu cenu ietekmi uz “Latvijas valsts mežu” ieņēmumiem. Tā ir valdes ikdienas darba uzraudzīšana. Ir apstiprināts jauns valdes priekšsēdētājs. Ņemot vērā Valsts kontroles iebildumus par valdes locekļu amatu savienošanu, esam atsaukuši pilnvarojumus valdes locekļiem ieņemt citus amatus. Mūsu uzdevums ir uzlabot uzņēmuma korporatīvo pārvaldību un valdes darba efektivitāti.