Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC), vērtējot zemo cenu groza pārtikas produktu pieejamību veikalos, līdz šim ir pārliecinājies, ka tie ir pieejami. Bet gribētos, lai ir plašāks produktu klāsts zemo ceno grozā, un šādu priekšlikumu PTAC ir izteicis, intervijā aģentūrai LETA saka PTAC direktore Zaiga Liepiņa. Vienlaikus jautājumā par nebanku kreditētāju uzraudzības institūcijas maiņu, PTAC joprojām uzskata, ka piedāvātajā risinājumā ir daudz neskaidrā un nav arī reālu izmaiņu termiņu.
Kādiem jautājumiem PTAC lielāko uzmanību pievērsīs šogad?
PTAC kopumā ir ļoti plašs spektrs ar atbildības jomām. Tā ir palīdzība patērētājiem par jebkuru tēmu, jautājumi, kas saistīti ar komercpraksi, preču drošums – tas viss ir saistīts ar mūsu uzdevumu nodrošināt patērētājiem drošus pakalpojumus, preces un tirgus funkcionēšanu.
Šogad noteikti fokusēsimies uz digitālajiem jautājumiem. Viens no tiem skar to, lai digitālajās platformās tirgotās preces būtu drošas, un te ir izaicinājumi, it īpaši, ja mēs runājam par trešo valstu platformām. Tāpat digitālajā vidē ir daudz krāpniecības, un te ir svarīgi visiem strādāt kopā. Turpināsim strādāt ar digitālā satura veidotājiem jeb influenceriem, it īpaši attiecībā uz tādām jomām kā azartspēles, alkohols, smēķēšanas produkti, kur mēs redzam, ka netiek ievērotas visas prasības.
Pērn mēs izveidojām arī Analītikas dienestu un strādājam ar riskos balstītām uzraudzībām. Mēs esam nedaudz vairāk kā 100 darbinieku, un tas nozīmē, ka mums ir jābūt ļoti fokusētiem.
Mūsu uzmanības lokā bija un ir arī pārtikas produkti zemo cenu grozā. Mēs ļoti labi zinām, ka aug enerģijas cenas, citas izmaksas, tādēļ mērķis ir sekot tam, lai pārtikas precēm cenas vismaz nepalielinātos, bet lielais mērķis, protams, ir, lai tās samazinātos. Aicināsim arī patērētājus ziņot par pārkāpumiem un, ja parādīsies negodīgas komercprakses iezīmes, noteikti šos jautājumus risināsim.
Mūsu prioritāte ir arī preventīva uzraudzība, lai laikus uzņēmējiem skaidrotu normatīvo aktu normas, to, kas viņiem ir jāzina par virkni Eiropas Savienības (ES) regulējumu, lai visa informācija ir vienkopus.
Tāpat daudzās jomās vērtēsim administratīvo slogu. Piemēram, jau pagājušajā gadā metroloģijas jomā bija lēmums, ka patērētājiem nevajag ik pēc dažiem gadiem verificēt ūdens skaitītājus. Metroloģijas sistēmu turpināsim pārskatīt, jo redzam vairākas iniciatīvas, ko varētu darīt labāk.
Kā jau redzat, zināmā strupceļā ir nonācis jautājums par nebanku kreditētāju uzraudzību, bet mums ir svarīgi, lai tiek pietiekami vērtēta patērētāju maksātspēja.
Preču uzraudzībā noteikti vērtēsim būvizstrādājumus, kur ir diezgan daudz darba, it īpaši attiecībā uz trešo valstu ražojumiem.
Vai ir jomas, kurās jūs redzat īpaši lielus izaicinājumus?
Ja runājam par sūdzībām, tad statistika ir nemainīga. Visvairāk sūdzību ir par preču nepiegādāšanu, un ar to mēs strādājam visu laiku. Ir jāsaka, ka pagājušajā gadā mēs noslēdzām sadarbības memorandu ar autostāvvietas pārraugošiem uzņēmumiem, kuram gan nepievienojās visi. Mēs redzam, ka sūdzības par tiem pakalpojumu sniedzējiem, kas memorandu parakstīja, ir samazinājušās. Savukārt, ja tie, kas memorandu neparakstīja, savu darbību nesakārtos, sekos lietas par komercpraksi un stingrāki lēmumi.
Cik daudz sūdzību saņēmāt pagājušajā gadā?
Pērn sniedzām atbildes uz 4770 sūdzībām, kuras bija iesniegtas kā iesniegumi. Bet mēs ļoti daudz sniedzam arī konsultācijas gan pa telefonu, gan e-pastā, un kopumā PTAC ir sniedzis atbildes uz 32 000 palīdzības lūgumu tieši par Latvijas komersantiem un par gandrīz 3000 pārrobežu pakalpojumu. Ja salīdzinām ar iepriekšējo gadu, tad tas ir par 20% vairāk.
Ar ko skaidrojat šo pieaugumu? Komersanti biežāk pārkāpj patērētāju tiesības, vai arī cilvēki biežāk zina, ka var sūdzēties, ja viņus kaut kas neapmierina?
Te ir vairāki aspekti. Viens no tiem ir, ka tirgū parādās jauni pakalpojumi, digitāli risinājumi, kuriem ne vienmēr ir skaidri nosacījumi. Tajā pašā laikā, jā, mainās arī cilvēku apziņa un viņi ir aktīvāki. Jau esošiem pakalpojumiem var mainīties nosacījumi. Tāds, piemēram, bija gadījums ar sakaru operatoru “Bite”, kas izdomāja mainīt pakalpojuma nosacījumus, un, lai gan no uzņēmuma skatu punkta ideja nebija slikta, daudzi patērētāji to uztvēra citādāk, un mēs saņēmām ļoti daudz iesniegumu. Arī tad, kad mēs pieņēmām lēmumus par to, kā nebanku kredītdevēji vērtē patērētāju maksātspēju, mēs uzreiz saņēmām iesniegumus ar jautājumiem, kā ir izvērtēta konkrētā patērētāja maksātspēja.
Cik daudzas no sūdzībām beidzas ar rezultātu, kas ir labvēlīgs patērētājam, – tiek atdota nauda, samainīta prece, atjaunoti iepriekšējie līguma nosacījumi u.tml.?
Konkrētu skaitu ir ļoti grūti pateikt. Piemēram, “Bite” gadījumā bija kolektīva prasība, kādi 100 iesniegumi, bet, protams, visi “Bite” klienti pie mums nevērsās. Savukārt lēmums skāra jau visus “Bite” klientus. Tādēļ to visu precīzi izskaitļot nav iespējams. Šādu kolektīvo prasību gadījumā ietekme uz patērētājiem ir lēšama vairāku miljonu eiro apjomā.
Savukārt, kas attiecas uz individuālām prasībām, mēs lēšam, ka cilvēkiem ir atdota nauda, samainītas preces vai samazinātas procentu likmes 130 000 eiro vērtībā, bet netieši daudz vairāk.
Arī tad, kad no apgrozības tiek izņemtas nedrošas preces, mēs no tām pasargājam lielu daļu patērētāju, kaut gan tādas paspējuši iegādāties ir daudz mazāks skaits cilvēku.
Taču, ja mēs skatāmies uz iesniegumiem, kurus saņem PTAC, tad 40-60% gadījumu sasniedzam rezultātu, kad patērētājiem ir palīdzēts. Te gan ir jāpiebilst, ka ne visos gadījumos patērētāju domas un cerības atbilst patērētāju tiesību aizsardzības normām. Taču vienmēr mēs skaidrojam, lai patērētājam ir zināma tālākā ceļa karte, ko viņam darīt vienā vai otrā situācijā. Piemēram, ir iesniegumi par to, ka patērētājs vēlas saņemt kompensāciju par neatbilstošu kvalitāti. Mēs šādas kompensācijas aplēst nevaram, tādēļ tālāk šos iesniegumus nododam ārpustiesas strīdu risināšanai, kur to var novērtēt eksperti.
Turklāt te ir jāatceras, ka pie mums vēršas jau tad, kad patērētājs nav spējis atrast kopīgu valodu ar tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju. Šie ir grūtie gadījumi. Tādēļ domāju, ka 40-60% ir labs rezultāts.
Jūs jau pieminējāt, ka viens no šā gada darbības fokusiem ir lielās digitālās platformas. Cik reāli ir kaut kā ietekmēt tādu milzīgu platformu kā “Temu”, “Shein” vai “AliExpress” darbību, jo Latvija viņiem ir vien sīks punktiņš uz kartes un viņi neatrodas mūsu likumdošanas zonā?
Latvija ir mazs punktiņš, bet ES jau ir daudz lielāks punkts. ES arī kā tāda neveic tirgus uzraudzību, to veic ES dalībvalstis, un, piemēram, tieši mūsu sadarbības metode ar muitu par drošuma prasībām neatbilstošām precēm ir atzīta par ļoti efektīvu. Ja šādi gadījumi tiek atklāti, tad Eiropas Komisija runā ar platformām, un tam jau ir pilnīgi cits spēks. Tāpat platformas tagad pakļaujas Digitālo pakalpojumu akta prasībām.
Ir platformas, kuras saka – ja jūs atklājat neatbilstošas preces, tad mēs labprāt ar jums sadarbosimies, jo arī mūsu interesēs ir nodrošināt tieši drošas preces. Viņi ir sapratuši, ka ir jāmainās, jo citādāk ceļa ES nebūs. Visas sīkpakas gan izvērtēt nav iespējams, tādēļ arī patērētāji ir aicināti vērtēt un pārliecināties par preču drošību un tās attiecību pret cenu. Īpaši rūpīgi tas būtu jādara attiecībā uz bērnu precēm, jo vai tiešām zemas cenas dēļ ir vērts riskēt ar to, ka precei ir nesaprotams sastāvs?
Jau pieminējāt, ka zināmā mērā strupceļā ir nonācis jautājums par nebanku kreditētāju uzraudzības nodošanu no PTAC Latvijas Bankai. Argumenti par un pret ir izskanējuši ļoti daudz, tādēļ šoreiz jautājums, ka, ja šāds lēmums tiek pieņemts, tad ko tas nozīmēs PTAC? Jums būs jāatlaiž darbinieki?
No sākuma valdībā ir jānonāk līdz Finanšu ministrijas ziņojuma izvērtējumam, kādi ir ieguvumi vai zaudējumi no uzraudzības maiņas. Līdz šim šāds izvērtējums informatīvajā ziņojumā, pēc manām domām, nav veikts. Ja tomēr tiek nolemts, ka šī kompetence ir jānodod Latvijas Bankai, tad jautājums ir par laika periodu, kādā tas notiek, jo, lai to izdarītu, ir jāveic izmaiņas vairāk nekā 20 likumos.
Jā, PTAC ar to nodarbojas 11 cilvēki, kuru nodarbināšana valsts budžeta izmaksās veido ap 400 000 eiro. Viņi ir ļoti zinoši un kvalificēti cilvēki, un mēs noteikti gribētu viņus iesaistīt citās PTAC darbības jomās un stiprināt uzraudzību tur.
Es tomēr uzsvēršu, ka mēs finanšu jomu un patērētāju kreditēšanu nevaram atdalīt no patērētāju tiesībām, jo iemesls tam, kādēļ bieži cilvēki aizņemas, ir kaut kāds pirkums. Arī caur šo prizmu var ieraudzīt lietas, kur patērētāju tiesības netiek ievērotas.
Taču pagaidām valdības lēmuma nav, un es nekādā veidā negribu demotivēt PTAC darbiniekus, jo šis strīds un neskaidrība darbam nepalīdz. Tas viss rada stresu.
Tomēr PTAC taču jau tāpat skata arī patērētāju sūdzības par komersantiem, kuri atrodas Latvijas Bankas uzraudzībā?
Jā, ja atnāk sūdzība par apdrošinātāju, par banku, tad mēs to skatām.
Ja licencēšana un uzraudzība pāries Latvijas Bankai, tad šis aspekts taču nemainīsies?
Ziniet, šis ir viens no jautājumiem, kas informatīvajā ziņojumā man nav skaidrs. Tas pats attiecas uz ārpustiesas parādu piedziņas kompānijām, kas ir neatņemama finanšu sektora sastāvdaļa, un tas ziņojumā vispār nav skarts.
Turklāt jautājums, kas paliek, ir, kā tiek risinātas komercprakses lietas, kas notiek ar piekļūstamības jautājumiem, reklāmas jautājumiem. Tas arī no ziņojuma nav skaidrs. Tur ir ļoti daudz neskaidrā. Informatīvajā ziņojumā tomēr būtu jābūt precīzam un skaidram izvērtējumam, kādēļ mēs gribam kaut ko mainīt, ko mēs gribam, cik tas maksā, kā mēs to darīsim un kādā termiņā varēs mainīt normatīvos aktus. Mana pieredze liecina, ka, lai sagatavotu grozījumus likumprojektā, ir vajadzīgi apmēram divi mēneši, jo vienmēr ir kādas nianses, kuras steigā var palaist garām. Tālāk vēl ir process ar saskaņošanu, virzīšanu caur Ministru kabinetu, Saeimu. Es uzskatu, ka uzraudzības nodošana 2027. gada 1. janvārī ir pārspīlēti ātrs termiņš.
Tomēr vai tas nav tikai loģiski, ka finanšu pakalpojumu sniedzējus uzrauga finanšu nozares uzraugs, nevis tas ir sadalīts starp vairākām institūcijām?
Tas izklausās ļoti vienkārši. Tomēr mums nav jāuzrauga depozīti, jo nebanku kreditētāji neņem naudu no patērētājiem. Patērētāji no viņiem tikai aizņemas. Līdz ar to galvenais uzraudzības akcents ir uz to, vai patērētājiem nauda tiek aizdota atbildīgi, un tajā liela daļa ir patērētāju tiesību, nevis tieši finanšu uzraudzība. Manuprāt, šeit ir jāvērtē, kas mainīsies patērētājam un vai viņam kļūs labāk.
Viens no jūsu pienākumiem ir monitorēt pērn noslēgtā memoranda par pārtikas cenām izpildi, tostarp zemo cenu grozā iekļauto produktu pieejamību tirdzniecības vietās. Kādi ir jūsu secinājumi?
Mēs jau kopš pagājušā gada vidus zemo cenu pārtikas grozu monitorējam katru nedēļu.
No pērnā gada 1. decembra dati sāk ienākt arī digitāli no Centrālās statistikas pārvaldes. Memorands paredz vairākas jomas, kas ir mūsu uzraudzībā. Pirmkārt, vai zemo cenu produkti ir pieejami tirdzniecības vietās, vai tos var vai nevar atrast. Mūsu vērtējums ir, ka zemo cenu produkti ir atrodami un ir pieejami, arī patērētāju interese par šiem produktiem ir pieaugusi, taču kopumā ietvars ar 10 produktiem zemo cenu grozā patērētajam īsti nepalīdz. Gribētos sagaidīt lielāku ieguvumu patērētājiem no šī zemo cenu groza, lai būtu vismaz par diviem trīs produktiem vairāk katrā grupā. Grozam būtu jābūt tādam, kas dotu iespēju, patērētājam iepērkoties, arī izvēlēties preces no šī groza – nevis šonedēļ ir kartupeļi, nākamnedēļ kāposti.
Ir arī fiksēti gadījumi, ka veikalu plauktos zemo cenu preces konkrētā kategorijā nav – 28 gadījumos nav bijis siers un 26 gadījumos mājputnu gaļa. Tās droši vien ir bijušas dārgākās preces zemo cenu grozā konkrētā brīdī, tādēļ rādītājs bijis ļoti zems. Tirgotāji ir skaidrojuši, ka tādos gadījumos viņi trīs stundu laikā nodrošina trūkstošo preci vai aizvieto ar līdzvērtīgu produktu. Esam novērojuši, ka tirgotāji to ir darījuši apzinīgi.
Pozitīvi ir vērtējams arī tas, ka būs digitālās aplikācijas, kurās varēs pārlūkot zemo cenu grozu. Ir jau četri risinājumi, kurus tirgū izstrādā. Nesen tikāmies ar “Lēta pārtika” izstrādātājiem. Mēs no savas puses piedāvājām uzlabojumus, kādus redzam, lai patērētājam būtu skaidra informācija, kas tad ir zemo cenu grozā. Mūsuprāt, dažbrīd veikalos ir par daudz dažādu atlaižu, akciju, un patērētājs var apmaldīties, nesaprotot, kura tad ir konkrētā akcija vai atlaide. Mēs turpināsim strādāt kopā ar tirgotājiem, lai to visu pilnveidotu.
Tāpat mēs monitorējam, cik no zemo cenu groza precēm ir Latvijas un ārvalstu izcelsmes preces. Vidēji 50% produktu ir Latvijas izcelsmes. Ir veikali, kuros ir zemāks īpatsvars, un ir veikali ar augstāku īpatsvaru. Savukārt cenu monitorings liecina, ka kopš zemo cenu groza ieviešanas produktiem cenas ir nedaudz svārstījušās, bet nav kāpušas un tomēr ir saglabājušās šajā līmenī.
Vai no lielveikalu tīkliem ir pretimnākšana attiecībā uz to, ka zemo cenu grozam vajadzētu būt ar plašāku preču sortimentu? Vai tomēr – formāli prasība ir izpildīta un nav ieinteresētības grozu paplašināt?
Ir pagājis pusgads kopš tā ieviešanas. Pirmie mēneši bija iestrādāšanās periods, kad paši tirgotāji definēja, kas ir šis grozs. Faktiski tas pilnvērtīgi darbojas tikai kādus četrus mēnešus.
No savas puses esam nākuši klajā ar šādu priekšlikumu. Tuvākajā laikā plānota tikšanās par zemo cenu grozu, kurā piedalīsies visas iesaistītās memoranda puses. Arī aptaujas dati liecina, ka patērētāji vēlētos plašāku produktu klāstu zemo cenu grozā.
PTAC ik pa laikam izdod lēmumus par to, ka viena vai otra interneta tirdzniecības vietne būtu jāslēdz. Kā tiek ievēroti šie lēmumi? Vai šādi veikali vienkārši nemaina savu nosaukumu un neturpina darboties citā vietnē?
Internetveikala slēgšana ir pats stingrākais lēmums. Līdz tam mēs strādājam ar konkrēto internetveikalu, lai saprastu, kāpēc netiek nodrošinātas patērētāju tiesības. Ja tā ir ļaunprātība vai arī ir iestājušies apstākļi, kad komersants vairs nespēj norēķināties ar patērētājiem, tikai tad tiek pieņemts lēmums slēgt tīmekļvietni.
Protams, ir bijuši gadījumi, ka veikals maina nosaukumu un krāpniecība turpinās, taču mēs tam sekojam līdzi un pieņemam turpmākus, līdzvērtīgus lēmumus.
Mūsu lēmumiem jābūt tiesiski pamatotiem, jo lielākā daļa no tiem tiek pārsūdzēti. Tādēļ mums jābūt gataviem arī tiesā pierādīt galīgā lēmuma par mājaslapas slēgšanu pamatotību.
Kas ir lielākie pārkāpumi? Piemēram, pircējs samaksā par preci, bet to nesaņem vai saņem pēc neadekvāti ilga laika?
Gadījumos, kad pircējs samaksā par preci, bet to nesaņem, mēs pēc iespējas ātrāk cenšamies izvērtēt situāciju – vai tā ir negodīga rīcība, vai tomēr pastāv kādi objektīvi apstākļi. Mēs operatīvi mēģinām saprast, kas īsti noticis, un pieņemam lēmumu. Ja ir objektīvi iemesli un tirgotājs tos spēj paskaidrot, piemēram, ražotājs nav piegādājis preci vai noticis kas cits, mēs cenšamies situāciju skaidrot. Mērķis jau nav slēgt kādu vietni, jo tas nebūtu ieguvums ne patērētājam, ne pašam pārdevējam.
Bet, protams, ir arī krāpnieciskas lapas. Ļoti daudz parādās mākslīgā intelekta radītu mājaslapu, kas patiesībā ir neīstas. Tur vairs nav stāsts par patērētāju tiesībām, tie jau ir krimināli noziegumi, ļaunprātīga maldināšana, ar ko jāstrādā tiesībsargājošajām iestādēm.
Vai nav bažu, ka, turpinoties mākslīgā intelekta attīstībai, šādas krāpniecības kļūs arvien biežākas?
Mākslīgais intelekts attīstās, un mēs attīstāmies līdzi. Protams, tas tiek izmantots arī negodīgā praksē, tāpēc patērētājiem ir jāizglītojas un jāzina, kā pārliecināties, ka mājaslapa ir droša, lai neiekristu krāpnieku slazdos. Arī mūsu mājaslapā var atrast padomus, kas jāzina, lai iepirktos droši. Tāpat Eiropas Komisija strādā ar vairākām platformām, ir noteikti nosacījumi, lai vērtētu, pārbaudītu un pēc iespējas mazinātu šādu negodprātīgu rīku izplatību.
PTAC ir sodījis arī influencerus par negodprātīgu praksi. Kā ir ar sodu nomaksu un prakses uzlabošanu?
Ar sodu maksāšanu un prakses uzlabošanu influenceri neatšķiras no citām jomām – negribētu kādu īpaši izcelt. Ir tādi, kuri saprot savu pārkāpumu, labprātīgi to novērš un sadarbojas, tādu ir lielākā daļa, un par to man ir prieks. Bet, protams, ir arī daļa, kas negrib sadarboties, apstrīd mūsu lēmumus, un tad jau tālāk seko tiesvedība. Līdz šim tiesa PTAC lēmumus ir atzinusi par tiesiski pamatotiem.
Kurās jomās influenceriem ir lielākās problēmas? Investīciju reklamēšana, tāpat dzirdēts par dažādiem uztura bagātinātājiem?
Kārdinājums influenceriem bieži ir tajās jomās, kur ir vislielākie ierobežojumi un sabiedrības aizsardzības pasākumi. Piemēram, azartspēles – tur liela daļa ir pelēkajā zonā, kur influenceri darbojas aktīvi. Tāpat smēķēšanas produkti vai tiem pielīdzināmie izstrādājumi, arī alkoholiskie dzērieni. Līdz ar to kārdinājums ir darboties tur, kur kaut kas ir aizliegts – vai nu to nezināt vai izlikties nezinām. Bet mēs šīs jomas monitorējam. Mums ir e-laboratorija, digitālie rīki, ar kuriem uzrunājam influencerus. Daļa labprātīgi novērš pārkāpumus, bet ir arī tādi, ar kuriem būs jāsper nākamie soļi.
Tā ir joma, kurā turpināsim strādāt. Pirmkārt, skaidrosim, kas jāzina tiem, kuri vēlas kļūt par digitālā satura veidotājiem, un kādas prasības jāievēro. Vienlaikus arī skaidrosim, kas nav atļauts, un ceram, ka lielākā daļa to apzināsies un ievēros noteikto likumdošanu.
Tūrisma operatori pērn pauda iebildumus pret pašlaik pastāvošo sistēmu, ka krasi atšķirīgas prasības ir pret tūrisma operatoriem, kuri organizē ceļojumus, un tūrisma aģentūrām, kuru uzdevums būtu ceļojumus izplatīt tirgū. Rezultātā operatoriem tiek iesaldēts ievērojams līdzekļu apjoms, un daudzi ceļojumu rīkotāji nav motivēti reģistrēties kā operatori un formāli darbojas kā aģenti. Vai kaut kas šajā jautājumā virzās uz priekšu?
Mēs neesam politikas veidotāji. Mēs varam sniegt savus priekšlikumus un redzējumu par likumdošanu, bet jebkurā gadījumā tiesību aktu grozījumus izstrādā politikas veidotāji.
Es pilnīgi pievienojos, ka sistēma ir smagnēja. Tūroperatoriem tas ir ļoti smagnējs un dārgs process, ko izpildīt. Taču, ja salīdzina prasības visās Baltijas valstīs, tūroperatoriem tās ir līdzīgas. Jautājums vairāk ir par aģentiem – kādas ir viņu funkcijas un prasības viņiem.
Es noteikti esmu par to, ka jāskatās samērīgi – kāda ir tūroperatoru atbildība un funkcijas, kādas ir aģentu funkcijas un ar kādām pilnvarām viņi var pārdot. Šis jautājums likumdošanā šobrīd līdz galam nav sakārtots. No nozares ir nākuši ļoti konstruktīvi priekšlikumi. Viņi piedāvā veidot uzraudzības fondu, caur kuru šo sistēmu sakārtot, un tas, manuprāt, būtu labāk, ērtāk un efektīvāk visiem, vienlaikus skaidri pārskatot, ko drīkst darīt aģents, ko operators un kāda ir katra atbildība. Diskusijas par šo jautājumu ir bijušas. Ir vēl nianses, kas jāsakārto, un tad jau var virzīt tālāk likumdošanas izmaiņas.
Ekonomikas ministrija kā atbildīgā varētu iet šādu ceļu?
Mēs esam sēdējuši pie viena galda un runājuši. Manuprāt, kopumā vienprātība ir, bet vēl ir atsevišķas detaļas. Process būtu jāsakārto tā, lai nebūtu tik lielu atšķirību starp funkcijām un atbildību. Mēs arī monitorējam tūrisma tirgu caur savu e-laboratoriju, jo tur tiek iekasēta liela nauda no patērētājiem, un atbildībai ir jābūt. Tirgum jābūt godīgam, lai negodīgi darboņi nemānītu patērētājus ar viltus tūroperatoru piedāvājumiem. Tāpat šobrīd ir aizliegti tūrisma braucieni uz Krieviju un Baltkrieviju, un to mēs arī uzraugām. Tūrisma uzņēmumiem jābūt reģistrētiem, jābūt licencei. Ir tikai atsevišķi gadījumi, kad šāda reģistrācija nav nepieciešama. Digitālā vide šajā jomā rada papildu izaicinājumus, tāpēc uzraudzība ir jāstiprina. Ciešā sadarbībā ar Valsts ieņēmumu dienestu pie tā arī strādājam un ceram, ka jaunais likumdošanas ietvars tirgu sakārtos vēl vairāk.
Vai vēl ir tādi, kas organizē tūrisma braucienus uz Krieviju vai Baltkrieviju?
Pārejas periodā tādi gadījumi bija, bet šobrīd man nav informācijas, ka būtu atklāti jauni. Protams, situāciju uzraugām, bet mēs nevaram iekļūt slēgtās grupās, kur kaut kas tiek organizēts. Tāpēc mums ir svarīgi, lai patērētāji paši pārliecinās, kuri ir licencēti pakalpojumu sniedzēji, lai brīvdienu brauciens būtu drošs.
Kāda ir situācija ar nelicencētiem pakalpojumu sniedzējiem? Kurā brīdī Anna, kurai patīk ceļot un kura citiem piedāvā braukt līdzi, kļūst par pakalpojumu sniedzēju?
Annai ar draudzenēm nav aizliegts noorganizēt ārzemju braucienu, bet ir noteiktas pazīmes, kad tas jau kļūst par komercdarbību un vairs nav atļauts bez licences. Mūsu uzraudzībā 70 gadījumos pārkāpumi ir novērsti. Ir bijuši gadījumi, kad nelicencētie pakalpojumu sniedzēji paši vēršas pie mums un piesakās licencei. Četros gadījumos licence ir piešķirta, divus vēl vērtējam. Ir arī tādi, kas darbību pārtraukuši. Ir atšķirība starp draudzeņu braucienu un komercbraucienu.
Pērn rudenī ar PTAC konfliktēja koplietošanas braucamrīku operators “Ride”. Viens no pārmetumiem bija, ka nav vienlīdzīga attieksme pret visiem nozares uzņēmumiem. Jūsu skatījumā, vai būtu kādas lietas, kas mikromobilitātes nozares regulējumā kopumā būtu jāmaina?
Manā uztverē konflikta nebija, bet bija traģisks negadījums, kurā gāja bojā nepilngadīgas personas. Līdz ar to mēs to vērtējām tieši no pakalpojuma drošuma viedokļa – kāpēc tas varēja notikt un kāpēc pakalpojums, kas pēc paša “Ride” teiktā ir paredzēts pilngadīgām personām, bija pieejams nepilngadīgajiem.
Ar šādu skatījumu mēs strādājām ar “Ride”, lai sakārtotu viņu sistēmu un šādi negadījumi neatkārtotos. Paralēli strādājam arī ar pārējiem pakalpojumu sniedzējiem – gan skrejriteņu, gan velosipēdu operatoriem -, un tiem ir atšķirīgs regulējums. No PTAC puses mēs vērtējam visus. Ar visiem esam runājuši, prasījuši piekļuvi viņu aplikācijām, tās izvērtējuši un pārliecinājušies, ka pakalpojuma sniedzēji pārbauda lietotāju vecumu un identitāti, lai nenotiktu negadījumi. Tas mums ir pats būtiskākais.
Satiksmes ministrijas pusē likumdošana attiecībā uz mikromobilitāti ir sakārtota, bet arvien vairāk diskusiju ir par patērētāju aizsardzību, komerciālo darbību un to, kā nodrošināt ticamu un efektīvu vecuma verifikāciju. Arī ES strādā pie tā sauktā digitālā maka, kur ar drošiem datiem varēs pārliecināties par pakalpojuma ņēmēja vecumu un identitāti. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi, lai to ieviestu un šādi gadījumi neatkārtotos. Ja pakalpojums paredzēts no 18 gadu vecuma, tad tam tā arī jābūt.
Jebkurā gadījumā no mūsu puses visi ir pārbaudīti, un savas kompetences ietvaros esam pārliecinājušies, ka pakalpojums ir drošs. Savukārt “Ride” mūs ir iesūdzējis tiesā par to, ka uzlikām par pienākumu izbeigt nesakārtota pakalpojuma sniegšanu.
Vai esat izvērtējuši iesniegumu par “Tiesiskums.lv” darbību un tās piedāvātajiem OIK atgūšanas līgumiem? Cik saprotams, juristi nedrīkst paši piedāvāt savus pakalpojumus cilvēkiem konkrētās lietās.
Mums ir iesniegums ar lūgumu izskatīt šo lietu. Mēs lūdzām arī “Tiesiskums.lv” sniegt savu viedokli un norādījām vairākas lietas, kas, mūsuprāt, būtu sakārtojamas. No viņiem esam saņēmuši lūgumu pagarināt atbildes sniegšanas termiņu par 30 dienām. Līdz ar to lieta vēl ir vērtēšanas procesā, un sīkāk to komentēt negribētu. Sagaidīsim viņu skaidrojumu un viedokli.
Cik daudz uzņēmumu pašlaik ir PTAC “melnajā sarakstā”?
“Melnais saraksts” ir uzņēmumi, kas nepilda ārpustiesas strīdu risināšanas komisijas lēmumus. Tā ir neatkarīga komisija, kas sastāv no tiesneša, no patērētāja pārstāvja un uzņēmuma pārstāvja. Viņi trīs cilvēku sastāvā konkrētos gadījumus vērtē neatkarīgi no PTAC viedokļa. Mēs nodrošinām organizatorisko pusi, bet lēmumus pieņem neatkarīgi komisijas locekļi.
Kopumā “melnajā sarakstā” ir 82 komersanti trīs gadu periodā, kas nav pildījuši komisijas lēmumus attiecībā pret patērētājiem. Šī gada komisijas darbs vēl tikai sācies, tāpēc tie ir iepriekšējo gadu dati.
Kā to skaits ir mainījies pēdējos gados? Viņu kļūst vairāk?
Strīdu risināšanas komisijā lietu ir vairāk, jo mēs esam sakārtojuši komisijas darbu. Ir palielinājies gan tiesnešu skaits, gan arī par 20% ir palielinājies sūdzību skaits. Šobrīd mums šajā procesā ir daudz lielāka kapacitāte. Esam pilnveidojuši arī ekspertu darbu komisijā un piesaistām speciālistus jomās, kur iepriekš to nebija.
Kopumā lietu skaits ir virs 280, un pēdējā gada laikā tas ir gandrīz dubultojies. Lielākā daļa uzņēmumu pilda komisijas lēmumus. Biežāk tās ir atsevišķas grūtības, piemēram, likviditātes problēmas, ja uzņēmums lēmumus nepilda.
Kāda ir uzņēmumu rīcība, ja iekļūst “melnajā sarakstā”? Vai viņi cenšas no tā izkļūt? Pārsūdz šo lēmumu, tiesājās?
Tā kā tas ir neatkarīgs mehānisms, likums arī paredz, ka tas nav pārsūdzams lēmums. To var tikai izpildīt. Tas ir pilnīgi neatkarīgs lēmums, kurā piedalās trīs puses. Ir, protams, komersanti, kas mums raksta, bet mūsu atbilde ir, ka šis lēmums nav pārsūdzams. Kopumā jāsaka, ka lielākā daļa uzņēmumu šos lēmumus izpilda.
Ja runājam par tiesvedībām kopumā, cik bieži PTAC lēmumi tiek pārsūdzēti? Kā pārsvarā gadījumu tiesvedības beidzas?
Statistikas, cik lēmumi nav pārsūdzēti, mums nav. Man šķiet, ka visi cenšas jebkādā veidā mēģināt pārsūdzēt šādus lēmumus. Gada laikā apmēram 20 lēmumi nonāk tiesvedības procesā. Lielāko daļu PTAC lēmumu tiesa atstāj spēkā.
Vai pašlaik PTAC ir pietiekama kapacitāte? Cik viegli vai grūti ir atrast darbiniekus?
Ja es teiktu, ka kapacitāte ir pilnīgi pietiekama, es melotu. Bet tajā pašā laikā es esmu reāliste. Mēs redzam, kādā izaicinājumu laikmetā dzīvojam, un birokrātiju vienkārši audzēt arī nebūtu prātīgi, sakot, ka PTAC vajag vēl un vēl darbiniekus.
Tāpēc mums jābūt gudrākiem un efektīvākiem. Jā, mēs esam maza, bet efektīva iestāde. Attīstām arvien vairāk digitālos rīkus, virzāmies uz riskiem balstītā uzraudzībā. Attīstām risku modeļus, pēc kuriem arī vērtējam, kur fokusēt uzraudzību, un tādā veidā stiprinām savu darbu.
Protams, ir izaicinājumi atrast darbiniekus, jo valsts pārvaldē algas nav tik lielas. Arī mūsu prasības pieaug, vajag cilvēkus ar digitālajām prasmēm, ar izpratni, kuri spēj orientēties gan preču prasībās, gan tiesiskumā, gan strādāt ar digitāliem rīkiem, programmām.
Bet, jā, papildu darbinieki noteikti būtu vajadzīgi, īpaši patērētāju konsultēšanai. Tur nāk ļoti daudz iesniegumu, jautājumu, cilvēkiem vajag padomu. Tas ir ļoti intensīvs darbs.
Mēs šogad arī strādājam pie portāla, kur pilnveidojam iesniegumu un sūdzību iesniegšanu, lai tā būtu vienkārša, ātrāka un strukturēta. Mēs plānojam, ka arī vienkāršākas konsultēšanas lietas varētu automatizēt, kur padomus varētu sniegt ar mākslīgā intelekta palīdzību.
