Rinkēvičs: NATO samitā Viļņā ir jādod skaidrs signāls Ukrainai, kā tā var kļūt par alianses dalībvalsti

NATO samitā Viļņā, kas notiks 11. un 12.jūlijā, ir jādod skaidrs signāls Ukrainai, kā tā var kļūt par alianses dalībvalsti, aģentūrai LETA norādīja jaunievēlētais Valsts prezidents un pašreizējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (JV). Viņš arīdzan saka, ka Latvija ir sasniegusi labu progresu saistībā ar NATO aizsardzības plānu izstrādi un Madrides lēmumu īstenošanu. Intervijā jaunievēlētais Valsts prezidents stāsta arīdzan par pirmajiem darāmajiem darbiem šajā amatā, kā arī par sabiedrības gaidām.

Kādas būs Latvijas prioritātes gaidāmajā NATO samitā Viļņā?

Pirmkārt, skaidrs signāls un vēstījums Ukrainai, ka tā ne tikai kādu dienu kļūs par NATO dalībvalsti, bet arī par to, kādā veidā tas tiks sasniegts. Mums ir būtiski, lai NATO samits Viļņā iezīmē ceļakarti jeb plānu, kas Ukrainai ir jāpaveic, kas NATO pusē ir darāms, lai brīdī, kad apstākļi to ļaus, kad beigsies karadarbība, Ukraina varētu kļūt par NATO dalībvalsti.

Otrkārt, mums ir ļoti labs progress saistībā ar NATO aizsardzības plānu izstrādi un Madrides lēmumu īstenošanu. Latvijai tas ir sevišķi būtiski. Gribētu cerēt, ka samits arī politiski apstiprinās to darbu, kas pēc Madrides ir paveikts militāro plānotāju līmenī, un varēsim virzīties uz priekšu ar jau nākamo fāzi, kas ir konkrētas militārās infrastruktūras izveide.

Protams, mēs ļoti gribētu, lai Zviedrija kļūtu par 32. NATO dalībvalsti jau šī samita laikā, lai gan ziņas patlaban vēl ir ļoti pretrunīgas. Vēl ir laiks. Zviedrijas dalība NATO ir ļoti būtiska mūsu pašu un reģionālā aizsardzības plāna īstenošanā.

Kopumā samitā ir trīs lietas – Ukraina, progress un tālāka attīstība NATO klātbūtnes stiprināšanā Baltijas reģionā un Austrumeiropā kopumā, kā arī lielas cerības, ka varēsim sveikt Zviedriju kā 32.NATO dalībvalsti.

Kādas debates patlaban ir starp dalībvalstīm, par ko ir panāktas vienošanās jau pirms samita un par ko vēl nav vienprātības?

Tā arī ir, ka lēmumi patlaban tiek skaņoti un šim procesam pieslēdzas ne tikai ārlietu un aizsardzības ministru līmenis, bet arī valstu un valdību vadītāji. Publiskajā telpā jau ir manāms, ka būtiskās debates ir par Ukrainu. Mums vēl ir laiks līdz samitam, un diskusijas kļūs tikai intensīvākas. Patiesībā, nebūtu prātīgi iezīmēt aktuālās lietas šodien, jo tās var mainīties. Es teiktu, ka centrālā tēma ir atrast pareizo veidu, kā nodot signālu Ukrainai.

Minējāt, ka mums veicās labi ar Madrides samita mājasdarbu izpildi. Varbūt tomēr ir lietas, kur nepieciešama aktīvāka rīcība, piemēram, saistībā ar Sēlijas poligona izveidi?

Manuprāt, sadarbība ar sabiedrotajiem mums tiešām ir bijusi ļoti auglīga. Ceru, ka NATO samita norises dienā mēs arī dzirdēsim par konkrētiem tālākiem soļiem. Tas vēl tiek gatavots. Tāpat ļoti atbildīgs bija gan valdības, gan Saeimas lēmums par aizsardzības budžeta palielināšanu arī turpmāk no 2,5% līdz 3% no iekšzemes kopprodukta 2027.gadā. Mums ir ļoti daudz vajadzību drošības jomā, kā valsts aizsardzības dienests, Sēlijas poligons, pretgaisa un krasta aizsardzības sistēmas. Manuprāt, kvalitatīvs valsts aizsardzības dienests mums ir ļoti svarīgs, un es esmu piesardzīgi optimistisks, ka mums tiešām tas tāds arī būs, ņemot vērā lielo brīvprātīgo skaitu, kur dienestā jaunietis saprot, ko dod valstij, un arī gūst jaunas un noderīgas iemaņas.

Arī Sēlijas poligons. Tas, ka Saeima ir spējusi nobalsot par likumu, tā ir laba ziņa, bet vēl jau ir praktiskie darbi, un tie, kā zināms, var būt izaicinoši. Pašlaik mēs tiešām labi virzāmies uz priekšu gan ar samita lēmumu izpildi, gan tālākām lietām. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka nevienu brīdi nevaram atslābt.

Ja mēs teiktu, cik viss mums ir labi, tajā brīdī es kļūtu ļoti piesardzīgs. Visa mana pieredze līdzšinējā dzīvē liecina, ka, tiklīdz atslābsti, parādās problēmas. Es gribētu cerēt, ka ne juridiskie jautājumi, kas ir Saeimas un valdības ziņā, ne praktiskie jautājumi, īstenojot šī poligona izbūvi un attīstību, neaizķersies kādā instrukcijas vai paragrāfa biezoknī. Tā diemžēl dažkārt ir mūsu problēma, ka mums ir eleganti un daudz izstrādātu noteikumu, likumu un instrukciju, process izskatās labs un skaists, bet ar praktisko realizēšanu galīgi neveicās. Es redzu, ka Aizsardzības ministrija tiešām dara visu iespējamo, lai virzītos uz priekšu.

Kā NATO dalībvalstīm sokas ar vismaz 2% no iekšzemes kopprodukta atvēlēšanu aizsardzībai? Kas ir tie iemesli, kas kavē citas alianses dalībvalstis?

Ir tiešām daudzas valstis, kas ir daudz investējušas, lai sasniegtu 2%, ir arī valstis, kas ir lēmušas par lielāku izdevumu apjomu aizsardzībai – par 2,5%, un šī reģiona valstis šobrīd jau runā par 3%. Bet ir valstis, kas saka, ka nevar sasniegt 2%, piemēram, ka armija ir par mazu, bet to nav kur likt, iekšzemes kopprodukts ir ļoti liels un vēl kādi apstākļi. Latvija vienmēr ir iestājusies par to, ka 2% aizsardzības izdevumu no iekšzemes kopprodukta ir absolūtais minimums, un mēs turpināsim par to runāt.

Viens no jūsu uzstādījumiem bija, ka NATO samitā Viļņā ir jāsniedz ceļakarte Ukrainas pievienošanās NATO. NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs norādīja, ka samitā Ukraina netiks uzaicināta pievienoties aliansei. Kādas varētu būt vienošanās, ko panāks NATO dalībvalstis?

Tas šobrīd ir centrālais jautājums un tieši šobrīd NATO dalībvalstis par to diskutē, kā atrast vienprātību NATO dalībvalstu starpā par Ukrainu un, kā šo jautājumu politiski atrisināt. Šobrīd notiek viskarstākais diskusiju posms. Tradicionāli pēdējie lēmumi, pēdējie formulējumi tiek saskaņoti burtiski samita priekšvakarā vai samita dienas rītā. Samiti parasti, ar ļoti lieliem un retiem izņēmumiem, nav kā Eiropadomes, kur diskutē līdz pieciem rītā, kamēr panāk lēmumu. NATO samitos parasti viss tiek izdarīts, lai lēmumi varētu tikt apstiprināti. Mums šobrīd ir vēl laiks līdz samitam, tādēļ darbs kļūst intensīvāks ar katru dienu.

Vai NATO samitā ir plānots apstiprināt Baltijas valstu aizsardzības plānus. Kādi tie būs un kāda ir to galvenā atšķirība no pašreizējiem?

Par plāniem nevaru runāt, bet teikšu tā, ka šie plāni ņem vērā Krievijas agresijas Ukrainā sniegtās mācības. Bet ar plāniem valsti vai teritoriju nevar aizsargāt. To aizsargā karavīri ar ieročiem, ar ekipējumu. Tas mums ir nacionāli svarīgs uzdevums – stiprināt mūsu bruņotos spēkus – un starptautiski svarīgs uzdevums – iet no bataljona vienības uz brigādes vienību. Redzot Ukrainas mācību, ir jādara viss, lai katrs Latvijas, Igaunijas, Lietuvas vai Rumānijas, jebkuras valsts zemes sprīdis tiktu aizsargāts. Skaidrs, ka uz šo jautājumu detaļās precīzas atbildes nekad un neviens no jums nesaņems, un tas arī ir viegli izskaidrojams, kāpēc tā.

Saistībā ar nesenajiem notikumiem Krievijā, ar krievu algotņu grupējuma “Vagner” dibinātāja Jevgēņija Prigožina dumpi, Lietuva un Latvijā aicina NATO stiprināt austrumu robežas drošību. Tas ir esošo plānu ietvaros, vai runa ir par kaut kā jauna veidošanu?

Esošie plāni, ko formāli apstiprinās samitā, pietiekami labi nosedz Baltijas valstu aizsardzību dažādos veidos. Mēs esam aicinājuši ņemt vērā gan NATO, gan Eiropas Savienību, ka “Vagner” grupas kaujinieku parādīšanās Baltkrievijā var būt mēģinājums testēt NATO un ir jābūt gataviem atbildēt strauji un ātri.

[Krievijas prezidents Vladimirs] Putins beidzot atzina, ka “Vagner” kaujinieki ir Krievijas valsts finansēti un vadīti, jo vēl pirms pusotra gada viņš pilnīgi atklāti meloja un teica, ka “Vagner” ar Krievijas valsti nav nekāda sakara. Tas, protams, noņem jebkāda veida diskusiju, vai “Vagner” mēs uzskatām par NATO piektā panta apdraudējumu vai privātu vienību. Nē, mums tā ir jāuztver kā absolūta Krievijas algotņu, bruņoto spēku vienība un jārēķinās ar tās atrašanos Baltkrievijas teritorijā, netālu no Lietuvas robežas. Ir jābūt gataviem reaģēt un nepieciešamības gadījumā jāstiprina NATO sabiedroto klātbūtne mūsu valstī. Tas pats attiecas uz Eiropas Savienības migrācijas politiku – nevaram pieļaut, ka “Vagner” pēkšņi prasa patvērumu migrācijas politikas dēļ.

Kā jūs vērtējat NATO vadītāja Stoltenberga līdzšinējo darbu, jo ir izskanējis viedoklis par to, ka līdz ar karu Ukrainā NATO ir ieguvis otru elpu un liels nopelns tur ir arī Stoltenbergam?

Es teiktu, ka NATO otro elpu ieguva jau 2014.gadā līdz ar Krimas okupāciju un aneksiju. Neaizmirsīsim, ka tajā laikā mūsu reģionā parādījās pirmās NATO sabiedroto vienības. 2016.gada Varšavas samitā tika lemts par kaujas bataljonu grupu izveidi Baltijas valstīs un Polijā. Protams, ka Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā vēl vairāk deva stimulu NATO eksistencei un aktīvākai darbībai.

Ja mēs runājam par NATO ģenerālsekretāra kopējo darba novērtējumu, tad šajos apstākļos tas ir bijis izcils. Viņš ir spējis veidot NATO dienaskārtību un panākt, ka sabiedrotie vienojās par jautājumiem, kuros ir daudz diskusiju. Viņš ir spējis ļoti labi un skaidri pārstāvēt NATO viedokli starptautiskajā telpā. Šis process ir vadīts tā, ka Latvija var teikt, ka visas mūsu pamata drošības intereses vienmēr ir tikušas ievērotas. Viņa darbību es vērtēju ļoti augstu.

Pieminējāt cerību, ka Zviedrija varētu samita laikā kļūt par NATO dalībvalsti.

Mēs ļoti gribētu, lai tā būtu. Zviedrijas pievienošanās NATO ir gan reģiona, gan visas alianses interesēs, tostarp Turcijas. Tas tā būtu jāuztver. Drošības intereses ir jāņem vērā, tās ir būtiskas. Process sākās jau Madrides samitā ar Turcijas prezidenta, Somijas prezidenta, Zviedrijas premjeres un NATO ģenerālsekretāra sarunām, pēc kurām Zviedrija un Somija tika oficiāli uzaicinātas iestāties NATO. Tas, ka process, lai arī ne viegli un ātri, virzās uz priekšu, parāda, ka arī ļoti sarežģītus jautājums var atrisināt. Es gribētu cerēt, ka tiks atrasts labs risinājums, kas ņems vērā Turcijas intereses un arī ņems vērā kopējās alianses un arī mūsu pašu reģionālās drošības intereses. Es gribu cerēt, ka nav nepārvaramu lietu un Zviedrija oficiāli kļūs par 32.NATO dalībvalsti samitā Viļņā un izpratne par to, kas šobrīd ir pats būtiskākais mums visiem, gūs virsroku.

Ko jūs domājat par “Jaunās vienotības” iniciētajām sarunām ar Zaļo un zemnieku savienību un “Progresīvajiem”? Vai jūsu ieskatā Latvijai ir nepieciešama jauna valdība?

Tas, ko es teicu pēc ievēlēšanas Valsts prezidenta amatā un varu atkārtot vēlreiz arī tagad, ka partijām ir jāizrunājas krustām šķērsām. Koalīcijai ir jāsaprot, vai prezidenta vēlēšanas bija simptoms vai cēlonis pašreizējām diskusijām. Bet es absolūti negribu komentēt dažādas partiju konsultācijas. Šobrīd valdība strādā. Sabiedrība no valdības gaida skaidru rīcību gan ekonomikas transformācijas jautājumos, gan izglītības un veselības jautājumos.

Es neredzu nepieciešamību komentēt tās vai citas partiju sarunas, bet domāju, ka mēs visi gaidām reālus darbus un zinām, kas katrā jomā ir jāizdara. Partijām tas ir jāizrunā un jāsaprot, kas ir labākais sadarbības modelis. Šobrīd nav jājaucas šajā procesā. Pēc 8.jūlija, protams, man būs cits statuss, bet es domāju, ka visi no Saeimas un valdības gaida darbus un konkrētus rezultātus. Partiju sarunas šobrīd ir valdības vadītāja iniciēts process, kas pēc kāda laika acīmredzot noslēgsies un tad arī redzēsim rezultātus.

Kā jūs vērtējat pašreizējo situāciju, kad uz NATO samitu Viļņā Latvijai nav ārlietu ministra?

Visi sagatavošanās darbi samitam notiek. Saprotu, ka būs vēl vajadzīgs kāds laiks, lai jaunā ārlietu ministra kandidatūru iesniegtu apstiprināšanai Saeimā. Nelielu laika posmu tā var būt, bet īpaši kavēties ar ārlietu ministra apstiprināšanu gan nevajadzētu. Šajos trauksmainajos apstākļos valdībai tomēr vajadzētu strādāt pilnā sastāvā un ārlietu ministru vajadzētu apstiprināt, cik vien tas ātri ir iespējams.

Premjers ir teicis, ka jaunais ārlietu ministrs varētu nākt no “Jaunās vienotības”. Vai redzat kādu, kas jūsu iesākto varētu turpināt?

Teikšu, ka vairākās Saeimā pārstāvētās partijās ir cienīgi kandidāti, tostarp arī “Jaunajā vienotībā”.

Kādi būs jūsu pirmie darbi Valsts prezidenta amatā?

Sākums būs dinamisks, jo jau nākamajā dienā ir Dziesmu un deju svētku noslēguma koncerts, tostarp ir tikšanās ar vairākiem ārvalstu viesiem, kas ir uzaicināti uz svētkiem. Tāpat būs pirmā darba vizīte 10. jūlijā Igaunijā. Protams, notiks iepazīšanās un darbu pārrunāšana gan ar neatkarīgo institūciju vadītājiem, gan valdības locekļiem. Darba sākums būs intensīvs. Vasara savā ziņā pat ir pateicīga, jo Saeimas un valdības darba intensitāte nedaudz mazinās, bet atvaļinājumu es neplānoju un man būs ko darīt.

Vai paralēli reprezentatīvajiem pienākumiem jums ir padomā arī iniciatīvas likumdošanas jomā, ko varētu izstrādāt un piedāvāt Saeimai uz balsošanu?

Saeima uz rudens sesiju sanāks septembrī. Esmu vienojies ar Saeimas priekšsēdētāju par to, ka mēs regulāri tiksimies un pārrunāsim sadarbību ar Saeimu. Es arī gribētu turpināt tradīciju, ka ar Saeimas frakciju vadītājiem prezidents tiekas samērā regulāri un pārrunā jautājumus. Man ir šis tas padomā, bet pirms nākt ar skaļiem paziņojumiem vai iesniegt likumdošanas iniciatīvas es vienmēr gribu pārliecināties, ka tam varētu būt atbalsts. Nav jēgas iesniegt iniciatīvas iniciatīvu pēc, ir jāstrādā arī ar Saeimas deputātiem un frakcijām, lai šīm iniciatīvām būtu atbalsts. Kā jau es iepriekš esmu teicis, ir atsevišķas lietas, ko pirms konkrētiem soļiem gribu pārrunāt ar atsevišķiem valdības locekļiem. Ņemot vērā to, ka Saeima sanāk tikai septembrī, man pietiek laika, lai sagatavotu to vai citu iniciatīvu, ņemot vērā arī, protams, atsevišķus aspektus. Šodien es nevienu iniciatīvu neizsludināšu un arī negribētu teikt, kādā virzienā tā varētu būt.

Ir taisnība, ka no sabiedrības attiecībā uz prezidentu ir daudz un dažādas gaidas, dažreiz pat ļoti pretrunīgas. Es tomēr uzskatu, ka Valsts prezidenta funkcija un loma ir vienot, bet tajā pašā laikā arī paust principiālu viedokli un rīkoties gadījumos, kad tas ir valsts interesēs. Tie ir principi, pēc kuriem arī darbošos.

Nesen paziņojāt par vēl diviem padomniekiem – ārštata padomnieku zinātnes jautājumos un padomnieci ekonomikas jautājumos. Vai vēl kādā nozarē meklēsiet padomniekus?

Šobrīd padomnieku pamatsastāvs ir nokomplektēts. Ja būs vēl kādas izmaiņas, kādas papildu nozares šajā padomnieku sastāvā, ko es gribētu nodēvēt par valsts konkurētspējas veicināšanas komisiju, tad ne ātrāk kā septembrī.

Kādu mantojumu jūs atstājat jaunajam ārlietu ministram? Ko vēlētos sagaidīt no jaunā ministra?

Es gribētu uzsvērt, ka ārlietu dienests, diplomāti ir ļoti profesionāli, ļoti motivēti un neatkarīgi no visa veida politiskajām peripetijām, strādā valsts augstāko interešu vārdā. Gribu viņiem teikt paldies par 12 gadu sadarbību un atbalstu! Jebkurš nākamais ārlietu ministrs neapšaubāmi var rēķināties ar ļoti profesionālu kolēģu atbalstu.

Jebkuram jaunam ministram ir nepieciešams laiks, lai apgūtu pamatlietas, kas ir tikai normāli, un parasti tie ir trīs līdz četri mēneši. Protams, Ārlietu ministrijā ir virkne aizsāktu darbu, kas ir jāpieskata un jāturpina, piemēram, Ukrainas rekonstrukcijas programma. Darbu saraksts ir garš, bet jaunais ministrs var rēķināties ar pilnu manu atbalstu – ja vēlēsies saņemt padomu, esmu gatavs to sniegt, nevēlēsies, tad neuzbāzīšos, jo katram ir savs darbs darāms – prezidentam savs un ministram savs. Zinu un jūtu, ka kolēģu atbalsts un profesionalitāte Ārlietu ministrijā būs tāda, ka jaunajam ministram sākt strādāt būs viegli.

Kas ir tie jautājumi Ukrainas kontekstā, kas būs jūsu prezidentūras prioritātēs?

Pilns atbalsts Ukrainai, mudinot nodrošināt munīcijas, bruņojuma un militārā ekipējuma nepārtrauktu piegādi. Par to ir jārunā, tas nav pašsaprotami. Tas ir saistīts ar militārās industrijas kapacitāti, finansējumu utt. Mēs nedrīkstam atslābt.

Otra lieta, tā ir bijusi Latvijas valsts kopīgi koordinēta ārpolitika, kas atbalsta starptautiskā tribunāla agresijas noziegumu izmeklēšanu. Šajā jautājumā ir divas pieejas. Viena, par ko mēs iestājāmies, ir ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcija, kam tad būtu starptautiskais juridiskais ietvars. Tas mūsu ieskatā būtu efektīgākais variants, jo arī atceltu agresora valsts galveno amatpersonu imunitāti pret apsūdzībām vai kriminālvajāšanu. Otra pieeja ir nedaudz izplūdusi, un par to šobrīd daudzas valstis iestājas – tas ir tribunāls jeb hibrīdtribunāls, kas vairāk balstītos Ukrainas jurisdikcijā. Tas šobrīd vēl nav saskaņā ar Ukrainas konstitūciju un īsti nebūtu atrisināta Krievijas augsto amatpersonu kriminālās imunitātes atcelšana. Pašlaik par to notiek diskusijas. Ja visi šobrīd saka, ka tribunālu vajag, tad būtiskāks jautājums ir, kādu tribunālu vajag un kādu to izveidot. Šajā jautājumā visām līdzīgi domājošajām valstīm vēl ir daudz darba. Kad tikos ar Egilu Levitu, drīz pēc manas ievēlēšanas, par šo jautājumu runājām. Viņš pauda gatavību aktīvi turpināt par šiem jautājumiem diskutēt un iestāties, un es būšu ļoti priecīgs, ja daudzos forumos Latviju pārstāvētu tieši viņš. Tāda vienošanās mums ir un šajā ziņā meklēsim pareizo politiski juridisko formu, kā viņam attiecīgās pilnvaras piešķirt.

Kā es teicu, jautājums nav, vai tribunālu vajag, bet kādu to vajag, un šajā jautājumā šķēpu laušana notiek. Lai kādus lēmumus mēs pieņemtu, pats būtiskākais tomēr ir Ukrainas viedoklis. Ukraina ir cietusi no agresijas, Ukrainā ir cilvēki, kuri šobrīd iet bojā raķešu apšaudēs, Ukrainā tiek atklāti masu kapi, tur ir atklājušies tik daudz kara noziegumu un genocīda noziegumu. Tāpēc mēs vienmēr aicināsim, starptautiski pieņemot lēmumus, vispirms rēķināties ar Ukrainas viedokli.

Tāpat ir Ukrainas rekonstrukcija. Tas ir viens no pilnīgi jauniem projektiem, kas mums kā valstij finansiāli, tiesiski un politiski ir. Domāju, ka Latvijai būtu jāsāk trīs gadu budžeta ietvarā plānot šo finansējumu vairākus gadus uz priekšu. Šogad tas tika ieplānots konkrēti šim gadam, bet Ārlietu ministrija pastāvīgu finansējumu Ukrainas rekonstrukcijai vairākiem gadiem uz priekšu iesniegs prioritāšu sarakstā nākamā gada budžetā. Mēs labi saprotam, ka ar vienu vai diviem gadiem nepietiks, bet, lai mūsu uzņēmēji iesaistītos, lai Čerņihivas apgabals justu mūsu klātbūtni, ir jābūt konkrētam vairāku gadu plānam.

Iepriekš minētās trīs lietas ir tās, par kurām Ukrainas kontekstā mums būs jāturpina strādāt roku rokā Valsts prezidentam, valdībai, Ministru prezidentam, ārlietu ministram un, protams, Saeimai.

Zināms, ka Valsts prezidentam Egilam Levitam bijis viens no zemākajiem reitingiem starp prezidentiem, savukārt jūsu uzvaru prezidenta vēlēšanās daļa sabiedrības uztvēra ārkārtīgi atbalstoši. Ar kādām sajūtām jūs saņemat šo amatu? Minējāt, ka sabiedrības vienotība ir viens no jūsu mērķiem, kas iepriekšējam prezidentam īsti neveicās.

Mūsu sabiedrībai par daudziem jautājumiem ir ārkārtīgi pretēji viedokļi un daudzās lietās esam diezgan dažādās pozīcijās. Tomēr, ņemot vērā Satversmē rakstīto un arī Valsts prezidenta institūcijas tradīciju, protams, ka maksimāli ir jāspēj cilvēkus vienot, nevis šķelt. Ir principiālas lietas, kur tas nav iespējams. Piemēram, mēs nevaram Krievijas agresijas kontekstā pret Ukrainu teikt, ka tas viss nav tik viennozīmīgi, un izlikties, ka nekas nenotiek. Nē, šī ir viena no ļoti būtiskām robežšķirtnēm.

Tāpat valsts valodas lietošana, vienalga politikā vai sadzīvē. Tas, ka kaut kur vēl joprojām prasa krievu valodas zināšanas Latvijas valstī, kur pamatā visiem ir jāzina latviešu valoda, nav pieņemami. Tiem, kas nav 30 gados iemācījušies latviešu valodu, ir laiks to iemācīties. Nevarēs citādāk. Mums ir jāzina valsts valoda. Ja nevar nolikt eksāmenu vienreiz, jāmēģina otru reizi. Baidīt tos, kam nesokas, ar masu deportācijām arī nav pieņemami. Mums ir jārada tādi apstākļi, kur latviešu valoda ir dominējoša visur. Jālatvisko Latvija. Tas ir vēl viens ļoti principiāls jautājums. Ir skaidri jāpasaka, ka tie, kas apvienojas zem šiem principiem (Latvijas Satversme, valsts valoda – latviešu valoda), kas redz Latviju kā neatkarīgu eiropeisku valsti, nevis kaut kādu “krievu pasaules” sastāvdaļu, tie ir mūsējie. Tie nav vienkārši jautājumi un nav atrisināmi ne ar vienu uzrunu, ne ar vienu likumu vai rīkojumu. Tas ir ļoti pacietīgs, es pat teiktu, skrupulozs ikdienas darbs, ar maziem solīšiem. Nekādu lielu izrāvienu te nevar panākt.

Mēs ilgus gadus esam indēti ar dažāda veida propagandu, mēs ne vienmēr esam bijuši veiksmīgi sabiedrības integrācijas politikā. Par to ir daudz runāts. Pat tagad es visvairāk baidītos atkal rakstīt kādu garu programmu, plānu vai stratēģiju. To mēs meistarīgi protam. Rakstīt ilgi un skaisti un tad nolikt to malā un aizmirst. Tas nav mans mērķis. Mans mērķis ir maksimāli ar konkrētiem darbiem, soli pa solim meklēt kopīgo, nevis uzsvērt atšķirīgo, meklēt veidu, kā saliedēt, kas mūs vieno, nevis to, kas mūs šķir. Saprotams, ka tas nebūs vienkārši, cilvēkiem vienmēr būs dažādi viedokļi.

No vienas puses mani baida šis ārkārtīgi augstais, pat ļoti pretrunīgais gaidu efekts no Valsts prezidenta. Redzēsim, kā man būs gājis pēc gada, kad visi žurnālisti, eksperti metas vērtēt un analizēt padarīto. Es ļoti labi apzinos, ka šis nav un nebūs pats vieglākais darbs.

Foto: Publicitātes foto/AM