Latvijas iedzīvotāju gatavība nemilitārai pretestībai kara vai pagaidu okupācijas apstākļos patlaban nav pietiekama, jo trūkst zināšanu un iemaņu, uzskata drošības eksperts, Rīgas Stradiņa universitātes pētnieks Vitālijs Rakstiņš.
Rakstiņš vakar barikāžu 35. gadadienai veltītajā konferencē “1991. gada janvāra barikādes kā tautas pretestības totalitārajam režīmam izpausme un mācības mūsdienām” sprieda, ka nevardarbīgās pretošanās tēma ir sensitīva, jo, no vienas puses, valstij ir nostāja par aizsardzību “no pirmā centimetra”, no otras – valsts aizsardzības koncepcija.
Rakstiņš atgādināja, ka savulaik izveidota normatīvā bāze, kas paredz bruņotajiem spēkiem plašākas pilnvaras iebrukuma gadījumā sākt aizsardzības operācijas, negaidot konkrētus amatpersonu lēmumus, un tajā pirmo reizi iezīmēta sabiedrības loma, kā arī pilnvarojums bruņotajiem spēkiem sākt gatavot sabiedrību atbalsta sniegšanai.
Pētnieks skaidroja, ka nevardarbīgā pretošanās var būt gan aktīva, gan pasīva, bet galvenais izaicinājums ir panākt masveidīgumu, kāds bijis barikāžu un Baltijas ceļa laikā. Viņš pauda bažas par iedzīvotāju prasmēm un zināšanām. Viņaprāt, patlaban vairums cilvēku, kuri vēlētos iesaistīties valsts aizsardzības pasākumos, nav apmācīti un zinoši.
Eksperts arī akcentēja, ka sabiedrības gatavība pretoties var kalpot kā atturēšanas elements, jo pretinieka apsvērumus var mainīt apziņa, ka sabiedrība ir gatava pretoties arī nemilitāros veidos. Rakstiņš minēja Ukrainas piemēru, norādot, ka Krievija nebija rēķinājusies ar Ukrainas sabiedrības aktīvu iesaisti valsts aizsardzībā, un Ukrainas pieredze rāda gan politisku, gan sociālu, gan ekonomisku nesadarbošanos.
Viņš uzsvēra, ka Latvijai jāmācās no Ukrainas nevardarbīgās pretošanās, tostarp jānodrošina zināšanu pārnese par to, kas notiek pagaidu okupētajās teritorijās. Rakstiņš piebilda, ka nav jāgaida “stunda X”, jo daļu nevardarbīgās pretošanās pasākumu iespējams īstenot jau patlaban, hibrīdkara apstākļos, piemēram, pievēršot uzmanību patērētajai informācijai un izmantotajām lietotnēm.
Rakstiņš domā, ka vairāk būtu jāpadomā par tiem cilvēkiem, kas gribētu palīdzēt valsts aizsardzībā, bet nav gatavi stāties Zemessardzē vai kļūt par rezerves karavīriem. Viņš pieminēja, ka Ukrainas aizsardzības spēkos karo aptuveni 4% iedzīvotāju, bet pretošanās notiek daudz plašākā līmenī.
Eksperts akcentēja, ka sabiedrības iesaistei jānodrošina vajadzīgās prasmes un iemaņas, jo mūsdienu karš ir tehnoloģisks un šīs specifiskās zināšanas privātpersonas pašas iegūt nevar. Viņš akcentēja, ka iedzīvotājus nevarēs apmācīt kara laikā, tāpēc zināšanas jānodod jau tagad, kā arī būtu jāparedz iespēja iedzīvotājiem ziņot par aizdomīgām darbībām un lietām, jo pretinieks testē ievainojamības.
