Šodien sākas Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanas, pie balsošanas urnām dodoties vēlētājiem Lielbritānijā un Nīderlandē.
No ceturtdienas līdz svētdienai visās 28 ES dalībvalstīs pie
balsošanas urnām ir tiesības doties aptuveni 400 miljoniem balsstiesīgo
pilsoņu, lai izraudzītu 751 EP deputātu, kas nākamos piecus gadus tos
pārstāvēs Briselē un Strasbūrā.
Ja raugāmies vienīgi uz vēlētāju skaitu, EP vēlēšanas mēroga ziņā
varētu sacensties ar tām, kas notiek ASV, Indijā vai Brazīlijā, taču, ja
ņemam vērā arī vēlētāju ieinteresētību, aina ir gluži cita.
Vadošie kandidāti atpazīstamības un rosināto emociju ziņā nevar kaut
attāli līdzināties Barakam Obamam vai Narendram Modi. Tieši šajā
fenomenā meklējama galvenā Eiropas Savienības (ES) problēma, uzskata
bloka līderi, kas centušies pārvarēt tā dēvēto demokrātijas deficītu un
padarīt ES leģitīmāku vēlētāju acīs.
Taču kopš pirmajām tiešajām EP vēlēšanām, kas notika 1979.gadā,
vēlētāju aktivitāte ir pastāvīgi mazinājusies, un, lai gan četrās
dalībvalstīs balsošana ir obligāta, 2009.gadā tā nokritās jau līdz 43%.
Arī šīs vēlēšanas nesolās būs citādas, un aptaujas liecina, ka
aktivitāte varētu noslīdēt līdz 40% vai pat vēl zemāk. Neskatoties uz
politiķu pūlēm īpaši uzrunāt jaunatni, solot gan darba vietas, gan
izglītības iespējas, gados jauno vēlētāju vidū to, kuri dosies balsot,
varētu būt proporcionāli vēl mazāk.
Tajā pašā laikā, domājams, pieaugs atbalsts eiroskeptiķu un protesta
partijām, kā arī gan kreisajiem, gan labējiem ekstrēmistiem. Ja
2009.gadā par dažādu nokrāsu margināļiem un radikāļiem balsoja 13%
eiropiešu, tad šogad viņu skaits jau varētu sasniegt ceturtdaļu no
visiem balsojušajiem, jo vēlētājos pieņemas spēkā neapmierinātība ar
augsto bezdarbu un gauso tautsaimniecības izaugsmi.
Daži analītiķi pat brīdina, ka eiroskeptiķi varētu izveidot trešo
lielāko EP frakciju aiz konservatīvajiem un sociālistiem, taču citi pauž
šaubas, vai tās eiroskeptiķu partijas, kuras pretendē uz iekļaušanos
tradicionālo partiju respektablajā pulkā, būs gatavas apvienoties vienā
frakcijā ar galēji labējām partijām, kas arī ES kritiku padarījušas par
vienu no savu kampaņu galvenajiem atbalsta punktiem.
Taču galvenās bažas tiek izteiktas par to, ka eiroskeptiķi varētu
radīt haosu ES likumdošanas procesā, mēģinot bloķēt parlamenta darbu,
bremzēt bloka reformas un torpedēt starptautiskās vienošanās, tostarp
brīvās tirdzniecības līgumu ar ASV.
“Eiroskeptiķi cer izmantot šo varu, lai grautu Eiropas projektu no
iekšienes,” nesenā rakstā uzsvēruši Eiropas Ārlietu padomes pētnieki
Marks Leonards un Hosē Ignasio, kas Eiropas populistus pielīdzinājuši
ASV republikāņu galēji labējam spārnam jeb tā dēvētājai Tējas dzērāju
partijai.
“Mēs varam vērot dīvainu izrādi ar parlamentu, kurā daudzi no tā
locekļiem patiesībā vēlas tā atlaišanu,” atzīst Leonards un Ignasio.
“Pat ja tas nenotiks (..), eiroskeptiķi var ES padarīt par vēl grūtāk
pārvaldāmu” organizāciju.
Tikmēr ironiskā kārtā nekad iepriekš EP nav bijušas tik plašas
pilnvaras, kādas nonāks tā rokās līdz ar jauno ES likumdevēju sasaukumu.
Vai tas kādam tīk vai nē, deputāti, kas pamīšus pulcējas te Beļģijas,
te Elzasas reģiona galvaspilsētā, arvien lielākā mērā spēj gan sniegt
pilsoņu vēlmju piepildījumu, gan iejaukties to personiskajā dzīvē. Te
var minēt gan starptautisko sakaru tarifus, gan tabakas produktu
ražošanu un patēriņu, gan baņķieru prēmijas, gan starptautiskās
tirdzniecības līgumu nosacījumus.
Milzīgās, stiklā un tēraudā būvētās EP ēkas Briselē un Strasbūrā rotā
plakāti, kas demonstrē rūpes par patērētāju tiesību aizsardzību. Arī EP
apmeklētāju centrā Briselē jeb tā dēvētajā Parlamentāriumā ierīkotais
muzejs bez jebkādas liekas kautrības slavina ES likumdevēju nozīmīgo
lomu. Tomēr plaisa starp EP deputātiem un pilsoņiem nemazinās.
Aptaujā, ko Pjū pētījumu centrs martā un aprīlī veica septiņās ES
dalībvalstīs, konstatēts – 71% pilsoņu uzskata, ka viņu balsij ES nav
nozīmes, bet par EP parlamentu labās domās ir tikai 36% respondentu.
Eksperti to lielā mērā skaidro ar tendenci, ka vairums vēlētāju
joprojām domā nacionālā, nevis Eiropas mērogā, paļaujoties, ka viņu
problēmas atrisinās vietējie līderi un parlamenti, nevis “Briseles
birokrāti” jeb eirokrāti.
“Tas viss tiecas [Eiropas] Parlamenta vēlēšanas padarīt par otrās
šķiras vēlēšanām, kurās pamatā uzmanība pievērsta pašmāju, nevis Eiropas
jautājumiem,” nesenā rakstā norādījušas Eiropas Politisko pētījumu
centra līdzstrādnieces Soņa Pīdrafita un Vilde Renmana. “Zema aktivitāte
vēl nav ļaunums, taču tā var apdraudēt Eiropas Savienības un īpaši
Eiropas Parlamenta demokrātisko leģitimitāti.”
Kā bieži tīk norādīt pašreizējam Eiropas Komisijas prezidentam Žozē
Manuelam Barrozu, ES dalībvalstis sliecas “nacionalizēt veiksmes, bet
neveiksmēs vainot Briseli”. Tādējādi pilsoņu uzticība ES tiek pastāvīgi
grauta.
Cenšoties mainīt šo tendenci, šogad ieviests jauninājums – katra no
lielākajām EP frakcijām izvirzījusi savu kandidātu uz EK prezidenta
amatu, kas eirožargonā jau ieguvuši īpašu no vācu valodas aizgūtu palamu
– “Spitzenkandidaten” (burtiski – vadošie kandidāti).
Savus kandidātus uz Barrozu pēcteča vietu piekritusi izvirzīt
konservatīvo apvienība Eiropas Tautas partija (EPP), sociālisti
(S&D), liberāļi (ALDE/ADLE) un “zaļie” (EGP).
Teorētiski tā no Eiropas partijām, kas iegūs EP vēlēšanās visvairāk
balsu, savu pārstāvi iesēdinās arī EK prezidenta krēslā, tādējādi
izkarojot vēl papildu ietekmi, jo EK rokās ir gan plašas likumdošanas
iniciatīvas tiesības, gan kontrole pār 30 000 cilvēku lielo ES
civildienesta korpusu.
Taču pat šiem “spices kandidātiem” nākas grūti pārvarēt vēlētāju
vienaldzības sienu, un viņu debates, ja vispār tika pārraidītas, parasti
bija vērojamas skatītāju mazāk iecienītajos televīzijas kanālos.
Jaunieveduma atbalstītāji ir pārliecināti, ka tas radīs ciešāku
saikni starp vēlētājiem un Eiropas politiķiem. Viņi bija iedomājušies,
ka kandidāti nenogurstoši apceļos visu kontinentu un mobilizēs vēlētājus
Eiropas vārdā, tuvinot EP vēlēšanu kampaņu ASV priekšvēlēšanu izrādei.
Tomēr realitāte izrādījusies mazāk aizraujoša. Aptauja, kuru maijā
veicis sabiedriskās domas pētniecības uzņēmums “Ipsos”, izvaicājot 9000
pilsoņu 12 ES dalībvalstīs, liecina, ka 60% vēlētāju nav pat
priekšstata, kas ir šie “spices kandidāti”.
No vienas puses, tas nav nekāds pārsteigums. Neviens no viņiem nav
Eiropas mērogā pazīstama persona, lai gan divi savulaik pabijuši pašu
valsts premjera krēslos. Trīs vadošie kandidāti ir vīrieši vecumā no 58
līdz 61 gadam, kas ir uzticīgi Eiropas tālākas integrācijas idejai,
kuras reputāciju nopietni iedragājusi eirozonas krīze.
EPP kandidāts – bijušais Luksemburgas premjerministrs Žans Klods
Junkers – apbraukājis visu Eiropu, ceļodams gan ar savu kampaņas
autobusu, gan ar lidmašīnu. Viņš uzstājies ar aģitācijas runām un
iesaistījies debatēs ar citiem kandidātiem.
Aptaujas arī liecina, ka Junkers nedaudz apsteidz savu galveno
konkurentu – pašreizējo EP prezidentu Martinu Šulcu, kuru EK vadītāja
krēslā vēlas redzēt sociālisti.
Tomēr, pat ja vēlēšanās uzvarēs konservatīvie vai sociālisti, nebūt
nav garantēts, ka viens no viņiem kļūs par nākamo EK prezidentu, jo
prerogatīva izvirzīt ES “izpildvaras” vadītāja kandidatūru joprojām ir
dalībvalstu līderu rokās. Tiesa gan, viņu nosauktajam kandidātam
nepieciešams arī EP deputātu vairākuma atbalsts.
Lai gan dalībvalstu līderiem nāktos grūti ignorēt Junkeru vai Šulcu,
ja kāda no to pārstāvētajām partijām svētdienas vakarā kļūs par
nepārprotamu EP vēlēšanu uzvarētāju, tas joprojām ir iespējams.
Ja tas tiešām notiks, jau tā skeptiskie pilsoņi uzdos pamatotu
jautājumu, kāda gan jēga šīm uz “spices kandidātiem” balstītajām
vēlēšanām, un nākamajās vēlēšanās pie balsošanas urnām parādīsies vēl
mazāk eiropiešu.
Tas tikai padziļinās ES “demokrātijas deficīta” problēmu un liks
apšaubīt ES spēju kalpot par pusmiljardu lielā Eiropas pilsoņu kopuma
interešu pārstāvniecību.
Pēdējās aptaujas liecina, ka vēlēšanās ar nelielu balsu pārsvaru tomēr uzvarēs konservatīvie, nedaudz apsteidzot sociālistus.
Saskaņā ar noslēdzošo “PollWatch” aptauju, kuras rezultāti tika
publicēti otrdien, EPP izcīnīs 217 deputātu vietas, kamēr S&D var
cerēt uz 201 mandātu.
Tomēr EPP pārstāvniecība EP ievērojami saruks no 35,8 līdz 28,9% no
EP vietu kopskaita. Tikmēr S&D pārstāvniecība nedaudz pieaugs no
25,6 līdz 26,8%.
Īpaši smagi cietīs ALDE/ADLE, kuru pārstāvniecība saruks līdz 59
vietām, kamēr līdz šim liberāļus EP pārstāvēja 83 deputāti. Tādējādi
liberāļi zaudēs savu “zelta balsi”, kuru tie izmantoja iepriekšējos
divos EP sasaukumos, lemjot par to, kuras frakcijas rokās nonāks vadošie
amati ES institūcijās.
Grieķijā, kuru vissmagāk skārusi eirozonas krīze, uzvarētāja laurus,
domājams, plūks kreiso ekstrēmistu partija “Syriza”, kuras līderi Aleksi
Cipru EK prezidenta amatam izvirzījusi apvienotā Eiropas Kreiso partija
(EL).
Kopumā Eiropas apvienoto kreiso/Ziemeļvalstu zaļi kreiso (GUE/NGL)
frakcija var cerēt uz 53 vietām. Vēl 44 vietas varētu pienākties Zaļo un
Eiropas brīvās alianses (Greens/EFA) frakcijai.
Savukārt Eiropas konservatīvie un reformisti (ERC) pretendē uz 42 deputātu vietām.
Tomēr gaidāms, ka svētdien, kad sāksies lielā balsu skaitīšana, mediju galvenā uzmanība tiks pievērsta galēji labējo panākumiem.
Aptaujas liecina, ka Lielbritānijā visvairāk balsu iegūs
eiroskeptiskā Apvienotās Karalistes Neatkarības partija (UKIP), bet
Francijā – Marinas Lepēnas vadītā galēji labējā Nacionālā fronte (FN).
Brīvības un Demokrātijas Eiropas (EFD) frakcija, kurā šobrīd dominē
UKIP un kas varētu iegūt 40 vietas, kopā ar ārpus frakcijām esošajiem
deputātiem varētu kontrolēt 135 vietas, kas tos faktiski padarītu par
trešo lielāko nogrupējumu EP.
Tikmēr Lepēna sākusi kampaņu par apvienotās Eiropas nacionālistu
frakcijas veidošanu, un pagaidām par iespējamo dalību jaunajā frakcijā
ļāvusi noprast Gērta Vildersa vadītā Nīderlandes Brīvības partija,
Austrijas Brīvības partija un Beļģijas flāmu separātistu partija “Vlaams
Belang” (“Flāmu intereses”).
Tas var novest pie radikālām izmaiņām EP darbībā, jo galēji labējie
pirmo reizi varētu pretendēt uz kādas parlamentārās komisijas vadību,
iegūstot likumdošanas procesā ļoti ietekmīgas pozīcijas.
Šādā situācijā nedz Junkers, nedz Šulcs nevar cerēt nomainīt Barrozu,
ja vien EPP un S&D neapvienojas “lielajā koalīcijā”, kas tiktu
veidota pēc Vācijas kancleres Angelas Merkeles vadītās valdības parauga.
Pirmie pie balsošanas urnām ceturtdien dosies nīderlandieši, bet
nedaudz vēlāk šodien viņiem sekos arī briti. Piektdien EP vēlēšanas
notiks Īrijā un Čehijā, kas ir vienīgā dalībvalsts, kur balsošana ilgs
divas dienas, turpinoties arī sestdien.
Sestdien līdz ar čehiem pie vēlēšanu urnām dosies vēlētāji arī
Latvijā, Maltā un Slovākijā, bet svētdien visās atlikušajās ES
dalībvalstīs – Austrijā, Beļģijā, Bulgārijā, Dānijā, Francijā, Grieķijā,
Horvātijā, Igaunijā, Itālijā, Kiprā, Lietuvā, Luksemburgā, Polijā,
Portugālē, Rumānijā, Slovēnijā, Somijā, Spānijā, Ungārijā, Vācijā un
Zviedrijā.
Vienlaikus ar EP vēlēšanām Beļģijā svētdien notiek arī nacionālā
parlamenta un reģionālās vēlēšanas, kam šogad ir īpaši liela nozīme, jo
uz spēles zināmā mērā likta valsts turpmākā vienotība. Tikmēr Grieķijā
svētdien notiek reģionālās un municipālās vēlēšanas, kuru iznākums
varētu novest arī pie pašreizējās valdības krišanas.
Lai gan EP vēlēšanas dažādās dalībvalstīs notiks dažādos laikos,
balsu skaitīšanas rezultātus paredzēts paziņot tikai pēc tam, kad
svētdien plkst.24.00 pēc Latvijas laika tiks slēgti pēdējie vēlēšanu
iecirkņi Itālijā, kur vērienīgais balsošanas process finišēs.
EK ir aizliegusi dalībvalstīm publicēt balsošanas rezultātus pirms
pēdējo iecirkņu slēgšanas, bažījoties, ka agrāk nobalsojušo dalībvalstu
rezultātu izsludināšana var ietekmēt vēlēšanu iznākumu citās
dalībvalstīs.
Kopš 1979.gada balsis skaitīt, kamēr balsošana nav beigusies visās
dalībvalstīs, vispār bija aizliegts, taču 2002.gadā šī kārtība tika
pārskatīta, balsu skaitīšanu atļaujot, taču joprojām aizliedzot oficiāli
izsludināt rezultātus.
Tomēr pirmās prognozes par vēlēšanu iznākumu gaidāmas jau ap plkst.23 pēc Latvijas laika.
Zināmi priekšvēstneši par balsošanas iznākumu, iespējams, parādīsies vēl agrāk.
2009.gadā rezultātu priekšlaicīga izsludināšana noveda pie konflikta
starp EK un Nīderlandes valdību, kas toreiz balsu skaitīšanas iznākumu
nodeva atklātībai, četras dienas pirms vēlēšanas bija notikušas lielā
daļā citu dalībvalstu.
Šogad arī Nīderlandes iekšlietu ministrs Ronalds Plastereks
aizliedzis municipalitāšu mēriem vietējos balsu skaitīšanas rezultātus
atklāt medijiem pirms svētdienas plkst.23.00 pēc Briseles laika
(plkst.24.00 pēc Latvijas laika).
Tajā pašā laikā lielākā Nīderlandes raidorganizācija NOS grasās
publicēt nobalsojušo vēlētāju aptaujas rezultātus jau ceturtdienas
vakarā.
Turklāt Nīderlandes likums pieprasa, lai, pabeidzot balsu skaitīšanu,
katrā no vēlēšanu iecirkņiem rezultāti tiktu skaļi nolasīti, un mediji
jau paziņojuši, ka uz visiem iecirkņiem valstī nosūtīs savus cilvēkus,
kas piedalīsies šajā procedūrā.
Lai gan piecas pārējās valstis, kurās vēlēšanas notiek agrāk,
apņēmušās ievērot EK izvirzītos noteikumus, arī tur, iespējams,
atklātībā nonāks ziņas par varbūtējo balsošanas iznākumu.
Lielbritānijā līdz ar EP vēlēšanām ceturtdien notiks municipālās
vēlēšanas. Lai gan EP vēlēšanās nodoto balsu skaitīšana sāksies tikai
svētdien, vietējo vēlēšanu rezultāti tiks pasludināti jau ceturtdien vai
piektdien. Tas varētu kalpot par visai ticamu indikatoru arī EP
vēlēšanu iznākumam.
Arī Īrijā piektdien paredzētas pašvaldību vēlēšanas. Arī tur EP
vēlēšanu balsu skaitīšana tiks atlikta, kamēr vietējā balsojuma
rezultāti tiks publiskoti.
Tikmēr Latvijā un Slovākijā, kur vēlēšanas notiek sestdien, balsu
skaitīšana tiks sākta tūlīt pēc iecirkņu slēgšanas, taču to nodošana
atklātībai tiks aizkavēta līdz svētdienas pusnaktij.
Savukārt Maltā balsu skaitīšana sāksies tikai svētdien. Tāpat notiks
arī Čehijā, kur trīs dienas pirms vēlēšanām un vēlēšanu dienā aizliegts
publicēt arī jebkādus aptauju rezultātus.
