Tā kā paši šoziem jau krietni esam nosaluši, aizdomājamies, vai tikai nav jāsteidz palīgā meža zvēriem un ūdens putniem. Latvijas Nacionālā dabas muzeja speciālisti mierina – stirnām, lapsām un citiem savvaļas dzīvniekiem šī noteikti nav nekāda bargā un grūtā ziema, un arī ūdensputniem ir savas izdzīvošanas stratēģijas.
Ilgstošais aukstums pamazam aizsaldējis ūdentilpes, neatstājot tajās vietu putniem, kur patverties no spelgoņa un arī uzmeklēt ēdamo. Jautājam Latvijas Nacionālā dabas muzeja Zooloģijas nodaļas vadītājam, ornitologam Dmitrijam Boiko, vai putniem kaut kā jāpalīdz vai ļaut dabai ritēt savu gaitu? Viņš kā biologs teiktu – nevajag nekā darīt. Ja ūdenstilpes pilnībā aizsals un cilvēki putnus nebaros, tad tie, kas būs spējīgi, jo ne visi palikušie ir tie veselīgākie un spēkpilnākie, dosies meklēt no ledus brīvu ūdeni. Bet kāda daļa arī aizies bojā. «Dabas likumi cilvēka izpratnē ir nežēlīgi. Jūtām tur nav vietas. Vai nu dzīvo vai kādu pabaro,» atzīst D. Boiko. Vesels putns, kas ir labā kondīcijā, arī ziemā var aizlidot vairākus desmitus, pat simtus kilometru, meklējot patvērumu. Daži gulbji no Rīgas šādās situācijās izlidojuši pat uz Kauņu, Poliju, Dāniju.
Taču cilvēkiem, protams, nepatīk noraudzīties uz to, kā notiek dabiskā atlase. Līdz ar to rīcība ir atkarīga no pašiem cilvēkiem un arī pašvaldības. D. Boiko min piemēru no Bolderājas apkaimes Rīgā, kur cilvēki katru dienu no ledus atbrīvo arvien aizsalstošo āliņģi un arī piebaro ūdensputnus. Esot saveduši pat salmus no Daugavpils, lai putni tajos varētu uzturēties un nepiesaltu pie ledus, jo bijis starpgadījums ar piesalušiem gulbjiem. Kad spalvas slapjas un tie apsēžas uz ledus, var kārtīgi piesalt, un paši saviem spēkiem tad vairs diemžēl piecelties nevar. Tiesa, siena slānis, ko cilvēki izveidojuši, esot pārāk biezs putniem.
Ja cilvēki grib palīdzēt ūdensputniem, vispirms ir jāparūpējas, lai tiem būtu ūdens pleķis, kas nav pārvilcies ar ledu, jo ūdens temperatūra nekad nav zemāka par nulli. Šādā gadījumā, rūpējoties par putniem, nevajadzētu aizmirst par pašu drošību uz ledus. Tāpat putni tad regulāri jābaro ar auzu pārslām vai graudiem. Maize tiem nav veselīga un pilnvērtīga barība.
Ar putniem esot tāpat kā ar cilvēkiem – pēdējās ziemas bija pieradinājušas, ka ir samērā silts un mierīgi var pārziemot tepat. Ja pēkšņi uznāk austāka ziema – tie apjūk. Ir gan arī tādi putni, kas nevis te palikuši, bet atlidojuši pārziemot.
Arī pie barotavām aukstajā laikā putnu ir mazāk, jo daļa iespējams, aizlidojusi, piemēram, uz Lietuvu, Poliju, kāds arī aizgājis bojā Bet palikušie krietnākā spelgonī taupa spēkus, parasti atjaunojot enerģijas rezerves tikai agri no rīta vai pirms tumsas iestāšanās.
Arī muzeja zooloģe Inta Lange mierina – satraukumam par meža zvēriem šajā ziemā neesot pamata. Tie ir mērenās joslas dzīvnieki, kas dzīvo līdz pat polārajam lokam, līdz ar to esošais aukstums tiem nav nekas īpašs. Dzīvniekiem daba ir radījusi dažādus pielāgošanās mehānismus. Dažkārt dzīvnieku pārziemošanu apgrūtina sniega segas biezums, taču šogad vismaz līdz šim brīdim sasnidzis tik daudz, lai pasargātu augus, taču dzīvniekiem raizes nesagādātu.
I. Lange min vairākas dzīvnieku pārziemošanas stratēģijas. Tādi zvēri kā eži, lāči, āpši, jenotsuņi jau rudenī uzkrājuši tauku rezerves un aizgājuši ziemas guļā, un tiem vienalga, kādi ārā grādi. Savukārt vāveres, lapsas uzaudzējušas īpaši biezu un kuplu kažoku. Vāverēm nav nekādu bēdu ar ēdamo, jo koku galotnēs vēl gana daudz čiekuru, turklāt viņām ir krājumi, ar ko mieloties, kad ārā īpaši nepatīkams laiks. Krājumi ir arī bebriem, tāpēc tie nepārdzīvo ūdenstilpju aizsalšanu. Lapsām kažoks tik biezs, ka tās bez problēmām var dzīvoties un gulēt ārā. Rudastēm šogad pat ir ļoti labvēlīgs laiks, jo sniegs ir irdens un zem tā mītošos grauzējus var viegli nomedīt. Grūtāk būtu, ja sniegu klātu pamatīga sērsnas kārta.
Briežu dzimtas dzīvniekiem uz ziemu kažoks izaug kā tāds siltinājums, biezs un blīvs. Stirnām kritiskākas ir tās ziemas, kad ir ļoti bieza sniega kārta. Tāpat tām ir arī grūti, ja ir liela sērsna, jo tad grūtāk atkasīt barību un, kā novērojuši zinātnieki, vecajiem un slimajiem īpatņiem arī sarežģītāk izkasīt sev gulēšanas vietu, jo veido to uz zemsedzes. Taču sniegs ir irdens un labs. Turklāt brieža dzimtas zvēri ēd arī dažādas koku un krūmu atvases, tā kā pie ēdamā tiek.
Arī zaķiem šoziem nav īpašu problēmu. Baltajiem sniegs pat nāk par labu, jo bezsniega apstākļos tie ir vieglāk pamanāms medījums. Zaķi grauž visu, ko var dabūt. Ziemā tā pārsvarā ir miza vai atvases, tāpēc labprāt ciemojas mūsu dārzos, kur tos vilina saldā un garšīgā ābeļu miza.
Zvēri nāk pie cilvēku mājām, jo ziemā tiem darbojas slinkuma stratēģija jeb enerģijas taupīšana. Tie grib, pēc iespējas mazāk kustoties, saņemt vairāk labuma vēderam. Un kas par lielisku maltīti tos sagaida jauniestādītā augļudārzā! Savukārt lapsas nāk, jo kur cilvēks, tur komposta kaudzes, bet tur grauzēji un kūmiņam bagātīgas dzīres.
«Šobrīd nevajadzētu celt trauksmi, ka dzīvniekiem ir ļoti grūti. Mērenās joslas dzīvniekiem šī ziema līdz šim brīdim nav bijusi par sarežģītu. Un ar piebarošanu ir tā, ka nevajadzētu vispār piebarot savvaļas dzīvniekus, jo dzīvnieki paši zina, kas viņiem darāms. Cilvēkiem patīk romantizēt, ka, lūk, stirniņa skatās logā un meklē palīdzību, taču dzīvē tā nav,» kopsavelk I. Lange.
