Starp “vatņikiem” un “mūsējiem”

Vairāk nekā gadu ilgstošais karš Ukrainā ir radījis lielas pārmaiņas Latvijas sabiedrībā, īpaši attiecībā uz integrācijas jautājumiem, un to, kā latvieši redz iespēju sadzīvot ar cittautiešiem. Krievijas agresija Ukrainā ir radījusi viļņošanos arī Latvijas krievvalodīgajā sabiedrībā, kur vērojams dažādu emociju mikslis – gan radikalizēšanās, solidarizējoties ar Krieviju, gan savas identitātes pārskatīšana, gan apmulsums un atbilžu meklēšana.

Par to, kā jūtas un ko domā Latvijas krievi vēsta arī jaunākā Latvijas režisora Staņislava Tokalova filma “Viss būs labi”, kas savu pirmizrādi piedzīvoja “Artdocfest” dokumentālo filmu festivālā. Sekojot trīs dažādu paaudžu sieviešu likteņiem kinorežisora ģimenē, filma cenšas noskaidrot, kā 2020. gadā dzīvo pusmiljonu lielā Baltijas krievu kopiena. Vecmāmiņa ir Otrā pasaules kara veterāne, kura 1955. gadā ieradās Latvijā labākas dzīves meklējumos. Māte strādā par pasniedzēju Transporta un sakaru institūtā, bet 18 gadus vecā meita ir māksliniece un Latvijas Mākslas akadēmijas studente. Tas ir stāsts par to, kā vecākās un vidējās paaudzes krievi nespēj atrast savu identitāti Latvijā un jūtas visu aizmirsti.

“Kolektīvā atmiņa par vieglo laiku, kurā cilvēkiem pašiem nebija jāizdara izvēles, jo valsts tās bija izdarījusi viņu vietā, savienojas ar Krievijas propagandas radīto „lielās uzvaras” mītu un varonību kā dzīves jēgas nesēju. Šajā pasaulē Staņislavs Tokalovs būvē ļoti blīvu, izkāpinātu un smagu sajūtu par atsvešinātību, noslēgtību un nepiederēšanu. Vienīgais patiešām priecīgais notikums, kad filmas varones Irina un Ņina dodas satikt citus cilvēkus un izraujas no tīri fiziskās savas dzīves šaurības, ir 9. maija svinības, kuras filmas režisors rāda kā nozīmīgāko savas mammas un vecmammas gada dienu”, recenzijā par filmu raksta režisore Krista Burāne.

Pats režisors par krievvalodīgu integrāciju Latvijas Nacionālā kino centra mājas lapā vēsta šādi: “Izmaiņas sabiedrības apziņā, kuras ilgtu vēl vismaz desmit gadus, pēkšņi un strauji notika dažu mēnešu laikā. Karš tās paātrināja neticamā kārtā. Notika sabiedrības polarizācija, latviešu daļa kļuva ļoti saliedēta, par to spilgti liecina Uzvaras pieminekļa demontāža. Un aktuāls, tāpat kā visur citur Eiropā, kļūst jautājums par krievvalodīgo identitāti. Es nezinu, kas būs tālāk. Es varu tikai skatīties uz notikumiem, ko mums izdevās piefiksēt, un šis process man atklāja, ka krievvalodīgajiem iedzīvotajiem jāpievēršas savas identitātes formulēšanai. Es ļoti ceru, ka filma atļaus iesākt diskusiju par šo man ļoti svarīgo jautājumu.”

“Klusējošo” uzdotā mīkla

Saskaņā ar dažādiem pētījumiem, kas veikti gada nogalē, kā stāsta etnisko jautājumu pētnieks Mārtiņš Kaprāns, Krieviju un tās iebrukumu Ukrainā atbalsta 10% krievvalodīgo. Tas salīdzinājumā ar pagājušā gada martu ir par 10% mazāk. Lai gan tas ir daudz, vienlaikus tas nenozīmē, ka ir pieaudzis Krievijas rīcības nosodījums.

Vērojot noskaņojumu Latvijas cittautiešu vidū un attieksmi pret Ukrainā notiekošo, interesantākais ir jautājums – kas ir klusējošā krievvalodīgo daļa, kura uz dažādu aptauju jautājumiem atbild ar “nezinu”, “nav viedokļa”. Sabiedrības pētnieki domā, ka patieso ainu mēs ieraudzīsim tikai pēc ilgāka laika.

Tomēr Kaprāns, vērtējot Latvijas krievvalodīgajā sabiedrībā notiekošos procesus saistībā ar elektorāta uzvedību pērn oktobrī notikušajās Saeimas vēlēšanās, secina, ka radikalizācija, atbalstot tādas partijas kā “Stabilitātei!” un Latvijas Krievu savienība, bijusi visai ierobežota, turklāt ar izteikti reģionālu raksturu. Proti, “Stabilitātei!” lielākie panākumi bija tieši Daugavpilī, kas varētu liecināt, ka krievvalodīgo noskaņojums ir reģionāli atšķirīgs un vissaspringtākā situācijā ir tieši šajā pilsētā.

Pagājušā gada nogalē Valsts kancelejas pasūtītajā Mazākumtautību pētījumā, balstoties uz aptaujām, nonākts pie šāda secinājuma: “Šobrīd krieviski runājošie iedzīvotāji jūtas neaizsargāti un baidās par iespējamām negācijām no citu nacionalitāšu puses par viņu it kā ”līdzvainību” karā. Viņiem ir nepieciešams iedrošinājums, ka, esot lojāli Latvijai, viņi ir pasargāti no jebkādām agresijas izpausmēm, un zināmā mērā publiski “jāatjauno” izlīgums starp valsti un cilvēkiem, kas ir lojāli valstij un tās vērtībām – valsts savus iedzīvotājus aizsargās, neatkarīgi no valodas, kuru viņi mājās lieto.”

To, ka “klusējošā” krievvalodīgo daļu nav viennozīmīgi uzskatāma par “kremliniem” un ir integrējama latviešu sabiedrībā, apstiprina cits pētnieku secinājums: “Šis ir ļoti piemērots brīdis, lai aicinātu krieviski runājošos aktīvāk iesaistīties kopējā Latvijas attīstībā, jo savā ziņā šī mērķa grupa ir zaudējusi vērtīborientācijas atskaites punktus, un, saņemot draudzīgu aicinājumu, pamudinājumu un atbalstu no latviski runājošās Eiropas vērtības nesošās sabiedrība daļas, varam iegūt būtisku valstij lojālu iedzīvotāju grupu.”

Tomēr to, ka tas nebūs vienkāršs uzdevums, apliecina pētnieku teiktais, ka vairākums respondentu, kas bija mazākumtautību jaunieši, taujāti par karu Ukrainā, centās ieņemt neitrālu pozīciju, atzīstot, ka īsti nezina, kurš ir vainīgs, norādīja uz pretrunīgu informāciju, piesauca astoņus gadus notiekošo “genocīdu” Donbasā un ukraiņu provokācijas.

Tas tikai apliecina, cik nepieciešams, lai arī par trīsdesmit gadiem novēlots, ir lēmums pāriet uz izglītību tikai valsts valodā, kā arī Krievijas propagandas kanālu aizliegums.

Sabiedrība radikalizējas

Viena no šā brīža tendencēm, kas izteikti vērojama Latvijas sabiedrībā, ir milzīgs kategoriskums un melnbalta domāšana. Ja attiecībā uz Krievijas agresiju Ukrainā patiešām nav pustoņu, melns ir melns un balts ir balts, tad tajā, kā cilvēki attiecas pret saviem līdzpilsoņiem ar atšķirīgu etnisko izcelsmi, brandiskais princips “visu vai neko” gan visticamāk nebūtu piemērojams.

Jaunajā Dailes teātra izrādē “Brands” vēstījums ir nepārprotams – kad Brands ir cietis sakāvi ārkārtīgi nežēlīgajā cīņā par savu maksimālistisko principu īstenošanu, parādās liels uzraksts “Dievs ir žēlastība”. Iespējams, šo principu vajadzētu atcerēties visiem, domājot, kā tad kopīgi sadzīvot, kā veidot kopīgu nāciju, kas nav sašķelta pēc etniskā principa. Te vietā minēt sociālantropologa, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesora Klāva Sedlenieka atbildi uz jautājumu, kā mums attiekties pret Latvijas krievvalodīgajiem, – “vispirms jau kā pret cilvēkiem”.

Tas nekādā gadījumā nenozīmē atteikšanos no tādām leģitīmām prasībām kā valsts valodas pārzināšana, latviešu valodas kā dominējošās valodas stiprināšana publiskajā telpā un pāreja uz mācībām tikai valsts valodā. Tajā pašā laikā tas nozīmē nelūkošanos uz visiem krievvalodīgajiem kā uz “orkiem”, “vatņikiem” un “kremliniem”. Latvijā attiecībā uz šeit dzīvojošajiem krievvalodīgajiem nebūtu pareizi pasludināt, ka “labo” krievu nav un visi ir impēristi.

To, ka Latvijas sabiedrība pēc kara ir kļuvusi radikālāka, apliecina, piemēram, vēsturnieka Gustava Strengas teiktais: “Tas tomēr ir nedaudz amizanti, ka kara radītajā ārprātā divi patriotiski un konservatīvi cilvēki – Mārtiņš Kaprāns un Vilis Daudziņš – ir padarīti par kremliniem un nodevējiem.”

Ķengāšanās par aktieri Daudziņu iesākās pēc viņa paustā, ka nevajadzētu, ignorējot vēsturisko kontekstu, akli pārdēvēt visas ielas, kam vien kāds sakars ar Krieviju. Īpaši tas attiecas uz Maskavas ielas pārdēvēšanu, pret ko iebilst arī Valsts valodas centrs, norādot, ka ielai šāds nosaukums piešķirts jau 1859. gadā. “Ja nopietni, tad, jā, pašpasludināto pareizā latviskuma turētāju vestās tautas naidnieku meklēšanas kampaņas, ir visnožēlojamākā kara blakne mūsu sabiedrībā,” uzsver vēstures un politikas pētniece Una Bergmane.

Arī filmas par Daugavpili režisore Vladislava Romanova ir norādījusi, ka Latvijas sabiedrība ir daudz sarežģītāka par primitīvo dalījumu “latvietis” un “krievs”. Viņa, tāpat kā kultūras pētnieks Deniss Hanovs, domā, ka sabiedrības saliedētības mērķim būtu jābūt latviskošanai, nevis “atkrieviskošanai”. Un tās ir divas principiāli atšķirīgas pieejas. “Paskatieties, kas notiek, ja amatpersonas un inteliģence ir par gļēvu, lai nosodītu kaut kādu nesaprotamu “atkrieviskošanu”. Cilvēki nejūt robežas. Šim nav sakara ar Krieviju un Ukrainu. Runa par aizmetņiem etniskam naidam. Tas nedrīkst būt demokrātiskā un eiropeiskā Latvijā,” raksta žurnālists Frederiks Ozols.

Divkopienu sabiedrība

Viena no lielākajām problēmām pašlaik, kā atzīst sabiedrības pētnieki, ir uzskats, ka Latvijas krievi ir homogēna grupa, kas vienprātīgi pauž atbalstu Putinam un Kremlim. Nereti atsevišķos sociālo tīklu burbuļos tiek izcelts ukraiņu teiktais, ka “labo” krievu nav. Ja ukraiņu gadījumā šī nostāja ir saprotama, tad diezin vai tas būtu piemērojams attiecībā uz Latvijas sabiedrību.

Kultūrpētnieks Hanovs domā, ka pareizi būtu runāt nevis par krieviem, bet krievvalodīgajiem, kas ir cilvēki ar dažādu izcelsmi un uzskatiem un krievu valodu savstarpējā saziņā lieto kā “lingua franca”. “Es domāju, ka liela daļa latviešu sabiedrības, ieskaitot politiķus, nemaz nepazīst krievvalodīgos un nespēj par tiem runāt, neignorējot to dažādību,” uzskata Hanovs.

Vienlaikus viņš uzsver, ka lielākā kļūda, kāda pieļauta 30 gadu laikā kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, ir tas, ka mums nav izdevies izveidot vienotu politisko nāciju, kurai savu piederību varētu just katrs Latvijas iedzīvotājs neatkarīgi no etniskās izcelsmes.

“Trīsdesmit gados kopš neatkarības atjaunošanas mēs neesam nonākuši līdz saliedētai sabiedrībai, par kuru mēs sajūsmināmies, raugoties uz ukraiņiem, kas ir vienoti savās eksistenciālajās cīņās. Ukraiņi ir patiešām politiska nācija. Latvijas politiķiem tas nav bijis vajadzīgs, jo sašķelta sabiedrība ir spēcīgs instruments politiskā kapitāla uzkrāšanai,” uzsver pētnieks.

Hanovs savos vērtējumos ir arī ārkārtīgi kritisks pret latviešu politiķiem, kas piedāvājuši tādu nacionālo politiku, kuras pamatā ir nacionālisms, nevis politiskā nācija. “Latviešu politiskās partijas ir nozagušas politiskās nācijas ideju, to paslēpušas un negrib atvērt. Ir izveidojies vesels cilvēku slānis, kuriem Latvija ir tikai fiziska dzīvesvieta, taču mentāli, kulturāli un filozofiski tā viņiem ir sveša telpa. Latvijā ir divkopienu sabiedrība,” pārliecināts Hanovs.

Piespēlēja Putinam

Tiesa, viedokļi, kāpēc Latvijā ir izveidojusies divkopienu sabiedrība, ir atšķirīgi. Ja Hanovs tajā primāri vaino latviešu politiķus, bet arī tā sauktās krievu partijas, tad 2016. gadā veiktajā pētījumā par krievvalodīgo noskaņojumu secināts, ka daļa krievvalodīgo kopienas Latvijā ir integrācijas politikai nesasniedzama, jo apzināti norobežojas no pārējās sabiedrības. To, ka šis pirms sešiem gadiem izteiktais secinājums ir spēkā arī 2022. gadā, uzskatāmi pierādīja Romanovas filma par Daugavpili, kur redzams, ka krievvalodīgie dzīvo pilnīgi atsvešinātā burbulī, lai neteiktu geto.

Hanovs uzsver, ka Latvijas demokrātija ir etniski sašķelta un nekvalitatīva. Vienlaikus viņš atzīst, ka trīsdesmit gadu laikā radikalizējušās ir arī mazākumtautības.

Diemžēl, latvietība, latviešu kultūras mantojums lielākai daļai cittautiešu ir svešs. Viņaprāt, tas ir arī tāpēc, ka visus šos gadus vairākas varas partijas piekopušas neatbildīgu nacionālistisko diskursu, visu laiku turot atvērtu okupācijas traumu un no tās izveidojot ienaidnieka tēlu. Savukārt tādas jomas, kur var veidoties saliedēta sabiedrība – izglītība, kultūra – ir tikušas atdotas nacionālistiskām partijām, kuru ideja nekad nav bijusi veidot kopīgu nāciju.

Pēc Hanova domām, sliktākais ir tas, ka ar nacionālistisko politiku latviešu politiķi ir piespēlējuši Putinam, kas 2000. gadā sāka veidot ekspansionistisku ārpolitiku. Kremlis izmantoja ļoti efektīvu un jaudīgu ieroci – nostaļģiju pēc bijušā, pēc padomju laikiem, kad visi dzīvoja “draudzīgi”. Hanovs norāda, ka tie, protams, ir meli, taču krievvalodīgajiem, kuri Latvijā gan tika uzskatīti par svešajiem, gan paši tā jutās, tas šķita kā patvērums, lai arī iluzors.

Individuālā atbildība

Taujāts, vai pie vainas nav arī paši krievvalodīgie, kas trīsdesmit gadu laikā nav, piemēram, iemācījušies latviešu valodu, Hanovs atbild apstiprinoši, norādot, ka te gan var runāt tikai par individuālo, nevis kolektīvo atbildību. “Mans tēvs ir dzimis Latvijā, viņš arī man palīdzēja apgūt latviešu valodu. Mana mamma uz Latviju atbrauca studiju gados no Rietumukrainas. Pēc neatkarības atjaunošanas nepilsoņiem bija iespēja nokārtot valodas eksāmenu un iegūt pilsonību. Tēvs to neizdarīja principiālu iemeslu dēļ. Argumentācija: es šeit esmu dzimis, man pienākas. Tikmēr mana māte eksāmenu nokārtoja un ieguva pilsonību. Tā ka mans tēvs pats ir atbildīgs par to, ka ir nepilsonis,” savas ģimenes piemēru min Hanovs.

Viņaprāt, pieņemtais lēmums par pāreju uz mācībām latviešu valodā ir pilnīgi pareizs, un, iespējams, sabiedrība būtu daudz saliedētāka, ja tas būtu ticis izdarīts jau pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Bet uz provokatīvo jautājumu, ko domā par Krievijas režisora Vitālija Manska teikto, ka tiem Latvijas krieviem, kas atbalsta Putinu un Kremli, būtu jādodas prom uz Krieviju, Hanovs atbild, ka var tikai piekrist. Vienlaikus viņš atzīst, ka viņam kā pētniekam visinteresantākais šķiet tas, kādēļ tik daudziem Latvijas krieviem ir izveidojies tik greizs pasaules redzējums.

Kaprāns ir pārliecināts, ka pārmaiņas krievvalodīgo identitātes izjūtā un pasaules redzējumā kara iespaidā varētu notikt, taču gads ir pārāk īss laiks, lai cilvēku līdzšinējā identitātes izjūtā notiktu kādas būtiskas pārmaiņas. Vienlaikus viņš uzsver, ka daudzi cittautieši šobrīd aktīvi meklē atbildes uz jautājumu, kas viņi ir, kāda ir viņu vieta Latvijā. Un ārējai videi vajadzētu būt palīdzošai šo atbilžu meklēšanā.

Foto – LSM.LV