Tūrisma nozarei pēc Covid-19 pandēmijas būs nepieciešami trīs atkopšanās gadi

Latvijā un Baltijā tūrisma industrijai šī vasara un ziema būs sarežģīta, jo rādītāji nebūs ne tuvu 2019.gada līmenim. Daudzas viesnīcas šogad nemaz neatvērsies un pārcels atvēršanu uz nākamo gadu, intervijā aģentūrai LETA prognozē Latvijas viesnīcu operatora SIA “Mogotel” attīstības direktors Ivans Dokicāns. Viņaprāt, labā ziņā ir tā, ka līdz ar situācijas stabilizēšanos Ukrainā, kas, cerams, notiks drīz, nākamgad situācija jau būs daudz labāka, savukārt pilnīgu tūrisma nozares atkopšanos “Mogotel” attīstības direktors prognozē pēc trīs gadiem.

Vai varat īsumā izstāstīt par “Mogotel” grupu un tās pārstāvētajiem viesnīcu zīmoliem?

Mūsu grupa ir sadalīta divos attīstības virzienos. Pirmais modelis ir tas, ar ko mēs sākām un kā mēs attīstāmies Latvijā, Baltijas valstīs un arī Ukrainā – tie ir mūsu zīmoli “Wellton Hotels”, “Rixwell Hotels” un “Rija Hotels”. Šie trīs zīmoli pieder vai nu tieši “Mogotel”, vai to īpašnieki ir saistīti ar “Mogotel”. “Wellton” ir jaunbūves, ko būvējam Vecrīgā, “Rixwell” ir viesnīcas, ko esam pārņēmuši no esošā tirgus, kā arī “Rija Hotels” esam pārņēmuši no tirgus, bet tās ir trīs zvaigžņu viesnīcas. Tas ir pirmais darbības modelis, ko mēs esam uzsākuši jau sen, un esam diezgan veiksmīgs operators reģionā.

Savukārt otrais modelis, ar ko mēs esam startējuši nesen, ir tā saucamais “white label operator”. Pirmā viesnīca ar šo modeli tika atvērta šogad februārī. Tas nozīmē, ka esam profesionāls viesnīcu operators, bet strādājam zem cita zīmola. Šajā modelī esam parakstījuši līgumu ar zīmolu “Wyndham Hotel group”. Tas ir lielākais viesnīcu franšīzes uzņēmums pasaulē, un pagaidām vienīgais starptautiskais partneris, ar kuru esam parakstījuši līgumu. Taču plānojam, ka šogad mums būs tāds pats līgums ar “Accor”, kas ir franču viesnīcu tīkls un Latvijā ir pārstāvēts ar zīmoliem “Mercure”, “Pullman” un “Ibis”. Plānojam līgumu arī ar “Hilton” un “Intercontinental Hotel group”. Visi trīs līgumi būs ārpus Baltijas valstīm, un mums būs trīs papildu partneri, ar kuriem attīstīties. Starpība ir tāda, ka Rietumeiropā investori ir vairāk tendēti uz to, lai sadarbotos ar starptautiskajiem zīmoliem. Investori daudz vairāk investē, piemēram, nekustamajā īpašumā, ko iznomā “McDonalds” franšīzes partneris, nevis vietējais ēdināšanas pakalpojumu sniedzējs. Tas pats notiek viesnīcu biznesā. Pēdējos 20 gados starptautisks zīmols dod ne vien pienesumu viesnīcu operatīvajā darbībā, bet arī palīdz celt reputāciju investoru acīs. Investori grib saprast, kas ir tas produkts, kurā viņi investē, un tieši tādēļ starptautiskam zīmolam ir liela nozīme.

Tāpat gribu paskaidrot, ka mums ir divi veidu līgumi. Ir pārvaldības līgumi, kas juridiski ir strukturēti dažādi, bet pēc būtības paredz viesnīcu pārvaldību. Tādi līgumi mums ir Rīgā, Igaunijā, Kijivā un Bulgārijā. Kā arī ir nomas līgumi. Nomas līgumi ir ļoti skaidri, esam nomnieks, kas maksā nomu un pārvalda un pieņem lēmumus bez īpašnieka līdzdalības. Savukārt pārvaldības līguma gadījumā esam tikai operators, kas pēc līguma nosacījumiem pārvalda viesnīcas darbību un saņem komisiju. Pārvaldība notiek ciešā sadarbībā ar īpašnieku.

Ar kādiem līgumiem strādājat Rīgas viesnīcās?

Visas viesnīcas Rīgā ir uz hibrīdlīguma principiem, juridiski tie ir nomas līgumi, bet faktiski pārvaldības līgumi. Rīgā citu līgumu nav. Kijivā un Bulgārijā tie ir pārvaldības līgumi, Igaunijā mēs trīs viesnīcas nomājam un viena viesnīca ir uz hibrīdlīguma principa. Vācijā un Polijā viesnīcas ir uz nomas līguma.

Kā jūs raksturotu pašreizējo situāciju viesnīcu biznesā, ņemot vērā Covid-19 pandēmijas ierobežojumu beigas, bet saspringto situāciju saistībā ar Krievijas sākto karu Ukrainā?

Teiksim tā, pēc Covid-19 situācijas sliktāk jau nebūs. Tas ir viennozīmīgi. No 2020.gada 13.marta līdz 15.jūnijam viesnīcu noslodze bija ļoti zema – aprīlī vienīgajai viesnīcai, kas strādāja, noslodze bija apmēram 3%.

Pašreizējo situāciju salīdzināt ar pandēmijas periodu nevar. Cilvēki turpina ceļot, atpūšas un arī Latvijā dzīvojošie cilvēki arvien biežāk paliek Rīgas viesnīcās. Pirms Covid-19 laikā latvieši Rīgas viesnīcas bija vien apmēram 3% no kopējā viesu skaita, tagad latvieši ir top trijniekā viesu ziņā. Lietuvieši, igauņi un latvieši ir trīs galvenās klientu grupas gan korporatīvajā segmentā, gan tūristu vidū. Tādā ziņā karš nav atstājis iespaidu, taču, protams, tas sarežģī kopējo situāciju ne tikai no pieprasījuma puses. Kara dēļ esam saņēmuši rezervāciju anulācijas, ko bijām prognozējuši. Kopumā kā grupa esam spējuši adaptēties jaunajai situācijai un kompensēt rezervācijas anulēšanu ar jaunu klientu piesaisti. Protams, šobrīd lielas problēmas sagādā izmaksu pieaugums, īpaši SPA viesnīcā, kas patērē daudz elektroenerģijas. Par to mēs raizējamies. Taču no otras puses, pēc Covid-19 mums bija lielas problēmas ar darbinieku atrašanu un komandas izveidošanu, jo daudzi viesmīlības nozarē strādājošie mainīja nodarbošanos un profesionālo darbību. Esam atbalsta punkts Ukrainas iedzīvotājiem, kas bēg no kara un ir tikuši līdz Latvijai. Mēs vairākiem bēgļiem esam nodrošinājuši darbu, turklāt gribētu uzsvērt, ka Ukrainas iedzīvotāji mūsu grupā strādā dažādās amatu kategorijās. Tas ir pozitīvs aspekts biznesā.

Vēl gribētu minēt, ka rezervācijas loks jeb laiks, cik ilgi cilvēks domā, pirms veikt rezervāciju, Covid-19 laikā saruka līdz piecām dienām. 90% klientu šobrīd nolemj braukt uz Rīgu vien piecas dienas pirms ierašanās. Normālā situācijā rezervācijas logs vasarā ir divi trīs mēneši – aprīlī jau daudzmaz vari redzēt, kāda būs noslodze vasaras mēnešos. Arī karš ietekmē šo rezervācijas loku. Tagad tās vairs nav piecas dienas, ir divas trīs nedēļas, bet arī tas nedod drošības sajūtu, kas notiks augustā. Situācija gan tagad ir stabilizējusies. Aprīļa beigās “Wellton” viesnīcām noslodze bija ap 90%, kas ir ļoti labi, savukārt lielākajā Rīgas viesnīcā “Wellton Riverside” esam sasnieguši rekordus un 99% no 2019.gada aprīļa apgrozījuma. Var teikt, ka esam tur pat, kur bijām pirms Covid-19.

Karš rada neskaidrību gan pieprasījuma, gan izmaksu ziņā, un nav zināms, kas būs rudenī saistībā ar valsts izvirzītajiem energoneatkarības mērķiem. Protams, Krievijas tūristus mēs neredzēsim vēl ilgi. Krievu tūristi bija liels segments Latvijā pirms Krimas okupācijas 2014.gadā. Pēc tam tūrisma nozarē strādājošie jau sāka orientēties uz citiem segmentiem un tirgiem, kas tūrisma nozarei deva laiku pārorientēties. Tagad mēs vairs neesam tik ļoti ietekmēti Krievijas tūristu izslēgšanas dēļ, jo jau arī pirms kara krievu tūristu skaits nebija tik liels.

Kopumā jāsaka, ka situācija ir slikta, bet pārvaldāma.

Vai Covid-19 laiks lika kādu viesnīcu aizvērt pavisam?

Nē, pavisam nē. Mūsu grupā dažas viesnīcas ir pametušas tīklu, viena viesnīca tika pārdota, viena viesnīca slēgta renovācijai, to plānots atvērt vasarā. Viena viesnīca tiks pārbūvēta par ofisu, bet tās nav Covid-19 sekas, jo tādi plāni īpašniekam bija jau pirms tam.

Kāda ir situācija Kijivas viesnīcā tagad un kāda situācija bija kara sākumā?

Tas ir brīnums. Protams, mēs kara sākumu nevarējām prognozēt. Mēs izlēmām, ka mūsu direktore, neskatoties ne uz ko, paliks Kijivā. Kara sākumā mums bija iekšējais plāns, kā cilvēkus nogādāt drošā vietā. Rezervācijas, protams, tika anulētas, lielākā daļa no viesnīcas darbiniekiem Kijivu pameta, taču viesnīcas īpašnieks kopā ar savu ģimeni un pāris biznesa partneriem ievācās dzīvot viesnīcā. Viņi pieņēma lēmumu, ka viesnīca kļūs par preses centru žurnālistiem, piedāvāja bezmaksas konferenču telpas un par ļoti zemām cenām izmitināja žurnālistus. Kad krievu karaspēks bija Kijivas apkārtnē, protams, situācija bija ļoti nervoza. Paspējām evakuēt mūsu direktori. Pēc Krievijas karaspēka aiziešanas no Kijivas apgabala situācija ir stabilizējusies, tagad viesnīcas noslodze ir jau apmēram 35%. Arī kara laikā viesnīcu nozare ir pierādījusi, ka spēj pielāgoties situācijai un ir ļoti elastīga. Arī Rīgā jau no pirmās dienas, kad vēl nebija izstrādāta valsts atbalsta programma, izmitinājām Ukrainas bēgļus. Kijivas viesnīcā situācija tagad ir uzlabojusies, daudzi darbinieki ir atgriezušies strādāt. Protams, Kijivā uz tūrismu šogad nav ko cerēt, bet ar optimismu skatāmies uz nākamajiem gadiem un spēju atjaunot Ukrainu. Šis rekonstrukcijas plāns, cerams, nāks par labu arī viesnīcu nozarei. Ukrainas valsts un Kijiva ir ļoti viesmīlīga un patīkama tūristiem. Tur ir ko redzēt un darīt.

Attīstības stadijā ir divas viesnīcas Vecrīgā – Kalēju un Audēju ielā. Kas ar šiem projektiem notiek? Vai pašreizējā situācija pasaulē, piedzīvotā Covid-19 pandēmija ir likusi mainīt plānus?

Latvijā ir finansējuma pieejamības problēmas – finansējums viesnīcu nozarei nav tik ļoti pieejams. Lielās bankas – “Swedbank”, SEB un “Luminor”, tagad arī “Citadele” – uz viesnīcām neskatās kā uz mērķbiznesu un nelabprāt tās finansē. Mums vēsturiski viens no lielākajiem finansētājiem bija “ABLV bank”, kas nu ir pazudis. Šo nišu mēģināja aizņemt “Citadele”, taču 2018. un 2019.gadā šī banka vēl nebija tik liela, lai spētu finansēt visus projektus. Mūsu gadījumā esam izauguši no Latvijas izmēriem. Grupas attīstības uzņēmumam “MV Hotels”, kas attīsta Vecrīgas projektus, vairs nebija pieejams finansējums. Tas bija pārkreditējies “Citadele” bankā un “BlueOrange bank” un bija iztērējis visu pieejamo finansējumu. Februārī saņēmām vēstules no abām bankām, ka tās ir gatavas finansēt abus projektus. Taču pašreizējā situācija bremzē attīstību arī tādēļ, ka Latvijā ir ļoti augsts nekustamā īpašuma nodoklis, kas tikai pieaugs. Tas ir neproporcionāli liels nozarei, kuru bankas uzskata par ne pārāk pievilcīgu finansēšanai. Tāpat tagad par 25-30% ir pieaugušas celtniecības izmaksas. Tāmes aug katru dienu. Cerējām, ka ar Covid-19 beigām būs kaut kāda stabilitāte, bet diemžēl tā nav. Būvniecības procesā problēma nav tā, ka ir lēti vai dārgi būvēt, bet lielākā problēma ir neprognozējamība, nav zināms, cik daudz naudas vajadzīgs, lai kaut ko uzbūvētu. Abi projekti šobrīd ir gaidīšanas stadijā, lai stabilizētos izmaksas. No biznesa puses mēs būtu priecīgi, ja abas viesnīcas jau būtu atvērtas, redzam, ka pieprasījums ir un būs. Kalēju ielas projekts sākumā bija plānots 10 miljonu eiro apmērā, bet tagad izmaksas jau ir pārsniegušas 14 miljonus eiro. Ja būs iespējas nofiksēt celtniecības materiālu izmaksas, iespējams, projektu sāksim jau šogad.

Minējāt problēmas ar banku finansējuma pieejamību viesnīcu nozarei. Esat iepriekš stāstījuši par plāniem doties uz biržu. Vai un kad tas varētu notikt?

Mēs plānojam veikt obligāciju emisiju un piesaistīt finansējumu caur biržu. Plāns pirms kara bija, ka tas varētu notikt rudenī, taču tagad mēs esam sagatavošanās procesā, ko turpināsim arī septembrī oktobrī. Maijā mums bija jānoslēdz līgums ar vienu no bankām, kas būs aģente šajā emisijā. Taču pagaidām gan viņi, gan mēs redzam, ka situācija ir vēl ļoti neskaidra. Emisija būs atkarīga no vairākiem apstākļiem – gan investoru pieprasījuma, gan situācijas makroekonomikā, no tirgus likmēm. Mēs redzam, ka ir gaidāms likmju kāpums, bet, kā tas ietekmēs obligāciju tirgu, vēl nav skaidrs. Tāpat mums pašiem ir jābūt skaidrībai par nepieciešamo finansējumu – vai finansējums būs nepieciešams jau rudenī vai būs jāatliek uz ziemu, nākamo vasaru.

Vai biržā piesaistītais finansējums būs nepieciešams Kalēju un Audēju ielas projektiem?

Grupa ir sadalīta – “Mogotel” ir viesnīcu operators, bet “MV Hotels” ir attīstītājs. Finansējums būs nepieciešams “Mogotel” attīstībai ārpus Latvijas, jaunu viesnīcu pārvaldībai Eiropā. Nepiesaistīsim līdzekļus attīstībai Latvijā, jo šeit mums pietiek sava finansējuma, bet papildu līdzekļi būs nepieciešami attīstībai ārpus Baltijas reģiona.

Jūs jau iezīmējāt nedaudz pašreizējo situāciju tūrisma biznesā, bet vai varat izteikt jau kādas konkrētākas prognozes par šo vasaru un gadu kopumā? Vai ir jūtams, ka no ārvalstu ceļotājiem interese par Latviju un Baltijas reģionu ir piesardzīgāka nekā pirms kara?

Es neteiktu, ka interese ir mazāka, taču izteikti “īsāka”. Tas nozīmē, ka cilvēks plāno braukt uz Latviju un Baltiju tagad, kad viss ir labi, bet neplāno braukt uz Rīgu nākamvasar, jo nezina, kas tad notiks. Vasara būs sarežģīta tieši tādēļ, ka nav iespējams paredzēt biznesa rādītājus. Mūsu finanšu nodaļa katru mēnesi pārtaisa plānus nākamajiem sešiem mēnešiem, jo neredz tendences un nav iespējams izteikt prognozes. Es nesaku, ka tas ir slikti biznesa rezultātiem, jo skaitļi ir līdzīgi, kā prognozēts.

Es prognozēju, ka kopumā Latvijā un Baltijā šī vasara un ziema būs sarežģīta, jo rādītāji nebūs ne tuvu 2019.gada līmenim.

Domāju, ka daudzas viesnīcas šogad nemaz neatvērsies un pārcels atvēršanu uz nākamo gadu. Labā ziņā ir tā, ka līdz ar situācijas stabilizēšanos Ukrainā, kas, cerams, būs drīz, nākamgad tūrisma jomā situācija jau būs daudz labāka un varēsim strādāt. Esmu runājis ar cilvēkiem no Vācijas, Itālijas, Spānijas – viņiem ir sajūta, ka Ukraina ir nu ļoti blakus Latvijai, 50 kilometri un jau šauj. Viņi nevar saprast, ka attālums līdz Ukrainai ir tik liels un šie reģioni ļoti atšķiras. Baltijas valstis ir ļoti drošas, un nav nekāda pamata bažīties par situāciju šeit, taču pat eiropiešiem ir sajūta, ka, ja kaut kas Austrumos notiek, labāk braukt citur, uz Norvēģiju vai Spāniju. Tie, kas uz šejieni atbrauc, ir ļoti priecīgi, un mūsu viesnīcās noslodzes rādītāji uzlabojas.

Kāda pašlaik ir konkurence viesnīcu vidū Rīgā? Vai ir daudz viesnīcu uzņēmumu, kuri nav pārdzīvojuši pandēmiju?

Redzam, ka ir palikušas viesnīcas ar stiprām un efektīvām komandām, kas tādas bija arī pirms pandēmijas, viņi turpina strādāt efektīvi un adaptējas esošajai situācijai līdzīgi, kā to darām mēs. Tie, kas ir gatavi konkurēt, tie arī spēj šo konkurenci izturēt, bet tie, kas nebija gatavi konkurencei un dzīvoja slinkajā, lēnajā režīmā, kad vasarās ir pilni, bet ziemās tukši, tie droši vien nevarēs izturēt šo gadu. Domāju, ka tādas viesnīcas pat šajā vasarā neatvērsies un, ja atvērsies, tad ļoti drīz pieņems lēmumu savas durvis slēgt.

Protams, ļoti izšķiroša loma ir finansējuma esamībai un tam, cik daudz parādu ir uzkrāts pēdējos divos gados. Tas ir ļoti svarīgi operatoriem, proti, ja parādu ir daudz, tad droši vien šādas viesnīcas vairs nevar atļauties strādāt ar mīnusiem. Kopumā jāsaka, ka situācija konkurences jomā nav ievērojami mainījusies salīdzinājumā ar 2019.gadu. Spēlētāji, kas ir stipri un efektīvi, tie ir saglabājuši savas pozīcijas tirgū.

Cik aktīvs šajā laikā ir korporatīvais/biznesa tūrisms? Vai pēc pandēmijas tas ir kaut nedaudz atguvies?

Par Rīgu šajā jomā mēs nevaram runāt tik droši. Izskatās, ka korporatīvais segments pārņem tendenci neprognozēt neko ilgāk par trīs mēnešiem. Korporatīvais bizness plāno pasākumus, taču ne gadam uz priekšu, lai nekļūtu par ķīlniekiem kādu jaunu Covid-19 ierobežojumu dēļ. Covid-19 dēļ ir arī zudusi sezonalitāte – ja agrāk korporatīvais segments pasākumus lielākoties plānoja ziemas sezonā, tad tagad iespējamo ierobežojumu dēļ visi grib iekļauties aprīļa-septembra periodā.

Kā viesnīcas izjūt augošās energoresursu cenas?

Mēs, protams, to izjūtam ļoti tieši. Mēs enerģijas cenas nekādi nespējam ietekmēt, un tas, kas šobrīd notiek, ir ārprāts.

Energoresursu cenas ir ļoti liels izaicinājums visai industrijai. Pieaug jau ne tikai energoresursu cenas, arī pārtikas cenas aug, un tas ļoti tieši ietekmē viesnīcas, kas sniedz arī ēdināšanas pakalpojumus saviem viesiem. Darbaspēka izmaksas pieaug, un Latvijā situācija ir sliktāka, jo esam valsts ar ļoti augstiem darbaspēka nodokļiem, tie ir augstāki nekā Lietuvā un Igaunijā. Pārtika mums noteikti nav lētāka kā Igaunijā un Lietuvā, energoresursu cenas ir visaugstākās Baltijā. Visi šie trīs komponenti ievērojami paaugstina izmaksas, plus vēl klāt nāk jau manis minētais nekustamā īpašuma nodoklis, kas netiks samazināts, bet droši vien pieaugs vēl vairāk. No izmaksu puses nav labi, bet no otras puses tā ir realitāte, un mums kā operatoram ir efektīvi tai jāpielāgojas. Nozare noteikti arvien aktīvāk un aktīvāk prasīs valsts atbalstu pieaugošo izmaksu dēļ, taču zinot, kā tika piešķirts atbalsts Covid-19 laikā, mēs neceram, ka tas notiks laicīgi un reāli spēs palīdzēt šajā sarežģītajā situācijā. Gribētu atgādināt, ka valsts atbalsts Covid-19 pirmā viļņa laikā, lai kompensētu zaudējumus, tika piešķirts vien augustā. No marta līdz augustam – tas ir ilgs laiks, bet, protams, dīkstāves pabalsti bija gana laicīgi, lai arī bijām vieni no pēdējiem Eiropā, kas ieviesa šādu atbalsta veidu. Mēs, protams, būtu priecīgi, ja valsts atbalstītu viesnīcu nozari, taču nedomāju, ka tas notiks līdz vēlēšanām un, visticamāk, noteikti ne pēc vēlēšanām.

Kā pieaugošās izmaksas ietekmē cenas? Vai, ceļot cenas, nav bažu par vietējā tūrista maksātspēju?

Tas nav tik viennozīmīgi. Esmu runājis ar kolēģiem Eiropā, kuri dzīvo daudzmaz stabila tirgus apstākļos jau ilgi. Izmaksas pieaug, bet tas nenozīmē, ka cenas uzreiz kāpj. Sākotnēji palielinās izmaksas un tikai pēc laika pieaug arī viesnīcu cenas. Viesnīcu bizness atrodas starp šiem diviem spiedieniem – pieaugošām izmaksām un pieprasījumu. Ja pieprasījuma nav, tad cenas vari celt, cik gribi, pieprasījuma vienalga nebūs. Mēs neredzam, ka šogad un nākamgad būtu sagaidāms viesnīcu pakalpojumu cenu pieaugums, bet, protams, ilgākā laika periodā viesnīcu pakalpojumi vai nu kļūs nekvalitatīvāki, piemēram, istabas kļūs mazākas, retāk tīrīs viesnīcu numurus, brokastis kļūs daudz sliktākas, vai kļūs dārgāki. Eiropā galvenie virzieni, kas šobrīd tiek attīstīti, ir “select service”, kurā nav iekļauts nekas, nav minibāra, nav bāra, nav vakariņu restorānā, vien vienkāršas brokastis, bet otrs virziens ir luksuss, kur cilvēki maksā par servisu. Piemēram, “select service” maksā 100 eiro par nakti, bet luksusa serviss – jau 500 eiro pa nakti. Viss, kas ir pa vidu, lēnām, pakāpeniski izzūd. Tā notiek adaptēšanās esošajai tirgus situācijai. Kad ekonomiskā situācija iet uz augšu, tad arī attīstās vidējais tirgus virziens. Jebkurā krīzē notiek polarizācija tieši šajos divos segmentos – lētajā un luksusa. Mēs uz to visu skatāmies pozitīvi un turpināsim strādāt.

Redzam, ka pēc Covid-19 laika viesnīcas atkopjas diezgan ātri. Kādas ir prognozes par pilnīgu viesnīcu nozares atkopšanos no pandēmijas? Kad nozare varētu atgriezties 2019.gada līmenī?

Latvijā ir daudz problēmu, kas ir jārisina. Pirmkārt, pirms Covid-19 un kara mēs bijām tranzīta punkts gan precēm, izejvielām, gan cilvēkiem, kas no Austrumiem lidoja uz Rīgu, lai pārsēstos lidojumam uz Eiropu. Tas lidostai bija liels pluss, kas deva arī lielu pienesumu tūrisma plūsmā. Situācija ir pasliktinājusies, jo mēs vairs neesam tranzīta punkts, bet gan strupceļš. Ir svarīgi saprast, kas notiks ar “Rail Baltica”, ir svarīgi, lai projekts virzās uz priekšu, jo tas atrisinās strupceļa problēmu. Ja tas viss atrisināsies un valsts turpinās strādāt tūristu piesaistes veicināšanā, tad atkopšanās notiks ātri. Taču 2023.gads vēl nebūs 2019.gada līmenī, pa gadu mēs varam sasniegt 60-70% no 2019.gada rādītājiem. Domāju, ka pēc Covid-19 pandēmijas būs nepieciešami trīs gadi, lai nozare spētu atkopties pilnībā, un 2025.gads varētu būt pirmais tālākās izaugsmes gads industrijai pēc atgūšanās. Tomēr ar pozitīvu skatu plānojot, ceram, ka mūsu grupā jau 2023.gadā izdosies sasniegt 2019.gada rādītājus.