Ukraina un ES funkcionālās problēmas

Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns arvien biežāk rada arvien lielākas galvassāpes, Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu līderiem tiekoties Briselē, taču pagājušajā nedēļā Vācijas kancleram Olafam Šolcam izdevās novērst Budapeštas veto iestāšanās sarunu uzsākšanai ar Ukrainu, mudinot Orbānu uz brītiņu atstāt sanāksmes telpu.

Tas ļāva atlikušo 26 dalībvalstu vadītājiem lēmumu pieņemt Orbāna prombūtnē. Kamēr daži to atzinīgi novērtējuši kā atjautīgu manevru, citi brīdina, ka tas bijis bīstams precedents, kas var neglābjami sagraut ES vienotību.

Tādiem izšķirošiem lēmumiem, kas attiecas uz ES ārpolitiku, drošību, paplašināšanos un finansēm, nepieciešams visu 27 dalībvalstu vienprātīgs atbalsts, taču atturēšanās balsojums netraucē lēmuma pieņemšanu.

“Konstruktīva atturēšanās”

Tomēr Šolcs aicinājis ierobežot tā sauktās konstruktīvās atturēšanās lietojumu tikai ar “izņēmuma gadījumiem”, jo dalībvalstīm “jālemj kopīgi, kad vien iespējams, un jāturas kopā”.

Taču priekšā stāvot citiem kritiskiem lēmumiem, Eiropas Komisijas (EK) prezidente Urzula fon der Leiena ļāvusi noprast, ka dalībvalstu līderi var būt spiesti jau nākamā gada februārī izmēģināt vēl citus radošus paņēmienus, lai apietu Orbāna veto un tomēr panāktu vienošanos par 50 miljardus lielo ilgtermiņa atbalsta paketi Ukrainai. “Vai nu mums būs 27 [dalībvalstu] vienošanās, vai arī mums būs jāizstrādā alternatīvas, ko mēs varēsim pielietot, kad pienāks laiks nākamajai padomes” sēdei, pagājušajā piektdienā izteicās fon der Leiena, piebilstot, ka ES varētu apsvērt īpašu vienošanos starp visām pārējām dalībvalstīm, izņemot Budapeštu, tādējādi nodrošinot, ka finansiālā palīdzība Kijivai netiek pārtraukta.

Taču, ņemot vērā to, ka Ukrainas integrācijas process nākotnē prasīs vēl daudz tādu lēmumu, kam nepieciešama vienprātība, ES līderi, domājams, vēl daudzkārt sastapsies ar kārdinājumu piedabūt Orbānu “konstruktīvi atturēties”.

Formāli runājot, šī nebija pirmā reize, kad kādas dalībvalsts līderis nav klāt Eiropadomes balsojuma laikā. Dalībvalstu vadītāji bieži pilnvaro kādas citas valsts līderi sevi pārstāvēt Eiropadomē, kad citi pienākumi liedz pašiem piedalīties kārtējā samitā. Lielbritānijas premjerministre Terēza Meja laikā starp breksita referendumu un Apvienotās Karalistes oficiālo izstāšanos no ES “konstruktīvi atturējās” no balsošanas Eiropadomē. Arī bijusī Vācijas kanclere Angela Merkele Eiropadomes balsojumā par fon der Leienas izvirzīšanu uz EK prezidenta amatu atturējās.

Taču šī bija pirmā reize, kad vienas dalībvalsts vadītājs ar īpaši iestudētu un politiski zīmīgu žestu norādījis citas dalībvalsts līderim uz durvīm, sarunā ar televīzijas kanālu “Euronews” atzīst domnīcas “Eiropas Politikas centrs” vadītāja vietnieks Janis Emanuilidis. “Tas ir salīdzināms no tehniskā viedokļa, taču ne no politiskā,” skaidro eksperts. “Taču es neteiktu, ka tas ir bīstams precedents,” viņš piebilst. “Orbāns nebija spiests pamest telpu, bet drīzāk pats izlēma tā rīkoties. Tas nākotnē, kad viens līderis ir pret pārējiem, paver iespēju, saglabājot pašcieņu, neizgāzt vairākuma lēmumu.”

Tajā pašā laikā Parīzes Augstākās komercskolas ES tiesību profesors Alberto Alemāno uzskata, ka pagājušās nedēļas anekdotiskais gadījums liek uzdot jautājumu, vai Orbāns sēžu zāli atstāja pats pēc savas iniciatīvas vai arī pēc Šolca prasības. “Neatkarīgi no tā, kurš uzņēmās iniciatīvu, Orbāna atturēšanās var ievadīt jaunu praksi, kas ļaus Eiropadomei saglabāt vienotības iespaidu nepieredzētas šķelšanās situācijā,” skaidro “Euronews” Alemāno, pieļaujot, ka šis manevrs var tikt izmantots atkārtoti, lai izdabūtu cauri lēmumus, tēlojot vienprātību.

Profesors vērš uzmanību arī uz to, ka saskaņā ar balsošanas noteikumiem nepieciešama vismaz divu trešdaļu Eiropadomes locekļu klātbūtne, kas no tehniskā viedokļa ļauj atturēties pat deviņām dalībvalstīm, netraucējot padomei pieņemt nepopulārus lēmumus.

Gaidāmie grūtie lēmumi

Gan Emanuilidis, gan Alemāno paredz, ka priekšā stāv smagi ES samiti, kuros Orbāns vai kādas citas dalībvalsts līderis var draudēt izmantot savas veto tiesības, bloķējot lēmumus par bloka paplašināšanos un būtiskām reformām, ko tā pieprasa. “Ir tik daudz tālāko lēmumu Ukrainas ilgajā ceļā uz dalību ES, kas prasa vienprātību,” norāda Emanuilidis. “Orbānam un, iespējams, citu valstu un valdību vadītājiem būs dots daudz iespēju izmantot savas veto tiesības.”

Abi eksperti gan apiet jautājumu, kāda loma Orbāna “konstruktīvajā” rīcībā bija tiem 10 miljardiem, no Budapeštai paredzētajiem ES fondu līdzekļiem, ko samita priekšvakarā “atsaldēja” EK. Taču, domājams, arī turpmāk jārēķinās, ka Ungārijas veto apiešana prasīs zināmu cenu.

Jau martā visām dalībvalstīm būs jāapstiprina tā sauktais sarunu ietvars, kas regulēs iestāšanās sarunas ar Ukrainu un Moldovu. Visām dalībvalstīm nāksies vērtēt progresu, kāds panākts katrā no sarunu sadaļām, kas sniegs iespēju gan Orbānam, gan citu dalībvalstu līderiem šo procesu atkal apturēt.

Piemēram, Bulgārija, kas ir ekonomiski vājākā no visām ES dalībvalstīm, divus gadus bloķēja iestāšanās sarunas ar Ziemeļmaķedoniju, atsaucoties uz nepieciešamību garantēt etnisko bulgāru minoritātes tiesības.

“Neskatoties uz atturēšanos šajā balsojumā, Orbāns saglabā savas veto tiesības, lai apturētu šo sarunu uzsākšanu jebkurā brīdī,” brīdina Alemāno, piebilstot, ka Eiropadome tik vien kā ieguvusi papildu laiku pirms reālo lēmumu pieņemšanas par nākamo paplašināšanās kārtu, kas būs jādara jau pavasarī.

Paplašināšanās un institucionālās reformas

Tikmēr Kijiva cenšas panākt, lai tās uzņemšana blokā nekādā veidā netiktu saistīta ar ES iekšējām reformām. Tomēr, kā norāda vēsturnieks Maikls Ignatjevs, pēdējā samita iznākums ironiskā kārtā tikai stiprinājis argumentus pret ES paplašināšanos. Ungārija galu galā visai pasaulei parādījusi, ka brīdī, kad valsts jau iekļuvusi ES, neviens, šķiet, vairs nevar to piespiest ievērot bloka noteikumus. “Jo tuvāk Ukraina nokļūs uzņemšanai, jo skaļāks kļūs to koris, kas mums atgādinās, ka, pretēji visiem līgumiem un Eiropas elites moralizējošajai retorikai, nekādu ierobežojumu korupcijai un autokrātijas tendencēm blokā nav,” raksta Ignatjevs.

Ideja, ka pirms ES paplašināšanās blokam jāīsteno dziļas institucionālās reformas, parādījās jau 2022.gadā, tūlīt pēc tam, kad Ukraina un Moldova oficiāli iesniedz lūgumus par to uzņemšanu. Līdz tam sarunas ar citām kandidātvalstīm lielākā vai mazākā mērā jau ilgstoši bija bloķētas. Lai gan tam bija dažādi iemesli, viens no galvenajiem cēloņiem bija vairāku dalībvalstu, tostarp Francijas, atklāta pretestība ES paplašināšanai principā.

Taču Krievijas atkārtotais iebrukums Ukrainā to mainīja, un jau pagājušā gada jūnijā gan Ukrainai, gan Moldovai rekordtempā tika oficiāli piešķirts kandidātvalstu statuss. Tajā pašā laikā jau pavasarī tikta izteikta prasība, ka bloka paplašināšanās var notikt tikai līdztekus ES reformēšanai. Šo ideju galvenokārt aizstāvēja Francija un Vācija, kas uzstāja, ka bloka darbības principi jāmaina, lai tie kļūtu efektīvāki.

Pret to grūti iebilst, jo kļuvis redzams, ka ES efektīva darbība ir apgrūtināta pat 27 dalībvalstu sastāvā, jo tādas dalībvalstis kā Ungārija ļaunprātīgi izmanto savas veto tiesības, un jaunu dalībvalstu uzņemšana var tikai vairot līdzšinējās grūtības.

Atteikšanās no vienprātības principa

Līdz ar elastīguma izrādīšanu vienprātīgajā balsošanā ES, gatavojoties blokā uzņemt jaunas dalībvalstis, tiek apsvērtas izmaiņas balsošanas kārtībā, jo, palielinoties Eiropadomes locekļu skaitam, vienprātību panākt būs arvien sarežģītāk.

Laika gaitā ES līderi arvien biežāk sākuši runāt par visaptverošu reformu nepieciešamību, tostarp mainot balsošanas kārtību un atmetot veto tiesības. Francijas un Vācijas valdību pasūtītajā izvērtējumā, kas tika publicēts septembrī un iesniegts visām pārējām dalībvalstīm, prasība pirms paplašināšanās īstenot reformas pasniegta kā “fundamentāla un negrozāma”. Dokumentā teikts, ka pirms nākamās paplašināšanās kārtas visi atlikušie politiskie lēmumi pieņemami nevis ar vienprātības balsojumu, bet gan ar kvalificēto vairākuma balsojumu.

Taču ideja par atteikšanos no vienprātības principa tiek vērtēta ļoti pretrunīgi, īpaši no nelielo dalībvalstu puses, kas bažījas par savas ietekmes tālāku mazināšanos, ja tās zaudēs savas veto tiesības. Tikmēr Berlīnei un Parīzei tas īpaši nerūp, jo, ņemot vērā abu valstu lielo iedzīvotāju skaitu, tās joprojām faktiski saglabās veto tiesības. Saskaņā ar kvalificētā vairākuma balsošanas noteikumiem lēmumu jāatbalsta vismaz 15 no 27 ES dalībvalstīm, kas pārstāv vismaz 65% no ES pilsoņu kopskaita, bet Vācijas un Francijas iedzīvotāju kopējais skaits zīmīgā kārtā gandrīz nodrošina jebkura lēmuma bloķēšanai nepieciešamo “balsu” skaitu.

Tomēr, neskatoties uz ES lielvaru uzstājību, šādu reformu īstenošana, apejot vienprātības principu, faktiski ir neiespējama. Vairākas dalībvalstis, ne tikai Ungārija, savas veto tiesības izmanto kā ārpolitikas instrumentu. To nesen darījušas pat tādas “vecās” dalībvalstis kā Austrija un Grieķija, lai iztirgotu sev kādus labumus. Arī Čehija un Polija uzskata, ka veto tiesību zaudēšana pielīdzināma daļējai suverenitātes zaudēšanai.

Lai gan tiek lolotas cerības, ka pēc līdzšinējās opozīcijas uzvaras Polijas parlamenta vēlēšanās attiecības ar jauno premjerministru Donaldu Tusku, kas, būdams bijušais Eiropadomes priekšsēdētājs, Briseles gaiteņos tiek uzskatīts par savu cilvēku, būs ievērojami labākas nekā ar bijušo nacionālkonservatīvās partijas “Likums un taisnīgums” (PiS) valdību, Varšava jau nepārprotami ļāvusi noprast, ka iecerētās reformas tai nav pieņemamas.

Tomēr, rēķinoties ar nepieciešamību pieņemt kritiskus lēmumus par bloka ārpolitiku, jaunu dalībvalstu uzņemšanu un budžetu, kas vēl lielākā mērā apgrūtinās vienprātības panākšanu, sagaidāms, ka mēģinājumi pāriet uz tā dēvēto vairākuma balsošanas kārtību vēl pirms bloka paplašināšanās nerimsies.

Avoti: “Euronews”, “Project Syndicate”, “European Pravda”, “Euroactiv”.

Attēlā – Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns. Foto: Eiropas Savienība/ www.consilium.europa.eu