Dzīvojamo ēku
drošība Latvijā pasliktinās un to drošības kontrole nedarbojas
pietiekami labi, otrdien žurnālistiem sacīja valsts kontroliere Elita
Krūmiņa, informējot par Valsts kontroles revīzijā konstatēto.
“Revīzijā konstatētais rada nopietnu satraukumu. Likumi it kā ir,
kontrolētāji it kā kontrolē, īpašnieki it kā uztur, bet namu stāvoklis
mūsu acu priekšā pasliktinās. Ir nepieciešama valsts politika, kā šo
situāciju risināt,” sacīja Krūmiņa.
Viņa piebilda, ka tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju dzīvo savos vai
īrētos dzīvokļos pašvaldību apsaimniekotos daudzdzīvokļu namos, no
kuriem daudzi ir veselībai un dzīvībai bīstami.
Valsts kontrole pievērsās tieši daudzdzīvokļu māju uzturēšanas
jautājumam, jo tās ir apmēram 1 000 000 jeb 70% no visiem Latvijas
mājokļiem. Revīzijā secināts, ka kopš denacionalizācijas atbildīgās
institūcijas nav veicinājušas dzīvokļu īpašnieku atbildību ne par savu
mājokli, ne arī par pašu ēku – kāpņutelpām, liftiem, jumtu, balkoniem
u.c. elementiem.
Situācijā, kad, no vienas puses, īpašnieki ir atbildīgi par ēkas
atbilstību drošuma prasībām, bet, no otras puses, – ir tiesīgi lemt par
apsaimniekošanas maksas apmēru, diemžēl pārsvarā ir dominējuši zemajā
maksātspējā balstītie risinājumi, secinājusi Valsts kontrole.
Vienlaikus Valsts kontroles padomes loceklis Edgars Korčagins
stāstīja, ka atbilstoši revīzijā konstatētajam pašvaldībās mazāk nekā
50% dzīvojamo ēku ir veikta vizuālā apskate, lai vispār novērtētu to
stāvokli. Līdz ar to arī nav izveidoti ēku uzturēšanas darbu plāni un
nepieciešamo darbu tāmes.
Revīzijā revidenti pārliecinājās, ka arī gadījumos, kad atbildība par
apsaimniekošanas maksu gulstas uz pašvaldībām un to dibinātajiem namu
apsaimniekotājiem, apsaimniekošanas maksas nav noteiktas atbilstoši māju
uzturēšanas vajadzībām.
“Apsaimniekošanas maksas daudz kur ir dramatiski zemas, piemēram,
četri vai astoņi centi par kvadrātmetru. Par šādu maksu neko nevar
izdarīt, varbūt vienīgi kārtot lietvedību, vai nopļaut zāli, bet
kapitālos remontus par šādu apsaimniekošanas maksu plānot nevar,”
uzsvēra Korčagins.
Revīzijas laikā pārbaudītas 119 mājas desmit pašvaldībās, taču Valsts
kontrole ieguvusi informāciju tikai par 82 ēku stāvokli. Konstatēts, ka
vairāk nekā 60% ēku pastāv nopietni ugunsdrošības riski, kā arī 60%
māju konstatēti cita veida bojājumi, kas būtiski apdraud ēku drošību.
Korčagins norādīja, ka pašvaldības bieži vien ir gan ēku īpašnieki,
gan apsaimniekotāji, gan arī uzraugi būvvalžu personā. Tomēr revīzijā ir
konstatēts, ka pašvaldības neveic pienākumu pietiekamā apmērā.
“Savlaicīgi neveicot investīcijas, mājokļu stāvoklis pasliktinās, arvien
biežāk rodas avārijas situācijas un remontdarbi izmaksā vairāk. Ne visi
ēku īpašnieki izprot savu pienākumu investēt ēkās un rūpēties par to
drošību,” norādīja Korčagins.
Likumdevējs pašvaldību būvvaldēm ir uzticējis pienākumu būt par
uzraugu, kam ir pienākums uzraudzīt, lai to teritorijā esošās ēkas ir
drošas. Būvvaldēm ir tiesības iejaukties situācijās, kad netiek veikti
pienākumi ēku drošības garantēšanai.
Revīzijā secināts, ka būvvaldes pārbaudes lielākoties veic, tikai
reaģējot uz iedzīvotāju sūdzībām, nevis plānveidīgi strādājot, lai
visupirms pievērstos drošības ziņā visriskantāko ēku situācijas
uzlabošanai. Revīzijā atklāts, ka būvvaldes kopš 2015.gada nav
izmantojušas iespēju bez maksas saņemt no kadastra informācijas sistēmas
datus par ēkām. Tātad faktiski pašvaldības līdz revidentu iesaistei
nemaz nezināja kopējo būvju apjomu, kas tām jāuzrauga, skaidroja
Korčagins.
Turklāt pat gadījumos, kad būvvalde konstatē nozīmīgus ēkas
bojājumus, neseko saistoši lēmumi nepilnību novēršanai. Līdz ar to
īpašniekiem trūkst kontrolējošās institūcijas spiediena īpašumus
sakārtot. Valsts kontroles ieskatā pašvaldībām un to būvvaldēm, lai
nodrošinātu ēku drošību, jākoncentrējas uz riskantāko jomu kontroli, gan
laikus atklājot bojājumus, gan nosakot pienākumu īpašniekiem novērst
jau radušos apdraudējumu.
Šādas attieksmes, kad ēku drošības garantēšanā iesaistīto pienākumi
lielākoties eksistē tikai “uz papīra”, un zemās maksātspējas dēļ
daudzdzīvokļu ēkas nav pienācīgi uzturētas. Daudzu desmitu gadu laikā
tās ir nolietojušās tiktāl, ka daudzās uzturēties ir bīstami, norādīja
Korčagins.
Kamēr ēkas turpina degradēties, apdraudot iemītniekus, garāmgājējus
un vidi, pieaug arī remontdarbiem nepieciešamās izmaksas, uzsvēra
Korčagins. Valsts kontrole ir aplēsusi, ka, lai novērstu iedzīvotāju
mitināšanos revīzijas laikā atklātajā 51 ugunsnedrošajā mājā, jauna
dzīvojamā fonda veidošanas izmaksas būtu 29 miljoni eiro.
Revīzijas rezultātā Valsts kontrole sniegusi ieteikumus Ekonomikas
ministrijai un pašvaldībām gan par to, kā uzlabot pārvaldīšanas un
apsaimniekošanas pakalpojumu, gan par to, kā pilnveidot uzraudzības
mehānismu.
“Tā kā ēku sakārtošanai nepieciešamie līdzekļi pārsniedz īpašnieku
maksātspēju, viens no risinājumiem būtu finansiāla atbalsta mehānisma
radīšana tiem ēku īpašniekiem, kas vēlas veikt ieguldījumus savas mājas
drošības uzlabošanai. Vienlaikus visiem iesaistītajiem ir aktīvi
jāstrādā, veidojot dzīvokļu īpašniekiem izpratni, ka dzīvoklis ir daļa
no visas mājas un jārūpējas ne tikai katram par savu telpu, bet arī
kopīpašumu – visu ēku,” sacīja Korčagins.
Revīzija veikta Daugavpils un Valmieras pilsētās, Alojas, Ērgļu,
Gulbenes, Limbažu, Olaines, Saldus, Tērvetes un Ventspils novados.
Ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro (KPV LV) norādīja, ka mājokļu
sakārtošanai Latvijā būtu nepieciešami vairāki valsts budžeti, līdz ar
to tas nevar notikt strauji, bet pakāpeniski. “Nacionālajā attīstības
plānā ir sadaļa “Mājoklis” un esam pieprasījuši regulāru finansējumu
mājokļu jautājumu risināšanai,” viņš piebilda.
Tāpat ministrs piekrita Valsts kontroles revīzijā secinātajam, ka
daudzu pašvaldību būvvaldēm pietrūkst kompetences un kapacitātes ēku
uzraudzības nodrošināšanai. Nemiro pauda uzskatu, ka nākotnē būtu jādomā
par Būvniecības valsts kontroles biroja pilnvaru paplašināšanu
uzraudzības jautājumos, īpaši ņemot vērā to, ka patlaban visi procesi
būvniecībā jau notiek digitāli.
Savukārt Latvijas Pašvaldību savienības Dzīvokļu apakškomitejas
vadītājs Jurijs Strods norādīja, ka problēmu cēlonis ir konsekventas
mājokļu politikas trūkums, kā arī nepietiekamais valsts atbalsts, kas ir
viens no zemākajiem Eiropas Savienībā. Tāpat problēmas rada iedzīvotāju
zemā maksātspēja un dzīvokļu īpašnieku izpratnes trūkums par
pienākumiem.
