Valsts prezidents: Jāsagatavojas jebkuram scenārijam, sākot no jauniem hibrīduzbrukumiem līdz pat militāriem uzbrukumiem

2014.gadā NATO dalībvalstis apņēmās desmit gadu laikā palielināt savus aizsardzības izdevumus līdz 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP), taču ne visas valstis šo mērķi ir sasniegušas arī laikā, kad trešo gadu turpinās Krievijas izraisītais karš Ukrainā. Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs intervijā aģentūrai LETA uzsvēra, ka jūnijā gaidāmais alianses samits Hāgā būs kritisks. Viņaprāt, kopējais valstu lēmums palielināt aizsardzības izdevumus 3 līdz 3,5% apmērā no IKP būs skaidrs signāls, ka alianse ir spēcīga. Taču, ja samits noslēgsies bez konkrētiem lēmumiem palielināt aizsardzības izdevumus, tā, pēc Valsts prezidenta paustā, būs slikta ziņa. Saruna ar Rīgas pils saimnieku notiek nedēļā, kad Saeimā iesniegta likumdošanas iniciatīva, kas paredz grozījumus likumā par tautas nobalsošanu. Jautājumus prezidentam uzdeva arī vidusskolēni, kas ēnoja ziņu aģentūras LETA žurnālistus.

Ja runājam par grozījumiem likumā par tautas nobalsošanu, kāpēc, jūsu ieskatā, bija svarīgi ķerties klāt šim jautājumam, un vai tas varētu būt viens no soļiem, kā veicināt sabiedrības līdzdalību politiskajos procesos valstī?

Man ir iespēja tikties ar cilvēkiem gan novados, gan dažādu profesiju grupu cilvēkiem, arī skolās ar jauniešiem. Bieži vien izskan jautājums par to, kādā veidā es varu būt līdzdalīgs dažādos procesos. Bieži vien skan skepse un cilvēki saka, ka, izņemot dalību velēšanās vai došanos pašam aktīvā politikā, tādas iespējas īsti nav.

Ir iniciatīvu vietne “Manabalss.lv”, kas tiešām labi strādā. Ja mēs paskatāmies, par ko tiek vākti paraksti, tad tas ir par ļoti būtiskiem konstitucionāliem vai ļoti nopietniem politikas jautājumiem, bieži vien arī par lietam, kas varbūt ir vairāk reģionālas vai skar ne tik plašus sabiedrības slāņus. Ļoti daudzi cilvēki saka, ka viņiem ir sajūta, ka kopš valsts valodas referenduma 2012.gadā un lēmuma, kas liela mēra sašaurināja šo līdzdalību, viņiem ir atņemts viens nopietns instruments.

Otra lieta, ir jārēķinās arī ar to, ka Satversmes tiesa, vērtējot savulaik pieņemtos likumu grozījumus, savos spriedumos bieži saka, ka tie atbilst mūsu valsts pamatlikumam, bet ik pa brīdim tos ir jāpārskata. Ņemot vērā, ka tagad mums ir labi iestrādāts mehānisms, kā Centrālā velēšanu komisija izskata un pārbauda tautas nobalsošanas un likumu ierosināsānas iniciatīvas, vai tās ir pilnīgi izstrādātas, vai atbilst Satversmes kodolam, es domāju, ka mums ir vērts sākt diskusiju par to, ka ir jāatgriežas pie modernizētas iepriekšējās kārtības.

Redzēsim, ko Saeima lems, jo Saeimas kuluāros es dzirdu, ka principālu iebildumu nav, ir gatavība diskusijai. No ekspertiem es dzirdu, ka varbūt vajadzēja vēl zemāku slieksni. Daži saka, ka vispār nevajag neko mainīt. Es gan teiktu, ka būtu ļoti piesardzīgs, sakot, ka neko nevajag mainīt un nevajag ik pa brīdim šādus jautājumus pārrunāt.

Tas ir mānīgs priekšstats, ja cilvēkiem liedz Satversmē garantētās tiesības – un Satversmē referendumi ir garantēti -, vai šo tiesību īstenošanu būtiski apgrūtina, tas ļoti uzlabos stabilitāti, politisko noturību, vai noturēs būtiskas lietas rāmjos. Redzēsim. Es esmu gatavs diskutēt par šiem jautājumiem. Man ir arī konsultācijas ar Saeimas frakcijām, kurās es pagaidām būtiskus iebildumus nedzirdu.

Ja pievēršamies ārpolitikai, tad ko ASV prezidenta Donalda Trampa nesen izziņotie tarifi nozīmēs Eiropas Savienībai (ES)? Kā potenciāli tas varētu ietekmēt Eiropas ekonomiku?

Manuprāt, to, ko tas reāli nozīmēs, parādīs tikai laiks. Tai brīdī, kad šie tarifi tika izsludināti, no ASV puses arī tika pateikts, ka mēs esam gatavi sarunām. Ja būs būtiski uzlabojumi no dažādiem ASV tirdzniecības partneriem, tostarp ES, tad acīmredzami var arī runāt par tarifu pārskatīšanu.

Mēs šobrīd esam nosacīti brīvā kritienā iepretim tam, kas kādreiz bija vispārpieņemta starptautiskās drošības un arī ekonomikas arhitektūra. Pēdējoreiz tarifus tik lielā apjomā ieviesa vēl pirms Otrā pasaules kara Lielās depresijas laikā. Daži tarifi pat izskatās daudz lielāki nekā tie bija 20. gadsimta 20. un 30.gados. Tas ir pretrunā tai starptautiskajai ekonomiskajai kārtībai, kāda veidojās pēc Otrā pasaules kara. Līdzīgi mēs redzam arī diezgan nopietnas izmaiņas drošības arhitektūrā.

Ko tas nozīmē ES? Ja neizdodas panākt kādu kompromisu un tarifi stājas spēkā, tad nepšaubāmi, ņemot vērā, ka ES ir labākas pozīcijas, tirgojoties ar precēm iepretim ASV, tas nozīmē diezgan nopietnas ekonomiskās problēmas. Ja tarifi ir spēkā visā pasaulē, tas nozīmē, ka, visticamāk, veidosies arī jaunas tirdzniecības attiecības ar citām pasaules daļām, vai tas būtu Dienvidamerikas valstu tirdzniecības bloks “Mercosur”, vai mūsu Āzijas partneru loks, sākot no Indijas, Japānas un Dienvidkorejas, beidzot ar Austrāliju un Jaunzēlandi.

Tostarp, protams, lielais jautājums būs, kas notiek ar pakalpojumiem, jo tur savukārt ES ir sliktākas pozīcijas iepretim ASV. ASV tur ir līderis un iegūst. Domāju, ka šobrīd daudz noteiks tas, kā tarifu politika attīstīsies. Mēs zinām, ka arī līdz šim ir bijuši paziņojumi, tad tarifu piemērošana tiek atlikta, tarifi tiek samazināti. Šobrīd daudz ir atkarīgs no tā, kā Eiropas Komisija formulēs pozīciju. Manuprāt, ka šobrīd pieeja ir korekta – no sākuma mēģināt runāt un, ja kompromisu panākt neizdodas, attiecīgi skatīties, kādi varētu būt pretpasākumi.

Tiešā ietekme uz Latvijas ekonomiku nebūs liela, uz ASV eksportējam aptuveni 3%. Tās ir informācijas tehnoloģiju kompānijas, uzņēmumi, kas nodarbojas ar kokapstrādi, vēl viens otrs sektors. Netiešā ietekme, protams, var būt liela, jo daudzi Latvijas uzņēmēji sadarbojas tieši ar tām Eiropas kompānijām, kurām ir tiešas tirdzniecības attiecības ar ASV.

Es domāju, šobrīd būtu priekšlaicīgi zīmēt kaut kādu Pastardienas ainu vai arī teikt, ka viss būs kārtībā. Situācija tik ļoti strauji attīstās, ka mēs nezinām, vai pēc desmit dienām nebūs kādas izmaiņas. Tas lielā mērā būs atkarīgs arī no mūsu kā ES spējas sarunāties.

Visbeidzot: gan pandēmijas laiks, gan karš Ukrainā un ilgstošā nenoteiktība spilgti izgaismo nepieciešamību ES kļūt pašpietiekamākai, it īpaši kritisko preču ražošanā. Tikai tā ES var kļūt noturīgāka pret dažādiem satricinājumiem. Tas ir panākams, diversificējot riskus un noieta tirgus pasaulē, kā arī veicinot ražošanu augstas pievienotās vērtības nozarēs

Ja runājam par Ukrainas miera sarunām, vēji Baltajā namā ir ļoti mainīgi. Ir dienas, kad Tramps vaino Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, ir dienas, kad Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Kādas ir jūsu prognozes? Vai šis process novedīs līdz taisnīgam mieram, uz ko uzstāj ES, vai arī ASV mēģinās “izspiest” no Ukrainas, kura jau tā ir kara novājināta, visu ko vien var, ja runājām par retzemju izrakteņu nolīgumu?

Ir ļoti grūti pateikt, kā situācija attīstīsies. Pirmais un galvenais indikators tomēr ir tas, kas notiek frontē. Ja Ukraina spēj pretoties un mēs spējam atbalstīt Ukrainu ar dažāda veida militāro palīdzību, arī finanšu palīdzību, valstij būtisko pakalpojumu un dienestu darba nodrošināšanu, tad, lai kādi būtu vēji kurā pasaules malā, Ukraina būs tā, kura pati spēs noteikt to, kas ir ilgstošs un taisnīgs miers. Galvenais, lai mēs paši Eiropā neatslābstam palīdzībā un atbalstā. Te, manuprāt, tomēr ir labas ziņas.

Es nesen viesojos Norvēģijā un Norvēģijas parlaments tieši bija pieņēmis lēmumu par 7 miljardu eiro piešķiršanu Ukrainai. Labā ziņa ir, ka, neskatoties uz to, kā veidojās ASV un Krievijas sarunu fons vai ASV un Ukrainas sarunu fons, mūsu atbalsts Ukrainai turpinās.

Otra lieta. Mēs dažkārt vadamies pēc tādas dažreiz neprecīzas pašu pieņēmumu un dažādu stereotipu izpratnes par to, kas ir ASV mērķis. ASV mērķis šobrīd ir būt vidutājam. ASV mērķis ir veidot stratēģisku partnerību ar Krieviju un tur ir dažādas ASV intereses. Bet mēs redzam, ka Krievija šobrīd nav gatava pat šāda veida dialogam, jo tās prasības pret Ukrainu aug un pamiers īsti neveidojas. Mēs redzam, ka Krievijas retorika īpaši nemainās. Vai tas novedīs pie kaut kāda veida skarbākas gammas attiecībās starp ASV un Krieviju, es nezinu.

Mēs redzam, ka ASV administrācija īpaši priecīga par Krievijas nostāju nav. Vai tas atkal nemainīsies reizes divas, trīs… Tas, ko mēs cenšamies darīt, ir stiprināt Eiropas vienotu pozīciju attiecībā pret Ukrainu. Ne vienmēr tas ir iespējams, jo ne visas 27 ES dalībvalstis redz lietas, kā to redz Latvija, Lietuva, Igaunija vai Polija. Mēs cenšamies strādāt ar ASV pusi visos iespējamos līmeņos, liekot priekšā savu argumentāciju. Mēs redzam, ka process varbūt nebūs tik ātrs un vienkāršs. Kā tas beigsies, man šobrīd ir grūti prognozēt.

Vienlaikus mēs, protams, visi gribam, lai miers būtu ilgstošs un taisnīgs, lai tas būtu tāds, ka Ukraina pastāv kā neatkarīga un suverēna valsts, un arī Krievija neatgūstas tik ātri, lai turpinātu apdraudēt ne tikai Ukrainu, bet arī citas valstis. Sankcijas šobrīd ir spēkā. Arī ASV sankcijas nav noņēmusi. ES tās ir pagarinājusi. Bet neaizmirsīsim, ka sankciju pagarināšana balstās uz vienprātības principu un katru pusgadu šī drāma, kāda nesen bija, Eiropā ir jāizdzīvo. Bet es šobrīd teikšu, ka politiskais process ir tik ļoti neskaidrs un nenoteikts un starptautiskā kārtība ir tādā brīvajā kritienā, ka pašlaik prognozēt, kas būs pēc mēneša, laikam neņemtos neviens.

Ukrainas prezidents ir brīdinājis, ka nākamā gada laikā Krievija varētu uzbrukt kādai no NATO dalībvalstīm. Protams, es saprotu Ukrainas prezidenta vēlmi īstenot savus ārpolitikas mērķus, bet cik lielā mērā šie brīdinājumi ir jāuztver nopietni un jāgatavojas sliktākajam scenārijam?

Ar vai bez šiem brīdinājumiem, mums – un to mēs visi labi saprotam – ir jāsagatavojas jebkuram scenārijam, sākot no jauniem hibrīduzbrukumiem līdz pat tradicionāliem militāriem uzbrukumiem. Galvenais ir, ko mēs darām. Mums ir ko darīt, sākot no Nacionālo bruņoto spēku skaita palielināšanas, austrumu robežas nostiprināšanas, izdevumu palielināšanas aizsardzībai, beidzot ar to, kā veidot plašāku reģionālo sadarbību aizsardzības jomā. Tas, ka mēs spējām koordinēt jautājumu par izstāšanos no Otavas konvencijas, ir laba ziņa. Tas, ka mēs cenšamies koordinēt kopēju militāro taktiku un stratēģiju plašākā Baltijas un Ziemeļvalstu ekspedīcijas spēku virzienā, ir laba ziņa.

Tas, ka mums ir ļoti daudz un dažādi viedokļi un paziņojumi, ir eksperti, kas saka, ka šī ir pēdējā miera vasara… Es esmu pārliecināts, ka šī nav pēdējā miera vasara. Ja mēs paši būsim gatavi, tādu vēl būs daudz, bet atslābt nevaram.

Gaidāmais NATO samits Hāgā būs kritisks un, ja tas aiziet nelabvēlīgā gultnē, to varēs uzskatīt kā visas alianses vājuma pazīmi. Tas, ko es redzu kā labo ziņu, ir, ka ASV visos iespējamos veidos no prezidenta Trampa līdz viņa padomniekiem, ministriem ir apstiprinājuši savu interesi būt spēcīgai NATO dalībvalstij, apstiprinājuši 5.panta negrozāmību, bet vienlaikus ir pateikušas ļoti skaidri, ka Eiropai ir jāinvestē vairāk.

Mēs arī redzam, ka NATO ārlietu ministru sanāksmē ASV valsts sekretārs Marko Rubio ir runājis par finansējumu 5% no IKP. Es nezinu, vai 5% no IKP ir tas, ko lems Hāgā. Domāju, ka īsti tam gatavības nav. Bet, ja mēs spējam parādīt ceļu, kā mēs palielinām aizsardzības izdevumus, ja kopējais lēmums ir palielināt aizsardzības izdevumus no 3 līdz 3,5% no IKP, un tad skatāmies tālāk, tad tas būs skaidrs signāls, ka alianse ir spēcīga, un tad Krievija neriskēs. Ja samits Hāgā beigsies ar lielu strīdu un bez lēmumiem, tā būs ļoti slikta ziņa. Tāpēc viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem ir pārliecināt visus sabiedrotos gan ar savu piemēru, gan diplomātiski, ka mūsu gadījumā 5%, citu gadījumā ļoti skaidra un ļoti plaša aizsardzības izdevumu un reālo spēju palielināšana, ir tas, kas mūs pasargās.

Ja parādīsies ziņas, ka mēs nespējam ne par ko vienoties, esam vāji, tad es domāju, ka apetīte Krievijai tikai pieaugs. Tādēļ ne tikai aizsardzības jautājumi, ne tikai bruņoto spēku stiprināšana ir mūsu drošības garants, bet arī mūsu diplomātijas centieni ir tikpat svarīgi kā militārā gatavība.

Vēl viens fakts, ka ASV ļoti stingri iestājas šobrīd pret Ukrainas uzņemšanu NATO, rāda, ka ASV uz NATO skatās nopietni. Varbūt satraucošās ziņas ir tās, ka mēs šobrīd redzam ļoti lielu izkliedi diskusijās par aizsardzības izdevumu palielināšanu. Mums ir tādas NATO dalībvalstis, kas joprojām nav sasniegušas 2% no IKP, kas diezgan skeptiski runā par to, vai tās sasniegs pat 3% un to, ka arī tie 2% ir kaut kad nākamajos gados. Tādēļ, es teiktu, ka jebkurš brīdinājums ir jāuztver nopietni, bet mums arī nevajadzētu jebkuru brīdinājumu vai jebkuru diskusiju uztvert ar nolemtības sajūtu. Saglabājam mieru un mobilizējamies.

Vai pastāv risks, ka ASV draudzīgāka attieksme pret Krieviju varētu ietekmēt Baltijas drošību?

Es nedomāju, ka dialogs dažādos jautājumos tiešā veidā ietekmē Baltijas valstu drošību. Es domāju, ka ir kaut kādas ASV intereses, ņemot vērā globālās intereses, kur tās redz, ka tās varētu sadarboties ar Krieviju. Galvenais jautājums ir, lai nekādā veidā nemazinātos NATO klātbūtne šeit, tā saucamajā austrumu flangā. Galvenais jautājums ir, lai visi NATO plāni un lēmumi tiktu pildīti. Pašlaik mēs redzam, ka visi plāni gan NATO līmenī, gan mūsu divpusējās attiecībās ar ASV ne tikai ir saglabāti, bet arī tiek pildīti un ASV ir atsākusi militāro palīdzību Baltijas valstīm. Šobrīd tādu pazīmju, ka kaut kādā veidā mūsu drošība tiktu ietekmēta vai tiks ietekmēta, nav. Bet nu ir jārēķinās, ka šī ir ļoti dinamiska vide.

Baltkrievijā notiks Krievijas militārās mācības. Kā tas varētu ietekmēt Latviju?

Skatīsimies. Runa ir par diezgan tradicionālām mācībām “Zapad”, kas notiek reizi četros gados. Mēs šobrīd vēl nevaram spriest, kā tas izpaudīsies. Pirmkārt, Ukrainā turpinās karadarbība un Krievijas spēki tajā ir iesaistīti. Ja nebūs šī politiskā procesa, par ko mēs runājām iepriekš – pamiers, miers vai noslēgti līgumi -, tad, visticamāk, mācību apjoms nebūs pārāk liels. Krievija, protams, vienmēr var mēģināt ievest Baltkrievijā savu karaspēku un tad radīt spriedzi gan uz mūsu robežām, gan uz Ukrainas robežām, bet par mācību apjomu un dažāda veidu scenārijam vēl īpašas skaidrības nav. Kaut gan es varu teikt, ka gan Aizsardzības ministrija, gan bruņotie spēki Latvijā, gan mūsu izlūkdienesti, gan mūsu kaimiņi ļoti rūpīgi seko un gatavojās. Tradicionāli šādu mācību laikā mūsu bruņotajiem spēkiem ir pašiem savas mācības un zināma paaugstināta gatavība. Tā būs arī šoreiz. Tas, kas, protams, ir būtiski un ko mēs vērojam, vai šie karavīri pēc mācībām paliek vai tiek atvilkti. Mēs arī sadarbojamies ar NATO partneriem un gatavojamies jebkuram scenārijam un attiecīgi tad būs arī pretpasākumi drošības stiprināšanā no mūsu bruņotajiem spēkiem un Aizsardzības ministrijas.

Bieži vien cilvēki pie jums vēršas ar dažādiem lūgumiem. Viena no problēmām ir demogrāfija. Kāds būtu jūs padoms, kā cilvēkiem plānot savu ikdienas dzīvi, domāt par pēcnācēju radīšanu, laikā, kad netālu no Latvijas notiek aktīva karadarbība?

Cilvēkiem ir ļoti daudz un dažādi iemesli, kādēļ viņi varbūt šobrīd rūpīgāk apdomā, vai ir vērts radīt pēcnācējus vai paplašināt ģimeni. Viens ir drošības situācija, otrs ir arī vēlme dot saviem bērniem to pašu labāko. Vienam vai diviem bērniem nodrošināt gan veselības aprūpi, gan labu izglītību ir vienkāršāk nekā varbūt trīs vai četriem. Man pēdējā laikā ir bijušas daudzas sarunas ar dažādu biedrību pārstāvjiem un daudzi saka, ka drošības situācija ir tikai viens jautājums. Otra lieta ir arī jautājumu loks, kas notiek tai brīdī, kad beidzas bērna kopšanas atvaļinājums, tad brīdī, kad bērnam ir kādas veselības problēmas, vai es ātri spēšu tikt pie kvalificētas medicīniskās palīdzības, pie ārsta izmeklējumiem. Tā ir vēl viena problēma, ko īstenībā bieži vien min kā lielāku nekā drošības situācija. Tāpat tie ir izglītības jautājumi, mājokļa jautājumi. Drošības aspekts ir tikai viens jautājums.

Tas, ko es vienmēr saku, – to, ko mēs varam izdarīt, lai saglabātu šeit drošu vidi, lai nosargātu drošību, to nu mēs darām un izdarīsim gan diplomātiski, gan politiski, gan militāri. Jā, paies laiks, kamēr mēs sāksim sadzīvot ar šo jauno realitāti. Šoka vilnis šobrīd ir diezgan liels. Tas sākās jau no 2022. gada iebrukuma, tad mazliet ar šo situāciju apradām, bet tagad ir šīs lielās neskaidrības par ASV lomu un vietu pasaulē. Es domāju, paies vēl kāds laiks, kamēr mēs arī ar šo apradīsim.

Daudzas lietas ir mūsu ziņā, daudzas lietas ir Eiropas kopējā ziņā, daudzas lietas ir arī saistītas ar to, kā mēs veidosim attiecības ar ASV. No visas tās informācijas, kas ir manā rīcībā, es redzu, ka varbūt nav tik slikti, kā dažreiz preses virsraksti vai kāda retorika liecina.

Bet ir arī skaidrs, ka tāds “pēc aukstā kara” posms, tas miera laiks ir beidzies. Gatavībai ir jābūt. Mums ir jābūt Valsts aizsardzības dienestā. Mums būs jāskatās uz drošību kā lielu daļu mūsu dzīves. Jo ātrāk šis brīvais kritiens gan pasaules drošības arhitektūras, gan pasaules ekonomikas arhitektūras jomā vai nu apstāsies, vai beigsies, vai sāks veidoties jauna kārtība, jo ātrāk situācija stabilizēsies un stabilizēsies arī izpratne par Latviju, tās nākotni un, varbūt bažas, kas ir cilvēkiem, mazliet nomierināsies. Bet šobrīd, protams, satraukums ir liels, un tas ir saprotams. Bet sabiedrotie atšķirībā no pagājušā gadsimta 30.gadiem mums ir un ir arī pašiem sava izpratne par to, kas mums ir jādara. Tā kā tā ir tikai darīšanas vaina.

 Foto autors: Ilmārs Znotiņš, Valsts prezidenta kanceleja.