Viņķele: Veselības aprūpē pieeja “vispirms efektivitāte, tad nauda” nestrādā

Mūsu veselības aprūpes sistēmas īpatnība ir tā, ka visus šos gadus “gan jau kaut kā” princips ir varējis funkcionēt. Taču tas, protams, veselības aprūpes hroniskās kaites ir ielaidis ārkārtīgi dziļi, intervijā LETA uzsver bijusī veselības ministre Ilze Viņķele (Krišjāņa Kariņa valdībā no 2019. līdz 2021.gadam pārstāvēja apvienību “Attīstībai/Par”). Viņasprāt, pašlaik iztrūkst cieņpilnas un atklātas sarunas ar pacientiem par veselības aprūpes budžeta iespējām.

Sākšu ar aktuālo veselības aprūpē – ar šā gada budžetu. Latvijas Ārstu biedrība apgalvo, ka samilzušās problēmas iespējams atrisināt, tikai piešķirot lielāku finansējumu, un pašreizējais budžets ir absolūti nepietiekams. Savukārt iepriekšējais premjers Krišjānis Kariņš, kurš tobrīd pārstāvēja “Jauno Vienotību”, apgalvoja, ka galvenā problēma ir neefektīvā veselības aprūpes sistēma, kurai dot papildu naudu būtu tas pats, kas bērt naudu caurā sietā. Mantru par sistēmas neefektivitāti atkārto arī Finanšu ministrija. Kāds ir jūsu skatījums?

Un nav nekā jauna Latvijas politiskajā retorikā! Retais premjers nav izmantojis stāstu, ka veselības aprūpes sistēma ir neefektīva, un tai dot papildu naudu nozīmē to bērt caurā sietā. Uzskats, ka veselības aprūpei naudas pietiek, ir viens no Latvijas politikas pīlāriem. Kariņš ir bijis viens no agresīvākajiem anti “publiskās veselības” premjeriem ar savu izpratni, ka veiksmīgs cilvēks ir tas, kurš pats spēj sevi nodrošināt. Taisnība ir Latvijas Ārstu biedrībai, ka finansējums veselības aprūpei ir hroniski nepietiekams. Cita lieta, ka efektīvs naudas izlietojums arī ir bijusi problēma. Taču nepieciešams uzsvērt: nevar būt vispirms efektivitāte un pēc tam nauda. Tie ir divi saistīti procesi. Arī efektivitātes mehānismus var darbināt tikai tad, ja ir pietiekami daudz naudas. Šeit nav piemērojama neoliberālā pieeja: vispirms sakārtojiet sistēmu, tad būs nauda.

Tad arī īsti nav iespējams scenārijs, ka tiks veiktas kādas maģiskas reformas veselības aprūpē, kuru rezultātā parādīsies trūkstošais finansējums?

Var parādīties zināms daudzums naudas, taču tas joprojām būs absolūti nepietiekams. Kad Latvija sadarbojās ar Pasaules Banku reformu veikšanā sociālajā jomā (1997.gadā – red.), tur bija divi leģendāri konsultanti, kuriem bija skaidrs uzstādījums. Proti, ielieciet profesionālu menedžeri veselības aprūpes sistēmā un jūs noteikti iegūsiet 10% papildu finansējumu no efektivitātes uzlabošanas. Tas noteikti ir jādara, taču iegūtie 10% nerisina problēmu ar finansējuma nepietiekamību.

Tas nozīmē, ka, ja trūkst finansējuma 90% apmērā, ar efektivitātes uzlabošanu mēs iegūsim 10%, bet…

Pārējais paliks nenosegts. Tieši tā.

Jūs politikā darbojaties daudzus gadus un pārzināt politisko virtuvi. Vai jums ir skaidrs, kādēļ nevienu gadu pēc neatkarības atjaunošanas veselības aprūpei nav ticis piešķirts pietiekams finansējums? No kurienes šis noturīgais uzskats 30 gadu garumā, ka veselības aprūpi var finansēt pēc pārpalikuma principa nepilnā apjomā?

Man ir versija, kas gan nav empīriski pierādīta, bet ir radusies no politiskās vides pārzināšanas. Tas viss sākās līdz ar partijas “Latvijas Ceļš” (1993.-2007.) uzstādījumu, ka mēs ejam liberālās attīstības ceļu, kur centrā ir veiksmīgie, uzņēmīgie cilvēki, kas paši spēj par sevi parūpēties. Tādi bija arī šīs partijas veidotāji. Pēc tam to pārņēma Tautas partija (1998.- 2011.), kurai bija raksturīgs turīgo cilvēku lobisms. Un turīgi cilvēki var “izairēties” arī tad, ja publiskais finansējums veselības aprūpei ir nepietiekams. Līdz ar to tas ir bijis gan izpratnes, gan solidaritātes trūkums. Līdztekus bija pārliecība, ka kaut kā jau iztiks. Piemēram, neadekvātais atalgojums veselības aprūpē strādājošajiem bija noklusēta korupcijas leģitimizācija – mēs maksāsim neadekvāti zemas algas, bet gan jau kaut kā tie ārsti izgrozīsies.

Pacienti sametīsies?

Tieši tā. Nav pieejami pakalpojumi, ir garas rindas? Nu gan jau kaut kā tie pacienti tiks galā – samaksās vai darbinās telefongrāmatiņu un zvanīs draugiem un paziņām, lai palīdz. Mūsu veselības aprūpes sistēmas īpatnība ir tā, ka visus šos gadus tas “gan jau kaut kā” ir varējis funkcionēt. Taču tas, protams, veselības aprūpes hroniskās kaites ir ielaidis ārkārtīgi dziļi. Paldies Dievam, atalgojuma jautājums ar lielu pašas nozares līdzdalību ir izkustējies no nāves punkta. Publiskajā sektorā atalgojums pašlaik ir konkurētspējīgs arī ar privātajām ārstniecības iestādēm.

Šeit gan politiskajā uzvedībā ir vērojamas zināmas pretrunas. No vienas puses, jūsu pieminētais “gan jau kaut kā” un “paši tiks galā”, no otras puses, gadiem ilgā pretošanās slimnīcu tīkla sakārtošanai, reorganizējot pustukšās un neefektīvās reģionu slimnīcas. Pretestība tika pamatota ar populistiskām rūpēm par “vienkāršo” cilvēku, kas īpaši saasinājās pirms vēlēšanām.

Tas bija ekstrēmi populistiski. Es pati nāku no reģiona – no Rēzeknes – un labi zinu, ka cilvēki reģionos bija gatavi darīt visu, lai nenonāktu tuvākajā slimnīcā, jo labi zināja līmeni un kvalitāti. Politiķi ļoti neapzinīgi ir cilvēkiem solījuši tuvu pieeju slimnīcai, vienlaikus apzinoties, ka sniegto pakalpojumu kvalitāte tur nebūs atbilstoša 21.gadsimtam. Vēl 2020.gadā tā sauktais slimnīcu līmeņošanas process gāja ļoti smagi, pareizāk, negāja vispār. Valdība Veselības ministrijas ziņojumu par slimnīcu tīkla attīstību, kas bija izstrādāts jau 2020.gadā, izskatīja tikai 2023.gadā.

Kā jūs vērtējat šā gada Veselības ministrijas izvirzītās prioritātes? Vai tās ir pašas būtiskākās?

Es sākšu ar kādu pozitīvu lietu, kas vērojama pēdējos desmit gados. Lai kādi ministri arī nebūtu nomainījuši viens otru Veselības ministrijā un lai ko arī mēs viens par otru nedomātu, darbu pēctecība tomēr ir saglabājusies. Paldies Dievam, vairs nav pieejas, ka katrs jauns ministrs nāk ar jaunām reformām un pierādījumos nebalstītām idejām. Arī pašreizējais ministrs (Hosams Abu Meri, “Jaunā Vienotība”) turpina iesāktos darbus.

Tajā pašā laikā 1.janvārī stājās spēkā jaunais Veselības aprūpes finansēšanas likums, un Latvijas Ārstu biedrība, lai arī atzīst, ka tajā ir pozitīvas lietas, tomēr atklātā vēstulē valsts augstākajām amatpersonām un veselības ministram ir norādījusi, ka jaunais likums nerisinās nedz garo rindu, nedz kvotu problēmas. Piemēram, pašlaik Stradiņa slimnīcā rindā uz elektromagnētisko rezonansi gaida jau 2000 cilvēku. Ir virkne pakalpojumu, kur rinda ir vairāk nekā gadu.

Šīs problēmas jaunais likums nerisina, jo tas nevar nodrošināt lielāku finansējuma piešķīrumu no valsts budžeta. Taču pozitīvi ir tas, ka notikusi atteikšanās no diviem pakalpojumu groziem (kur plašākais pieejams tikai nodokļu maksātājiem, kas veikuši sociālās iemaksas – red.), es ceru, ka vairāk šādas idejas nekad neatgriezīsies. Savukārt jautājums par garajām rindām ir ne tikai jautājums par finansējumu, bet arī diagnosticēšanas iekārtu izvietojumu Latvijas ārstniecības iestādēs. Tas ir jautājums arī par to, kādos gadījumos pacientiem tiek nozīmēti diagnostikas pakalpojumi.

Jaunais likums paredz, ka tiesības saņemt medicīnas aprūpi tiks noteiktas, balstoties uz deklarēto dzīvesvietu un nodokļu maksāšanas valsti. Latvijas Ārstu biedrība norāda, ka tas būtiski skars vairāk nekā 214 000 Latvijas valstspiederīgo, kas dzīvo ārpus valsts. Mediķi uzsver, ka šī sistēma nedrīkstētu radīt papildu administratīvu slogu veselības aprūpes personālam.

Ir pamats cerēt, ka līdz ar Nacionālā veselības dienesta reorganizāciju, kas ir ministrijas aktuālajā dienaskārtībā, šis jautājums tiks atrisināts ārstiem visdraudzīgākajā veidā. Runa ir par vairāku reģistru, piemēram, Pilsonības un migrācijas dienesta un Valsts ieņēmumu dienesta, savietojamību.

Vai piekrītat ekspertu vairākkārt paustajam, ka Veselības ministrijas neizdarītais mājasdarbs ir tas, ka nav izrēķināts, cik maksā katrs veselības aprūpes pakalpojums?

Es tam piekrītu daļēji. Protams, tad mēs trūkstošo finansējumu zinātu līdz mielēm, bet kā tieši tas palīdzēs?

Veselības aprūpes darba devēju asociācija ne reizi vien ir runājusi par negodīgu konkurenci, jo valsts iegulda līdzekļus publiskās ārstniecības iestādēs, kas tieši konkurē ar privātajiem. Vēl vairāk, privātie uzskata, ka, piemēram, valsts slimnīcām vajadzētu sniegt tikai tādus pakalpojumus, kurus nevar nodrošināt privātais sektors, piemēram, sirds operācijas. Tas atbrīvotu vairāk naudas publiskajā sektorā. Savukārt slimnīcas ir norādījušas, ka privātie vēlas “nolasīt ķirsīšus no tortes”, paņemot rentablos pakalpojumus un valstij atstājot dārgos un nerentablos. Kāds ir jūsu skatījums?

Protams, ka privātie ārstniecības pakalpojumu sniedzēji ir nopietns, profesionāls un cienījams dalībnieks veselības aprūpes sistēmā. Tomēr tā ir selektīva retorika. Būsim godīgi, privātais sektors ir varējis zelt un plaukt tieši tādēļ, ka valsts ir bijusi tik taupīga uz publisko ārstniecības iestāžu uzturēšanu. Tā nav bijusi godīga konkurence, un reizēm šķita, ka politiskie lēmumi ir par labu privatizācijai veselības aprūpē. Cita lieta, ka valstij ir skaidri jāpasaka, kuri ārstniecības pakalpojumi būtu izsolāmi privātajiem un kurus būtu neloģiski izcelt ārā no integrētajiem publiskajiem ārstniecības pakalpojumiem. Vienmēr prātā jāpatur pats būtiskākais – pacientu intereses. Tāpat jāsaprot, ka velns slēpjas detaļās. Latvijā būs apdzīvotas vietas, kur publiskais pakalpojumu sniedzējs būs vienīgais, jo iedzīvotāju mazā skaita dēļ neviens privātais tur negribēs strādāt.

Viens no lielākajiem pēdējā laika strīdus objektiem starp Veselības ministriju un nozari ir zāļu cenu reforma. Kā jūs to vērtējat?

Šis būs jautājums, kur es savu esošo darba pienākumu dēļ no komentāriem atturēšos.

Viens no aktuāliem pēdējā laika jautājumiem bija par Covid-19 vakcīnu (ne)pieejamību. Daži ģimenes ārsti apgalvo, ka tās viņiem nav iedalītas un nav pieejamas, savukārt Nacionālais veselības dienests norāda, ka ārsti paši tās nav pasūtījuši. Pacientam pēc būtības ir vienalga, kurš ko ir vai nav pasūtījis, viņu interesē tas, ka viņš vēlas vakcinēties, bet nevar to izdarīt. Kur, jūsuprāt, šajā situācijā slēpjas āķis?

Es teiktu, ka tā ir ģimenes ārstu izvēle vakcīnas nepasūtīt, jo cilvēku vēlme vakcinēties pret Covid-19 ir ļoti zema. Ir divas iespējas – vai nu Nacionālais veselības dienests ģimenes ārstiem uzstāj uz līgumu izpildi, kas paredz vakcināciju pret Covid-19, vai, ja tas nav iespējams, tad jāizraugās konkrētās ārstniecības iestādes par sadarbības partneriem ar pārklājumu visā Latvijā, lai tiem, kas vēlas, vakcinēties, to būtu iespējams izdarīt.

Manuprāt, vissliktākais ir tas, ka ar pacientu tiek spēlēts pingpongs. Ģimenes ārsti, īpaši reģionos, rekomendē vērsties slimnīcā, kur savukārt pasaka, ka tas jādara ģimenes ārsta praksē. Tas ir ļoti demotivējoši veikt jebkādu vakcināciju.

Absolūti. Te risinājums būtu jāuzņemas valstij un, ja ne citādi, tad ar rīkojumu jānosaka pienākums vakcinēt.

Aizvadītā gada nogalē bija akcija “Dod pieci”, kuras moto bija – “Kad no dzīvības šķir nauda”. Skaidrs, ka valstij naudas visam nepietiek, un īpaši reto slimību gadījumos zāļu izmaksas ir kosmiski augstas. Tomēr teju katram radās jautājums, kā 21.gadsimta Eiropas valstī var būt tā, ka cilvēku var izārstēt, taču viņš šai ārstniecībai netiek klāt.

Tas nav nekāds mierinājums, taču šādas situācijas ir jebkurā valstī. Šķēres starp industrijas spēju radīt zāles un tehnoloģijas, kas var palīdzēt arī ļoti sarežģītos gadījumos, un finansiālām iespējām to apmaksāt, diemžēl aizvien vairāk pieaug. Taču tas, kā pietrūkst, ir atklāta saruna ar skaidrojumu. Pašlaik tas notiek plakātiskā frāžu līmenī. Nevar būt kādi sporādiski rīkojumi pēc sociālo tīklu vētrām, kas labi izskatās, bet praktiski neko nedod. Nu nevar, nosacīti runājot, piektdienā prasīt atnest risinājumus uz pirmdienu, kā kompensēt individuālos pieprasījumus onkoloģijas jomā. Tā ir teatrāla rīcība.

Protams, ir lietas, kuras var izskaidrot un saprast. Piemēram, ka retu slimību gadījumos valsts nevar apmaksāt zāles, kuras mēnesī maksā vairāk nekā 10 000 eiro. Taču ir lietas, kuras nevar ne izskaidrot, ne saprast. Piemēram, kāpēc valsts apmaksā vienas un tās pašas zāles pie diagnozes krūts vēzis, bet pie diagnozes olnīcu vēzis neapmaksā.

To ir grūti saprast. Es neatceros dzirdējusi skaidrojumu, ka konkrētajām zālēm ir primārais lietošanas mērķis noteiktā lokācijā, kurš ir pierādīts pētījumos. Un tad ir otrais lietošanas līmenis, kur pierādījumu par efektivitāti ir mazāk. Šādam skaidrojumam bija jābūt. Proti, ka nabadzīga budžeta apstākļos izvēle par labu kompensācijai ir primārajam zāļu lietošanas mērķim, kur ir vairāk pierādījumu par efektivitāti. Šādas sarunas nav.

Te gan nav konsekvences, jo ārsti nemitīgi norāda, ka valsts kompensē mazefektīvas zāles, nevis dārgākās un efektīvākās. Jautājums, vai tas ir pareizi, jo nauda tiek izdota jebkurā gadījumā, bet jautājums par efektivitāti ir aktuāls.

Te gan es gribētu piekrist. Atcerēsimies, cik gadus vajadzēja, lai nomainītu dzemdes kakla skrīninga metodi, kas ir dārgāka, bet daudz efektīvāka un ar pilniem pierādījumiem. Nespēja pārlauzt domāšanu ir briesmīga. Ir taču teiciens – skopais maksā divreiz. Šoreiz ar cilvēku dzīvībām.

Kāpēc mēs tā darām?

Man nav atbildes. Te gan jāsaprot, ka, ja neizdodas pārliecināt Finanšu ministriju par lielāka budžeta piešķiršanu, tad esošā budžeta ietvaros dārgākas zāles var kompensēt mazākam cilvēku skaitam. Tieši tik skarbs ir rēķins.

Pacientiem ļoti atvieglotu dzīvi, ja ar pilnu jaudu strādātu e-veselība, jo pašlaik pacientiem pa dažādām ārstniecības iestādēm ir jāstaigā ar izdrukām, jo e-veselībā diemžēl visi dati par pacientiem nav atrodami.

Tas ir spilgts apliecinājums tam, kā neprofesionāli un aplami veidota sistēma “čakarē” dzīvi gadu desmitiem. Vecās e-veselības demontāža sākās 2020.gadā, un pašlaik ir laba ziņa, ka nu jau drīz būs funkcionāli uzlabojumi un būs arī pieejami izmeklējumu rezultāti. Lielākā kļūda e-veselībā bija tā, ka pasūtītājam nebija nojēgas un zināšanu par to, ko pasūtīt. Es teiktu, ka tā ir ministrijas politiskās vadības atbildība.

Būtisks jautājums – vai situācijā, kad ir garas rindas uz valsts apmaksātiem pakalpojumiem, savukārt, maksas pakalpojumu cena ir augsta, nebūtu gudri paaugstināt pacientu līdzmaksājumu valsts apmaksātiem pakalpojumiem, kas pašlaik ir ļoti zems, tādējādi ļaujot tos sniegt lielākam cilvēku skaitam?

Tas ir kalkulācijas jautājums.

Vai nav ciniski no valsts puses noteikt, ka maksas speciālisti nevar izrakstīt kompensējamos medikamentus situācijā, kad valsts apmaksāti speciālisti nav pieejami?

Es domāju, ka tas būtu jāpārskata. Jāpiebilst, ka šajā jautājumā es pati esmu domas mainījusi.

Sarunu noslēdzot, kas, jūsuprāt, šogad ir steidzamākie darbi?

Nenokaut tās programmas, kas ir uzsāktas un labi strādā.

Attēlā – Ilze Viņķele. Foto avots: xtv.lv arhīvs.