Žagars: Teātra uzdevums ir radīt labu mākslu, kuru var pārdot

Nav pareizi, ka aktieriem ir beztermiņa darba līgumi, jo aktiera darbs un profesija paģērē zināmu projekta statusu, komentējot pēdējā laika diskusijas teātra vidē, intervijā aģentūrai LETA saka Dailes teātra direktors Juris Žagars. Viņš arī atzīst, ka pašlaik Latvijas teātros īsā laika posmā ir notikuši vairāki skandāli, kas rada turbulenci nozarē. Vissliktākais ir tas, ka tā visa rezultātā ir iespējams nozares reputācijas kritums. Savukārt no jaunās kultūras ministres Dailes teātra vadītājs sagaida, ka viņa būs cīnītāja par naudu kopējā budžeta finansējuma sadalē un viņai būs pietiekami nopietna politiskā aizmugure. Savukārt bail būtu no tā, ja jaunā ministre, neiepazinusies ar situāciju, tūdaļ paziņotu, ka viss notiek nepareizi un viss ir jāreformē.

Pēdējā laikā teātra vidi ir satricinājuši dažādi skandāli, kam uzmanību pievērsuši pat cilvēki, kas par teātra mākslu sevišķi neinteresējas. Te var minēt gan strīdus par aktieru pārvilināšanu, gan peripetijas ap Nacionālā teātra (NT) direktora iecelšanu amatā, gan Liepājas teātra aktieru “dumpi”, gan vairāku aktieru, tostarp Rēzijas Kalniņas, paziņojumu par aiziešanu no teātra. Lai gan tēmas pārzinātājam ir skaidrs, ka katrs no minētajiem gadījumiem ir jāvērtē atsevišķi, tomēr cilvēkam “parastajam” ir sajūta, ka teātra vidē ir viens skandāls pēc otra. Kas, jūsuprāt, notiek nozarē? Vai tas, ka manis minētie atsevišķie gadījumi notiek vienlaikus, ir tikai sagadīšanās?

Tas, kādēļ visi šie atsevišķie gadījumi notiek tik saspiestā laika posmā, ir labs jautājums, uz kuru man nav labas atbildes. Taču es nevaru nepiekrist, ka pēdējā laikā ir vērojama zināma nozares turbulence. Tomēr es uzskatu, ka šie gadījumi ir jāvērtē atsevišķi.

Ja runā par aktieru pāriešanu jeb rotāciju no viena teātra uz citu, es gribētu lietot šo vārdu, nevis “pārvilināšana”. Kā saka valodnieki, “vilināt” esot no vārda “viltus”, šis ir cits gadījums. Citā teātrī strādājošiem aktieriem Dailes teātris vienkārši izsaka piedāvājumu ar identiskiem nosacījumiem kā saviem aktieriem, un tad viņi to vai nu pieņem, vai nepieņem. Es pavasarī Kultūras ministrijas (KM) sasauktajā Teātru padomes sapulcē teicu, ka, līdzko medijos parādījās pārējo teātru sašutums un ziņa, ka vienmēr ir bijušas tādas kā nerakstītas vienošanās, ka viens teātris nepiedāvās otra teātra jaunajiem aktieriem darbu, un tāda kārtība ir bijusi gadiem, mēs uzreiz saņēmām no Konkurences padomes vadlīnijas, ka tā nedrīkst. Arī teātra nozarē, tāpat kā jebkurā citā, nedrīkst būt prakse, ka viens darba devējs neuzrunā cita darba devēja darbiniekus, jo ir kādas nerakstītas vienošanās. Tas izrādās būtu smags Eiropas konkurences tiesību pārkāpums. Brīva darbaspēka konkurence ir attiecināma pilnībā uz visām nozarēm, tostarp teātriem, un te nevar būt atrunas par ētiku. Šis precedents ar “troksni”, kas sacēlās sakarā ar Dailes teātra izteiktajiem darba piedāvājumiem citu teātru aktieriem, manuprāt, beidzās ar nesliktu iznākumu, jo ieviesa zināmu skaidrību par procedūru.

Ap šo notikumu saceltais troksnis mums pašiem arī bija savā ziņā noderīgs, jo mēs vismaz sapratām, kas ir kas. Diemžēl atsevišķu kolēģu reakcijas ir grūti uzskatīt par korektām. Es gribu uzsvērt: teātri savā starpā konkurē, tas ir pilnīgi normāli, un mēs noteikti esam konkurenti. Padomju laikos teātri bija valdošajai varai noderīgs ideoloģisks ierocis, līdz ar to tiem bija privileģēts statuss un ne par ko savstarpēji nevajadzēja cīnīties. Šodien teātris ir tāda pati ekonomiska vienība kā jebkurš cits uzņēmums tirgus konkurences apstākļos un pakļaujas tiem pašiem likumiem. Nezinu, var jau būt, ka vienkārši tirgū saasinās konkurence un tas arī kādreiz izsauc turbulences starp tirgus dalībniekiem, tas ir normāli.

Nākamais troksnis bija ap jauniecelto NT direktoru Māri Vītolu, par kuru man nav citu ziņu, kā tikai tās, kas ir lasāmas presē. Man gan būtu komentārs par procesu, kādā tika izvēlēts jaunais NT direktors. Manuprāt, tas iespējams bija par daudz birokratizēts, kas nav pareizi. Teātra uzdevums ir radīt labu mākslu, ko cita starpā var pārdot, proti, radītais mākslas darbs interesē pietiekami lielu skaitu skatītāju, lai teātris finansiāli varētu sevi uzturēt. Lai sasniegtu šādu rezultātu, neder birokrātiski formāls teātra direktora izvēles process, kā tas, iespējams, ir citās valsts kapitālsabiedrībās, kuru darbības rezultāts pamatā ir ekonomiskie rādītāji.

Manā ieskatā nav pareizi, ka konkursa komisiju veidoja pārsvarā ierēdņi, viens režisors un viena konkurējoša teātra direktors. Labāk būtu, ja komisijā ietilptu pamatā nozares profesionāļi, piemēram, teātra kritiķi, kompetenti kultūras žurnālisti, citi nozares zinātāji, kuriem ir sapratne par to, kādam jābūt teātrim un kā tas top. Rezumējot, komisijā būtu jābūt mazāk ierēdņu, kas lēmumus pieņem formāli, saskaitot punktus un vairāk kultūras jomas profesionāļu, kas lēmumus pieņem, zinot nozari no iekšienes un tādēļ labāk prognozējot rezultātu. Tāpat es domāju, ka komisijai noteikti jāvērtē pretendentu reputācijas riski. Māra Vītola gadījumā man ir jautājums, vai tiešām neviens no komisijas neizvērtēja tos faktus, kurus dienasgaismā izcēla žurnālisti. Visticamāk, ka šajos ziedojumos Vītolu uzņēmumiem nav nekā nelikumīga, tomēr būtu bijis labi, ja komisija būtu uzdevusi jautājumus (visa informācija ir publiska un pieejama “Lursoft”) un viņam būtu iespēja daudz ko izskaidrot arī komisijai, tādējādi šo tēmu vēlāk noņemot no dienaskārtības.

Vēl viens būtisks aspekts. Cilvēks var pretendēt uz teātra direktora amatu tikai tad, ja viņš nāk ar savu māksliniecisko programmu. Ja pretendents pats nav režisors, tad viņam jānosauc konkrēts uzvārds tam cilvēkam, kurš šo māksliniecisko programmu īstenos un ar kuru viņam ir vienošanās par to. Es nezinu, vai konkursa komisija direktora amata pretendentam pajautāja, kas būs tas mākslinieciskais vadītājs, ar kuru viņam ir vienošanās par kopdarbu. Māris Vītols, protams, nevarēja zināt, ka līdzšinējam mākslinieciskajam vadītājam Elmāram Seņkovam 1.augustā beidzās līgums, tomēr Vītolam vajadzēja pajautāt Seņkovam, vai viņš sevi redz jaunajā komandā. Tāpat komisijai tomēr vajadzēja vismaz noskaidrot, kāda ir teātra kolektīva attieksme pret “top” kandidātiem, nu vismaz apmēram, kāda ir “temperatūra” kolektīvā. Tas nenozīmē, ka teātra kolektīvs var nobalsot, kuru kandidātu vēlas, tomēr nebūtu slikti, ja kolektīva skatījums būtu viens no kritērijiem. Pats pēdējais – komisijā noteikti bija jābūt kultūras ministram. Tas tomēr ir NT, kura nākamais direktors uz pieciem gadiem tiek izvēlēts. Ceru, ka arī šis rezultāts palīdzēs nākotnē procesu veikt tā, lai izvairītos no šādiem “pēcgrūdieniem”.

Ja runājam par Liepājas teātra aktieru “dumpi”, tad tur izveidojās pata situācija, kā šahā. Starp citu līdzīga kā NT, kad daļa aktieru uzrakstīja vēstuli KM, ka vairs nevēlas Jāni Vimbu direktora amatā. Tā ir situācija, kurā izejas nav. Ja streiko aviokompāniju stjuarti, varbūt vēl var rast risinājumu, bet, ja streiko vairākums pilotu, tad viss ir beidzies. Un Liepājas teātrī bija šāds “pilotu streiks”. Ja liela daļa aktieru pasaka, ka vairs nevēlas strādāt ar konkrēto direktoru, tad vadībai – KM vai konkrētajā gadījumā Liepājas pašvaldībai – lielu manevra iespēju vairs nav.

Ja runājam par pēdējo nosacīto dumpi pirms četriem gadiem Dailes teātrī, kad aktieri iebilda pret toreizējo māksliniecisko vadītāju Džilindžeru, situācija bija vienkāršāka. Aktieri vērsās pie direktora, kurš to risināja. Savukārt, ja aktieri nav apmierināti ar direktoru, kā tas bija NT un Liepājas gadījumā, viņi vēršas pie teātra dibinātāja – KM vai pašvaldības. Tomēr īsti normāla šāda situācija nav. Ko vēlas aktieri? Mākslinieciskos panākumus – pilnas zāles, kritikas atzinību – un godīgas algas. Ja kāds no šiem faktoriem vai sliktākajā gadījumā abi divi ilgstoši iztrūkst, var gaidīt neapmierinātību.

Rezumējot manu atbildi uz jautājumu par pēdējā laika skandāliem teātros, vissliktākais tā visa rezultātā ir iespējams nozares reputācijas kritums. Reputācija ir ļoti svarīga, jo tā palīdz piesaistīt gan skatītājus, gan sponsorus. Ar “lūzeriem” neviens negrib pīties. Emocionāli runājot, man sāp, ka šīs turbulences ir iedragājušas teātra nozares prestižu, ka mēs esam tādi “vienmēr ar kaut ko neapmierināti”.

Tā kā NT kontekstā uzvirmoja asas diskusijas, kādām jābūt direktora un mākslinieciskā vadītāja attiecībām, tad jautāšu arī jums – vai jūs piekristu mākslinieciskā vadītāja prasībai par pilnīgu autonomiju, kādu NT jaunajam direktoram izvirzīja bijušais mākslinieciskais vadītājs Elmārs Seņkovs un kam direktors nepiekrita?

Es domāju, ka mākslinieciskā vadītāja pilnīga autonomija, pār kuru teātra direktoram nav nekādas teikšanas, nebūtu pareiza un nemaz nav iespējama. Teātra direktoram ir jābūt atbildīgam par visiem lēmumiem, tostarp mākslinieciskajiem, un tiem savukārt ir jābūt ar finansiālu izvērtējumu. Ja tiek pieņemts māksliniecisks lēmums, kādu izrādi iekļaut repertuārā, ir jāsaprot, kā tā tiks pārdota. Tas ir nepārprotams uzstādījums. Bet mēs jau nezinām, vai tiešām Seņkova komanda ir prasījusi pilnīgu māksliniecisku autonomiju bez jebkādas finansiālas atbildības. Kaut kā nespēju tam noticēt, pazīstot šos cilvēkus. Mums ar Viesturu Kairišu jau pirms konkursa, kurā startēju, uzreiz bija vienošanās, ka abi atbildam par mākslu un naudu. Tāpēc arī Kairiša amata nosaukums ir mākslinieciskais direktors, nevis tikai mākslinieciskā procesa vadītājs.

Jūs aktieru rotācijas sakarā pieminējāt Teātra padomes sanāksmi KM. Vai ir taisnība dzirdētās atskaņas, ka jūs tajā esat paudis, ka jaunos aktieros vēlētos mainīt ik pēc trīs gadiem? Vai tur nav riska, ka aktieri vienkārši baidīsies iet strādāt uz Dailes teātri, jo nezinās, cik ilgi viņiem tur būs darbs?

Tā nav taisnība, ka tā esmu paudis. Es esmu teicis un saku, ka ik pēc trim gadiem būtu veselīgi izvērtēt trupas aktieru sastāvu principā. Kam ir bijusi kāda noslodze, kurš ir pieprasīts nākotnē un tamlīdzīgi. Tāpat kā direktora darbs tiek izvērtēts ik pēc zināma perioda. Šis ir ļoti svarīgi – nav pareizi, ka aktieriem ir beztermiņa darba līgumi. Aktiera darbs un profesija paģērē zināmu projekta statusu. Aktieris ir konkrētajā teātrī tik ilgi, kamēr viņš ir vajadzīgs konkrētās izrādēs un konkrētiem režisoriem. Tad, kad aktieris vairs nav vajadzīgs un nav pieprasīts konkrētajā nākotnes repertuārā, viņam ir jāizlemj, vai rotēt uz citu teātri vai uz kādu laiku jāmaina profesija. Teātris tomēr nav parasts ražojošs uzņēmums.

Pagaidiet, pirms brīža jūs teicāt, ka teātris ir tieši tāda pati ekonomiskā vienība kā citi uzņēmumi un noteikumi ir visiem vienādi.

Tā arī ir. Arī normālā komercsabiedrībā darbinieks ir vajadzīgs tik ilgi, kamēr ir vajadzīgs viņa darbs, kamēr pēc viņa ir pieprasījums un darba devēju apmierina viņa sniegums.

Jā, bet Darba likums neparedz, ka darba devējs darbinieku var atlaist tikai tāpēc, ka tas viņam ir apnicis un viņš gribētu redzēt jaunu seju.

Mēs nerunājam par darba devēja subjektīvo viedokli. Mēs runājam par darbinieka spēju dot rezultātu. Aktiera darba rezultātu ir ļoti grūti izvērtēt. Tā ir tā lielākā problēma. Pat operdziedātāju darbu ir vieglāk izvērtēt. Ja tu nevari nodziedāt augšējās notis, tad nevari, tas ir objektīvi. Aktiera darbu var izvērtēt tikai pēc tā, vai režisori viņu pieprasa. Visā pasaulē aktieriem ir terminēti darba līgumi. Man patīk to salīdzināt ar sportistiem. Nevienam sportistam nevienā sportā veidā nekad nebūs beztermiņa līgums ar Latvijas izlasi.

Cik ilgi būtu šādi terminētie līgumi?

Parasti teātris plāno savu repertuāru trīs gadu griezumā, tas arī būtu līguma darbības laiks. Dailes teātris kopā ar saviem juristiem ir izstrādājis attiecīgus grozījumus Darba likumdošanas normatīvajos aktos, kurus mēs esam iesnieguši Latvijas Teātra darbinieku savienībā (LTDS).

Ko par terminētiem līgumiem saka arodbiedrība?

LTDS zināmā mērā pilda šādas funkcijas. Ja LTDS izlems necīnieties par šiem grozījumiem gan KM, gan pēc tam Ministru kabinetā, tas būs ļoti skumjš fakts teātru vadībām un liecinās par zināmu disonansi starp teātru vadībām un LTDS.

Kas ir tas, ko jūs sagaidāt no jaunās kultūras ministres? Kā jūs vērtējat līdzšinējo KM uzstādījumu, ka ik pēc pieciem gadiem tiek rīkots jauns konkurss uz teātru valdes locekļa amatu?

Jūsu minētais KM uzstādījums ir pilnīgi pareizs. Rezultāta izvērtējums direktoram, tieši tāpat kā mākslinieciskajai vadībai un aktieriem ir jābūt ik pa laikam. Te nevar būt izņēmumi. Par kultūras ministru – visiem ir skaidrs, ir jābūt nepieciešamajām kompetencēm, tur nepietiek tikai ar menedžera prasmēm. Es sagaidu, ka jaunā kultūras ministre būs cīnītāja par naudu kopējā budžeta finansējuma sadalē un viņai būs pietiekami nopietna politiskā aizmugure. Savukārt bail man būtu no tā, ka, ja jaunā ministre, neiepazinusies ar situāciju, tūdaļ paziņotu, ka viss notiek nepareizi un viss ir jāreformē. Tāpat es sagaidītu, ka nenotiek politiski motivētas KM vadošo ierēdņu rotācijas.

Jūs esat izteicies, ka jaunā sezona būs ļoti interesanta skatītājam un vienlaikus ļoti sarežģīta teātrim. Kas būs tas sarežģītais teātrim? Kādi būs lielākie izaicinājumi?

Sarežģītais būs tas, ka visas jaunās izrādes ir tehniski un organizatoriski grūti realizējamas. Tās visas ir lielas izrādes ar lielu māksliniecisko sastāvu un apjomīgām dekorācijām. Piemēram, jaunā izrāde “Leopoldštate” ir ar 22 aktieriem un 80 kostīmiem. Mums ir daudz viesrežisoru, kas nāk ar savām komandām, kas arī ir izaicinājums. Izrāde “Pīters Pens, kas saiet sviestā” būs tehniski ļoti sarežģīta ar daudziem akrobātiskiem trikiem utt.

Viena no lielākajām intrigām ir Džona Malkoviča iestudētā “Leopoldštate”. Aktieris Niklāvs Kurpnieks paziņoja, ka atsakās no lomas šajā iestudējumā un dod priekšroku filmēšanai seriālā. Kā jūs vērtējat to, ka jūsu aktieri dod priekšroku filmēšanām, nevis darbam teātrī?

Es jau 30 gadus esmu profesijā, un man vienmēr ir ļāvuši filmēties, ļāvuši strādāt profesijā ārpus teātra. Līdz ar to arī mēs saviem aktieriem to atļaujam, īpaši, ja viņi nav teātrī attiecīgajā brīdī nodarbināti lielās lomās. Tajā pašā laikā es aktierim, kas grib kaut ko darīt ārpus teātra, jautāju, vai par to tiks prasīts cienījams honorārs. Talants ir jānovērtē arī naudā. Ja tas tā ir, tad viss ir kārtībā, un es par to priecājos.

Dailes teātris veiksmīgi piesaista viesrežisorus, taču to loks salīdzinājumā ar Džilindžera laiku ir mainījies. Vairs nav Aleksandra Morfova, Jana Villema van den Bosa, Rolanda Atkočūna. Ar ko tas ir saistīts? Kādi ir galvenie kritēriji viesrežisoru piesaistei?

Kritēriji ir ļoti vienkārši. Tie ir tādi paši kā sportistu piesaistē klubos – pagājušo sezonu rezultāti. Mums ir pilnīgi vienaldzīgi, vai viesrežisors ir latvietis, anglis, polis vai ķīnietis. Svarīgi, kādi ir pēdējā laikā viņa iestudēto izrāžu panākumi. Mēs ar Kairišu kā alkatīgi mednieki braucam apkārt, skatāmies izrādes, vācam viedokļus, cenšamies redzēt labo un medījam režisorus mūsu teātrim.

Vai pieļaujat, ka nākotnē Dailes teātrī kaut ko varētu iestudēt arī Džilindžers?

Kāpēc ne, ja viņa kā režisora panākumi būs acīmredzami. Ja vairāki viņa iestudējumi būs saņēmuši “Spēlmaņu nakts” nominācijas, ja viņa izrādes būs atzinīgi novērtētas, kritiķu un publikas iecienītas. Mums jābūt tuvredzīgiem, lai neaicinātu pie sevis jebkuru, kas solās dot Dailes teātra skatītājiem labu izrādi.

Dailes teātris ir uzņēmis jaunu aktieru kursu, kas iegūs muzikālā teātra aktieru izglītību. Kas būs rakstīts šo aktieru diplomos? Vai viņi varēs spēlēt tikai mūziklos? Kādas būs viņu darba iespējas, ja Dailes teātris viņus nepaņems štatā?

Tie nebūs muzikālā teātra aktieri. Tas būs dramatiskā teātra aktieru kurss ar pastiprinātu muzikālās izglītības komponenti. Viņi iegūs augstāko izglītību. Tas gan oficiāli būs pēc pāris gadiem, jo jaunās programmas akreditācija var aizņemt līdz pat diviem gadiem. Sadarbībā ar Mūzikas akadēmiju modelis būs tāds, ka jauno programmu mēs sākam īstenot tālākizglītības formātā, paralēli notiekot tās akreditācijas procesam. Pirmie divi gadi līdz akreditācijai vēlāk tiks ieskaitīti, un, turpinot studijas vienu vai divus gadus bakalaura programmā, šie jaunieši iegūs oficiālu augstākās izglītības diplomu. Tā ka šā aktieru kursa izglītība būs tāda, ka viņi varēs strādāt jebkurā dramatiskajā teātrī. Studentiem nebūs saistību pēc tam strādāt zināmu laiku tikai Dailes teātrī.

Vai šāds jauns kurss nozīmē, ka Dailes teātris savā repertuārā plāno pastiprināti iekļaut mūziklus?

Nē, tas nenozīmē, ka mēs pastiprināti pievērsīsimies mūzikliem, taču tiem atbilstoši sagatavoti aktieri dos mums lielākas manevra iespējas. Piemēram, mēs gribējām iestudēt slaveno Leonarda Bernsteina mūziklu “Kandidu”, taču mums nācās no tā atteikties, jo tikai mūsu aktieri nevarēja nodziedāt visas lomas. Mums būtu jāņem dziedātāji no malas, kas mūs stipri ierobežotu. Turklāt bija grūti saskaņot Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra repertuāru ar mūsējo. Taču, ja godīgi, mēs no šīs ieceres pilnībā neesam atteikušies. Ja viss būs labi, 2025.gadā mēs iestudēsim Brodveja versiju ar citu mūziķu sastāvu un mums būs nepieciešami aktieri, kas visu var nodziedāt. Galvenajās lomās joprojām ir paredzēti divi profesionāli solisti.

Vai pēc Covid-19 pandēmijas var teikt, ka skatītāji iepriekšējā skaitā ir atgriezušies teātrī? Ko liecina pagājusī sezona, vai ir vērojama auditorijas nomaiņa? Vai vēl joprojām uz Dailes teātri brauc autobusi no reģioniem?

Autobusi vēl joprojām stāv pie teātra. Auditorija ir atgriezusies un ar uzviju. Šajā ziņā mēs noteikti nevaram sūdzēties. Zāles piepildījums ir 90% līdz 100%.

Kas notiek ar Dailes teātra Mazās zāles rekonstrukciju? Vai tā vēl ir aktuāla?

Jā, tā vēl ir aktuāla. Jāteic, ka Dailes teātrim ir labāka situācija nekā, piemēram, NT, kuram jaunajai piebūvei vajag 50 līdz 60 miljonus eiro. Mums, lai sasniegtu tieši to pašu rezultātu, vajag tikai 4-5 miljonus eiro. Tas ir, pateicoties mūsu ēkas struktūrai, jo mums nekas nav jāiebūvē klāt, mēs to varam darīt esošajās telpās – gan pārbūvēt mazo zāli, gan ierīkot mēģinājumu zāli, “Black box”, kas teātrim ir ārkārtīgi nepieciešams. Mēs esam ļoti pateicīgi Finanšu ministrijai, kas piedāvāja dažādus risinājumus, un KM, kas to jau virza tālāk. Mēs ļoti ceram, ka varbūt pat jau šajā sezonā varētu sākt būvniecību. Lai to pabeigtu, ir nepieciešami 8 līdz 9 mēneši. Pārbūves pamatā ir biznesa plāns – kā ieguldīto naudu valsts, kaut ilgākā periodā, bet dabūs atpakaļ. Tas ir pareizi, ka mums uzdod šo jautājumu, kā jūs ekonomiski pamatojat nepieciešamos ieguldījumus, un mums ir laba atbilde, mēs to varam.

Foto: LETA