Zīle: Latvijai jātiek prom no Krievijas resursiem un jāspiež Eiropa darīt to pašu

Latvijai ir jātiek prom no Krievijas resursiem un jāspiež, lai Eiropā dara to pašu attiecībā uz visiem Krievijas energoresursiem, pārliecināts Eiropas Parlamenta (EP) deputāts, EP priekšsēdētājas vietnieks Roberts Zīle (NA). Intervijā aģentūrai LETA viņš sniedz savu vērtējumu gan par noteiktajām sankcijām pret Krieviju, gan par to ietekmi uz Eiropas Savienību (ES), tostarp Latviju.

Kad ES apstiprināja sesto sankciju paketi pret Krieviju, sarunas par to notika aptuveni mēnesi. Kas palēnināja lēmuma pieņemšanu?

Sestās sankciju paketes pieņemšana bija diezgan mokoša un dramatiska. Pieņemot iepriekšējās sankciju paketes, nevienu reizi šis process negāja tik ilgi.

Šī ir ļoti nopietna pakete, kas vērsta pret Krieviju. Nevaru teikt, ka dažas citas tādas nebija, piemēram, iepriekšējās sankciju kārtās tika iesaldēti Krievijas Centrālās bankas aktīvi. Tas arī bija nozīmīgi, tomēr svarīgi bija pakļaut sankcijām arī jēlnaftu un naftas produktus.

Sarunas nebija vienkāršas. Kā mēs to varējām redzēt, Ungārija bija viena no galvenajām valstīm, kas šo procesu bremzēja. Tomēr sestā sankciju pakete parādīja, cik lielā mērā Krievijas ēsmu ir ierijušas daudzas valstis Austrumu un Centrāleiropā, tostarp Slovākija un Čehija, kuras tīri tehniski nespēj pārstrādāt citu piegādātāju jēlnaftu kā vien Krievijas.

Problēma ir arī jēlnaftas dažādie standarti. Krievijai tie ir citādi. Tas nozīmē, ka, būtiski neinvestējot, ātri pārveidot naftas pārstrādes rūpnīcas, kas ražo benzīnu, dīzeli un citus naftas produktus, nav iespējams. Čehijai, Slovākijai un Ungārijai neder cita nafta arī tad, ja tā būtu pieejama.

Kā daži analītiķi vērtē, lielā mērā Ungārija ar šo situāciju nopelnīs. Ungārija nedrīkstēs pēc astoņiem mēnešiem citām ES valstīm pārdot tos degvielas produktus, ko viņi ražos no naftas, kas iegūta no Krievijas cauruļvada “Družba”. Tas kropļotu tirgu, jo viņiem katrs barels būs par aptuveni 30 ASV dolāriem lētāks.

Tai pašā laikā Ungārijas premjerministra Viktora Orbāna valdība patlaban strādā pie nodokļa, ar kuru varētu aplikt Ungārijas naftas pārstrādes rūpnīcas, tādējādi, kā daži vērtē, Ungārija nodokļos varētu nopelnīt aptuveni 600 miljonus eiro gadā.

Tur ir diezgan interesantas ekonomiskas sekas. Slovākija faktiski apgādā Čehiju ar naftas pārstrādes produktiem, jo tās pārstrādes rūpnīcas ir ar lielāku jaudu. Tāpēc arī viņiem ir noteikts šis termiņš – 2024.gads -, lai atteiktos no Krievijas naftas, ko viņi paši arī pieņēma.

Katrā ziņā Slovākija un Čehija ir cits gadījums. Ungārijai ir daudz ciešākas, destruktīvas saites ar Krieviju. Bet pirms sagatavot sesto sankciju paketi, protams, bija arī Vācijas problēma, kurai nav tik vienkārši atteikties no Krievijas naftas.

Kā mēs zinām, “Družbas” vada ziemeļu atzars, kas iet caur Poliju un Vāciju, protams, arī atļauj Polijai un Vācijai cauruļvadu turpināt izmantot, tomēr viņi paši brīvprātīgi pieņēma lēmumu, ka abas valstis no nākamā gada vairs Krievijas naftu nepārstrādās.

Sestajā sankciju paketē ir ļoti būtiska lieta. Arī tankeru, kas pārvadā Krievijas naftu, apdrošināšana tiks aizliegta. Tankeri bez apdrošināšanas kontraktiem globāli Krievijas naftu nevarēs vadāt. Tas tiešām Krievijas jēlnaftas eksportam var stingri “iesist”.

Sankcijās ir paredzēta vēl viena tehniska lieta, bet ar lielu ietekmi. Krievijas iekšējām vajadzībām ir naftas pārstrādes rūpnīcas, kuras specifiski no jēlnaftas saražo benzīnu, kas ir tas labākais, tad seko dīzelis un mazuts un citi tādi kā atkritumu produkti, kurus līdz šim pamatā izmantoja ES, jo viņi zināja, kā izmantot šos naftas produktus.

Tagad, līdz ar jaunāko sankciju paketi, Krievijai šo produktu tirgus Rietumeiropā pazūd. Un tos nav, kas pērk – ķīnieši negrib pirkt, jo nezina, ko ar tiem iesākt. Ķīnai vajag tikai jēlnaftu, gluži tāpat kā Indijai. Tā būs problēma Krievijas naftas pārstrādes rūpnīcām – tās saražos ejošo preci, kas ir benzīns un dīzelis, bet pārējo Krievijai nebūs, kur īsti likt. Arī tas patiesībā spēcīgi “iesit” Krievijai.

Cik vienotas ir ES dalībvalstis sankciju piemērošanas jautājumos? Cik grūti ir salāgot valstu intereses?

Sestās sankciju paketes pieņemšana parādīja, cik grūti tas notiek. Beigās ungāriem parādījās ortodoksālais Krievijas pareizticīgās baznīcas patriarhs Kirils kā aizstāvamais kandidāts, kuru svītroja no sankcijām pakļauto personu saraksta. Visiem ir skaidrs, ka tas nav tāpēc, ka ungāri respektē visas reliģijas. Acīmredzot tas tika palūgts.

Nākamajai sankciju paketei, ja tāda vispār būs, jābūt saistītai ar gāzi, kas Krievijai ir vēl viens ienākumu avots, protams, ne tik liels kā nafta un naftas produkti. Pēc tik smagi pieņemtās sestās sankciju paketes vairāki līderi, tostarp Austrijas kanclers Karls Nēhammers, pauda šaubas, ka Krievijas gāzi varētu pakļaut sankcijām. Atšķirībā no naftas īstermiņā Austrijai gāze ir grūti risināms jautājums. Es nezinu, vai Vācija sadūšosies, vai sadūšosies citas valstis, piemēram, arī Itālija, kurām ir problēmas ar šo.

Manuprāt, tagad kļūst arvien grūtāk spert nākamo būtisko soli, kā arī pretrunas starp valstīm būs lielas. Tas acīmredzot bija arī Krievijas prezidenta Vladimira Putina mērķis. Viņš sagaidīja, ka Eiropas vienotība “plīsīs” jau ātrāk.

Solis ar gāzi ir ļoti nepieciešams, lai arī ļoti grūts. Daudzās dalībvalstīs, piemēram, Francijā, Itālijā, Vācijā, sabiedriskās domas vairākums ir pret karu, bet arvien vairāk pārņem sāpju slieksnis pašu sāpēm, ka degvielai nepieciešamas subsīdijas. Tāpat atbalsts ir nepieciešams apkurei un elektrībai. Francija sniedz atbalstu, tāpēc arī tai patlaban ir zemākā inflācija eirozonā. Francijai ir daudz nodokļu maksātāju naudas, un līdz ar aizņēmumiem tā subsidē iedzīvotāju energovajadzības.

Tas ir būtisks jautājums, cik daudz sabiedrības Rietumeiropas valstīs teiks, ka tās vairs nevar izturēt cenu pieaugumu, un izteiks ultimātus par varas padzīšanu vai nebalsošanu vēlēšanās, ja nebūs kaut kādas rīcības, lai iedzīvotājus atbalstītu. Tāpēc nav brīnums, ka Francijas prezidents Emanuels Makrons, kurš ir visdzirdamākais līderis, runā, ka vajadzētu starp Ukrainu un Krieviju atrast pamieru ar piekāpšanos teritoriju ziņā. Šeit situācija vismaz ārēji no Francijas prezidenta puses pēc vizītes Ukrainā ir mainījusies.

Cik lielam spiedienam jābūt uz nacionālajām valdībām no sabiedrības, ka viņi mēģinās atrast citus ceļus Ukrainas kara risinājumam?

Eiropas Parlamentā (EP) mums bija runa par ES Zaļās pārkārtošanās plānu “FitFor55”, tajā bija arī mans ziņojums, kur norādīju, ka vides pakete sadārdzinās dzīvi daudziem cilvēkiem, un, ja Ukrainas un drošības pasākumu dēļ šo plānu nekoriģēs, dzīve sadārdzināsies vēl vairāk. Mēs iegūsim sabiedrībās milzīgu neapmierinātību, kas atspoguļosies politiskā rezultātā, un tad būs pavisam slikti.

Savukārt, neatsakoties no Krievijas energoresursiem un pārējām lietām, ar ko Krievija apgādā Vācijas rūpniecību, piemēram, ķīmisko rūpniecību, mašīnbūvi un citas, mēs neradīsim nekādu vides uzlabojumu, nemaz nerunājot par drošības riskiem Eiropā. Vide neuzlabosies arī tad, ja karš turpināsies un turpināsies ar Krievijas arvien lielāku ietekmi.

Tas, protams, varbūt netika sadzirdēts, bet ir viena interesanta lieta. Sarunājoties ar cilvēkiem Rietumeiropas valstīs, varu secināt, ka Rietumeiropa nebaidās no Krievijas, no konvencionāla kara apdraudējuma atšķirībā no mums, poļiem, čehiem, slovākiem un citiem, jo mēs bijām padomju ietekmes zonā un varam tur nokļūt atkal, ja notikumi attīstīsies slikti.

Rietumeiropiešiem lielākās bailes ir no atomkara un no negadījumiem Ukrainas atomelektrostacijās un arī bēgļu straumēm no Ziemeļāfrikas un Tuvajiem Austrumiem Ukrainas graudu blokādes dēļ. Tāpēc arī sabiedrības nostāja nonāk līdz vadošajiem politiķiem, kuri uzskata – kas tad tur tāds, Ukraina jau iepriekš zaudēja kaut kādas teritorijas un tagad zaudēs vēl vairākas. Jā, es mazliet sabiezinu krāsas, bet tā domāšana ir tāda, ka spriedze mazināsies, un tad pakāpeniski varēs atjaunot kaut kādas attiecības ar Krieviju, protams, ne tādā līmenī kā pirms 24.februāra. Laiks rādīs, bet jāatzīst, ka tāds uzskats pastāv.

Vai līdz šim noteiktās sankcijas ir gana iedarbīgas, lai atstātu jūtamu ietekmi uz Krievijas ekonomiku un tās kara mašinēriju?

Aplēses, ko esmu lasījis, ir atšķirīgas. Vieni saka, ka ietekme ir maza, ka Krievija gūst ienākumus no sadārdzinātajām naftas produktu un gāzes cenām. Sankcijas, par kurām iepriekš runājām, stāsies spēkā tikai pēc laika. Naftas produktiem tas būs pēc astoņiem mēnešiem.

Krievijai ir ienākumi. Ekonomisti lēš, ka, neskatoties uz pieaugošajām cenām un samazinātajiem pārdošanas apjomiem, Krievija līdz gada beigām ieņems 200 miljardus eiro. Tā ir apmēram tikpat liela summa, cik tai ir iesaldēts. Citi saka, ka tas atstāj ietekmi uz Krievijas rūpniecību, kur ir vajadzīgas tehnoloģijas, pusvadītāji un dažādas citas komponentes, kurām ir divējāds pielietojums un tās izmantojamas arī militārajā industrijā.

Sankcijām vajadzētu strādāt, bet makroekonomiski Krievijai joprojām ir naudas krāns, kuram lielu artavu diemžēl dod ES.

Kāds ir sankciju “atsitiens” ES dalībvalstīm, tostarp Latvijai? Pastāv viedoklis, ka Eiropai bija trīs izvēles – novērsties no Ukrainas, ieviest sankcijas vai iesaistīties karā.

Sankcijas neiedarbojas tik ātri, piemēram, augustā beigsies Krievijas ogļu imports, par ko vienojās pirms laika. Tas ir pareizi, bet rezultāts nebūs momentāns. Pārējie jūsu nosauktie scenāriji no Austrumu un Centrāleiropas valstu puses nederēja, jo tas mūs vienkārši apdraud un patiesībā apdraud ES kopumā.

Latvija ir NATO dalībvalsts. Mēs varam paļauties uz alianses līguma 5.pantu, bet, ja notiks sliktākais scenārijs, kā tas izskatīsies praksē? ES drupināšana joprojām notiek. EP ir spēki, kas ir nikni, ka Eiropas Komisija (EK) pēc gadu ilguša procesa gribēja Polijai apstiprināt un pieņemt atveseļošanas un noturības plānu, lai Polija varētu izmantot 16 miljardus eiro, kas atbilst valsts plāna mērķiem.

Liberāļi un kreisie, bet ne visi sociāldemokrāti, nostājās pret. Notika pat EK prezidentes Urzulas fon der Leienas iztaujāšana, jo kā gan viņa atļāvās aizbraukt uz Varšavu un pateikt, ka poļiem plāns būs. Runas aizgāja tik tālu, ka sākās spriedelējumi par EK vadības noņemšanu. Tāda procedūra ir iespējama. EP šādas tiesības ir, bet viņiem jāsasniedz divas trešdaļas no visiem deputātiem, kas droši vien netiks sasniegts. Tā ir spēle, kas parāda, kā tiek šķelta ES. Patiesībā Polija izdara ārkārtīgi daudz Ukrainas kara kontekstā gan bēgļu jautājumā, gan nodrošinot ieroču tranzītu un daudz ko citu.

Tajā pašā laikā Eiropā ir politiķi, piemēram, bijušais Beļģijas premjerministrs Gijs Verhofstats, kurš runā par Eiropas nākotnes konferenci, kas bija viņa galvenais virzītājspēks, bet viņš grib no ES izspiest ārā Poliju un Ungāriju, faktiski nodrupināt šīs valstis līdz kaut kam marginālam, kā tas bija ES dibināšanas laikā, kad bija trīs Beniluksa valstis, Francija un Itālija. Tur varbūt iederas arī vēl Spānija un Portugāle. Šādi uzskati ir vienkārši traģiski. Jā, es sabiezinu krāsas ar viņa vēlmēm, bet ir jāsaprot, ka breksits ir noticis, norit karš, bet jūs mēģināt vēl kādas valstis izstumt, piemēram, tik būtisku valsti kā Polija, kas ir viena no lielākajām valstīm ES.

Tas viss notiek laikā, kad zviedri un somi beidzot sapratuši, ka no dalības ES drošība nepalielinās. Lai tādu iegūtu, ir jāiestājas NATO. Es brīnos par šo vidi, kur ar skaistiem vērtību lozungiem neredz vai negrib redzēt, vēl sliktāk, ja redz to, ka šie cilvēki drupina ES un apdraud kontinentu.

Kāda ir pret Krieviju vērsto sankciju ietekme uz Latvijas ekonomiku?

Ietekme ir sāpīga. Baltijā ir lielākais inflācijas līmenis eirozonā. Viens no iemesliem, kāpēc mums ir visaugstākā inflācija eirozonā, ir saistīts ar atbalsta līmeni. Es jau minēju, ka Francija sniedz atbalstu savai ekonomikai, tāpēc inflācija ir zemāka. Mēs atbalstām mazāk. Jā, bija atbalsts elektrības un gāzes rēķinu nomaksai, bet skaidrs, ka inflācija izpaužas.

Ko tas nozīmē? Ceļš mums ir skaidrs. Mums ir jātiek prom no Krievijas resursiem un jāspiež, lai Eiropā dara to pašu attiecībā uz visiem Krievijas energoresursiem. Tas ir mūsu drošības jautājums.

Mums ir jāpalīdz, lai Ukraina nezaudē savu valsti un savas teritorijas, lai nākotnē tā varētu būt lieliska partnere Eiropā, arī drošības ziņā. Tas ir mūsu pamatmērķis. Cik mēs par to maksāsim? Skaidrs, ka varbūt mūsu uzvedība transporta jomā mainīsies, kaut gan es patlaban neredzu, ka ielās automašīnu skaits būtu ievērojami samazinājies, kā tas bija finanšu krīzes laikā, 2009.gadā, kad ielas tiešām bija tukšas.

Protams, tas cilvēkus uztrauc, bet mēs, manuprāt, varam upurēt zināmus mobilitātes paradumus un preces patēriņa grozā. Nenoliedzami, valsts atbalsts ir vajadzīgs, par to nav runas. Tāpat kā frančiem, varbūt ne tik trekni, bet ir jāatbalsta tas iedzīvotāju slānis, kurš ir mazāk turīgs, lai šiem cilvēkiem būtu siltums un elektrība. Nabadzība nav pieļaujama! Cilvēkiem ir jābūt ēdienam, jānodrošina pamatlietas, lai nerastos sajūta, ka jāiet pie ātrajiem kreditētājiem vai jāiekrīt citā nelaimē. Mums ir jāsaprot, ka valsts drošības vārdā mums nāksies sajust neērtības, bet tās būs jāpārcieš, un vēlams, lai tas notiktu solidāri.

Kādi mehānismi ir ES rīcībā, lai turpinātu vājināt Krievijas ekonomiku?

Gāze ir būtiskākais, kas ir palicis. Es tiešām ceru, ka valstis saņemsies. Mēs Latvijā katrā ziņā nepārtraukti par to runāsim. Ir jātiek vaļā pilnīgi no visiem Krievijas energoresursiem. Tas ir jāpilina pilienu pa pilienam. Nesen “Financial Times” bija publicēta Igaunijas premjerministres Kajas Kallasas īsa reakcija uz Makrona izteikumiem par Ukrainu. Viņa sacīja, ka mums ir jāsaprot, ka karš būs ilgs, ka jādara viss, lai tiktu prom no Krievijas resursiem, un nedrīkst spiest Ukrainu atdot savas teritorijas vai izlīgt par jebkādu cenu. Tas ir vēstījums, ko pamatā pauž Ministru prezidents, Valsts prezidents – pirmās personas. Arī mūsējiem tas ir jādara, cik vien ir mūsu spēkos, arī nākamajam Ministru prezidentam, kurš stāsies amatā pēc vēlēšanām. Manuprāt, ir ārkārtīgi būtiski spiest uz Rietumeiropu, lai tā neatslābinās, jo panākt lēmumu sankcionēt gāzi nebūs ātri, ja tas vispār izdosies.

Eksperti saka, ka Ukrainā ir jānotiek kaut kam ārkārtējam, lai ES varētu vienoties par gāzes pakļaušanu sankcijām.

Nesen lasīju aprēķinus, iespējams, pa šo laiku kaut kas ir mainījies, ka pat Vācija varētu no 2024.gada beigt importēt gāzi no Krievijas. Tagad tas ir pieklusis. Tā ir citu valstu – Austrijas un Itālijas – spēle. Daudzi ārpolitikas analītiķi secina, ka Vācija lielā mērā izmanto pieeju, ka publiski saka vienu, bet dara kaut ko citu. Tas pats bija ar bruņojuma piegādi Ukrainai. Diemžēl mēs sastopamies ar divkosīgu politiku līdzās visam citam.

Kāda nozīme neatkarības atgūšanā no Krievijas energoresursiem būs EK plānam “RePowerEU”?

Plāns vairāk skatāms kā pozitīvs. Tajā ir daudz labu lietu, piemēram, tā daļa, kas attiecas uz energoefektivitāti. Plānā ir ieteikumi dalībvalstīm izmantot samazināto pievienotās vērtības nodokli (PVN), ja tas saistās ar apkures sistēmu efektivitātes uzlabošanu, nesakot, ka tai ir jābūt tikai atjaunojamajai enerģijai. Arī ēku siltināšana ieteikta kā joma, kurā vajadzētu samazināt PVN.

Plānā ir ļoti būtiska daļa par gāzes apgādi drošības ziņā. ES dalībvalstu vārdā gāzi nevar pirkt, to darīs Eiropas kompānijas, lai atbalstītu valstu sadarbību. Baltijas gadījumā runa ir par trijām Baltijas valstīm, Poliju un Somiju, lai valstis viena otrai palīdzētu, lai nebūtu greizsirdības, ka osta ir mana, sašķidrinātās gāzes termināls ir citam, bet kuģi savukārt vēl citam.

EK aicina uz sadarbību, un paredzēta dažāda pretimnākšana, cik vien var. Savukārt, ja dalībvalstis negribēs sadarboties, tad no EK puses būs tāds kā draudzīgs spiediens sadarboties, kas ir pozitīvi.

Plānā runāts arī par ātrāku pāreju uz atjaunīgajiem energoresursiem, kas, iespējams, ir pretrunīgāk vērtējams, piemēram, ka jaunajām ēkām būs obligāti jāuzstāda saules paneļi. Tas varētu būt sarežģīts jautājums. Runa ir arī par vēja resursu ģenerāciju. Mēs ar to visu neatrisināsim. Pie atjaunojamās enerģētikas runā arī par “zaļo” ūdeņradi elektrolīzes procesā, bet efektīvu tādu tehnoloģiju patlaban nav, līdz ar to tirgus to nepieņems.

Un tad paliek jautājums, kas ir tās bāzes jaudas, jo, lai arī cik daudz vējš pūstu un saule spīdētu, ir jābalansē elektrības tīkls. Latvijai tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo, ja mūs tehniski Krievija var atslēgt no Krievijas un Baltkrievijas elektroapgādes loka BRELL jebkurā brīdī, tad mūsu abas termoelektrostacijas jākurina ar gāzi uz pilnu jaudu neatkarīgi no tā, vai tas ir ekonomiski izdevīgi. Tās balansē strāvas frekvences uzturēšanai. To var darīt ar gāzi, oglēm, kas, protams, ir izslēgts, bet var to darīt arī ar atomu, kas ir ļoti garš ceļš. Latvija varētu būvēt savu atomelektrostaciju, bet tas būtu jādara kopā ar igauņiem.

Atklāti runājot, nākamos 10 gadus nebūs nopietnas bāzes, līdz ar to nevajag pārcensties ar vēja un saules enerģijas izmantošanu, bet to visu vajag attīstīt. Par to nav šaubu. Taču jāsaglabā pamatprincips, lai pievienotā vērtība no atjaunojamo enerģiju jaudas pieauguma paliktu Latvijā. Ja mēs ļausim tūkstošiem megavatu jaudu sabūvēt tikai ārējiem investoriem, tad nauda plūdīs ārā no Latvijas, bet mums paliks tarifu pieaugums no tā, ka AS “Augstsprieguma tīkls” un AS “Sadales tīkls” būs investējušas nopietnu naudu pieslēgumu jaudu nodrošināšanai.

Citiem vārdiem, svarīgi, lai peļņas konts par elektrības radīšanu no vēja ģeneratoriem paliek Latvijā, nevis Dānijā vai Zviedrijā. Šīs lietas, kā mums vajadzētu darīt, arī ir definētas “RePowerEU”. Latvijai ir jāizdara savs mājasdarbs. Plāns to atļauj, bet ir jādomā par sevi, jo “RePowerEU” ir makrobilde, tāds kā skats no putna lidojuma pār visu ES. Jāapzinās, ka ES dalībvalstis atrodas dažādās situācijās, un katram ir jādomā par savu valsti.

Jūsuprāt, kā pēc 10 gadiem mainīsies enerģijas ražošanā izmantoto resursu īpatsvars un patēriņa paradumi?

Pagājušajā gadā EK bija deleģēts tiesību akts, kurā atzina, ka arī atoms ir zaļš – pie zināmiem nosacījumiem, zināmu laiku. Nosacīti zaļi ir arī ieguldījumi gāzes infrastruktūrā. Tas joprojām formāli nav stājies spēkā, tas ir jāapstiprina gan ES Padomei, gan EP. EP nevar tiesību aktu grozīt, tikai noraidīt vai pieņemt, un labi, ka tā, citādi kolēģi populisti no kreisās puses visādus brīnumus sastrādātu.

Es ļoti ceru, ka saprāts uzvarēs un tiesību akts tiks pieņemts. Tas nozīmē, ka arī Latvijai ir jāiet šis ceļš, ļoti vēlams, lai tas notiktu kopā ar igauņiem, bet, iespējams, arī ar lietuviešiem – ir jābūvē neliela, moderna atomelektrostacija. Tas prasīs, mazākais, 10 gadus. Būtiski ir pārvarēt sabiedrisko domu, kas arī Latvijā ir pētīta. Pētot energoresursu veidus, iedzīvotājiem patīk saule un vējš, daļēji patīk pat gāze, bet ne atoms.

Šis stereotips ir vienkārši jāpārlauž. Mēs nerunājam par Černobiļas tipa atomelektrostacijām, bet par pilnīgi kaut ko citu. Nav jau īsti alternatīvu, paradumi ir mainījušies. Energoefektivitāte ir tas būtiskākais. Kā jaunā ekonomikas ministre Ilze Indriksone (NA) nenogurstoši atkārto, ka vislabākā enerģija ir tā, kas nav patērēta.

Visas šīs lietas, kas attiecas uz energoefektivitāti, ir izšķirošas. Tas arī mainīs cilvēku paradumus. Mums ir jāiet savs ceļš. Mēs nevaram sevi salīdzināt ar Spāniju vai Itāliju, kur ir citas problēmas, piemēram, kā vasarā atdzesēties. Mums ir citādas problēmas – vajadzīga apkure un mobilitāte. Uzskatīt, ka mēs visu gadu brauksim ar riteņiem, laikam īsti pamata nav.

Nereti var dzirdēt, ka Krievijas iesaldētos līdzekļus varētu konfiscēt un novirzīt Ukrainas atjaunošanai. Kādas diskusijas par šo notiek ES?

Tas tiek apspriests. EK viceprezidenta Valda Dombrovska (JV) portfelī ir atbildība par šo jautājumu. Patlaban tiek vērtēti visi juridiskie riski. ES un EK kā ES valdība nosacītā veidā negrib iekrist starptautiskā tiesvedībā, ka tas būtu nelikumīgi.

Eiropas nostāja ir, ka arī kara apstākļos jārīkojas atbilstoši tiesiskajai sistēmai, tāpēc vērtē riskus, kas varētu notikt, ja iesaldētie līdzekļi tiktu konfiscēti un atdoti Ukrainai, bet Krievija, piemēram, uzvar starptautiskajās tiesās.

Protams, tur ir arī daudz politikas, jo skaidrs, ka jāskatās arī globālā puse, kā to visu saskaņot ar to, ko paveikušas ASV. No idejas nav neviens atteicies, par to tiek runāts. Kā jau sacīju, publiski zināmais galvenais šķērslis ir tas, ka šobrīd nav pārliecības, ka to var juridiski korekti izdarīt, pēc tam nezaudējot starptautiskajās tiesās.

Kā karš Ukrainā ir ietekmējis jautājumu par Eiropas virzīšanos uz Aizsardzības savienību?

Es vienmēr esmu bijis absolūti kritisks pret visādām šāda veida kustībām, lai arī kā tās sauktu – Eiropas armija, Eiropas Aizsardzības savienība, kas jau pastāv. Tāpat pastāv arī Eiropas Enerģētikas savienība, bet tas netraucēja Krievijai mierīgi uzbūvēt gāzes cauruļvadu “Nord Stream2”, kas ir pilnīgā pretrunā Eiropas Enerģētikas savienības postulētajiem mērķiem.

Tāpat ir arī ar Aizsardzības savienību, jo galvenais mērķis ir radīt stratēģisko autonomiju, kā Francijas valdība to vienmēr saka. Tas patiesībā nozīmē, ka ir NATO un Eiropa, kas stratēģiski un suverēni kaut kā citādi runā. Tas vienkārši neder! Karš Ukrainā ļoti precīzi parāda: ja nebūtu ASV un Lielbritānijas, Ukrainas armijai klātos pavisam slikti. Bruņojums, ko dod Baltijas valstis, Polija, tas nav samērojams ar ASV un Lielbritānijas atbalstu.

Tagad Lielbritānijā Ukrainas karavīri un virsnieki tiek apmācīti darbam ar pretraķešu sistēmām. Arī premjera Borisa Džonsona teiktais pēc vizītes pie Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska par 10 000 karavīru apmācību katras 120 dienas bija ļoti būtiski Ukrainai.

Ja runājam par Vācijas piegādēm, avoti vēsta, ka no marta nekas uz Ukrainu nav sūtīts, kaut kas iet caur Grieķiju vai kādu citu valsti, jo vācieši pat neuzdrošinās savu tehniku pa tiešo dot Ukrainai, lai nesakaitinātu kādu Kremlī. Arī Francija nav atrodama lielāko donoru vidū. Tad par ko mēs runājam?!

Ja mēs veidosim nelielu sava veida alternatīvu NATO, tad Baltijā drošība tikai pazemināsies. Tas ir pilnīgi saprotams! Līdz ar to es esmu vienmēr bijis un šajos apstākļos esmu īpaši pret šādiem veidojumiem. Lai Eiropa savu drošību sargā ar atteikšanos no Krievijas energoresursiem un pārējām lietām, lai pierāda, ka tā tiešām to grib darīt!

Ja Eiropa pat nespēj atteikties no gāzes, ar mokošām sāpēm, iespējams, “atsiesies” no naftas un tās produktiem, tad kaut kad nākotnē pie šī jautājuma var atgriezties, bet tagad, saprotot, arī kāds militārais potenciāls ir Eiropai, šim jautājumam nav pamata.

Paskatīsimies uz mūsu ziemeļu kaimiņiem – zviedriem un somiem -, kuriem ir diezgan nopietnas armijas Eiropas kontekstā. Somiem stiprākas ir teritoriālās vienības, zviedriem – jūras un gaisa spēki, bet pat viņi pieņēma lēmumu iestāties NATO, lai gan ir ES dalībvalstis. Tas parāda, kam viņi šajā krīzes situācijā uzticas.

Tā ir principiāli politiska nostādne, jo ASV un Lielbritānija neaicina Kijivu un Zelenski pieņemt kaut kādus pamierus ar Krieviju ātrā veidā. Tas vien parāda to atšķirību. Es nekad neesmu ticējis tādai Eiropas aizsardzības savienībai, jo tās pamatā ir runas, ka Rietumeiropas valstis nevis tērētu milzu naudas, pērkot ieročus no amerikāņiem, bet darītu to kopīgos iepirkumos, piemēram, franču, itāļu, varbūt vācu ražojumus, kas, protams, neuzlabo Baltijas valstu drošību, jo vienkārši vienā brīdī var nokaitināt amerikāņus.

Kā jūs saredzat kara Ukrainā beigas?

Es neesmu pareģis vai visinformētākais šajā situācijā. Manuprāt, iekšpolitiski Zelenskis nevar iet uz sānsoli, līdz ar to ir skaidrs, ka viņš, visdrīzāk, sekos tam, ko no viņa gaida, – nodrošināsies ar stiprāku militāro tehniku, apmācīs karavīrus un virsniekus, sagatavosies uzbrukumiem. Jo vairāk viņi šajā karā iegūst, jo labākā pozīcijā viņi sēdīsies pie sarunu galda ar Krieviju.

No humānā viedokļa skatoties, jo ātrāk pamiers, jo mazāk kritušo, vai ne? Īstermiņā tā tas ir, bet tas iesaldē konfliktus. Tas nozīmē, ka konflikts būs tik un tā. Var gadīties, ka būs neapmierinātība sabiedrībā, ka arī iekšpolitiski Zelenskim var atrasties pretspēki Ukrainā, kas uzskata, ka viņš ir piekāpies un tamlīdzīgi. Tur ir ļoti bīstama situācija.

Turklāt jo īsāks ir termiņš, kura laikā Rietumeiropa aiziet prom no Krievijas energoresursiem, jo viņiem būs vieglāk atgriezties pie iestrādātā. Baltijas, Polijas un citu Krievijas interešu zonā ietilpstošo ES teritoriju daļu intereses drošības jomā ir tādas, lai karš beigtos situācijā, kad Eiropa ir tiešām kļuvusi neatkarīga no Krievijas ekonomiskā ziņā praktiski visās jomās, un arī Ukrainai būtu izdevies nostāties pie sarunu galda ar abām kājām uz savas zemes. Vismaz atgriezties pie tā stāvokļa, kāds bija 2014.gadā. Tad varētu sākt sarunas par pamieru.

Vai Eiropa ir darījusi visu iespējamo, lai palīdzētu Ukrainai?

Šis karš parāda to, kāda ir Eiropa. Mazāk nozīmīgās lietās es to Eiropas politikā redzu visu laiku. Tagad mēs to visi redzam ļoti nopietnās lietās, kāda tad ir attieksme pret valsti, kas Eiropā karo ar agresoru.

Runājot par dalībvalstu atbalstu, ir ļoti dažādi. Katram ciešanu sliekšņi ir citādi. Strasbūrā, Francijā, kur notiek EP plenārsēdes, var sajust, ka šeit ciešanu sliekšņi un simpātijas ir citādas – karš, kā nekā, ir tālu, un tas viņus neskar.

Jā, nav patīkami, ka cilvēki mirst un notiek briesmu lietas, bet benzīns ir dārgs, apkures rēķini ir lieli, tādi paliek arī kondicionieru rēķini, lai gan valdība sniedz atbalstu. Te ir tā divkosība.

Foto: Publicitātes foto