Aizmirst un atcerēties

Tagadnes notikumi atgādina par pagātnes brīvības cīņām

KĀRLIS SINKA,
Iecavas biedrības «Arhīvs» valdes loceklis,
Bauskas novada kultūras mantojuma saglabāšanas un attīstības komisijas dalībnieks

Karš Ukrainā ir mainījis mūsu dzīves uztveri, arī simbolu un jēdzienu nozīmi – kas īsti ir vai nav fašisti, kas atbrīvotāji, kas okupanti, kas nacisti, kas tautu draudzība, kas atšķirīgs viedoklis, kas propaganda. Karš atļāvis pārvarēt bailes no iedomu tēliem, atbrīvoties no dažām kauna zīmēm, un tā ir laba izjūta. Mēs jau sen bijām to pelnījuši, vai ne?

Tagad mēs varētu to kauna izjūtu beidzot norakt, apaudzēt ar sūnām un aizmirst. Tās vietā mums noderētu nedaudz vairāk patriotisma. Ne tikai tas novembra patriotisms, kuru vairāk vai mazāk jūtam no 11. līdz 18. novembrim, vai 4. maija patriotisms ar brīvdienas garšu.

Bauskas novadā tas varētu būt īpašais septembra patriotisms, kad pieminam Bauskas aizstāvjus par sešas nedēļas ilgajām cīņām 1944. gada vasaras izskaņā un Latviešu leģiona 2. robežapsardzības pulka karavīrus, kuri septembra vidū izcīnīja kaujas pie Iecavas.

Solīto nepilda
Augstākais SS un policijas vadītājs Ostlandē ģenerālis Jekelns 1944. gada 27. janvārī uzaicināja pie sevis uz apspriedi Latviešu leģiona ģenerālinspektoru ģenerāli Bangerski, lai pamudinātu latviešus iesaukt tieši Latvijas robežu sargāšanai pretuzbrūkošo padomju karaspēku vēl 20 000 vīru, solot tos pēc boļševiku draudu novēršanas atkal no dienesta atbrīvot. Iesaukšanai Latvijas pašpārvalde ar lielu vilcināšanos arī piekrita un februāra sākumā iesauca 1906. – 1914. gadā dzimušos Latvijas pilsoņus.

Vācu virspavēlniecība tomēr centās solīto apiet un sūtīja jaunizveidotās vienības cīņās ārpus Latvijas teritorijas, lai papildinātu Latviešu leģiona 15. divīzijas vienības ar svaigiem spēkiem. Tas lielā daļā kareivju izsauca protestus, viņi atteicās karot ārpus Latvijas, jo uzskatīja, ka mobilizēti tikai aizstāvēšanās kaujām mūsu valsts teritorijā. Daudzi dezertēja, uzticība vadībai kritās, tāpēc pulki pamazām tika pārformēti.

Kaujas pie Iecavas
Pēc Bauskas krišanas 1944. gada 14. septembrī padomju armijas daļas ar tanku korpusa un aviācijas atbalstu virzījās Rīgas un Baldones virzienā. Tanku daļas forsēja Iecavas upi pie Krieviņu mājām, jo tilti bija uzspridzināti. Aviācijas uzlidojumos Iecavai pilnībā tika sagrautas Kalna dzirnavas, smagi cieta baznīca, mācītājmuiža, spirta dedzinātava, pienotava, tika pilnībā vai daļēji nopostītas dzīvojamās ēkas.

Naktī no 15. uz 16. septembri 2. robežapsardzības pulks pulkvežleitnanta Jāņa Jansona vadībā no Rīgas ieradās frontes pārrāvumā netālu no Grimu mājām pie Jelgavas-Krustpils dzelzceļa līnijas. Nācās ar kājnieku ieročiem stāties pretī tanku vienībām. Četrās kauju dienās pulka karavīri ar tanku «dūrēm» tuvcīņā iznīcināja 20 padomju tankus, no tiem kareivis Plūksna viens pats piecus, kaprālis Sirmbārdis – divus. Pulka zaudējumi bija lieli: krita četri virsnieki, 24 instruktori un kareivji. Ievainoti astoņi virsnieki, 161 instruktors un kareivis.

Saņem uzslavas
Pulks, kaut gan nebija gatavots tik liela mēroga cīņām, prasmīgā komandiera Jansona vadībā izrādīja ļoti augstas kaujas spējas. To ar ierašanos pozīcijās pie Iecavas atzina arī leģiona ģenerālis Rūdolfs Bangerskis. Pulka panākumus smagajās septembra cīņās ļoti atzinīgi novērtējis armijas VI korpusa komandieris ģenerālis Krīgers, izteikdams pulka komandierim un viņa vīriem rakstveida uzslavu.

Pēc kaujām personīgus apbalvojumus saņēma 15 pulka virsnieki, instruktori un kareivji, pulka adjutants leitnants Lielmežs un pulka komandieris pulkvežleitnants Jansons «par personīgo drosmi un pulka varonīgajām cīņām».
Pēc cīņām pulks tika pārcelts uz Olaini, vēlāk uz Džūkstes apkaimi, kur tas piedalījās 1. Kurzemes lielkaujā. Oktobra vidū, novērtējot pulka vīru varonību un kaujas spējas, to, iekļaujot vīrus no 5. robežapsardzības pulka, pārformēja par 106. ieroču grenadieru pulku. Pārējie pieci robežapsardzības pulki tika izformēti un sadalīti pa citām vienībām.

Piemiņas zīmes
Kauju vietās 1990. gadu otrajā pusē kritušajiem 2. robežapsardzības pulka karavīriem tika izveidotas vairākas piemiņas zīmes. Iniciatori – skolotājs, bijušais leģionārs Arvīds Anuzis un skolotājs Jānis Zīvārts ar Latvijas Daugavas vanagu Iecavas nodaļas atbalstu. Iecavas zemessargi piemiņas vietas periodiski sakopj, daži entuziasti zīmīgajos datumos un valsts svētkos iededz šeit sveces un noliek ziedus. Tomēr, tā kā latviešu leģionāru tēma visus šos gadus ar kremļa finansēto «antifašistisko» organizāciju un tagad jau pie mums aizliegto masu informācijas kanālu gādību ir uzturēta ne visai ērta, šīs vietas pamazām iet bojā, ņemot līdzi arī atmiņas par tiem, kuri atdeva dzīvību nevienlīdzīgā cīņā par Latvijas neatkarības ideju, jo tolaik nekā cita vairs nebija. Tie bija mūsu «fašisti» 1944. gadā. Tādi paši kā ukraiņu «fašisti», par kuru varonību pamatoti sajūsmināmies 2022. gadā.

Man došanās uz šīm nomaļajām un pat grūti pieejamajām vietām 16. martā, 11. novembrī, 16. septembrī vai Līgodienā ir kā patriotiska meditācija – vienlaikus pienākums un balva.

Informācija par piemiņas vietu izveidi zināma tikai aptuveni, tāpēc lūgums lasītājiem – ja jūsu rīcībā ir kādi materiāli vai ziņas par kaujām pie Iecavas, kā arī nacionālo partizānu cīņām pēckara laikā, lūdzam sazināties ar autoru pa e-pastu: archivs@inbox.lv vai pa tālruni 29422880.

Izmantotā literatūra:
«Latviešu karavīrs otrā pasaules kara laikā», IV sēj.
Osvalds Freivalds, Alfrēds Jānis Bērziņš,
Daugavas Vanagu centrālās valdes izdevums, 1976. gads;
Laikraksts «Tēvija» Nr. 264, 11.11.1944.;
«Latviešu leģions. Varoņi, nacisti vai upuri?»,
Andrievs Ezergailis, Latvijas vēstures institūta apgāds, 1998. gads.