Aizvadītajā nedēļas nogalē, 13. jūlijā, Iecavas pagasta Rosmes bibliotēka rīkoja Bauskas novada iepazīšanas pārgājienu – šoreiz ceļš veda uz Mežotnes pagasta pusi, informē Gunta Dombrovska, Rosmes bibliotēkas bibliotekāre.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Pulciņš ceļotāju, kā runāts, satikās Rīgas–Bauskas šosejas malā Dāliņu pieturā, lai dotos izzinošā kultūrpārgājienā. «Mūsu pulkam bija pievienojušies interesenti no Iecavas pagasta Rosmes, Dzimtmisas, Iecavas, Bauskas un Rundāles un pat tālāki ceļotāji no Ogres un Jelgavas. Pusceļā pievienojās arī pulciņš mežotnieku. Kopā 18 ceļotāji. Daži jau rūdīti gājēji, daži pirmo reizi bija metušies izaicinājumā doties tik garā pārgājienā,» stāsta G. Dombrovska.

Grupas pavadone, baušķeniece Lilita Seržāne ar šīm vietām bija savulaik skolotājas darbā saistīta – mācīdama bērniem iemīļot dzeju un literatūru.

Šķērsojuši mazupīti ar tik interesanto nosaukumu Ikstrums, gājēji jau itin drīz nonākuši Bērzmuižas zemēs. Pa izpļautajām taciņām varējuši droši izstaigāt muižas apkārtni un novērtēt vietas senumu. Lai arī muiža laika griežos daudz zaudējusi no senā greznuma, tomēr tā nav zaudējusi īpašo muižas garu un valdzinājumu, atzīst pārgājiena dalībnieki.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Muiža savulaik piederējusi arī Bēru dzimtai (Behr tulkojumā no vācu valodas nozīmē “lācis”). Vēlāk paaudžu paaudzēs un līdz 1920. gada nacionalizācijai gan tā bijusi Rennes dzimtas īpašumā. Liela daļa Mežotnes pagasta un apkaimes ļaužu no savas pieredzes un no vecāku stāstiem muižas kungu dzīvojamās mājas ēku pazīst kā Bērzu skolu.

Bērzmuižas parkā interesanti izbūvēts vairākus metrus garš drošs tiltiņš pāri ielejai. Kafejnīcu dienās, kas Bauskas novadā notiks 27. un 28. jūlijā, apmeklētājiem durvis pirmo reizi vērs arī jaunums –“Bērzmuižas mājas kafejnīca” – aicinot uz daudzveidīgu ēdienkartes piedāvājumu, kas veidots no produktiem, kas savā izcelsmē rodami Bērzmuižā un pāris laukus tālāk, garšu baudījumu gūstot vēsturiskā muižas parka gaisotnē. Tad būs iespēja satikt arī pašus tagadējos muižas saimniekus un uzklausīt viņu ieceru stāstus.

Tālāk ceļotāji aizdevušies uz Bērzmuižai netālajiem „Stūrīšiem”. „Tēlnieka un dzīves mākslinieka Mārtiņa Zaura dzimtajās mājās pārgājiena grupu vislaipni uzņēma Mārtiņa meita Māra. Vieda un darbīga, neskatoties uz saviem sirmajiem gadiem,” stāsta G. Dombrovska. Zaura māja ir tēlniecības mākslas darbu pilna. Skatu piesaista savdabīgais tornis, kurā itin bieži viesojušies jaunlaulātie savā īpašajā dienā un piedzīvojuši šeit kādu īpašu rituālu un māksliniecisku stiprinājumu. Mākslinieks katram jaunam pārim izkalis savu īpašu “ģerboni”, – lielākais ticis iestiprināts torņa sienā, mazāko katrs saņēmis līdzi pašu glabāšanā. Stūrīšu mājas ieslēptas mazmeža pudurī gluži kā tāda rūķīšu mājiņa. Te viss ir mazs un liels vienlaikus. Un lekni saaugušo ziedošo puķu un košumkrūmu dārzā skatāma gan meistara diplomdarba skulptūra Māte Zeme, gan krūmu pudurī noslēpies “Puika ar suni” un citi darbi.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

„Izciemojušies “rūķīšu mājiņās”, devāmies uz Bauskas Garozi. Tas jāpiemin, jo ir vēl otra Garoza Zemgalē, blakus novadā, Jelgavas pusē. Abas cieši saistītas ar Garozes (biežāk gan Garozas vārdā dēvētas) upīti. Šobrīd te ainavisks, sakopts parks un estrāde. Te lielo koku paēnā baudījām vieglu pusdienu un atpūtas brīdi.

Pēc tam gar briedušu vārpu miežu, kviešu un teju pārplīst gatavu pākšu rapšu, un zaļojošas kukurūzas laukiem devāmies tālāk. Uz „Ļūdēniem”,”pārgājiena detaļas apraksta tā iniciatore Gunta Dombrovska.

Savulaik arī „Ļūdēni” bija viena no sensaimniecībām ar gana bagātīgiem laukiem un tīrumiem pārvaldījumā. Te 1937. gadā dzimis dzejnieks Vitauts Ļūdēns. Dzejnieks bērniem un pieaugušajiem. Literātam savs, bet mājai citāds liktenis. Dzejnieks pieder tautai. Mājas daļēji arī. Gunta stāsta: „Jaunības gados viena degsmīga usmeniece Vitautu aizrāva pasaulē, kam vārdā Usma. Tur arī ritēja dzejnieka dzīve, „Ļūdēnos” saimniekot paliekot vien brālim Daumantam. Bet ko nu cilvēks viens bez ģimenes daudz iesāks? Mājvieta lēnām gājusi zudībā. Līdz nonākusi Madaras ģimenes īpašumā. Un vajag ar tā sagadīties, ka Madara ir literatūras un bibliotēku cilvēks, kas nu neļaus dzejnieka mājvietas atmiņai zust. Ja ne atjaunots manteļskurstenis vai pusbrukusi senmājas siena, tad kāda Dzejnieka piemiņas vieta, tice, te būs. Un vītolu gatvē tiem dažiem vītolu senvectētiņiem varbūt pievienosies citi. Jauni un sprauni, varbūt atkal vītolēni…”

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Akmeņainos, smilšainos lielceļus lokot, pārgājiena dalībnieki guvuši jaunas pieredzēšanas, jaunas pazīšanās, labāk izzināts vēl viens Bauskas novada stūrītis. Gunta Dombrovska vēl piemetina: „Esam diži pateicīgi tiem smalkjūtīgajiem autobraucējiem, kuri staigātāju pulciņu pamanījuši, lēnināja gaitu godprātīgi neapberot mūs ar ceļa putekļu vāliem. Lai novadu un tā brīnumainās pērles izzinātu, savulaik tika Bauskas novada pašvaldības atbalstīti izbraukumi rīkoti. Tagad vairāk pulcinām gājējus – tam atbalsta vajag mazāk. Tik pašu uzņēmības un ceļotprieka. Pērles ir pelnījušas būt pamanāmas, spodrināmas, ieraugāmas. Tā arī turpināsim, uz nākamiem pārgājieniem domājot.”