Cik iekļaujoša ir izglītība Latvijā?

Autors: Latvijas Bērnu labklājības tīkls

Arvien vairāk bērnu ar speciālām vajadzībām Latvijā mācās vispārizglītojošajās skolās, un šobrīd iekļaujošo izglītību īsteno 67% pašvaldības skolu. Izglītības likums nosaka, ka ikvienam bērnam ir tiesības uz kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību, tomēr atlikušajai skolu trešdaļai vai nu nav bijusi nepieciešamība integrēt šos bērnus, vai tomēr skolas atteikušās viņus uzņemt. Kā veicināt bērnu iekļaušanu?

Latvijas Bērnu labklājības tīkls pirms vēlēšanām vērsās pie lielākajām politiskajām partijām un noskaidroja to viedokli par dažādiem ar bērnu tiesību aizsardzību saistītiem jautājumiem[1]. Šoreiz aicinām aplūkot 14. Saeimā iekļuvušo partiju atbildes uz jautājumu – kā jūsu partija plāno risināt problēmu par iekļaujošās izglītības pieejamību ikvienam, kam tā nepieciešama, turklāt nodrošinot to pēc iespējas tuvāk ģimenes dzīvesvietai?

Par ko domā partijas?

„Apvienotais saraksts” norāda, ka 21. gadsimtā vairs nebūtu jāpierāda citiem, ka cilvēki sabiedrībā ir dažādi, un lielākā nozīme ir sabiedrības izglītošanai, tāpēc šai virzienā jāstrādā viedokļu līderiem. Partija „Jaunā vienotība” norāda, ka iekļaujošā izglītība ir mērķis, uz kuru jāiet mums visiem, un skola nedrīkstētu bērniem atteikt. Liels solis būtu arī asistentu nodrošināšana bērniem ar kustību traucējumiem. Savukārt, Nacionālā apvienība akcentē gan asistentu pieejamības problēmu, gan attieksmes nozīmi un norāda, ka arī augstākajā izglītībā nepieciešams atbalsta mehānisms jauniešu iekļaušanai noteiktām grupām – kā daudzbērnu ģimenēm un bērniem ar iedzimtu invaliditāti.

Partija „Latvija pirmajā vietā” lielāko nozīmi piešķir tam, kādas ir pedagogu profesionālās zināšanas, lai spētu identificēt bērna un arī ģimenes grūtības, lai veidotos veiksmīga bērna, vecāku un skolas sadarbība un pēc tam jau nebūtu jācīnās ar sekām. Katram bērnam skolā vajadzētu justies droši un apgūt prasmes atbilstoši savām spējām. Tāpat arī Zaļo un zemnieku savienība akcentē sabiedrības attieksmes jautājumu un nepieciešamību veikt skolās papildu apmācības par bērnu iekļaušanu.

Tikmēr „Progresīvie” pamatoti skaidro, ka, iekļaujot bērnus ar īpašām vajadzībām lielās klasēs, vēlamā rezultāta nebūs, jo nepieciešama individuāla bērna vajadzību noteikšana un individualizēta pieeja. Turpretī vispārizglītojošajās skolās, pēc partijas domām, trūkst asistentu: tā kā šis darbs šobrīd ir ļoti zemu atalgots, nepieciešams diferencēt asistentus – pavadoņus un palīgus izglītības jomā, kuriem būtu augstākas kvalifikācijas prasības, kā arī augstāks atalgojums. Tāpat Progresīvie uzskata, ka jāatstāj pagātnē no diagnožu kodu sistēma, jo mācību vieta ar atbilstošo kodu patiešām var atrasties tālu no bērna dzīvesvietas.

Ko mēs īsti gribam iekļaut?

Lai gan normatīvie akti Latvijā paredz īstenot iekļaujošu izglītību, Izglītības likums skaidru definīciju tai nesniedz, līdz ar to izpratnes politiķiem – un arī pašām skolām – ir dažādas. Šobrīd iekļaujoša izglītība tiek skaidrota kā process, kurā tiek nodrošinātas visu skolēnu daudzveidīgās vajadzības, palielinot ikviena skolēna līdzdalības iespējas mācību procesā un samazinot iespējas būt izslēgtiem no izglītības ieguves procesa – visi skolēni mācās atbilstoši savām spējām un attīstības līmenim, saņem atbilstošu palīdzību mācību satura apguvē un skolā jūtas labi.

No vienas puses skaidrojumos redzam, ka iekļaujoša izglītība patiešām ietver un iekļauj visus bērnus – neatkarīgi no tā, kā izpaužas bērnu dažādība. Kā īpaši izdalāmas grupas tiek minēti bērni ar kustību traucējumiem, redzes vai dzirdes traucējumiem, garīga rakstura traucējumiem, uzvedības traucējumiem, uzvedības deficīta un hiperaktivitādes sindromu. Tāpat īpašu uzmanību var prasīt īpaši talantīgie bērni, ārvalstīs dzīvojušie un citu tautību bērni. Kā redzams, šīs pazīmes ir ārkārtīgi daudzveidīgas, taču visbiežāk, runājot par iekļaušanu, tiek domāti tieši bērni ar speciālām vajadzībām. Tā kā šai jomā interpretāciju netrūkst, arī Latvijā būtu lietderīgi vienoties par skaidru iekļaujošās izglītības definīciju un pamatprincipiem, kas būtu izdiskutēti nozarē, kopā ar nevalstisko sektoru un ar bērnu līdzdalību.

Trīs soļi uz priekšu, divi atpakaļ

Pirmās grūtības ar iekļaujošo izglītību ir vērojamas jau agrīni, kad vecāki vēlas pieteikt bērnu dārziņā un atsākt darba gaitas – dārziņā mazuli var nepieņemt, norādot, ka viņš tam nav gatavs, turklāt tādu atbildi ģimene var saņemt arī tad, kad bērnam ir jau pieci gadi. Tā nu papīros viņš skaitās, taču patiesībā mācību iestādi apmeklē vienu dienu nedēļā.

Kā norāda psihiatri, vislielākās pūles būtu jāvelta tieši tiem bērniem, kuriem uzvedības problēmas sākas pirms pubertātes vecuma – šādā gadījumā tās jārisina nekavējoties četru, piecu, sešu gadu vecumā, jo citādi grūtības jau būs daudz sarežģītāk kompensēt. Tā kā grūtības noteikti ir jāatklāj pirmsskolas vecumā, jācer uz efektīvu agrīna attīstības vajadzību vērtēšanas ieviešanu, kas Latvijā nesen uzsākta.

Protams, ir jāatzīst, ka pilnīgi visi bērni tomēr nebūs iekļaujami vispārizglītojošās skolās, jo vienmēr būs skolēni ar ļoti smagiem vai ļoti specifiskiem traucējumiem, kuriem vislabāko atbalstu mācību satura apguvē var sniegt speciālās skolas, kuras arī Latvijā turpina darboties. Te gan zīmīgs aspekts, ka visas speciālo skolu izmaksas tiek finansētas no Izglītības un zinātnes ministrijas, līdz ar to pašvaldības ieinteresētas tās uzturēt un citas skolas var nebūt motivētas akreditēt speciālās programmas. Tas iekļaujošu izglītību neveicina.

Šajā mācību gadā 63,1% no visiem skolēniem, kuriem ir noteikta speciālās izglītības programmas apguve, apgūst to iekļaujoši vispārizglītojošās skolās. Tajās šobrīd 3,47% ir ar speciālām vajadzībām – 7539 bērni, un to skaits pamazām pieaug, bet bērnu skaits speciālās izglītības iestādēs pēdējo astoņu gadu laikā tas samazinājies par 25% līdz 4392 bērniem. Tiktāl izklausās, ka tendence ir pozitīva. Daļā vispārizglītojošo skolu šie bērni joprojām mācās nošķirti no citiem. Tikmēr pavisam neiepriecinoša aina paveras pirmsskolās – tajās bērnu ar speciālām vajadzībām proporcija ir mazāka – tie šobrīd ir 1,39% jeb 220 bērni. Turpretī speciālās izglītības iestāžu pirmsskolas programmās pēdējo piecu gadu laikā bērnu skaits ir pieaudzis 2,5 reizes no 286 līdz 708 bērniem. Vai tas liecina par iekļaušanu?

Un vēl nedaudz par speciālajām skolām: šobrīd Latvijā ir 42 speciālās izglītības iestādes. Lai arī to skaits pakāpeniski mazinās, daļā gadījumu tas notiek tikai “uz papīra”, vienai vadībai pakļaujot vairākas iestādes – reāli notiek tikai administratīvā personāla optimizēšana. Kā pērn tika norādīts Valsts kontroles ziņojumā, apmēram 10% pirmsskolas un 20% pamatskolas vecuma bērnu apgūst speciālās izglītības programmas citās pašvaldībās. Šīs skolas diemžēl veidojas par “slēptiem bērnunamiem” – ziņojumā minēts, ka 2019./2020.mācību gadā internātos dzīvoja 4062 bērni, paliekot tajos arī nedēļas nogalēs, neraugoties uz neatbilstošiem sadzīves apstākļiem un citām sistēmiskām nepilnībām. Turklāt šajos internātos paliek arī pirmsskolas vecuma bērni. Jācer, ka Izglītības un zinātnes ministrija ziņojumā sniegtos ieteikumus par nepieciešamajiem uzlabojumiem patiesi ņems vērā.

Lai iekļautu, ir jāiegulda

Iekļaušana nav tikai bērna ievešana klasē un nosēdināšana stūrī – tā paredz arī reālu sadarbību un līdzi darbošanos, pēc iespējas neizolējot bērnu no citiem. Nevar arī ielikt bērnu ar speciālām vajadzībām 30 bērnu klasē ar vienu pieaugušo, jo šim bērnam būs nepieciešams vairāk pedagoga uzmanības un laika – tas gluži vienkārši nav iespējams tik lielās klasēs. Līdz ar izgaismojas arī skolu tīkla optimizācijas ēnas puses.

Ja mēs vēlamies uz bērnu centrētu pieeju, tad tajā ir jāiegulda. Bērniem ar invaliditāti teorētiski vajadzētu būt pieejamiem asistentiem – ar mērķi palīdzēt mācību iestādēs pārvietoties un veikt pašaprūpi. Praksē gan tiek novērota problēma ar asistentu pieejamību, jo par pašreizējo atalgojumu cilvēkus nav iespējams piesaistīt. Dažreiz par asistentiem kļūst vecāki vai audžuvecāki, attiecīgi zaudējot iespējas strādāt, bet citkārt asistenta lomu uzņemas cits atbalsta personāls – piemēram, bibliotekārs. Taču tas ir “pārpalikuma princips” – ja asistents nevar būt klāt visu laiku, kad nepieciešams, tad šāda sistēma nestrādā. Tāpat ļoti nepieciešami ir pedagogu palīgi, psihologi, logopēdi, sociālie pedagogi un speciālie pedagogi. Vai Izglītības un zinātnes ministrijas jaunā prasība pašvaldībām ne mazāk kā 7% no mērķdotācijas piešķirt tieši atbalsta personālam risinās atbalsta personāla pieejamības problēmu – to rādīs laiks.

Lai skolu varētu saukt par iekļaujošu, tās personālam nepieciešama vienota izpratne par to, ko ar to domājam. Arī pedagogu zināšanas par iekļaujošās izglītības jomu nereti ir nepietiekamas, un bez zināšanām arī bērnu diagnozes, kuras pedagogiem šķiet svarīgi zināt, mēdz drīzāk ierobežot bērna iespējas nekā palīdz nodrošināt atbilstošu palīdzību. Drīzāk skolām svarīgi būtu definēt skaidrus principus, kā atpazīt bērnu problēmas, un veidus, kā saņemams īstermiņa vai ilgtermiņa atbalsts, savukārt no diagnožu kodiem vajadzētu pāriet uz individuāliem atbalsta plāniem.

Augstskolu programmās līdz šim lielākais uzsvars tiek likts uz mācību metodoloģijas apguvi, taču mūsdienās īstenot mācību programmu nebūt nav vienīgais pedagoga uzdevums. Lai strādātu iekļaujoši, nepieciešama izpratne par dažādību, sadarbību ar atbalsta speciālistiem, mācību procesa diferencēšanu, kā arī vispārējās kompetences, kas īpaši aktualizējas iekļaujošā pedagoģijā – konfliktu risināšana, emociju vadība un darbs ar speciālo bērnu vecākiem, turklāt tikai pēdējos divos gados pedagogiem kurss par iekļaujošu izglītību ir bijis obligāts.

Vai mēs piedzimstam “ar attieksmi”?

Skolām pēdējos gados ir nācies pielāgoties ļoti daudzām pārmaiņām, tāpēc skolu vadītājiem jo īpaši jāpalīdz skolotājiem, dodot laiku mācīties un nodrošinot pietiekamu atbalsta personālu. Ir pagājuši tie laiki, kad skolotājs var vienkārši dot bērnam norādes, kādam būt, ko darīt un ko nedarīt, sagaidot bezierunu paklausību – ar pārmetumiem skolēnu darbību un attieksmi nav iespējams mainīt. Lai mainītos skolēnu sniegums, jāmainās arī mums pašiem – vispirms jau mācoties pamanīt bērnā to, kas viņam izdodas, kas ir viņa stiprās puses un tādējādi atrodot pamatu sadarbībai. Tāpat ļoti svarīgs arī skolas komandas darbs, pārrunājot izaicinošākos jautājumus un mācoties cits no cita pieredzes.

Runājot par cilvēkiem ar speciālām vajadzībām, esam dzirdējuši no kāda bērna frāzi: “Mēs paši šīs atšķirības neredzam, tās mums iemāca pieaugušie.” Ļoti patiesi. Lai gan bērni spēj vērīgi pamanīt citu atšķirības, reakciju uz tām viņi iemācās no mums. Vai mēs pieņemam citādo? Vai pievēršamies tam, kas ir kopīgs, vai tam, kas atšķirīgs? Tāpat kā visu pārējo, arī aizspriedumus bērni diemžēl iemācās no pieaugušajiem. Agrākos laikos bērni ar īpašām vajadzībām patiešām praktiski nebija redzami, viņi uzturējās speciālajās skolās, un šobrīd atšķirīgais var izraisīt dažādas emocijas, stereotipus, grūtības un pat pretestību. Tāpat skola dažkārt neviļus var radīt vecākos vainas apziņu par to, ka viņu bērns nav tāds kā citi, un tas vēl vairāk atņem vecākiem spēkus. Taču arī vecākiem ir ļoti nepieciešams atbalsts. Līdz ar to šobrīd pierast pie atšķirīgā pieaugušajiem ir jāmācās vienlaikus ar bērniem.

Savukārt, valsts savu attieksmi var parādīt, arī nosakot prioritātes un mērauklas, pēc kurām skolas tiek vērtētas. Ja skolu reitingus mēra pēc atzīmēm, tad jau atkal iekļaujošā izglītība kļūst skolām neizdevīga, jo bērni ar speciālām vajadzībām patiešām var pavilkt vidējo sekmju līmeni uz leju. Taču šeit mums tomēr būtu jāmācās no citu valstu pieredzes, reitingos ietverot arī tādas lietas kā bērnu labbūtība – tostarp piederības sajūta, uzklausīšana, līdzdalība un emocionālais klimats.

Kam tas viss ir vajadzīgs?

Iekļaujošā izglītība ir vajadzīga mums visiem. Iekļaujoša un droša vide ļauj skolā labāk justies un mācīties ikvienam bērnam – tā ir vide ar zemāku spriedzi, atbalstošu un pieņemošu attieksmi. Iekļautie bērni spēs daudz veiksmīgāk iekļauties sabiedrībā – viņi līdzās citiem bērniem nemanot pārņem un iemācās vispārpieņemtos uzvedības modeļus, kas speciālajās skolās nebūtu iespējams – dažkārt tur, starp citiem īpašajiem bērniem, bērns var pārņemt arī citu grūtības un regresēt.

Savukārt, pārējiem bērniem (un arī viņu vecākiem!) iekļaujošā izglītība dod iespēju mācīties empātiju, iejūtību un pieņemšanu – citi bērni ikdienā var kļūt par lieliskiem palīgiem bērnam ar speciālajām vajadzībām vai citām grūtībām. Līdz ar to ceram dzirdēt arī skaļākas pedagogu balsis par to, kas skolām ir nepieciešams, lai pēc iespējas labāk palīdzētu katram konkrētajam bērnam, jo tieši pedagogi vislabāk zina, kas šobrīd sistēmā trūkst. Bērns nav problēma. Mums nav jālauž katrs bērns, lai ievietotu viņu esošajā izglītības sistēmā – drīzāk mums ir jāveido jauna sistēma, kas spēj iekļaut visus bērnus.

[1] http://www.bernulabklajiba.lv/14-saiemas-velesanas-partijas-atbild-uz-lblt-jautajumiem/?fbclid=IwAR3NQxEZrqLi1YN-IgpdRQAyJ2sT_FbxWukgaS9VbbLtx_2AKM9c8bqRyKg